Kā orientēties Magnētā

Kas jāzina cilvēkam, kurš pēkšņi sadomājis braukt uz mežu
pamēģināt, kas tas ir – orientēšanās? Vislabāk to izpētīt tautas orientēšanās
sacensībās Magnēts. Es tā arī darīju, bet par ceļvedi un instruktoru
izvēlējos Latvijas Orientēšanās federācijas prezidentu Pēteri Apini, paredzot,
ka viņš arī izteiks savas ārsta domas par šo sporta veidu. Pati nebiju
orientējusies 15 gadus, un man nebija priekšstata, kā tas mūsdienās notiek.

Ceļā uz startu
Braucam ceturtdienas vakarā pēc sešiem uz Zaķumuižu (Magnēts
notiek katru trešdienu un ceturtdienu, bet informāciju par to var atrast mājas
lapā www.orient.lv). Kur ir Zaķumuiža? Pietiks ar skaidrojumu, ka
krietni tuvāk tā būs no Juglas, nekā no Imantas. Pēteris Apinis atpazīst
priekšā braucošo mašīnu, apgalvojot, ka šis cilvēks noteikti brauc orientēties.
Viņš nekļūdās. Ieraugot ceļmalā sarkanbalto orientieristu četrstūri, kas
uzmanīgāk aplūkojot, simbolizē kompasu, iegriežamies meža ceļā.

Tuvāk starta vietai rindu rindām starp kokiem un uz celiņiem
sastājušas mašīnas. Cits pie tām puspliks ģērbjas, cits auj kājas, dažviet
rosās ģimenes ar bērniem, arī iesirmi sprauni vectētiņi un vecmāmiņas. Mežā ik
pa laikam pavīd viens otrs skrējējs ar karti rokās. Apinis norāda uz vienu no
nozīmīgākajiem orientieristiem, bet atbildu, ka jau pazīstu Rodrigo Slaviņu.
Tāpat no seniem laikiem atceros orientieristu pulkā arī vienmēr sastopamos
Edmundu Krastiņu (tagadējo Rīgas domes deputātu) un Aivaru Prošenkovu, kurš
palika kalnos… "Rodrigo savā vecuma grupā virs 65 gadiem neapšaubāmi ir
viens no labākajiem pasaulē," atzīst orientieristu prezidents.

Ja paskatās uz Magnēta auto parku, tad žigulīšus te
nemana, toties dažs labs džips gan dižojas. Starts Magnētā tiek dots
laikā no pulksten 16.00 līdz 19.30.

Vienkārši vai īpaši

Pēteris Apinis mani pieved pie Latvijas izlases orientierista
Jāņa Krūmiņa, kurš tirgo sporta apģērbus un apavus. "Var kājās vilkt
jebkādus sporta apavus, lai tikai tajos būtu ērta skriešana," skaidro
Pēteris Apinis. "Pieredzējuši orientieristi skrien speciālos apavos, kuru
zolēm ir pumpas, līdzīgi kā futbola kurpēm, tikai mūsējām to pumpu ir
vairāk." Krūmiņš parāda, ka sportiskāko kurpju pumpās ir arī naglas –
katrs izvēlas sev un atbilstošai distancei piemērotākos apavus.

"Mugurā vislabāk vilkt īpašu sintētisko materiālu
tērpu," turpina Apinis, „Jo tas labi aizsargā ādu, kad nākas skriet
pa jaunaudzēm un krūmiem. No šāda tērpa pilnībā notek mitrums, tajā pašā laikā
tas spēj elpot, un kas ir svarīgi – tas zināmā mērā aizsargā no
ērcēm."

Praksē pati pārliecinājos par vēl kādu spectērpa īpašību –
izturību. Skrienot pēkšņi nokritu un sasitu celi, noskrāpēju to gar zaru, bet
biksēm nebija ne skrambiņas. Arī nobrāzums uz ceļgala izrādījās tāds gluds un
nenozīmīgs.

Gados vecāki orientieristi, kuriem ir problēmas ar locītavām, var
iegādāties speciālas krosa kurpes. Var lietot arī apakšstilbu aizsargus, kas
īpaši noderīgi, skrienot pa brikšņiem vai pa lauztiem zariem pilnu mežu.

Katrā ziņā pirms galīgi nokomplektēt savu orientierista
garderobi, vēlams ierasties kādā Magnētā. Tur vienmēr būs atrodami
ļaudis, kas laipni sniegs konsultācijas.

Kompass, karte…

Reģistrējoties pirmo reizi, jāaizpilda vienkārša anketa, tad tiek
izsniegts dalībnieka numurs un karte. Numurs ir derīgs visai 2008. gada vasaras
sezonai. Pieaugušais orientierists, ik reizi piedaloties Magnētā, maksā
2 latus, jaunieši un bērni 1 latu, pensionāri 1, 50 latus. Reģistrējoties pirmo
reizi, jāsamaksā papildus viens lats par numuru.

