Britu tradīcijas, jumts un izredzes

Tenisistiem
vasaras ir ļoti saspringtas. Divas nedēļas pēc Francijas atklātā čempionāta
sākas cits Grand Slam turnīrs – Vimbldona. Tajā jāspēlē uz
vēsturiski ierastā, bet tagad tik retā zāliena. Laika pielāgoties jaunajiem
apstākļiem maz, un tas padara šo turnīru par īpaši grūtu un pat neprognozējamu.
Latviju Vimbldonā atkal pārstāvēs Ernests Gulbis, dāmu vienspēļu kvalifikāciju
centīsies pārvarēt Anastasija Sevastova, bet dubultspēlēs cīnīsies Līga
Dekmeijere.

Leģendu
ēze

Par
uzvaru Vimbldonā sapņo ikviens profesionālais tenisists, jo prestižāka un
senāka turnīra tenisā nav. Spēlēt centrālajā laukumā pārpildīto tribīņu un britu
karalisko augstību priekšā ir kas īpašs. Daudziem uzmetas zosāda, tukšā
centrālajā arēnā ieejot vien. Vairumam tenisistu pat ir rituāls vēl pirms
turnīra, treniņu laikā, ieiet centrālajā arēnā, nosēsties kādā tribīņu krēslā
un izjust šo auru.

Te
dzimušas tenisa leģendas. Kas spēj uzvarēt Vimbldonā, tas to spēs izdarīt arī
jebkur citur, šis triumfs ir īpašs. Ne velti tikai un vienīgi Vimbldonā pastāv
labāko astoņnieka klubiņš jeb Last Eight Club. Tajā tiek uzņemts
ikviens, kas vienspēlēs ticis līdz ceturtdaļfinālam, un visiem šiem biedriem ir
privilēģija – līdz pat mūža galam apmeklēt Vimbldonas turnīru un saņemt
dažas ieejas kartes.

Pirmo
reizi turnīrs tika sarīkots jau 1877. gadā, taču par visu laiku dižāko finālu
atzina tieši pērno maču – Rafaels Nadals pret Rodžeru Federeru. Par
nelaimi, Nadalam atkal ir hronisks ceļgalu iekaisums, un viņa līdzdalība
turnīrā vēl pilnībā nav skaidra. Ja jau viņš nebija īsts cīnītājs Parīzē, tad
bez spēļu prakses Vimbldonā būs vēl grūtāk. Toties Rodžeram Federeram nu ir
lieliska iespēja sasniegt jaunu rekordu – uzvarēt jau 15. Grand Slam
turnīrā karjerā. Šveicietis ir galvenais favorīts, un to apliecina arī viņa
pieci čempiona tituli šajā turnīrā.

Kā ieiet
ritmā?

Ernests
Gulbis pērn tika līdz otrajai kārtai, kur četros setos zaudēja nākamajam
čempionam Nadalam. Starp citu, Nadalam tas bija vienīgais zaudētais sets līdz
pat finālam, un Gulbis tiešām rādīja labu spēli. Vismaz pirmajos trijos setos
noteikti ne ar ko nebija sliktāks par savu pretinieku. Tagad Nadals ir pirmais
pasaules reitingā, bet Ernests Gulbis krietni zaudējis savas pozīcijas. Vieta pirmā
simtnieka beigās gan dod iespēju piedalīties ikvienā Grand Slam turnīrā,
tomēr uzvaru ir pamaz. Vairāki mēneši bez trenera ir atstājuši savu iespaidu,
un tikai maija vidū atsākās sadarbība ar viņa ilggadējo audzinātāju Nikiju
Piliču.

Parīzē
Gulbis nospēlēja cienīgi, un zaudējums otrajā kārtā pret vienu no pasaulē
labākajiem māla laukumu speciālistiem Nikolasu Almagro nav jāuzskata par
traģēdiju. Toties nedēļu pirms Vimbldonas Londonas Queen's Club turnīra
pirmajā kārtā Gulbis zaudēja citam Spānijas tenisistam Albertam Mārtinam.
Pretiniekam labākie karjeras gadi jau sen aiz muguras, un zāles laukumos
Mārtins nekad neko nav sasniedzis. Toties Gulbi viņš uzvarēja. Ernestam ir graujošāka
serve, agresīvāki uzbrukuma sitieni, bija iegūts breiks pirmajā setā un
vēlāk trīs setbumbas… Tomēr nekā – pēc neveiksmes pirmajā setā atgūties
tā arī neizdevās.

Pēc šā
zaudējuma Latvijā daudzi interneta komentāros nolika Gulbi līdz ar zemi un
paredzēja viņa karjeras norietu. Lai gan katrs zaudējums ir ļoti nepatīkams un
var atstāt paliekošas pēdas, atļaušos nepiekrist. Pašlaik Gulbim pazudusi spēļu
ritma izjūta, jo katrā no turnīriem iznāk cīnīties vienu vai divas kārtas. Visu
var glābt vairāki panākumi pēc kārtas, jācer uz to arī Vimbldonā. Tenisā viss
ir ļoti mānīgi – vienubrīd šķiet, ka viens vai otrs spēlētājs tūdaļ, tūdaļ
jau būs labāko desmitniekā pasaulē, pēcāk izrādās, ka sākas regress. Mūsdienu
teniss kļuvis tik ātrs, ka no spēlētājiem noturīgu spēli var sākt gaidīt tikai
aptuveni 22-24 gadu vecumu. Ir daži izņēmumi, taču tie vairāk raksturīgi
dienvidniekiem.

Sieviešu
tenisā progress padevies Anastasijai Sevastovai, tomēr arī viņa vēl pagaidām
nav tikusi pirmajā simtniekā. Parīzē Anastasija kvalifikāciju pārvarēja, bet
zaudēja pirmajā pamatturnīra kārtā, Vimbldonā tāpat būs jāspēlē atlases
turnīrā. Viņas izredzes zāliena laukumos gan nav tik labas kā uz māla seguma.
Sevastovai nav tik agresīva serve, un viņa, tāpat kā Gulbis, tik droši nejūtas
pie tīkla. Viņai gan ir lieliska bumbas izjūta, bet pret agresīva stila
spēlētājām ar to var nepietikt.

Kopumā
šogad liepājniecei ļoti liels progress gan reitingā, gan meistarībā. Vienīgais –
mainās sponsori un vairs nesapas ar Latvijas Tenisa savienību. Vieni
ieguldījuši naudu izaugsmē (LTS), otri grib investēt tagad, un – kā jau
tādās reizēs gadās – ne vienmēr tiek panākts kompromiss. Galvenais, lai no
visas šīs jezgas neciestu sportiste, jo viņai ir jādomā tikai par spēli un
treniņiem. Lai cik laba Sevastova būtu, šajā līmenī ar kortos nopelnīto naudu
turnīriem, treniņiem, dzīvošanai un citiem izdevumiem vien nepietiek.

Kronis,
dimants un nauda

Centrālais
laukums ar jauno jumtu nodēvēts par dimantu
Vimbldonas kronī. Briti tik tiešām ir konservatīvi, un
centrālā arēna gandrīz nemainīgā paskatā pastāvēja jau 87 gadus. Lietus nereti
traucēja sekmīgai turnīra norisei, tomēr visas runas par nepieciešamību pēc
jumta palika tikai runas. Ne tādēļ, ka rīkotājiem nebūtu naudas, bet tieši
unikālā zāliena dēļ. To nevis sēj, bet stāda ar rokām, turklāt šajā arēnā gluži
tāpat kā pārejos 18 Vimbldonas laukumos spēlē tikai divas nedēļas gadā.
Izņēmums bija viena diena maijā šogad, kad tika atklāts laukums ar jumtu.

Iepriekš
vairums vides speciālistu uzskatīja, ka jumts un līdz ar to kondensāts
sabojāšot laukuma segumu. Tādēļ nekādi uzlabojumi netika veikti. Līdz brīdim,
kad ultimātu uzstādīja pasaulē ietekmīgākie televīzijas kanāli, britu BBC
ieskaitot. Pārāk daudz dīkstāves lietus dēļ.

Aprīlī
visi darbi tika pabeigti un jaunais brīnums parādīts daudzu valstu televīzijās.
Jumts ir mobils – jaukā laikā to var atbīdīt nost, bet, sākoties lietum,
apjumt arēnu apmēram desmit minūtēs. Esot izmantota unikāla gaisa apmaiņas
sistēma, un zālienam pavisam noteikti nekas nenotikšot arī ilgstošās lietavās,
t. i., turot kortu zem jumta. Ja rīkotāji tā saka, tad jātic, jo angļi atšķirībā
no mūsu bāleliņiem laikam gan vispirms vairākas reizes nomēra un tikai tad
nogriež… Maijā atklāšanas paraugspēlēs piedalījās arī Štefija Grāfa un Andrē
Agasi.

Ir arī
citi uzlabojumi, atklāts jauns otrais laukums, kurā ir vietas četriem
tūkstošiem skatītāju. Pieskaitot vēl centrālo un pirmo laukumu ar vairāk nekā
desmit tūkstošiem sēdvietu katrā, tāpat arī visus pārējos laukumus ar mazajām
tribīnēm, iznāk varens pulks skatītāju. Briti lēš, ka ik dienu turnīru apmeklēšot
vismaz 40 tūkstoši. Brīvā pārdošanā atlikuši vien daži tūkstoši ieejas karšu
katrai dienai. Šo biļešu dēļ līdzjutēji Vimbldonas apkārtnē ceļ teltis un stāv
rindās jau no iepriekšējā vakara, gluži kā savulaik Rīgā uz hokeju.

Šogad
par 6,2 procentiem pieaudzis kopējais balvu fonds, un tagad tas ir 12 miljoni
550 000
mārciņu. Uzvarētājiem vienspēlēs tiks 850 000, par
zaudējumu jau pirmajā kārtā mierinājums – 10 750 mārciņu.
Lieciet aiz auss, ka pamatturnīrā var spēlēt tikai un vienīgi 128 pasaulē
labākie, un daudziem arī tas ir nesasniedzams sapnis. Čempionam jāuzvar
septiņās spēlēs pēc kārtas, kā jau visos Grand Slam turnīros.

Ar ko
atšķirīga ir tieši Vimbldona? Galvenais – zāles laukumi, kuros spēlēt
atļauts vienīgi pilnīgi baltās formās – kā sendienās. Bumbas atlēciens zālienā
bieži vien ir neprognozējams, tāpēc labākas izredzes ir tiem, kuri neielaižas
ilgstošās izspēlēs. Laba serve un sekmīga spēle pie tīkla ir panākumu atslēga,
kaut gadās arī izņēmumi. Septiņkārtējais Vimbldonas čempions Pīts Samprass
lieliski apliecina pieņemto teoriju, savukārt Rafaels Nadals pērn kļuva par
čempionu pavisam citādā stilā. Viens no galvenajiem faktoriem te ir
psiholoģiskā noturība. Ja tādas nebūs, nelīdzēs ne brīnumaina serve, ne
graujoši sitieni no gaisa.

Māris
RĪMENIS

LTV Sports