Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Mērķtiecīga mīlestība…

Latviju
olimpiskajās spēlēs beidzot pārstāvēs arī mākslas vingrošana. Arbitru korpusā
Pekinā debitēs Starptautiskās Vingrošanas federācijas tiesnese, vadošā Latvijas
trenere Gaļina Marjina. Tas ir mērķtiecīga darba pirmais rezultāts.
Aiznākamajās spēlēs viņa jau iecerējusi startēt kopā ar savu audzēkni.Gaļina Marjina mērķtiecīga
ir jau kopš bērnības. Mākslas vingrošanā viņa ievingroja deviņu gadu
vecumā. Tolaik tas bija ierasts, kad kāda jauna trenerīte (Tatjana Galaktionova)
atnāca uz skolu un aicināja meitenes uz nodarbībām mākslas vingrošanā – uz
skaistu sporta veidu, kurā vienmēr skanot mūzika. Vārds mūzika bija
izšķirošais. Gaļina, mūzikas skolas solfedžo stundu nomocīta, nolēma izmēģināt.
Un palika.- Pati pieņēmu lēmumu
– uz mūzikas skolu neiešu, iešu vingrot! Vecākiem par savu jauno aizraušanos
noklusēju, baidījos, ka tētis, nācis no muzikālas ģimenes, manai izvēlei
nepiekritīs.
– Cik ilgi
turpinājās tavi slepenie treniņi?

– Kādu pusgadu. Kad
mamma sāka taujāt par atskaites koncertu, biju spiesta atzīties, ka turpmāk
koncertu vietā būs sacensības… Atradām kompromisu. Paralēli vingrošanai
turpināju mācīties klavierspēli. Divpadsmit gadu vecumā startēju savās pirmajās
lielajās sacensībā un 14 gados jau skaidri zināju – būšu trenere!
– Saprati, ka
bez vingrošanas vairs dzīvot nevari, vai sajuti sevī pedagoģes talantu?-
Viss kopā. Man bija sešpadsmit gadu, kad
iestājos Fizkultūras institūtā. Mājās visi, protams, gribēja, lai izvēlos ko
nopietnāku – finanses, jurisprudenci, bet es paliku pie sava. Būšu trenere!
Institūtu beidzu ar sarkano diplomu.

– Tāpēc, ka tik
ļoti to gribēji?

– Ļoti! Jau
sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt.

– Tavs
augstākais punkts vingrotājas karjerā?

– Sporta meistare.
Startēju Lokomotīves komandas sastāvā. Esmu atgriezusies turpat, kur
savulaik sāku, tikai tagad telpām cits nosaukums – sporta klubs Rīga.
Viss dzīvē rit kā pa apli.

– Treneres
karjerā kas tev šķiet līdz šim augstākais sasniegums?

– Magdas Mohamedas
izcīnītā 19. vieta 2001. gada pasaules čempionātā Madridē. Jana Isakova pirms
diviem gadiem ieguva 9. vietu Eiropas čempionātā vingrojumā ar lentu. Savukārt
Olga Gusarčuka ir pieckārtēja Latvijas čempione.

– Trenere
lielajā sportā… Ir iesīkstējis priekšstats, ka viņas dzīve aizrit sporta
zālē. Kāds ir tavs darba ritms?

Man diena sākas pie sulas spiedes. Gatavoju
sulu vīram, arī sev. Viņš ir skolotājs (kaitīgs darbs… Gaļina nosmej).
Vīrs skolā māca angļu valodu, tā kā viņš man ir ļoti saprotošs. Ir ar ko
parunāt par pedagoģiju, psiholoģiju. Par vingrošanu? Viņš vienmēr pēc
sacensībām saka, – rezultāts tev rakstīts uz sejas… (atkal smejas).
Vēl esmu viņam ļoti pateicīga par kopīgajiem ceļojumiem, katru atvaļinājumu
kaut kur dodamies.

– Vai tev visa
dzīve nav viens liels ceļojums?

– Jā, agrāk klaut
kur braucu divas trīs reizes mēnesī, tagad retāk, jo mamma ļoti slima. Bet visi
šie braucieni lielākoties, kā smejos, ir maršrutā: Za l- vokzal (zāle –
stacija). Tikai retu reizi starp sacensībām izdodas ar meitenēm kurp aiziet, ko
redzēt. Bet atvaļinājumos braucam baudīt pasauli. Man ir paveicies – idille 30
gadu garumā.

– Turpinot pPar
darba ritmu…

– Darba dienās
mājās esmu ap deviņiem vakarā, treniņi ir arī sestdienās. Bet svētdienā, ja nav
sacensību, mums vienmēr ir brīvas. Reiz tieši svētdienā Magda treniņā salauza
kāju. Laikam jau tiešām svētdienā strādāt ir grēks…

– Ja meitenēm ir
ballīte, ļauj uz treniņu nenākt?

– Protams! Zinu, ka
viņām ļoti patīk aiziet arī uz baletu.

– Kā tev pašai
šķiet, kāda trenere viņām esi – draudzene, autoritāte, despote?

– Domāju, ka
autoritāte. Despote jau nu noteikti ne. Ir, protams, brīži, kad jāpasaka
stingrāks vārds, bet man ļoti nepatīk viņām kaut ko uzspiest. Tā nedrīkst – jo
vairāk piespiedīsi, jo mazāk panāksi. Svarīgi ir uzturēt labu kontaktu.

– Vai draudzenes
statuss arī ir svarīgs?

– Noteikti. Par
dzīvi parunāt, ja vajag, reizēm paraudāt. Vienīgais, ko nevaru izturēt –
raudāšanu sporta zālē. Mums ir vienošanās: ja nevari vairs izturēt, palūdz
atļauju no zāles iziet un tur, aiz durvīm, tiec galā pati. Ar meitenēm
draudzēties nav obligāti, bet viņām jāpalīdz. Katrai vajadzīga sava pieeja. Ne
velti uzskata, ka tās, kuras izaug līdz seniorēm, ir fanātiķes. Man lielās
meitenes tagad ir piecas. Vienai vingrotājai izaugt ir grūti. Viņām vajag just
sāncensību un vajag savu kompāniju, lai kopā būtu interesanti. Kādus tik viņas
mums, trenerēm, un vecākiem Ziemassvētkos koncertus organizē, kādus konkursus
izdomā! Katru gadus gatavo sienas avīzes ar apsveikumiem, mums jau savs arhīvs
veidojas. Un mazās no viņām mācās.

– Tas raksturo
labo gaisotni, veselīgo atmosfēru, kādā jūs dzīvojat.

– Man tas šķiet
ļoti svarīgi. Trenere nedrīkst būt despote.

– Kā palīdzi
pārvarēt krīzes, kad spēka pietrūkst, apnicis un visu gribas mest pie malas?

Svarīgi saprast iemeslu. Ja tā ir veselība,
jautājumu nav. Ja kāda vingrot vairs negrib, arī tad ļauju iet. Jo šajā sporta
veidā ar saņemšanos vien nepietiek,ir jāgrib un jāmīl tas, ko dari. Attieksme
nolasāma vingrotājas emocijās, katrā kustībā un acu skatā.

– Kā meklējat
jaunās vingrotājas?

– Pieņemam visas,
kas vēlas vingrot, ierobežojošs ir tikai vecums – 5 līdz 6 gadi. Jau pirms trim
gadiem izveidojām biedrību Vingro visi. Gada beigās ir fiziskās
sagatavotības tests, kurā redzam, ko meitene apguvusi un kas darāms turpmāk.
Viss notiek soli pa solim.

– Kas šobrīd
svarīgākais, lai meitene kļūtu par labu vingrotāju?

Lokanība, smalki kauli, auguma proporcijas.
Atspērienu, ātrumu, koordināciju var uztrenēt. Arī raksturu pieslīpēt.

– Ko liecina
tava pieredze – uzvar tās ar dabas dotumiem vai mērķtiecīgās cīnītājas?

Neviena no manām meitenēm nav bijusi ar īpašām
dotībām, bet visas kaut ko sasniegušas. Jo ļoti gribējušas. Mēs no katras
veidojam to, ko varam. Svarīgi, lai vecāki un pats bērns zina, ko viņš var un ko
no viņa gaida. Vienīgais, ko vecākiem neļauju, kritizēt sāncenšus un tiesnešus.
Tad saku: jums katram ir savs darbs, es neprasu, kāpēc savā grāmatvedībā jūs
izdarāt tā un ne citādi, tāpēc, lūdzu, nekritizējiet un nekomentējiet citu –
mūsu darbu.

– Vai tev ir
kāda sava vingrotāja – favorīte?  Visu
laiku labākā.

Latvijā Nadežda Gromova. Pasaulē Oksana
Kostina (diemžēl viņa gāja bojā autokatastrofā savu ziedu laikos 20 gadu
vecumā). Viņas abas, manuprāt, bija vienreizēji, neatkārtojami talanti. Tagad mainījusies
pati vingrošana – zaudējusi izteiksmību, muzikalitāti. Līdzšinējie noteikumi,
elementu pārsātinātība izmocīja ne tikai pašas vingrotājas (tik daudz traumu,
operāciju), bet mazināja arī skatītājiem baudījumu. Šobrīd, par laimi, ieslēgta
atpakaļgaita.

– Arī bērni ir
mainījušies?

– Protams. Ar
kolēģiem, citu sporta veidu treneriem, esam novērojuši kādu interesantu
tendenci. 1996. un 1997. gadā dzimušie bērni ļoti atšķiras no pārējiem. Ļoti
grūti ar viņiem strādāt, kaut ko iemācīt. It kā gudri, informēti, bet viss kā
pret sienu. Ieliec tik daudz laika, enerģijas, bet rezultāta nekāda. Un ne
tikai mākslas vingrošanā tas vērojams.

– Kas ir galvenais,
lai kļūtu par labu treneri?

– Ļoti jāmīl sava
profesija un ļoti jāmīl bērni. Jāmīl un jāciena.Un visu laiku jāmācās. Jālasa,
jākonsultējas, jāmeklē radoši risinājumi. Psiholoģija, veselība, rehabilitācija
–  tam visam jāseko līdzi. Jāmeklē
internetā, jābrauc mācīties. Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas skola. Es nepārtraukti
mācos no šīm vingrošanas lielvalstīm. Braucu, pētu, taujāju – viena un kopā ar
meitenēm. Un visi ir gatavi dalīties pieredzē. Tikai jāgrib mācīties!

– Kura,
tavuprāt, no Latvijas trenerēm būtu pelnījusi visaugstākā kaluma godalgu?

– Rinvalde Šmite.
Ļoti gudra sieviete, gudra trenere, gudra tiesnese. Arī no viņas esmu ļoti
daudz mācījusies. Viņa pelnījusi pieminekli kaut vai tāpēc, ka joprojām, savos
70 gados, strādā, savām meitenēm vienmēr atgādinot, ka dzīve nebeidzas ar
mākslas vingrošanu. Tāpēc visu laiku jāmācās.

– Kā Latvijas
tiesnese tiek līdz olimpiskajām spēlēm? Tu taču būsi pirmā!

– Arī nemitīgi
mācoties. Kad manas meitenes pirmoreiz izgāja starptautiskajā arēnā, sapratu,
ka arī viņām vajag savu tiesnesi visaugstākajā līmenī.

– Tātad
subjektīvisms un atzīmju tirgus joprojām ir šī sporta veida vērtēšanas sistēmas
neatņemama sastāvdaļa?

– Par pirkšanu un
pārdošanu. Pieļauju, ka tas kādā līmenī notiek, bet es katrā ziņā nepiedalos.
Subjektīvisms, protams, ir. Bet arī savām meitenēm vienmēr atgādinu: vispirms
jums pašām jāizdara maksimālais, mana piepalīdzēšana var būt divu trīs
desmitdaļu robežās, bet ne vairāk. Un droši varu teikt, ka arī tās 24 sportistes,
kuras startēs Pekinā, ceļazīmi uz spēlēm izcīnījušas pašas ar saviem sviedriem
un asinīm. Tā vienkārši nekas nav nopērkams.

– Ja kā tiesnese
šobrīd vērtētu mākslas vingrošanu Latvijā, kāda būtu tava atzīme?

– 8,5. Ttāds
viduvējs rezultāts. Jo esam iestrēguši apburtajā lokā: kamēr nav spožu
rezultātu pasaulē, nav finansējuma un atbalsta, kamēr nav naudas un sporta bāzu,
nav rezultātu. Lai šodien atgrieztos pasaulē kaut vai ar grupu vingrojumu – skaistāko
un interesantāko, kas šobrīd mūsu sporta veidā, manuprāt, vispār iespējams –
bez specializētas sporta bāzes neiztikt. Mums ir daudz treneru, daudz talantīgu
meiteņu.

– Kādam tas
akmens ir jāizkustina.

– Šādam mērķim
vispirms jābūt mūsu vingrošanas vadībai. Jau sen pasaulē runāts arī par to, ka
mākslas vingrošanā vajadzētu startēt divās līgās: vienā – profesionāles, to
valstu pārstāves, kurās šis sporta veids jau sen ir profesionālā līmenī
(Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Bulgārija, Spānija u.c), otrā – tādas kā mēs,
kur mākslas vingrošana joprojām ir kā hobijs.

Savu mērķi es zinu
– manai audzēknei jāstartē olimpiskajās spēlēs.

Arta ANDERSONE

 

 

Vizītkarte

Gaļina Marjina

Mākslas vingrotāju
trenere, tiesnese

Dzimusi         Rīgā

Izglītība         agstākā, specialitāte – trenere

Nodarbošanās        Latvijas vadošā trenere un tiesnese, BJSS Rīdzene un
biedrības Vingro visi vecākā trenere, Starptautiskās Vingrošanas
federācijas tiesnese

Ģimene          vīrs Aleksejs, meita Anastasija (27 gadi)

Vaļasprieks  Ceļošana

 

Foto

Procesā. Gaļina Marjina ar savu audzēkni – pieckārtējo
Latvijas čempioni Olgu Gusarčuku