Nav vairs tie laiki, kad katrā kontrolpunktā bija zīmodziņš, kuru
orientierists uzspieda uz lapiņas. Tagad to dara elektroniskā atzīmēšanās
sistēma. Uz pirksta katram cilvēkam tiek uzmaukts pirkstiņš, ko sauc par
SI (SPORTident) karti. SI kartes īre vienā Magnēta kārtā
maksā 30 santīmus.

Orientieristam nepieciešamo kompasu turpat pie starta vietas var
nopirkt vai arī iznomāt. Šajos laikos kompasi ir uzmaucami uz rokas īkšķa.
Zinot, kur kartē ir ziemeļi, dalībnieks uzliek kompasu uz kartes un
noorientējas, kurā virzienā jāskrien. Orientēšanās kartē iezīmēti
kontrolpunkti, bet, tikai ieejot savas grupas orientēšanās koridorā, var
uzzināt savu distanci.

Sākumā pirkstiņš-SI karte jāieliek aparātā, kas notīra
iepriekšējo informāciju. Kamēr tieku līdz startam, man palīdz izbijis sporta
meistars Henrijs Freimanis, kurš tagad ir galvenais Magnēta
organizators. Viņš parāda, kuri ir mani kontrolpunkti un kā tos ar
lineālu savā kartē savienot. Kad ir skaidrs, kurp jādodas, neviens vēl neliek
steigties. Var pastāvēt un padomāt, kurā virzienā skriet, paskatīties dabā, bet,
ja galīgi nav saprotami kartes ripulīši un svītriņas, rūpīgi izpētīt kartes
malu ar visiem tur redzamajiem apzīmējumiem.

Aiziet!

Saklausījusies pamācības, ievietoju SI karti aparātā Starts
un dodos mežā. Virziens skaidrs, jāuzskrien pakalniņā un tad jau redzēs. Redzu
arī – pirmais kontrolpunkts ir tuvu un aiz pakalna viegli atrodams.

Dalībniekam vienmēr jāpaskatās, kāds ir kontrolpunkta numurs un
jāsalīdzina, vai tas ir īstais. Atkal tiek izmantota SI karte, un
dalībnieks ir reģistrējies atrastajā kontrolpunktā. Pēteris Apinis distances
laikā mani māca pavērot, kur iet taciņas, ceļi un stigas, jo ne vienmēr
labākais veids ir skriet pa taisno. Orientierists gadiem var neskatīties zem
kājām, bet tas, kurš pirmo reizi atnāk, pa mežu tomēr pārvietojas klupšus
krišus…

Paskaties uz citiem

Mugura slapja, sirds kāpj laukā pa muti jau pēc otrā
kontrolpunkta. Brīžiem neskrienu, bet eju raitā solī. Sirds asinsvadu un
elpošanas sistēmai ilgstoši trūcis treniņu un pār mani nāk apskaidrība, ka ar
pavingrošanu sporta zālē ir par maz.

Padoms iesācējiem, kad vairs nesaproti, uz kuru pusi skriet, tad
pavēro, kurp citi dodas. Vienu no bedrē esošajiem kontrolpunktiem tik drīz es
nebūtu pamanījusi, ja neredzētu, ka no turienes izlien divi citi orientieristi.

Bet mežā katrs var darīt, kā vēlas, jo galvenais atrast pēc
kārtas visu kontrolpunktus un veikt šo distanci pēc iespējas ātrāk. Pēc pēdējā
kontrolpunkta jāreģistrējas arī finišā un tad pie tiesneša var saņemt elektroniski
izdrukātu informāciju ar savu vārdu, kurā izlasāms, cik ātri veikta visa
distance, cik ātri skriets vai iets no viena kontrolpunkta līdz nākamajiem,
kāds bijis vidējais pārvietošanās ātrums katrā posmā. Vēsturei un izaugsmes
veicināšanai šādi dokumenti ļoti noder.

Psihoterapija aizņemtajiem

"Ja es pēc darba iziešu laukā vienkārši paskriet gar šoseju,
tad nemitīgi domāšu par dienā notikušo," orientēšanās priekšrocības pamato
Pēteris Apinis. "Uzsēdināt uz skriešanas ritma var jebkuru domu un vēl vairāk
uzvilkties. Tomēr, ja cilvēks grib tikt vaļā no problēmas, kas bendē dzīvi, tad
orientēšanās ir labākais veids, kā to izdarīt, jo visu laiku jāseko līdzi
apkārtnei un savai vietai šajā vidē. Par neko citu domāt nav laika. Tātad
orientēšanās pat no psihoterapijas viedokļa būtu ieteicams sporta veids."

