Muskuļu šahs

Daudziem paukošana saistās ar zobenu vicināšana filmās Trīs musketieri un Vella kalpos, varbūt vēl Zorro.
Zinošākie runās par Bruno Habarova divkārtējo bronzu Romas olimpiskājās spēlēs
1960. gadā, ne tik seno Zojas Filatovas pasaules čempiones titulu, pēdējo gadu
Jūlijas Vonsovičas īsajiem uzplaiksnījumiem. Kas vēl? Ko par šo seno sporta
veidu var teikt Valdis Kupčs, kurš vairāk nekā pusmūžu ir ar floreti rokā?

-Modernā paukošana pie mums nav un nebūs tautas sporta veids. Tas ir visai
smalks un delikāts sporta veids. Vai interesanti skatīties, kā vējš bīda
figūras? Sabiedrībai ir jābūt sagatavotai un jāizprot īsie zibšņi uz celiņa.
Taču pēdējos gados daudz kas mainās. Jo vairāk mēs redzam pasauli, jo vairāk darba
darīšanās apgrozāmies ārzemēs, jo vairāk saprotam, ka visas lietas nenotiek vienīgi
pie biznesa pārrunu galda. Golfs ir pārbaudīts un pietiekami populārs darba
pārrunu neformāls risinājums. Ārzemēs, it sevišķi Itālijā, Francijā daudzi grib iemācīties un nodarboties
ar paukošanu. Svarīgi, ka tas nav pārāk dārgi, neprasa lielas telpas. Inventāra
iegāde nav mērāma tūkstošos. Tā nav agresīva nodarbošanās, prasa intelektu, māku
zibenīgi pieņemt lēmumus, domāt dažus gājienus uz priekšu. Ne velti paukošanu
dēvē par muskuļu šahu. Te arī ir gājieni, kurus saliec sev zināmā secībā,
dažreiz it kā upurē, lai tad veiktu pretuzbrukumu. Tā ir nopietna akadēmiskā
izglītība.

– Latvijā to kāds sāk
izprast?

– Biju pārsteigts, ka pirms dažiem gadiem mani uzaicināja uz Hansabankas sarīkojumu Kuģniecības
muzejā ar visiem ieročiem, tērpiem, paukošanas mēraparātiem. Iedomājies – dāmas
vakartērpos, vīri smokingos, un pēc brīža viņi gatavi pārģērbties un ņemt rokā
ieroci. Pēc īsas instruktāžas paukošana izvērtās par vakara šovu un laikā pat
neizdevās beigt. Tagad šādi pasākumi notiek regulāri un biežāk. Bieži tos
iekļauj uzņēmumu sporta svētkos. Divas reizes nedēļā pie manis uz privātstundām
nāk cilvēki, kuri grib paukot. Arī tādi, kuriem četrdesmit un vairāk gadu. Vēl
mācu aktierus, kuriem izrādes prasa iemaņas paukošanā. Tur es redzu tādu
aizrautību un degsmi, ka sportisti dažkārt var pamācīties. Viens no maniem
labākajiem teatrālajiem paukotājiem ir Vilis Daudziņš, kurš, laiku griežot
atpakaļ, varētu būt izcils paukotājs. Zinu, ka ārzemēs modē nāk paukošana, kas
notiek bez maskas, un cīnītāji, bieži vien bagāti biznesmeņi, gūst rētas un
savainojumus – tā teikt, cīnās līdz asinīm. Varbūt dzīvē trūkst emociju vai par
daudz nekontrolējama stresa… Tiesa, Latvjā ar šādu paukošanu vēl  neesmu sastapies.

– Kādas īpašības
nepieciešamas sportiskajai paukošanai?

– Izturība, bet ne tā, ko mēs saprotam ar Prokopčukas skriešanu. Pirmkārt,
tā ir ātrumizturība, aritmija – koncentrēšanās un mirkļa sprādziens. Paukošanas
sacensības nereti notiek no astoņām līdz desmit stundām. Un katrā cīņā pretī
stājas arvien stiprāks pretinieks (ja nokļūsti līdz finālam). Tā ir kolosāla
skola arī dzīvei, jo  jāprot sadalīt
spēkus, lai pēdējā cīņā būtu vislabākajā formā. Tas nav basketbols, kur vari
vienu brīdi būt labākais, tad tevi nomaina, vai vairāk piespēlē komandas
biedriem. Toties paukošanā: vai nu tu mani vai es tevi. Ne velti šī
pašdisciplīna, mācēšana sevi savākt
rada tādu raksturu, ka šādi cilvēki turpmākajā dzīvē reti pazūd. Ne velti tikai
daži mani audzēkņi nav ar augstāko izglītību, nav guvuši panākumus darbā.

