Neparastais ceļš
Daudzi
profesionālā sporta dēļ gatavi upurēt mācības, taču ir arī pretēji piemēri.
Viens no tiem – liepājnieks Adrians Žguns. Pabeidzis Ārkanzasas universitāti
ASV, vēlāk Floridā trenējis tenisā citus. Pats nostājies dzīvē uz kājām un
pērnā gada rudenī atgriezies profesionālajā tenisā. Šoziem Adrians kļuvis par
Latvijas čempionu telpās.Vispirms augstākā
izglītība, pēc tam vēl mēģināt ko sasniegt tenisā. Netipiski, taču ne
neiespējami – vislabākais piemērs ir amerikānis Džeims Bleiks, kas pat spēja
ielauzties pasaules labāko desmitniekā.Adrians Žguns iet
līdzīgu ceļu, bet ir reālists un par iekļūšanu elitē 27 gadu vecumā vairs
nesapņo. Latvijas sportistu studijas ASV nav nekāds retums, tikai parasti
vairumam iznāk otrādi – pēc mācībām lielais sports tiek pamests un sākts kas
jauns. Spilgts piemērs ir Einārs Tupurītis, savulaik pasaules klases 800 metru
skrējējs, tagad palielas bankas filiāles vadītājs ASV.Adrians Žguns Latvijas
līmenī labi spēlēja tenisu un neilgi pēc vidusskolas beigšanas aizbrauca uz
Dāniju, kur viņa māte bija nodibinājusi jaunu ģimeni. Pamācījās angļu valodu,
lai spētu nokārtot valodas testu studēšanai ASV. Tolaik Amerikā jau studēja
Adriana māsa Andžela, bijusī Latvijas izlases dalībniece."Māsa ir
astoņus gadus vecāka. Uz Floridu aizbraucu 2001. gadā, māsa tolaik studēja
Orlando. Pie viņas arī apmetos, prātoju uzspēlēt dažos turnīros, parādīt sevi
un izvēlēties augstskolu," stāstījumu sāk Adrians Žguns.– Vai Amerikā
par tevi kā tenisistu kāds bija dzirdējis ?– Nē. Man nebija
nekādu profesionālo reitinga punktu. Bērnībā nebija viegli, tēvs aizgāja bojā,
kad man bija 12 gadi. Nebija tādu materiālo apstākļu, lai spēlētu jaunatnes un
pēc tam profesionālajos turnīros ārzemēs. Augstskolu atrast Amerikā arī nebija
vienkārši, jo man vispirms bija jāpierāda sevi tenisā, lai nebūtu jāmaksā
augstā mācību maksa. Aizbraucu uz Ameriku 2001.gada vasarā, janvārī mani uzņēma
Ārkanzasas universitātē, kas atrodas Fejitvilā, sāku studēt starptautisko
biznesu un ekonomiku.
– Pateicoties
tenisam, pašam par mācībām nebija jāmaksā?
– Pirmajā semestrī
tikai mācījos, tenisu nespēlēju. Pēc pirmā mācību gada jau varēju sākt spēlēt
koledžas komandā. Sākumā man nebija pilna stipendija, bet šo skolu izvēlējos
tāpēc, ka tā savā konferencē bija labākā tenisā, labs servisa līmenis it visā.
Dažas augstskolas pat piedāvāja pilnu stipendiju, bet izvēlējos Ārkanzasu.
Sākumā man pašam bija jāsedz neliela daļa mācību maksas, vēlāk gan nekas nebija
jāmaksā.
– Ko nozīmē
spēlēt NCAA čempionātā tenisu un pārstāvēt savu augstskolu?
– Mēs spēlējām I
divīzijā, konferencē ir 12 komandas. Ar katru jāaizvada viens mačs plus vēl
tikpat aptuveni ar citu konferenču komandām no visas Amerikas. Sešas vienspēles
un vēl trīs dubultspēles ik reizi. Pāru spēlēs par vienu uzvaru gan dod uz pusi
mazāk punktu nekā vienspēlēs. Mums bija raibs sastāvs – no Indijas, Kanādas,
Zviedrijas, Austrālijas, protams, ASV. Pirmajā gadā biju ceturtais numurs
komandā, otrajā un trešajā gadā – otrais, beigās jau reitingā pārsvarā biju labākais.
Mūsu divīzijas vērtē man bija astotā vieta.
– Pretinieku
vidū bija arī kāds tagad labi zināms tenisists?
– Džordžijas
universitāti Atlantā pārstāvēja garais Džons Isners, pret kuru man vienreiz it
kā vajadzēja spēlēt. Abi bijām pirmie savā komandā, bet viņu treneris pēdējā
brīdī samainīja sastāvu un ielika Isneru par otro numuru. Esmu spēlējis pret
Kevinu Andersonu no Ilinoisas universitātes – tagad šis DĀR tenisists ir visai
augstu profesionālajā reitingā. Kādā Future turnīrā ASV pirms četriem
gadiem viņu uzvarēju.
– Vai studiju
laikā drīkst spēlē profesionālajos turnīros?
– Dažos uzspēlēt
drīkst, bet tikai reitinga dēļ. Nopelnīto naudu nedrīkst ņemt, tad var zaudēt
studenta statusu un visas mācību priekšrocības. Es dažkārt uzspēlēju Future turnīros.
No trenera līdz
spēlētājam
– Kas bija pēc
augstskolas absolvēšanas ?
– Pabeidzu studēt
2006. gada maijā, man šķita, ka tenisam jau pievēršu par daudz vērības un
jābeidz spēlēt. Nolēmu pārcelties uz Floridu, Verobīčas pilsētu, pie paša
Atlantijas okeāna. Sāku trenēt kādā privātā klubā, un man iepatikās. Klubs
labs, cilvēki nāca daudz. Vispirms gan bija jānokārto speciāla licence –
rakstiskais tests, vēl jāpasniedz privātstunda uz laukuma, tāpat jāpatrenē
grupa. Tad komisija novērtē un izsniedz licenci, citiem vēl lika mērķos trāpīt
ar bumbu, man vairs ne.
– Kāda publika
spēlēja Floridas klubā un kādi apstākļi tenisam?
– Tas ir privāts
klubs, jābūt biedram lai spēlētu. Skaitās otrais reitingā ASV starp privātajiem
klubiem. Spēlēt laukā var augu gadu, vasarā dienā gan paliek pārāk karsts. Vēl
jāņem vērā viesuļvētru sezona rudenī. Laukumi ir tikai ārā, vasarā jāspēlē agri
no rīta, citādi par karstu. Amerikā pārsvarā ir hard laukumi, bet manā
klubā – zaļā tenisita korti, tie ir saudzīgāki kājām un mugurai, klubā spēlē
arī daudzi padzīvojuši cilvēki.
– Kā klājas
tavai māsai Andželai?
– Viņa Orlando ne
tikai strādā par treneri, bet jau nodibinājusi savu tenisa akadēmiju. Šad tad
aizbraucu pie viņas patrenēties, tur ir daži labi spēlētāji, arī Roberts Kendriks. Verobīčā visbiežāk spēlēju ar
zviedru Mikaelu Pernforsu. Viņš agrāk bija labs spēlētājs, tagad viņam jau pāri
40 gadiem, un Pernforss spēlē senioru Senior Tour kopā ar Džonu
Makinroju un citām slavenībām.
– Daudzi Latvijā sūdzas, ka tenisu spēlēt ir
ļoti dārgi. Laukumu īre, vēl maksa trenerim, inventārs…
– Amerikā ir tik
daudz kortu, ka tie ir vai nu ļoti lēti, vai vispār neko nemaksā. Ir tādi
publiskie parki, kuros katrs var iet un spēlēt. Es pat īsti nezinu maksas laukumu
cenu, laikam kādi pieci dolāri stundā, ne vairāk. Par trenēšanu ir tā: sanāk
kādi 55 – 70 dolāri stundā, vēl gan nodokļi jānomaksā. Tā ir maksa par
privātstundām. Plus ir tas, ka trenerim klubā vēl maksā noteiktu mēnešalgu.
– Ar darba
atļauju nav nekādu problēmu ?
– Darbu jau varbūt nav
tik viegli atrast, bet man ir trenera licence un esmu ASV beidzis augstskolu. Lai
iegūtu darba atļauju problēmu nav.
– Divus gadus
patrenēji citus un izšķīries profesionāli atsākt spēlēt…
– Gribēju vēlreiz
pamēģināt un kopš pērnā gada septembra sāku braukāt uz turnīriem. Man nebija
reitinga punktu, Amerikā Future turnīros ir liela konkurence pat
kvalifikācijā. Meksikā jāvinnē trijās kvalifikācijas spēlēs, ASV – četrās, arī
pretinieki ir spēcīgāki. Tieši tādēļ sākumā braucu uz Meksiku, Gvatemalu un
Kostariku, lai varētu savākt punktus un pēc tam atgriezties spēlēt ASV.
