Atbilstoši rocībai

Turcijas galvaspilsētas
Ankaras plašajās ielās blakus lielajam lērumam uzvalkos un baltos kreklos
ģērbtajiem ierēdņiem (kaut arī reizēm temperatūra sasniedza +37 ^oC)
aizvadītās nedēļās nogalē ielās zibēja arī koši riteņbraucēji, jo šeit notika
Eiropas junioru (U-18) un U-23 meistarsacīkstes riteņbraukšanā.

Pateicoties
Turcijas Riteņbraukšanas federācijas dienvidnieciskajam vērienam, uz jauniešu
sacensībām bija uzaicināts arī krietns pulks žurnālistu, viņu vidū arī šīs
reportāžas autors, jo, kā stāsta zinātāji, turki sapņo ne tikai par Eiropas
Savienību, bet arī par vērienīgām profesionālu riteņbraucēju sacensībām, un
katrs labvēlīgs Turcijas daudzinājums viņus tikai tuvinātu šim mērķim.

Latvijas
izlase bija viena no vismazākajām komandām – juniori Emīls Liepiņš un Romāns
Bļinovs, kā arī trīs U-23 puiši – Indulis Bekmanis, Toms Skujiņš un Andžs
Flaksis.

Uzturoties
mūsējo nelielajā nometnē (telti mūsējie dalīja ar krietni kuplāko Lietuvas
delegāciju) un runājot ar treneriem Vitāliju Smirnovu un Daini Ritumu, kā arī
vērojot puišu cīņas sparu, nākas secināt, ka startējām tik labi, cik atļauj
mūsu pašreizējā rocība. Atceroties labos laikus, kad U-23 sacensībās piedalījās
pat deviņi mūsējie, vairākkārt gūtās medaļas (sākot ar Romāna Vainšteina
čempiona titulu) un vērojot šodienas sacensības, jāsecina, ka riteņbraukšanas
klasika – sacensības šosejā – pārdzīvo krīzi.

Lai
arī riteņbraukšanas attīstība kopumā Latvijā nepavisam nav apstājusies, jo
notiek sacensības ar kuplu dalībnieku skaitu – SEB velomaratoni, citas kalnu
divriteņu un tautas sacensības -, Vitālijs Smirnovs (kādreizējās
slavenības Pjotra Ugrjumova un citu pazīstamu sportistu treneris) uzver, ka
nākotnē starti olimpiskajās spēlēs un profesionāļu velobraucienos ir apdraudēti,
jo jaunajiem sportistiem sarūk iespējas apliecināt sevi nozīmīgās sacensībās.

Dobeles
treneris Dainis Ritums stāsta, ka talantīgajam junioram Emīlam Liepiņam
līdzdalībai Eiropas čempionātā vajadzēja lūgt vecāku materiālo atbalstu, kā arī
ieguldīt paša sūri grūti pelnītos latus. Viena lieta, ja tāpat klātos arī
sāncenšiem, taču pats varēju vērot, cik nopietni savas velosipēdu kravas
pārcilā krievu delegācijas tehniskie darbinieki, cik rosīgi un profesionāli
aprīkoti ir mūsu pašu kaimiņi – lietuvieši un igauņi -, nemaz
nerunājot par citām Eiropas komandām. Mūsu pieci riteņi un trīs Latvijas
izlases tērpi (tos lietot nācās uz maiņām) uz šā fona izskatījās vairāk nekā
pieticīgi.

Runājot
par rezultātiem – mūsējie cīnījās no sirds, un, neraugoties uz vairākām karstā
laika izraisītajām ķibelēm, juniors Emīls Liepiņš grupas braucienā spēja
izcīnīt 16., bet Romāns Bļinovs – 26. vietu (piecdesmit dalībnieku konkurencē).

U-23
grupā startēja savs pusotrs simts sportistu, un labāko rezultātu no mūsējiem
sasniedza Indulis Bekmanis – 26. vieta un Toms Skujiņš – 35. vieta, Andžs
Flaksis palika 70.vietā, jo distances beigu daļā piedzīvoja kritienu.

Toties
braucienā ar atsevišķu startu Andžs bija mūsu labākais – 17. vieta. Indulis
Bekmanis – 25. vietā, Toms Skujiņš palika divdesmit septītais.

It
kā pa vidu un pat nedaudz augstāk, taču puišu vēlmes un iespējas, kā arī mūsu
riteņbraukšanas tradīcijas liek ilgoties pēc kaut kā augstāka.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Rīga-Ankara