– Savā sportiskajā darbā
viens rūpējies par savu audzēkņu vispusīgo sagatavotību?

– Sadarbojos ar savu kursa biedru, fiziskās sagatavotības treneri Ivaru
Čākuru, kurš lieliski izprot daudzu sporta veidu specifiku. Viņam ir
profesionāla pieeja gan motosportistiem un bobslejistiem, gan mums –
paukotājiem. Otru tādu cilvēku es nezinu.

– Pastāsti sīkāk par
paukošanas ieroču iedalīšanu. Cik zināms, pauko ar dažādiem ieročiem. Kāda ir
atšķirība?

– Ir florete, špaga un zobens. Šie ieroči atšķiras tāpat kā, teiksim,
tāllēkšana no augstlēkšanas.

– Ir dzirdēts arī
rapieris…

– Tas ir rusicisms, jo tā ir florete, no kuras viss atvasināts (arī
musketieri paukoja ar floreti). Tā ir klasika. Arī špagisti apmācību bieži sāk
ar floreti, kas tomēr ir izsmalcinātāka nodarbe – jādur, tā teikt, ar
frāzi.  Špagā ir vienkāršāk, jo var durt
visur: krūtīs, rokās, kājās. Zobens ir cērtošā paukošana, kur var cirst līdz
viduklim. Tieši paukošana ar zobens šobrīd Latvijā ir viszemākajā līmenī.

– Kā pats uzzināji par
paukošanu?

– Ar mani bija vienkārši. Piedzimu 1. dzemdību namā. Var teikt, ka gandrīz
vai paukošanas zālē, jo mana mamma Dzidra Kupča bija trešā labākā paukotāja
pasaulē. Viņai gan nebija pasaules meistarsacīkšu medaļas, jo sava tēva
mantiskā stāvokļa (viņš bija viens no bagātākajiem cilvēkiem Pļaviņās) dēļ mana
mamma nekad netika aiz dzelzs priekškara. Taču sacensībās Minskā, kur cīnījās
visas tobrīd pasaulē labākās paukotājas, viņa ieguva trešo vietu. Piecus gadus Dzidra
Kupča bija PSRS izlasē.  Pēc tam viņa gadus
desmit strādāja par paukošanas treneri. Bet es nesāku ar paukošanu. Mamma bija
kategoriski pret, jo paukošanā ir subjektīva tiesāšana, tāpat kā daiļslidošanā.Viņa
pārāk bieži bija ar to saskārusies. Turklāt es, tāpat ka mamma, diez vai tiktu
uz ārzemēm (vēlāk tā arī izrādījās). Sāku ar vieglatlētiku pie Ilmāra Lapiņa. Divpadsmit
trīspadsmit gadu vecumā Latvijā vinnēju visus. Tomēr nepaklausīju mammai un
aizgāju uz paukošanu. Kad man bija piecpadsmit gadu skolēnu spartakiādē Ļvovā
Lapiņš mani medīja un vilka atpakaļ uz augstlēkšanu… Tad mans treneris (starp
citu, manas mammas audzēknis) aizbrauca uz Izraēlu trenēt valsts izlasi, un es
pametu paukošanu. Vēl visu mūžu esmu aizrāvies ar basketbolu. Bija brīdis, kad
es VEFā profesionāli trenējos pie Armanda Krauliņa. Spēlēju ar Miglinieku,
Jēkabsonu, Spolīti, Vari Krūmiņu. PSRS čempionātā dublieros vēl dabūjām bronzas
medaļas. Atceros, toreiz vēl sedzu Saboni, Pankraškinu. Bet Krauliņš aizgāja uz
Maskavu, un ar treneri Tālivaldi Pētersonu mums kaut kā negāja. Arī es pats
sapratu, ka bez bērnības basketbola iemaņām nekur daudz tālāk netikšu, un
divdesmit gados atgriezos paukošanā. Tā kā es biju garš un visai tievs, vēl
PSRS paukošanas izlasē mani pārāk nomocīja ar fiziskajiem treniņiem, lai
uzaudzētu muskuļus. Basketbolā to tā nejuta, bet paukošanas izklupienos mugura
tomēr sāpēja. Vēl pacīnījos, bet 21 gada vecumā metu mieru un kļuvu par
paukošanas treneri.

– Tāda liela mētāšanās
iznāk, lai biji arī lielajā sportā.

-Daudz par to esmu domājis. Laikam tomēr esmu individuālo sporta veidu
piekritējs. Starp citu, institūta laikā vēl boksējos, jo mans patēvs bija
slavenais boksa smagsvars Jānis Lancers (ar tēvu kopā nedzīvoju, viņšbija
celtnieks un būvēja slaveno Salaspils atomreaktoru). Vairāk uzvarēju nekā
zaudēju. Bet par tām komandu cīņām… Institūtā pasniedzējs Altbergs vienmēr
teica: paskatieties, par ko pārvēršas profesors Mazzālītis, kad viņu izlaiž
futbola laukumā, kā mainās leksika, uzvedība…

– Kā radās iespēja
strādāt Itālijā?

– Mūs uzaicināja ciemos, kādu laiku pastrādāju viņu klubā. Tā bija pirmā
reize, kad sapratu: paukošana var būt arī dzīves veids, ar to var nodarboties
visos vecumos. Itālijā trenēju vecīti, kuram bija jau septiņdesmit, un tikai
tad viņš nolēma sākt nodarboties ar paukošanu. Jaunākajam bija septiņi gadi. Tas
ir dzīves veids – vīri vakaros sanāk klubos paukot, zaudētājs uzsauc alu.
Itālijā katrā futbola stadionā ir paukošanas zāle. Viss beidzās ar to, ka
Venēcijas mērs man pasniedza pilsētas goda medaļu.

–  Tagad esi Latvijā. Kad mums atkal būs
olimpisko spēļu dalībnieki?

– Sarežģīti prognozēt. Šajos gados man bijuši daudzi potencionāli pasaules
klases paukotāji, bet visu laiku esam bijuši kā pabērni. Jauniešos, junioros
vēl turamies, bet kad sākas lielā dzīve, visi izklīst, jo tā prasa līdzekļus,
bet par paukošanu nemaksā. Pienāk brīdis, kad pieaudzis puisis vairs nevar
prasīt mammai naudu tramvaja talonam. Tā esmu pazaudējis četras paaudzes un
tagad ceļu augšā piekto. Eiropas kadetu čempionātā  nupat izcīnījām ceturto vietu, apsteidzot
tādas paukošanas lielvalstis kā Franciju, Itāliju, Vāciju. Pārlēcām pāri savam augumam. Zinu, ka būtu jāiztur pāris gadi, bet
par pieaugušiem paukotājiem neviens manējais līdz šim nav kļuvis. Latvijā pieaugušo
paukošanas pagaidām nav. Pēdējos gados situācija gan mainās, jo pirms diviem
gadiem neticami palaimējās ar jauno Paukošanas federācijas prezidenti Ēriku Āzi
(viņa bijusi paukotāja), kura ļoti nopietni un ar lielu atbildību pilda
pienākumus. Pēdējā gadā man pirmo reizi bija iespēja realizēt visus
treniņplānus – izbraukāt nometnes, piedalīties mačos, kurus uzskatīju par
nepieciešamiem, saņemt labāko inventāru. Lūk, arī ceturtā vieta. Ja man nebūtu
ticības, ka varam vairāk, es laikam ietu citur pelnīt naudu. Taču mums ir šī
paaudze, arī pāris gadu jaunāki.

Vēl ticību dod tas, Rīgas dome finansē paukošanas programmu sevišķi
talantīgiem jauniešiem. Šajā grupā ir astoņi labākie paukotāji, kuri strauji
progresē. Ja viss tā turpināsies, mums būs iemesls domāt par aiznākamo
olimpiādi. Reiz taču esam varējuši…

Vizītkarte

Valdis Kupčs

Latvijas izlases treneris paukošanā ar floreti

Dzimis           1962. gada 15. februārī Rīgā

Augums        1,97
m

Mācījies Rīgas 45. vidusskolā, Rīgas 39. vidusskolā,
Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā

Sasniegumi   daudzkārtējs Latvijas čempions paukošanā,
PSRS Dinamo izlases sastāvā Eiropas
kausa ieguvējs komandu cīņā, PSRS jauniešu meistarsacīkšu 6. vietas ieguvējs
paukošanā, PSRS dublieru komandu bronzas medaļas ieguvējs basketbolā VEF
komandā, guvis panākumumus studentu boksā

Ģimene          precējies, trīs bērnu tēvs

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS