Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Cīnīties un domāt

Esmu patīkami pārsteigts,” atzina Rīgas 3. Bērnu un jauniešu sporta skolas paukošanas treneris Vitālijs Sergejevs, uzzinot, ka kļuvis par vienu no trim Latvijas labākajiem jaunatnes treneriem LOK un Swedbank rīkotajā ikgadējā konkursā. Viņa labākais audzēknis Renārs Blūmentāls paukošanā ar floreti pērn ieguva desmito vietu pasaules junioru čempionātā, izcīnījis vairākas augstas vietas citās sacensībās. Pavisam Vitālijs strādā ar vairāk nekā 30 audzēkņiem.

Vitālija ikdiena paiet paukošanas zālē Juglā, kur ir labi apstākļi treniņiem, izņemot grīdu, kurai jau sen vajadzīgs jauns segums. Tomēr treneris ir reālists un saprot, ka sporta veids Latvijā nav tik populārs, un ir apmierināts, ka arī šādos apstākļos spējis sagatavot augstas klases sportistus.

— Kad jaunietis izvēlējies paukot, kā jūs atbalstāt viņa izvēli?

— Nevienam nekad neatsaku — ja reiz gribi paukot, tad sākam! Tie laiki, kad no 100 gribētājiem izvēlējāmies spējīgākos, sen jau ir garām.

Paukošana ir ne tikai sporta veids. Tā nostiprina raksturu, gribasspēku, kas lieti noder arī pēc sporta gaitu beigšanas.

Paukošana attīsta ne tikai fiziskās iemaņas, bet liek arī daudz domāt. Ir teiciens, ka paukošana ir šahs ar ieroci rokās. Piekrītu, jo paukošanā ir jādomā vairāki gājieni uz priekšu. Viena lieta ir pašam trāpīt, cita — izvairīties no pretinieka dūriena un momentā pāriet pretuzbrukumā. Cīnīties un domāt.

— Ja gribētu atrast ideālu paukotāju, pēc kādām īpašībām lūkotos?

— Paukošanā ideālu nav, jo sekmīgi var paukot gan gara, gan neliela auguma sportists. Visu laiku jāpilnveidojas un jāspodrina savas labākās īpašības. Mazais noteikti būs reaktīvāks, ātrāks, lielajam tas jāattīsta, jo garas rokas bez ātruma vēl neko nedod. Arī pasaulē panākumus gūst dažādas kompleksijas sportisti. Nesen tikos ar savu kādreizējo kolēģi, kas jau labu laiku trenē paukotājus ASV. Viņš minēja piemēru, ka viena viņa audzēkne, kuras augums ir pavisam necils, ar lielu darbu, gribasspēku un mērķtiecību kļuvusi par vienu no sekmīgākajām amerikāņu paukotājām.

Paukošanā spēkam nav īpašas nozīmes, daudz svarīgāka ir neatlaidība, prasme savaldīties, domāt zibenīgi un ar vēsu prātu. Paukošana māca līdzsvarotību.

Visvairāk mani uztrauc audzēkņu vienaldzība, kas it kā trenējas, kaut ko māk, bet necenšas uzvarēt. Kad sportists iziet uz celiņa, tad viss ir viņa rokās, treneris var tikai vērot. Paukošana attīsta arī patstāvību.

— Vai ir kāda sakarība audzēkņa sekmēm mācībās un sasniegumiem sportā?

— Iespējams, ka visos sporta veidos tā nav, bet paukošanā nesekmīgs jaunietis ilgākā termiņā panākumus negūs, jo visas minētās īpašības, ko prasa paukošana, taču vajadzīgas arī mācībās. Ne velti bijušie paukotāji daudz sasnieguši biznesā un citās dzīves jomās.

— Vai visām šīm īpašībām atbilst jūsu labākais audzēknis Renārs Blūmentāls?

— Ja atbilstu pilnīgi visām, tad Renārs jau būtu čempions. Jāpilnveidojas, jāaug it visā.

— Kad pirmo reizi redzējāt Renāru, saskatījāt viņā lietaskoku?

— Renārs sešu gadu vecumā sāka trenēties pie manas kolēģes Annas Anaņinas. Kā nonāca pie manis, pat lāgā neatceros, tātad neticams talants viņā nebija.

Kad sākām strādāt nopietnāk, pamazām Renārā saskatīju viņa labākās īpašības. Vispirms tas ir viņa milzīgais cīņasgars, līdzsvarotība, vispusība. Viņš lieliski spēlē gandrīz visas sporta spēles, ir aizrautīgs un meistarīgs spēlētājs.

Renārs strauji izauga, un tagad viņa augums ir ap 1,90 m. Renārs savos 15 gados demonstrē lielisku psiholoģisko noturību. Reizēm liekas, jo smagāka situācija, jo labāk viņš jūtas. Sarežģītās situācijās viņš gūst adrenalīnu, kas paukošanā ļoti nepieciešams. Dažkārt Renārs izkļūst no tik sarežģītām situācijām, ka pat trenerim jāpabrīnās. Cita lieta, ka tādās nevajadzētu nokļūt, bet pasaules vadošie paukotāji spēkos ir tik līdzīgi, ka dažkārt visu izšķir viena nepārdomāta kustība.

Ja Renārs tikpat neatlaidīgi turpinās strādāt, cīnīties, mazāk ielaidīsies pārrunās par viena vai otra vingrinājuma lietderību, tad viņam paredzu lielisku nākotni. Turklāt U-16 vecuma grupā viņš varēs cīnīties vēl nākamgad.

— Kāpēc paukošanā Latvijā ir ļoti maz vai pat nav vispār pieaugušo sportistu?

— Ne tikai Latvijā. Pāreja no junioriem uz pieaugušajiem nav vienkārša. Ja nav rezultātu, nav atbalsta un dzīvot uz vecāku rēķina ilgstoši ne visiem ir iespējams. Tagad Renārs ir LOV sastāvā, bet paukošanā pēc U-16 uzreiz seko U-20. Šaubos, vai viņš uzreiz būs tik spēcīgs, lai izpildītu vajadzīgos kritērijus, cīnoties ar vismaz pāris gadus vecākiem sportistiem. Nerunājot nemaz par pieaugušo kārtu, kur paukotāju ziedu laiki sākas pēc 25 gadiem.

Jaunatnes paukošanā jau vairākus gadus pēc kārtas mūs materiāli atbalsta Rīgas dome — varam trenēties, braukt uz sacensībām, uzaicināt ārzemju trenerus. Pieaugušo sportam tāda atbalsta nav.

— Vai pats arī vēl paņemat ieroci rokā?

— Uz nagliņas neesmu pakāris. Piedalījos Latvijas olimpiādē Liepājā, domāju reiz startēt starptautiskajās veterānu sacensībās. Paukošana ir mans dzīvesveids.

 

Vitālijs SERGEJEVS

Paukošanas treneris

Dzimis: 1964. gada 12. jūlijā Rīgā

Izglītība: Rīgas 63. vidusskola, Rīgas 16. vidusskola (sporta klase), LU Ekonomikas fakultāte, LSPA treneru kursi

Sporta gaitas: paukošanā no 11 gadu vecuma

Pirmais treneris: Adirims Lazars

Lielākie sasniegumi: PSRS izlases dalībnieks, Vissavienības Dinamo čempionātu daudzkārtējs medaļnieks, vienpadsmitkārtējs Latvijas čempions

Darba gaitas: policists, kopš 1998. gada treneris

Vaļasprieks: medības