Kustību atkarīgā
SEB velomaratonā līdz
šim notikušo četru posmu apbalvojamo saraksts dažās kategorijās ir apskaužami
vienmuļš – augstākā pakāpiena ieguvēji ir nemainīgi. Par aizvadīto četru posmu
uzvarētāju sieviešu konkurencē Ivandu Eiduku jau rakstījām. Kategorijā W35
šosezon visātrāk brauc un uz pjedestāla visaugstāk stāv Jeļena Dovgaļuka.
Tiekoties ar Ļenu,
lietot vārdu veterāne ir tīrā apgrēcība – slaida, gaiša, optimisma un nākotnes
plānu pilna, tāda ir viena no mūsu labākajām riteņbraucējām arī vispārējā
sieviešu konkurencē, jo Jeļena pērn uzvarēja arī Latvijas olimpiādē
riteņbraukšanas individuālajā startā šosejā.
Ļenas gaitas
riteņbraukšanā sākās 12 gadu vecumā, bet pēc trim gadiem aprāvās – meitenei
sports apnika un viņa praktiski 10 gadus bija visai tālu no aktīvā sporta un ar
velosipēdu braukāja tikai kustību prieka dēļ.
– Kā un kad nolēmi atgriezties tik nopietnā un
– nav ko slēpt – arī fiziski grūtā sporta veidā kā riteņbraukšana?
– Pamudinājums bija
tad, kad sāku strādāt par veloaerobikas, arī Body bike treneri – trenēju audzēkņus un reizē darbojos arī pati.
Reizēm pat sanāk savi astoņi treniņi nedēļā. Tā kā velosipēdu izmantoju ikdienā,
nolēmu atgriezties arī sacensību gaisotnē. Pērn SEB velomaratona kopvērtējumā Tautas
klasē biju otrā, bet šogad braucu jau Sporta klasē un pagaidām esmu pirmā.
– Riteņbraucējiem svarīga ir kilometru krāšana
– to zālē var panākt?
– Es pedāļus neminu tikai
zālē, mans treneris un draugs ir Aleksandrs Aleksandrovs, kurš savulaik
uzvarējis PSRS čempionātos. Kopā trenējamies šosejā, jo viņš arī startē dažādās
sacensībās.
– Kas tev liekas saistošs SEB kalnu
velomaratonos?
– Pirmām kārtām jau gaisotne.
Brīnos par Igo Japiņa uzņēmību un spēju aizraut tik daudzus riteņbraukšanas
cienītājus, lai viņi vasaras vidū, atvaļinājumu laikā, mestu visu pie malas un
dotos uz sacensībām tik grūtās distancēs. Kaut arī krīzes laiks, mūsu maratonos
to īpaši nejūt, jo tāpat aptuveni 2000 braucēju ir vienmēr.
Posmi mums notiek
reizi mēnesī, un dažkārt beigās jau skaitu dienas, kad atkal varēšu braukt.
– Katrs posms notiek savā trasē – vai ir tādas
trases, kurās jūties labāk?
– Tā es nešķiroju.
Protams, ka dažās ir grūti, citās – vēl grūtāk. Šoreiz Tukumā distance
bija ļoti daudzveidīga un par vienmuļību nevarēja sūdzēties ne mirkli. Ja
runājam atklāti, tad man vienlīdz smagi ir pirmie pieci kilometri jebkurā
trasē. Vēlāk ieeju ritmā un kļūst vieglāk, kaut gan velomaratons nav mana
mīļākā disciplīna, daudz labāk man patīk braukt šosejā, bet tur sacensību nav tik
daudz. Tikko Latvijas meistarsacīkstēs šosejā biju otrā aiz mūsu labākās
riteņbraucējas Ivandas Eidukas.
– Ja tā jāmokās, kāpēc to dari?
– Tas ir azarts,
turklāt man ļoti patīk arī pats ritenis. Tā ir lieliska sajūta, ja tu ar savu
muskuļu spēku spēj traukties uz priekšu tik dažādos apstākļos – dubļos,
putekļos, pa akmeņiem, gludu asfaltu. Protams, gribu arī uzvarēt. Ja kultos
tikai pa beigām, tad droši vien pārdomātu.
– Cik ilgi redzi sevi riteņbraukšanas trasēs?
– Uz gadiem neskatos,
jo zinu, ka mana fiziskā sagatavotība ir ļoti laba. Nedomāju, ka tuvākajos
piecos gados kaut ko īpaši zaudēšu. Kā jau teicu, gribētos, lai vairāk
sacensību būtu šosejā, kur, iespējams, nākamgad atjaunosies Latvijas izlase,
kura varētu piedalīties arī starptautiskās sacensībās. Izlasē man jāiekļūst.
Vecums nav šķērslis, jo riteņbraukšana ir ilgspēlējošs sporta veids, kur
sievietes augstā līmenī startē līdz gadiem četrdesmit.
Jūs jau redzat, cik
daudz dažādu vecumu riteņbraucēji šeit pulcējas – no trim līdz astoņdesmit
gadiem. Riteņbraukšana jau tāda sava veida atkarība vien ir, no kuras tā īpaši
ārstēties neviens negrib.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