Spriežot pēc ceturtdien piedzīvotā, jāatzīst, ka ikdienā nav
viegli tā uzreiz noskriet četrus kilometrus, bet orientējoties cilvēks nemanot
pieveic lielus attālumus. Pēteris Apinis vēl piebilst, ka orientēšanās ir
ieteicams sports tiem, kuri  beiguši
sportistu gaitas citos sporta veidos. Organisms viņiem ir uztrenēts lielām
slodzēm, bet dzīvesveids pēkšņi kļuvis mazkustīgs, un bijušie sportisti nereti
sāk slikti justies, strauji pieņemties svarā. Orientēšanās dod iespēju saglabāt
pietiekami labu fizisko un garīgo formu.

Noderīga orientēšanās ir gados vecākiem cilvēkiem, kuriem ir
problēmas ar locītavām, jo skriešana notiek pa mīkstu sūnu. "Tiklīdz
vecāks vīrs ar alus vēderiņu mēģinātu noskriet pa asfaltu piecus kilometrus, tā
ar sāpošām ceļu locītavām nokļūtu traumu slimnīcā. Nevajadzētu tā bendēt savus
ceļus, jo pie Valda Zatlera ārstēties viņš vairs netiks…" nosaka Apinis.

Meža publika un soļanka

Mežā sastopu gan televizoru ekrānos redzētus sabiedrībā zināmus
kungus, gan bārdainus dīvaiņus, kuri šķiet pārņemti ar karti un skriešanu, gan
jauniešus. Kas viņi ir?

Pēteris Apinis teic, ka lielākoties te ierodas inteliģence un
manis pieminētie bārdainie dīvaiņi varbūt patiesībā esot zinātnieki. Viņš zina
stāstīt, ka ļoti daudz ārstu skraida pa mežiem un kādu augstskolu prorektori un
rektori te regulāri manīti. Šajā atmosfērā ir viegli citam ar citu sarunāties,
viegli ar svešiniekiem iepazīties, jo visus vieno mežs, kontrolpunkti un
rezultāts.

Turpat pie starta vietas slejas neliela rotaļu mājiņa, kurā laiku
pavada orientieristu mazuļi. Viņi var pat spēlēt orientēšanos, jo tuvumā ir
nolikts kontrolpunkts, kurā atzīmēties. Savukārt blakus uzslietajā nojumē var
iestiprināties, nopērkot gan dzērienus, gan našķus. Pēteris Apinis iesaka
nogaršot soļanku, jo te esot varen gardas zupas. Arī pankūkas. Piekusušie
sportisti pēc lielās skriešanas var pieēst pilnu vēderu un braukt mājās
laiskoties.

Prasu zupas sievai Beātai Freimanei, no kurienes tā vira tiek
vesta? Viņa smaidot atbild, ka no pašas mājām, bet vai tad es nezinot, ka
šodien nav… trešdiena. Soļanku Magnētā ēdot trešdienās, bet šodien
frikadeļu zupa bijusi – tikko beigusies. Nudien apbrīnojama sirmā kundzīte,
kura mājās savāra zupas, un tad lielos termosos tās tiek nogādātas uz mežu. No
dažādām ēstuvēm pirktās bijušas pārāk dārgas un neesot sportistiem garšojušas.
Tad nu Beātas kundze vāra pati.

Katram skolēnam un zaldātam

"Es Latvijā gribētu panākt to, kas ir ieviests Skandināvijas
valstīs, ka orientēšanās ir obligāts sporta veids visiem militāristiem. Ceru
piedzīvot situāciju, kad visi profesionālās armijas karavīri vismaz divas
reizes nedēļā skrien Magnētā," stāsta Pēteris Apinis.
"Savukārt mūsu federācija ir gatava sarunām, lai organizētu karavīriem šo
dalību par kādām īpaši demokrātiskām cenām. Mēs beidzot esam panākuši to, ka
orientēšanās pamati tiks mācīti skolās 5. – 8. klašu sporta stundās. Te gan
problēma ir – vajadzīga kaut neliela karte pie katras skolas, ar kuru mācīties,
un tas ir ļoti sarežģīti. Jo orientēšanās kartes zīmē paši orientieristi,
pārsvarā izmantojot aerofoto, ko iegūstam sadarbībā ar Zemes dienestu. Mums ir
cilvēki, kuri ar šo karti izstaigā mežu un uzzīmē to, kā orientēšanās karti,
kas ir precīza un labāka par jebkuru armijas karti."

Pēkšņi mans ceturtdienas instruktors paziņo, ka, neskatoties uz
tiem četriem kilometriem, kas noskrieti kopā ar mani, viņam vajadzētu
paorientēties, viņš vēl gribot kārtīgi izskrieties, un… pazūd mežā.

Iveta DAINE

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports