Kad graudi klētī, ritenim mugurā

Visi 18 līdz šim notikušie vienības
braucieni risinājušies vai finišējuši septembra pirmajā svētdienā. Tas ir
laiks, kad zemnieki graudaugu ražu jau novākuši, sabēruši apcirkņos un var
svinēt apkūlības, pirms tam gan vēl izvingrinot kaulus vienības braucienos. Tā
nebija problēma, jo tālajos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados velosipēds
atradās katrā lauku sētā. Ideju par vienības braucienu
rīkošanas nepieciešamību pirmais pauda trīsdesmito gadu viens no rosīgākajiem
sabiedriskajiem darbiniekiem Smiltenes notārs Roberts Plūme – divu olimpisko
spēļu dalībnieks, vairākkārtējais Latvijas meistars riteņbraukšanā, slēpošanā,
pieccīņā un boksā. Roberta Plūmes ierosinājumā prezidents Kārlis Ulmanis
saskatīja dziļu jēgu. Tas varēja sekmēt tautas kopības attīstīšanu, veselības
stiprināšanu un velosporta popularizēšanu, kā arī Latvijā ražoto divriteņu
reklamēšanu. Vēl tagad dažs labs brauc ar Gustava Ērenpreisa vai Pētera Ozolnieka
velosipēdu. Šīs sacensības, kas notika no 1936. līdz 1939. gadam, tika dēvētas
par vienības braucienu. 1939. gadā tika fiksēts dalības rekords, jo uz starta
izgāja izgāja 6090 veloentuziastu, bet finišā tika reģistrēti 5306 braucēji.
Šis rekords nav pārspēts vēl šobaltbrīd. No pirmskara laikā notikušajiem
četriem vienības braucieniem trīs finišējuši Rīgā un viens Jelgavā. 1939. gadā
30 000 skatītāju Uzvaras laukumā sagaidīja 4. vienības brauciena
dalībniekus. Trešajā klasē uzvarēja jaunais talants Alberts Džarcāns, otrajā
trešais mērķa līniju šķērsoja viņa brālis Pēteris, sestajā klasē (dāmas)
uzvarēja Alma Lassi. Tas bija pēdējais Vienības brauciens pirms Otrā pasaules
kara. Pirmajā vienības braucienā savās vecuma grupās (klasēs) uzvarēja tēvs un
dēls Imermaņi, Alma Lieģe. Braucienu sāka 1300 entuziasti, galamērķi sasniedza
1211. Pirmās klases uzvarētājam Arvīdam Imermanim balvu personiski pasniedza
Kārlis Ulmanis. Labākā kolektīva balva tika sporta biedrībai Marss.

Atjaunotnes laiks

Padomju varas laikos neviens
pat neiepīkstējās par vienības braucienu atjaunošanu, jo tas neatbilda valsts
ideoloģijai. Taču pēc neatkarības atgūšanas Latvija jau varēja pati lemt. Par vienības
braucienu reanimēšanu iestājās Murjāņu sporta ģimnāzijas riteņbraucēju treneris
Ernests Pūce, kura izstrādāto projektu apstiprināja Valsts prezidents Guntis
Ulmanis, un 1995. gadā pēc vairāk nekā pusgadsimta ilga pārtraukuma notika 5. vienības
brauciens, kura galamērķis bija Talsi, kurp sportisti un entuziasti devās no
dažādām pilsētām – Kuldīgas, Tukuma un Dobeles. Dažāda garuma distances un
atšķirīgas kvalifikācijas braucēji. Distancē devās arī šā pasākuma iniciators
Ernests Pūce. Dalībnieku vidū bija arī Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieki
Jēkabs Vilsons un Mārtiņš Mazurs, arī augstu godājamā Velta Heniņa. Braucēju
sadalījums pa klasēm bija tāds pats kā pirmskara laikos, vien pašu dalībnieku
bija krietni mazāk nekā 1939. gadā, jo jaunajā Latvijā pirmajā vietā izvirzījās
ekonomiskās problēmas, kas tautas sportu atvirzīja tālāk. Laikam ritot,
vajadzēja atkāpties no brauciena kādreizējiem kritērijiem – katru gadu
sacensības rīkot citā novadā. Par vispieņemamāko kļuva Siguldas variants,
maršrutus izvēloties Kurzemes Šveicas gleznainajā apvidū. Tā ērtāk pašiem
braucējiem, bet rīkotājiem gan arvien grūtāk, lai pilsēta varētu vienlaikus
uzņemt vairāk nekā 2000 veloentuziastu, kas lielākoties ierodas ar savu
autotransportu.

