Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Leldes lielais hobijs

Apjukums sākās finišā. Visu
zinošais un redzošais SEB velomaratona komentētājs Indulis Caucis citu pēc cita
nosauca finišējušo dubļiem aplipušo sportistu vārdus un aptuveni pēc
piecdesmitā vīru kārtas finiša līnijas šķērsotāja sāka ierasto stāstu, ka tūlīt
jāparādās arī ātrākajai sievietei – kurai gan citai, ja ne Ivandai Eidukai.
Grūti noslēpjams bija viedā velovīra pārsteigums, kad ar paceltām rokām smago
un auksto distanci pirmā veica meitene ar 82. numuru, kuras vārds steigšus bija
jāmeklē sacensību protokolā. Lelde Tipāne – pirmā posma uzvarētāja.

 

 

Kad ar
Leldi runāju par interviju, viņa bija atsaucīga, bet ar vienu prasību –
neizdarīt tālejošus secinājumus par līderu maiņu MTB velomaratonos, īpaši
neizcelt viņas uzvaru, jo viena starta veiksme var būt labvēlīgu apstākļu
sagadīšanās, pieredzējušās un daudz nopietnāk trenētās Ivandas īslaicīgs
vājums, tāpēc mūsu saruna ievirzījās par ko citu – jaunas sievietes, teju
divkāršas maģistres, diplomātiskās pases turētājas, Valsts prezidenta
sākumkomandas darbinieces, piecu valodu zinātājas liktenīgo aizraušanos ar
divriteni.

Zīmīgi,
ka mūsu tikšanās bija sarunāta Olimpiskajā centrā, Rīgā, kurš Leldei saistījās ar
NATO samita vietu, savulaik viņa tur strādāja kā Ārlietu ministrijas
darbiniece.

– Un tomēr – kurā brīdī
noticēji, ka šoreiz, SEB velomaratona atklāšanas reizē, būsi pirmā?


Jutos labi un cerēju, ka arī rezultāts būs tikpat labs. Pērn visos velomaratona
posmos, kuros startēju (dažus izlaidu savainojuma un citu apstākļu dēļ), biju
otrā – arī kopvērtējumā. Protams, kādreiz arī otrajam apnīk būt par pirmo
zaudētāju, bet zinu, ka ar Ivandu man grūti sacensties, jo viņas treniņos un
sacensībās krātie pieredzes un izturības kilometri ir neizsakāmi lielāki.

Mazliet
satraucos, bet trasē viss izgaisa. Kā parasti atradu sev līdzvērtīgus un
nedaudz spēcīgākus partnerus, kuriem arī turējos līdzi. Pirmajā kalnā grupas
sāka retināties, un no savas nelielās pieredzes sapratu, ka tas ir izšķirošais
brīdis, lai ietu līdzi labākajiem, nevis paliktu viena un gaidītu kādu no
aizmugures. Tie ir brīži, kad visu liec svaru kausos, jo, esot spēcīgā grupā,
atkal vari braukt nosacīti mierīgāk.

Interesanti,
kad braucu priekšgalā, pirmo reizi dzirdēju vīrus sakām: „Kas ir veči, vai tad meitenei mūs jāvelk?" Skaidrs, ka vieglāk
sēdēt kādam aizmugurē, nevis mīties visiem pa priekšu.

– Tā nu sanāk, ka tava
kompānija ir vīri un jaunekļi?


Jā, jo mēs ar Ivandu kopvērtējumā turamies ap pirmo piecdesmitnieku, kur citu
sieviešu nav. Daudzus pazīstu, bet reizēm brīnos: kā, šis braucējs arī tepat,
vienā grupā ar mani? Kopumā jau sava līmeņa braucējus zinu un turos ar viņiem
kopā.

– Kurā brīdī juti, ka Ivanda
vairs tevi nenoķers?


Ivandu trasē tā īsti nemaz neredzēju, tikai trases sākumā un vienreiz mežā.
Kad bija atlikuši kādi pieci kilometri, tad gan sapratu, ka jābrauc, cik spēka;
ja nu mani noķers, tad tikai pēdējos metros. Līdz finišam likās, ka sapņoju,
tikai ieraugot Valmieras baznīcu, apjautu, ka šoreiz tā ir īstenība.

– Tā ir tava lielākā uzvara?


Iespējams, bet tā nav uzvara pār Ivandu, drīzāk jau uzvara pašai pār sevi, jo
sāku saprast, ka riteņbraukšanā varu tiekties arī pēc augstākiem mērķiem.

Man
prieks, ka arī Ivanda mani draudzīgi apsveica, jo tagad mēs dažkārt esam arī
treniņu biedrenes. Man liekas, ka arī viņai ir interesantāk, ja pašu mājās ir
kāds, ar ko pacīnīties.

– Tu šogad startē jaunā
komandā. Kas tev lika mainīt piederību?


Jā, pirms vairākiem gadiem sāku kā Focus
dalībniece, tad sekoja Trek-Philips
komanda, kura mums vairāk bija nevis komanda, bet domubiedru grupa, turpretī
pagājušajā gadā mani uzaicināja piebiedroties mūsu visnopietnākajai izlasei – Rietumu Bankas vienībai, kura pēc jaunu
sponsoru piesaistes šogad startē ar Rietumu-Delfin
vārdu.

Tas
pērn vispār bija interesants brīdis – no rīta kostīmā, augstpapēžu kurpēs,
rūpīgi saposusies gāju uz darba interviju, runāju angliski, vāciski, nedaudz
arī franciski, bet, pārnākusi mājās aptvēru, ka man priekšā vēl viena saruna –
ar Rietumu komandas vadītāju Igo Japiņu, kurš nesen man tā garāmejot bija
ieminējies, ka es varētu pārnākt uz viņa komandu.

Apsēdos
un domāju, jo sapratu, ka mans lēmums būs liela izšķiršanās. Starp darba
karjeru un riteņbraukšanu. Starp augstpapēžu kurpēm, siltu darba vietu un
sviedriem, dubļiem, jo apvienot to vairs nevarēs. Zināju, ka būs jāatbild uz
vecāku nesapratnes pilniem jautājumiem, bet lēmumu pieņēmu – esmu vēl jauna,
otrreiz mācos maģistrantūrā (esmu juridisko zinātņu maģistre, pēc kāda pusotra
gadu būšu uzņēmējdarbības maģistre), zināšanas nekur nezudīs, darbu es
atradīšu, bet riteņbraukšanas upē otrreiz gan neiekāpšu.

– Kā Blaumaņa Kristīne –
nolieku savas vieglās dienas?…


Nedomāju, ka tā, jo nopietns darbs nevar būt īpaši viegls, bet sports man ir
pārāk nozīmīgs, lai to vienkārši noliktu malā. Tā nu tagad mācos un sportoju.
Jau daudz augstākā līmenī, jo Rietumu
komandā
ir citas iespējas trenēties, braukt uz treniņnometnēm ārzemēs,
izmantot vislabāko tehniku.

– Cik reizes nedēļā tu tagad
trenējies?


Sešas dienas nedēļā, parasti divas reizes dienā. No rīta braucu no Pārdaugavas,
kur dzīvoju, uz Jūrmalu – kādus kilometrus piecdesmit, sešdesmit, vakarā –
citur. Nedēļas nogalēs, ja nav sacensību, trenējos kopā ar Rietumu komandu, braucam uz Siguldu un atpakaļ. Nevar sacīt, ka man
ir kāds īpašs treneris, trenējos pati pēc savas pašsajūtas, izmantoju Igo
Japiņa treniņplānus.

Ar
Ivandu kopā trenējamies tikai treniņnometnē Spānijā. Varbūt vēlāk rīkosim kādus
kopīgus treniņus mežā.

– Cik gados tu sāki braukt ar
riteni?

– Ar
riteni sāku braukāt 12. klasē, kad par iekrāto pusdienu naudu nopirku savu
pirmo braucamo (ap simt latu vērtu). Vizinājos uz skolu, pa vakariem, bet ar
sportu tam vēl nebija nekādu sakara.

Kad
sāku mācīties Universitātē, man pirmo riteni nozaga (zog man tos riteņus, kādi trīs
aizgājuši savu ceļu). Atkal liku lietā iekrājumus un nu jau nopirku 360 latu vērtu velosipēdu, jo sapņoju par iespēju
kādreiz aizbraukt uz kalniem.

Pavasarī
padzirdēju par riteņbraucēju sacensībām Baložos un nolēmu piedalīties, jo man
tas likās ļoti interesanti – paskatīties, kā citi brauc, un pamēģināt, ko pati
spēju.

Aizbraucu,
skatos: visi iesildās, iemēģina trasi – es arī. Pirmo reizi mežā, protams,
ka nokritu, saliecu priekšējo ratu un likās, ka vairs nemūžam nebraukšu pa
saknēm, bet brālis aizdeva savu riteni un startēju. Finišēju trešā, un tā viss
18 gadu vecumā arī sākās.

Interesanti,
ka nekad un nevienā sporta veidā nebiju trenējusies, tikai skolas sporta
stundās, vēl nedaudz braucu ar snovbordu, piedalījos tūrisma pārgājienos.

Jau
nākamajā sezonā (2005. gadā) padzirdēju par kādu interesantu braucienu Alpos,
it kā jābrauc pārī, jāorientējas. Piekritu, ja pārinieks orientēsies, jo man
īstas sajēgas par to nebija. Aizbraucām, un tikai tad uzzināju, ka tas ir viens
no pasaules populārākajiem kalnu divriteņu braucieniem – Transalp velobrauciens. Nebija viegli, jo tie ir visīstākie kalni.
Nezinātājs to līdz galam nesapratīs, ja teikšu, ka desmit divdesmit reizes
augstāki nekā Siguldā. Tu minies ar pilnu spēku, bet ātrāk par kādiem sešiem
kilometriem stundā nesanāk. Un tā astoņas dienas no vietas. Tiesa, trīs dienas
es izlaidu, jo kritu un guvu traumu, bet finiša dienā mēs atkal startējām un
medaļu saņēmām. Bet vispār es to uzskatu par savu nepabeigto misiju un reiz
atkal gribu pie tā atgriezties. Tiesa, citā kvalitātē. Vēlāk uzzināju, ka mēs,
liekas, bijām vieni no pirmajiem latviešiem, kuri startējuši Transalp braucienā.

Zinātāji
Latvijā grozīja galvas, jo mēs paši neesot sapratuši, kur piedalāmies.

– Šogad mūsējie startēs
atkal…


Zinu, Ivanda Eiduka brauks pārī ar Eiropas 2009. gada čempionu igauni, arī Rietumu-Delfin sportistu Alanu Orasu,
kurš 2009. gadā kļuva par Eiropas čempionu (Ivanda palika trešā). Lai viņiem
veicas, jo tas ir saskanīgs un pieredzējis pāris, un viņi jauktajā klasē varētu
iegūt augstu vietu.

– Pati nebrauksi?

– No
Latvijas brauks tik daudz sportistu, cik atļaus finanšu līdzekļi. Lai brauktu
par komandas naudu, man vēl jāpaaugas, bet pašai tas ir par dārgu. Bet kādreiz
es noteikti braukšu!

– Tu tagad esi nopietnā
komandā – ar lielākām iespējām. Kādi ir tavi plāni sportā?

– Uzskatu,
ka tā nopietni – ar kaut kādu treniņgrafiku – trenējos tikai otro
gadu.

Pērn
par savu naudu aizbraucu uz Spāniju un tikai tad sāku saprast, kas īsti ir
kalnu riteņbraukšana.

Protams,
gribu sasniegt savu spēju kalngalus. Cik daudz tas ir, es nezinu. Pērn Eiropas
meistarsacīkstēs Igaunijā biju 12. vietā, bet tur nav kalnu, tāpēc mums veicās
labāk.

Gribu
piedalīties šādās meistarsacīkstēs arī šogad, bet tas nav atkarīgs tikai no
manis, jāskatās, kāda ir komandas rocība un, protams, mana sportiskā forma,
tāpēc centīšos visās sacensībās, kurās piedalīšos.

– Sacensības, pēc iespējas
augstākas vietas, tas ir saprotams, bet kas tev, nav ko slēpt – visādi
jaukai meitenei, liek nodarboties ar tik smagu sporta veidu, iespējams,
sievietēm ne visai piemērotu?


Nedomāju, ka nav tik nepiemērots, ko tad lai saka par svarcelšanu, boksu? Kā
jūtu, vīriešiem pat patīk skatīties, kad mēs braucam ar riteni, it sevišķi no
mugurpuses.

Drīzāk
tas cietais sēdeklis traucē vīriem, tomēr visu laiku braukt un kratīties…

Bet,
ja nopietni, man tas ir kā pārbaudījums. Savam raksturam, savām iespējām –
uzbraukt tajā kalnā, apdzīt priekšā braucošo, pārvarēt lūzuma punktus, kad
gribas tikai apgulties zālē un aizvērt acis! No otras puses, tas ir interesants
sporta veids, jo tu esi vietās, kur citādi nekad nenokļūsi. Turklāt tas viss ir
videi draudzīgi.

Pavērojiet,
ar kādām mašīnām daži brauc uz sacensībām – tur ir jaunākie leksus,
landkruizeri, BMW! Vai tad viņiem nav ko darīt? Acīmredzot arī tā sauktie biezie
saprot, ka dzīvē pār visu nevalda tikai materiālās vērtības. Man ir prieks par
katru, kas sporto, brauc ar riteni, nūjo vai citādā veidā nodarbina ķermeni.

Kad
mēs trenējamies Biķerniekos, ir aizkustinoši vērot kādu tantuku, kurš, ģērbies
T kreklā, sportiskās biksēs, cītīgi min velosipēda pedāļus. Liekas, ka viņai
vieglāk ir braukt, nevis staigāt.

Domāju,
ka es pēc sportisko gaitu beigšanas ar riteni turpināšu braukt visu mūžu.

Arī
Rīgā labprātāk pārvietojos ar riteni, neko sliktu par mūsu autovadītājiem es nevaru
teikt – kopumā ir izpalīdzīgi, saprotoši. Tagad man ir tāds gadus piecpadsmit
vecs vācu braucamais, kuru nopirku par 45 latiem, un esmu ļoti apmierināta, ka
nav jāmeklē stāvvietas, nav jāmaksā, nav jāsēž sastrēgumos.

Vai tavi vienaudži saprot šo velomāniju?

– Reizēm
jau ir neizpratne. Vakarā ir kāda gaļas cepšana, dārza svētki, tusiņš, bet visi
zina, ka Lelde jau ilgi nepaliks, viņai rīt treniņš. Par laimi, man ir draugs,
kurš izprot manu aizrautību un arī pats brauc ar riteni, tiesa, tūrista līmenī.
Esmu sev noteikusi prioritātes un neko nenožēloju. Velosipēds – tas ir mans
lielais hobijs. Pie tā arī palikšu.

 

Lelde TIPĀNE

Riteņbraucēja

Dzimusi: 1985. gada 22. aprīlī Rīgā

Izglītība: Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā,
Latvijas Universitātē – juridisko zinātņu maģistre, tagad mācās Rīgas Biznesa
skolā, uzņēmējdarbības vadības maģistrantūrā

Lielākie
sasniegumi 12. vieta Eiropas MTB
meistarsacīkstēs 2009. gadā, 2. vieta SEB kalnu divriteņu velomaratonā 2009. gadā,
uzvara SEB velomaratona 1. posmā 2010. gadā

Strādājusi: Latvijas Ārlietu ministrijā

Vaļasprieks: izšūšana, apsveikumu
kartīšu gatavošana

 

SEB VELOMARATONA 1. POSMS
CĒSIS-VALMIERA

 

Sporta klase

M-14 (42 km) 51 dalībn. Dāvis Perševics (Mapers Tukums RRS) 1.30:58, Pauļus Tamošūns (SK Transaktis) 1.34:53, Arnis Lazdiņš (NN-Sporta klubs/RRS) 1.35:45.
W-14 (42 km) 17 dalībn. Linda Fūrmane (VW Valmiera) 1.37:47, Aiga Āboliņa (Drustu Team I) 1.47:22, Ance Janevica 1.56:49.
M-16 (42 km) 70 dalībn. Pēteris Janevics (NN-Sporta klubs/RRS) 1.17:32, Krists Neilands (Fans/Multipower) 1.17:41, Emīls Dreijers (Fans/Multipower) 1.17:45.
M-18 (65 km) 17 dalībn. Andris Vosekalns (NN-Sporta klubs/RRS) 2.12:06, Deins Klūga (Rīgas jaunatnes komanda RRS) 2.12:08, Henrijs Vimba (VW-Valmiera) 2.21:21.
M-Elite (65 km) 92 dalībn. Allans Orass (Rietumu-Delfin) 2.04:51, Kristofers Rācenājs (Rietumu-Delfin/RRS) 2.05:45, Erki Putse (Fixus Sport) 2.05:49.
W-Elite (65 km) 12 dalībn. Lelde Tipāne (Rietumu-Delfin) 2.22:35, Ivanda Eiduka (Rietumu-Delfin) 2.24:15, Līga Šmite (VW-Valmiera) 2.31:47. 
W-35 (65 km) 5 dalībn. Jeļena Dovgaļuka (Veloclub) 2.49:12, Ingrīda Šmite (Gary Fisher SIS) 2.49:48, Raivita Birkentāla 3.03:17.
M-35 (65 km) 39 dalībn. Erki Kuks (Proshop Team) 2.08:17, Jānis Rapa (GANDRS-MERIDA) 2.15:31, Aleksandrs Lavišs (GANDRS-MERIDA) 2.17:55.
M-40 (65 km) 20 dalībn. Ilmārs Bricis (ZZK-Extreme Sport) 2.14:47, Guntars Baranovskis (Smiltene) 2.17:36, Pāvels Tarasovs (Mežmalas MTB) 2.19:29.
M-45 (65 km) 15 dalībn. Ints Celmaraugs (GANDRS-MERIDA) 2.12:05, Jānis Rezins (ZZK-Extreme Sport) 2.15:34, Aivars Bogdanovs (EthicSport Cēsis) 2.20:59.
M-50 (65 km) 11 dalībn. Ģirts Kalniņš (ZZK-Extreme Sport) 2.23:08, Viesturs Kazainis (Trek-Philips) 2.23:10, Jānis Bruzinskis (Kuldīga) 2.23:17.
 
Tautas klase
M-18 (42 km) 59 dalībn. Jānis Stonis (Kuldīga I) 1.20:47, Kaspars Serģis (ZZK-Cēsis SEB) 1.22:13, Edvīns Jureckis (Vides fakti) 1.25:54.
M (42 km) 746 dalībn. Krišjānis Jansons-Ratiniks (Hawaii Express) 1.17:38, Jānis Bērziņš (TREK-PHILIPS) 1.17:55, Reinis Rozenbergs (MTB Cēsis) 1.18:15.
W (42 km) 149 dalībn. Dana Rožlapa (Gary Fisher/Pūre Food) 1.31:15, Iveta Benhena (Burusports Team) 1.41:45, Ieva Uzuleņa (VW-Valmiera) 1.45:04.
W-35 (42 km) 41 dalībn. Inese Zvirgzdiņa (Pļaviņu SK Skanste) 1.44:10, Dace Fūrmane (VW-Valmiera) 1.46:09, Dina Zobena 2.05:42.
W-45 (42 km) 9 dalībn. Inguna Korņējeva (Pēdu nav) 2.02:36, Rita Lekse (Drusti Team II) 2.07:34, Inese Beitāne (PRO Via) 2.15:53.
M-35 (42 km) 331 dalībn. Mairis Klaiva (Velkonis Ventspils) 1.17:45, Vilmārs Tomsons (ZZK-Cēsis SEB) 1.17:47, Sergejs Kulago (ZZK-Cēsis SEB) 1.20:25.
M-45 (42 km) 96 dalībn. Normunds Petaks (ZZK-Cēsis SEB) 1.26:23, Vilnis Dauksts (Smiltene) 1.26:28, Guntis Kozilāns (RK Velo) 1.27:34.
M-50 (42 km) 44 dalībn. Aleksandrs Aleksandrovs (Veloclub) 1.26:01, Viktors Gotfridsons (Kuldīga 2) 1.29:38, Ilmārs Glāzers (Burusports Team) 1.34:08.

M-55 (42 km) 23 dalībn. Valērijs Samoilovs (ZZK-Cēsis SEB) 1.33:50, Aivars Sniedze (MTB Cēsis) 1.34:39, Jānis Vējons (RIMI&Havi Logistics) 1.36:43.