Mellups Trešais
Šovasar par
Latvijas čempionu kļuva tenisists trešajā paaudzē – Jānis Mellups. Augusta
Mellupa mazdēls un Ivara Mellupa dēls.
Jāņa vectēvs
Augusts Mellups tenisu sāka spēlēt pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pagājušā
gadsimta 30. gados. Viņš sekmīgi nodarbojās ar vairākiem sporta veidiem, īpaši
vieglatlētiku, taču vēlāk lielāko atzinību guva tieši kā tenisa treneris.
Augusts Mellups izaudzinājis daudzus izcilus tenisistus un pat tagad, 85 gadu
vecumā, joprojām māca bērniem tenisa ābeci.Augusta dēli Arnis
un Ivars lielākos panākumus sasniedza, būdami jaunieši. Ivars pēc aktīvās
sportošanas turpināja tēva aizsākto – kļuva par treneri. Ivara dēls un
Augusta mazdēls Jānis Mellups šogad pirmo reizi izcīnīja Latvijas čempiona
titulu, turklāt savos divdesmit gados viņš sācis trenēt arī citus.Saruna ar Jāni
Mellupu notiek Kronvalda bulvāra tenisa laukumos Rīgā, kur jaunais valsts
čempions uzaudzis vārda tiešā nozīmē. Šajos laukumos treniņus vadījis gan Jāņa
tēvs, gan vectēvs, turklāt tēvs šīs bāzes mazajā dzīvoklītī kopā ar ģimeni arī
mitinājās.Lai gan šādā
situācijā nespēlēt tenisu gandrīz nav iespējams, vecākiem un vecvecākiem
galvenais bijis puiku attīstīt vispusīgi. Jānis dzenājis arī dažu lielāku
bumbu, taču galu galā palicis pie tenisa. – Pirmo reizi
raketi rokā paņēmu aptuveni četru gadu vecumā, taču tā nopietni sāku trenēties
vēl pēc vasarām divām, – atceras Jānis Mellups. Treniņus un
sacensības Latvijā visai drīz sāka papildināt ārzemju turnejas. Parīze – Barselona –
Sanremo
– Skološanos
tenisa akadēmijās tu sāki Parīzē, turklāt vēl gluži zaļos puikas gados! – Man bija 12 gadi,
kad, pateicoties uzņēmēja Jāņa Dāvja atbalstam, aizbraucu trenēties uz ārzemēm.
Jānis Dāvis mani atbalstīja kopš bērnības, tenisu spēlēja arī viens no viņa dēliem
Pāvils, labi spēlēja, bet… Pāvilu, braucot ar velosipēdu, notrieca
automobilis, un šis negadījums pārvilka svītru viņa karjerai. Vispirms devos uz
Parīzi, kur tolaik bija slavenā austrāliešu trenera Boba Breta akadēmija. Bija
sevi labi jāparāda, lai mani tajā vispār uzņemtu. Biju prom kādas četras piecas
reizes pa trim nedēļām. Tajā laikā U-12 turnīros Eiropā sasniedzu samērā labus
rezultātus. Pēc Parīzes mēs jau 13-14 gadu vecumā braucām uz Spāniju. Tēvs
runāja ar toreizējo Larisas Savčenko-Neilandes vīru Aleksandru, un viņš ieteica
pamēģināt Emilio Sančesa-Kasāla akadēmiju Barselonā. Tolaik tā vēl tikai
veidojās.
– Tik jauns un
jau tik bieži prom no mājām. Vai nebija grūti ?
– Mēs katrreiz
bijām prom kādu mēnesi un tad atkal braucām uz Latviju. Spānijā ne tikai
trenējos, spēlēju arī vietējos turnīros, tā bija laba pieredze. Man toreiz
sanāca trenēties kopā ar tagad labi zināmiem tenisistiem, šāgada US Open
finālistu skotu Endiju Mareju un ceturtdaļfinālistu Žilu Milleru no
Luksemburgas. Ar Milleru mēs daudz laika esam pavadījuši kopā, gājuši kopā arī
uz futbolu un vienmēr labi sapratušies.
– Un kāds tolaik
bija Endijs Marejs?
– Viņš ir gadu
vecāks, jau toreiz Endijs bija ļoti augstu starptautiskās federācijas ITF
junioru reitingā, aptuveni 15 gadu vecumā viņam jau bija pirmie profesionālie
ATP punkti. Viņš toreiz augumā bija daudz sīkāks nekā tagad un vispār tāds
pavisam savāds puisis. Godīgi sakot, mans viņš kā cilvēks ne īpaši patika –
tāds lecīgs, ne pārāk strādīgs treniņos. To arī tagad var redzēt televīzijā.
Spēlēja gan Marejs jau toreiz ļoti labi, varēja ilgi noturēt bumbu laukumā.
– Pēc Spānijas
perioda atkal sekoja sadarbība ar Bobu Bretu, šoreiz jau Sanremo…
– Barselonā
akadēmijā uzradās ļoti daudz tenisistu, sākās konveijers un tā īsti nevarēju
patrenēties. Sešpadsmit gadu vecumā atgriezos pie Boba Breta. Viņš savulaik
trenējis gan Borisu Bekeru, gan Goranu Ivaniseviču un ir ļoti gudrs. Fanātisks
treneris, daudz arī sasniedzis. Austrālietis daudz runāja ar manu tēvu, ieteica
filmēt, lai no malas parādītu visas kļūdas, tāpat palīdzēja turnīru plānošanā.
Bretam bija ļoti profesionāla attieksme.
Talanti un
ikdiena
– Kas bija tavi
slavenākie treniņa partneri Itālijā ?
– Ļoti daudz esmu
trenējies ar tagad labi pazīstamo horvātu Marinu Ciliču, tāpat ar slavenā
kārtslēcēja Sergeja Bubkas dēlu, arī Sergeju. Tolaik viņš reitingā bija samērā
augstu, tagad gan ATP vairs nav 300 labāko skaitā. Ciličs vienmēr bijis
izteikts darbarūķis, katru vingrinājumu izdarīja perfekti, pat pirms treniņa
viņš paiet maliņā, lai speciāli koncentrētos darbam. Vienmēr ideālā kārtībā ir arī
viņa ekipējums – apģērbs un raketes. Jau toreiz Bobs Brets teica, ka
jānotiek brīnumam, lai Ciličs neiekļūtu ATP labāko simtniekā. Viņa vārdi ir
piepildījušies.
– Kurš īsti
bijis vislielākais talants, ar ko esi trenējies, – Marejs?
– Nē, noteikti tas
ir Ernests Gulbis vai Marins Ciličs. Horvāts ir ļoti garš augumā, gandrīz divi
metri, turklāt cītīgs un arī talantīgs. Tāpat Ernests – kad retu reizi
viņš ir mājās un man izdodas ar viņu uzspēlēt, uzreiz jūt klasi – ir
pavisam cits ātrums, un bumba viņam lido fantastiski. Serve vēl turklāt ļoti
laba, kaut arī treniņos Ernests nekad nav izcēlies ar ļoti lielu cītību. Tomēr
uzdotos vingrinājumus viņš vienmēr izdara.
– Zvaigznes kopā
ar tevi treniņos, taču profesionāļos pagaidām vēl lielus panākumus neesi
guvis…
– Bija jāsāk spēlēt turnīros, un 2005. gadā mani
sāka trenēt Edijs Dolnieks, kas bija pirms tam strādājis arī ar Ernestu Gulbi.
Ernests sadarbojās ar Nikiju Piliču, es braukāju apkārt ar Ediju. Kādu laiku
spēlēju ļoti daudzos Future turnīros (zemākā līmeņa profesionālie
turnīri – M. R.), tomēr jutu, ka man nesanāk tik labi, kā gribētos.
Sevi iedzinu tādā
kā psiholoģiskā bedrē. Atceros vasaras beigās Liepājā, Latvijas meistarsacīkstēs
ļoti slikti nospēlēju, zaudēju Edgaram Manušim. Tas bija atskaites punkts arī
sponsoriem, man vairs neticēja, ka varu ielauzties labāko profesionāļu vidū.
Tas bija loģiski, jo man 18 gadu vecumā nebija neviena ATP punkta, bet Ernests
jau bija ap 200. vietu pasaulē.
Bija reāli
jāskatās, ko man darīt? Pabeidzu Murjāņu sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiāli un
sapratu, ka jāsāk kas jauns. Vecāki nevarēja atļauties turpināt mani sūtīt kādā
tenisa akadēmijā. Sāku studēt Rīgas Starptautiskajā ekonomiskas un biznesa
administrācijas augstskolā. Mācības ir angļu valodā, tās ir Eiropas biznesa
studijas, turklāt vēl arī franču valoda jāmācās. No tenisistiem tur mācās arī Rihards
Emuliņš, šo augstskolu jau beiguši Ņikita Svačko un Jānis Skroderis.
– Vai tas nozīmē,
ka profesionālajam sportam teiktas ardievas?
– Mācības maksā
dārgi, bet mērķis man joprojām ir kļūt pēc iespējas labākam spēlētājam. Bez
tenisa es tomēr nevaru, tā ir sirdslieta. To naudiņu, ko es nopelnu kā
treneris, ieguldu arī pats savā treniņu procesā, eju vēl uz papildu fiziskajām
nodarbībām, ļoti laba sadarbība ir ar bijušo šķēpa metēju Uldi Doniņu, tāpat
Elmāru Krūzi. Augstskola jāpabeidz, kaut arī mācīties nekad nav par vēlu. Mans
mērķis ir ielauzties ATP reitingā, kas nav nemaz tik nereāli. Jātiek pie punktiem,
un gribētos pēc kāda laika iekļūt arī Deivisa kausa izlasē.
Nokavēt un
uzvarēt…
– Šovasar pēkšņi
ņem un uzvari Latvijas meistarsacīkstēs?
– Patiesībā mēs ar
tēvu braucām uz Future turnīru Somijā. Vienkārši nokavējām prāmi Tallinā,
un vajadzēja griezties atpakaļ. Tūlīt zvanīju uz mūsu federāciju, lai
pieteiktos Latvijas meistarsacīkstēm. Par laimi, vēl nebija nokavēts.
– No kuģa uz
balli (turnīru) un uzreiz čempions!
– Pirms tam man
bija tikai teniss, skola un atkal teniss. Tagad ir nedaudz citādi, nākusi klāt
dzīves pieredze, mācības augstskolā, un jūtos jau nobriedušāks. Cita domāšana,
nav uztraukuma, laukumā domāju tikai par nākamo punktu. Varu apvienot spēlēšanu
ar darbu – mani labākie audzēkņi ir Dāvis Vītols, tāpat man ir sadarbība ar
treneriem Daigu un Jāni Juškām, spēlēju ar Diānu Bukājevu, Grētu Veinbergu,
Diānu Marcinkēviču. Pats arī sevi uzturu labā formā, un beidzot izdevās kļūt
par Latvijas čempionu.
– Vai pašam ir
vēl kāds liels mērķis tenisā vai arī jau sāc domāt par trenera darbu?
– Jācenšas izdarīt
maksimālo, lai nav ko sev pārmest. Tenisā galvenais ir profesionāla plānošana,
režīms, taktika, tehnika, tas viss veido spēlētāju. Ļoti lielu ieguldījumu var
dot arī treneris. Man vieglāk bija strādāt kopā ar tēvu, bija labāks kontakts,
jutu lielāku atbalstu. Mēs bijām vairāk nekā komanda.
Ar Ediju man tik
labs kontakts neizveidojās, kaut arī Dolnieks ir ļoti labs treneris. Šovasar
Lielupē finālā uzvarēju tieši viņa audzēkni Arvi Bērziņu, un man bija patīkami,
ka pēc turnīra Edijs piezvanīja un apsveica mani ar uzvaru, kā arī pajautāja
par Arvja spēli. Man ar Ediju joprojām ir labas attiecības, mēs nešķīrāmies kā
ienaidnieki.
– Un kas ir
ārpus tenisa?
– Pēdējā laikā ļoti
interesē mūzika, no sporta spēlēm visbiežāk uzspēlēju futbolu. Ar savu brālēnu
hokejistu Māri Ziediņu kopā šad un tad padzenājam ripu gan Rīgā, gan Talsos.
Tenisisti gan visbiežāk spēlē futbolu, mūsu vidū meistarīgākais noteikti ir
Džems Viņķis, tāpat labi spēlē Krišjānis Stabiņš, arī Ernests Gulbis. Ernestam
jau futbols ļoti paticis kopš mazām dienām.
– Tev pašam
bērnībā elks esot bijis Andrē Agasi. Kurš šo vietu ieņem tagad?
– Rodžers Federers,
viņš kā personība ir paraugs. Federeram ir klasiska tehnika, no viņa var tikai
mācīties. Viens no elkiem ir Rafaels Nadals, jo viņš cīņas par katru bumbu,
kaut arī rezultāts būtu 5:1 viņam par labu.
– Vai tenisu
grūti iemācīties ?
– Iesākumā no tenisa treniņiem būs maz
prieka, jāspēlē kādas divas trīs reizes nedēļā pa stundai. Jāskatās, kā katrs
to uztver un ar ko nodarbojies pirms tam. Daudz vieglāk ir sākt tiem, kas
nodarbojušies ar citām sporta spēlēm, kur arī vajadzīga kustību koordinācija –
hokeju, basketbolu, futbolu. Ja cilvēks ir ļoti talantīgs, tenisu var apgūt
samērā ātri. Esmu brīnījies, cik ātri prasmīgi spēlēt iemācījās Igors
Miglinieks vai mans brālēns Māris Ziediņš, viņa serve vispār ir ļoti laba.
Māris RĪMENIS,
LTV Sports
Foto: Jānis
Rīmenis, LTV Sports
Jānis Mellups
Latvijas čempions
tenisā
Dzimis 1988. gada 7. aprīlī Rīgā
Izglītība Beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju,
RSEBAA 2. kursa students
Sportā Ar tenisu nodarbojas kopš sešu gadu
vecuma
Pirmie treneri Augusts un Ivars Mellupi