Siguldas smaids

Mūsdienās vienības brauciens
kļūst arvien populārāks. Protams, ievērojami mainījies pats veloparks, jo ozolniekus un ērenpreisus distancē vairs neredz, turklāt Latvija no riteņu
ražošanas valsts (trīsdesmitajos gados) pārtapusi par ārzemju inventāra
patērētāju. Var manīt arī dažus paškonstruētus braucamrīkus, bet tas jau vairāk
no eksotikas operas. Tiesa, daži veterāni vai treneri savus vecos kaujas zirgus
saglabājuši nevainojamā kvalitātē. Piemēram, Imants Stradiņš tautas brauciena
distancē devās ar 1964. gada Čempion
šosse Ukrainā ražoto modeli. Tiesa, tautas sacensībās, par kādām joprojām
uzskatām vienības braucienu, nav tik būtiski, ar kādas markas riteni tu brauc
vai cik firmīgā velokrekliņā esi tērpies, bet gan laba griba – atbraukt, lai
piedalītos kopā sanākšanā, distancē patrītu mēles, par rezultātu un izcīnīto
vietu nedomājot. Tomēr sacenšanās gars spītīgi ņem virsroku, sak', man noteikti
jāieliek Pēterim vai Miķelim. Tāpēc vairāki tautas klases līderi 37,5 km
distanci veica ātrāk par 56 minūtēm.

Kādu taktiku bija izvēlējies
LOK ģenerālsekretārs Einars Fogelis? „Dienu pirms starta treniņā izbraucu
maršrutu, tiku augšā arī Siguldas kalnā. Tāpēc svētdien man problēmu nebiju.
Kādu laiku turējos blakām Aldonam Vrubļevskim un Edgaram Šnepam, taču vēlāk
viņi man pazuda. Pēc finiša uzzināju, ka viņiem par palīgu un atbalsta plecu
pievienojies Aivars Krancis. Tas bija drošības garants. Vienības braucienos
neesmu piedalījies vien reizes četras, kad darba pienākumos vajadzēja doties uz
ārzemēm. Tā gadījās arī pērn."

Ernests Pūce ar 138. vietu
tautas klasē bija apmierināts, tikai kremta, ka daudzi gados daudz jaunāki
amata brāļi palika skatītājos. Pasaules vicečempions keringā Ainārs Ķiksis bija
priecīgs par otro vietu tautas klasē, bet Ernests paironizēja: „Tavu prieku es
saprastu, ja tu būtu otrais sporta klasē, toties saprotu eksbiatlonista Raivja
Zīmeļa līksmi par lielo panākumu MTB braucēju konkurencē."

Sacensības braucējiem ar
kalnu velosipēdiem notika pilnīgi jaunā maršrutā, kurā bija garš un sarežģīts
nobrauciens, kura lejasgalā sportistus gaidīja dubļu vanna, kuru vēl smagāku
padarīja smago traktoru atstātās pēdas. Finišā kalnieši atbrauca kā pelēkas
dubļu pikas. Bet turpat jau gaidīja pažarnieki ar ūdens šļūtenēm, noskalojot
gan pelēkās sejas, gan apskādētos braucamrīkus.

Apbalvošanas ceremonijai bija
vairākas daļas, jo vajadzēja noskaidrot arī laimīgo loterijas biļešu
īpašniekus. Tika pasniegtas arī divas komandu balvas. Prezidenta kausu
kuplākajai ģimenei saņēma Ceru dzimta, kas sacensībām bija deleģējusi 31
braucēju. Savukārt Latvijas Riteņbraukšanas federācijas kausu, kas pienācās
sportiskākajam kolektīvam, prezidents Ģirts Rorbaks pasniedza projekta Pēdas 50 veloentuziastiem.

Vēl jāpiebilst, ka vienības
braucienā uz starta izgāja 2217 entuazistu (gandrīz pusotra tūkstoša tautas
klasē vien).

Gatis ĶĪSIS