Tagad aizbraukšu uz
Verobīču, divas nedēļas patrenēšos, pēc tam spēlēšu Future turnīrā un
vēlāk jau vienu līmeni augstāk – Challenger turnīros.
– Tava lielākā
uzvara pagaidām laikam gūta pret austrālieti Krisu Gučioni ATP Delribīčas
kvalifikācijā?
– Pēc dažām izspēlēm man bija skaidrs, ka varu
turēt līdzi, nemaz nebija tik traki. Nobreikoju pirmajā setā un 6:4, otrajā
bija 4:2, un tad viņš vienkārši beidza spēlēt, izstājās. Nekādu traumu no malas
nemanīju, bet spēli pretinieks neturpināja. Nākamajā kārtā pret kanādieti
Pīteru Poļanski man negāja, netrāpīju pirmās serves, un variantu nebiju. Grūti
tādā līmenī uzvarēt, ja kaut kas neiet.
– Kāds laukuma
segums tev patīk vislabāk?
– Tenisits, esmu uz
tā bērnībā trenējies, līdzīgs ir arī Floridas klubā, tikai zaļā krāsā. Bet pēc
spēles stila varbūt man pat labāk uz hard spēlēt, mēģinu iet katrai
bumbai pretim, koledžā pie cietā seguma pieradu.
Starp futbolu un
tenisu
– Vai vecie
draugi Latvijā nav aizmirsti?
– Kontaktus ar
draugiem uzturu visu laiku. Vienmēr patīkami atbraukt uz Latviju, un nākotnē
varbūt tas izdosies biežāk. Kaut dzīves līmenis ASV ir augstāks, kaut tur arī
ir draugi, bērnības saites ir spēcīgākas. Īpaši draudzējos ar futbolistiem Māri
Verpakovski un Kristapu Grebi. Kristaps pat 2007. gada novembrī atbrauca uz ASV
apprecēties, tas notika Lasvegasā, arī es biju klāt.
Esmu bijis arī uz
Floridas Panters spēlēm NHL hokeja līgā, saticies ar Kārli Skrastiņu –
līdz Sanraizai man ir tikai dažu stundu
brauciens. Patīkami redzēt kādu latvieti spēlējam. Ar Kristapu Grebi kopā
aizbraucām skatīties Orlando Magic NBA čempionātā. Drīz varbūt varēšu uz
Tampu aizbraukt Mārtiņa Karsuma spēli paskatīties.
– Pašam bez
tenisa futbols tas tuvākais?
– Bērnībā man bija
jāizšķiras starp tenisu un futbolu, vairums draugu bija futbolisti. Māris jau
toreiz trenējās, viņš ir divus gadus vecāks. Es arī nebiju slikts, pats tolaik
vairāk gribēju spēlēt futbolu. Vecāki tomēr pierunāja trenēties tenisā,
negribēja, lai es dabūtu kādu traumu. Tagad to nenožēloju, jo teniss man dzīvē
daudz ko devis.
– Verpakovskis
savukārt tagad labprāt uzspēlē tenisu…
– Jā, viņš uzspēlē,
arī pret mani, lai gan pēdējā laikā mums nav sanācis. Ir tādi cilvēki, kuriem
sporta spēles padodas, un Māris ir viens no tiem. Ja viņš spēlētu vairāk, būtu
vēl labāks. Kristapam Grebim ar Māri jau parasti savā starpā tie sīvākie tenisa
mači.
– Cik bieži satiekaties
un kā sazināties neklātienē ?
– Parasti
sazināmies internetā ar Skype, tāpat arī draugos sarakstāmies.
Liepājā man ir palicis dzīvoklis, bet tik un tā apmetos pie sava drauga
Kristapa Grebja. Katru reizi, kad atbraucu, pilsētā kas izmainījies. Var vienkārši
pastaigāt pa ielām un paskatīties apkārt, izmaiņas ir uz labo pusi.
– Divās nedēļās
Latvijā jau laikam nevar visu pagūt?
– Galvenais šoreiz
bija spēlēt Deivisa kausa izlasē un nedēļu pēc tam – Latvijas meistarsacīkstēs.
– Kādi iespaidi
par Deivisa kausa spēli pret Moldovu un mūsu pārējiem izlases puišiem?
– Atmosfēra komandā
patīkama, ar visiem treniņos uzspēlēju. Tobrīd mūsu četriniekā noteikti
stiprākais bija Andis Juška, viņa spēles stils vairāk piemērots Lielupes
hallei, īpaši serve. Ja mani vasarā atkal aicinās, noteikti braukšu. Kopš esmu
atsācis profesionāli spēlēt, ir radusies pārliecība par sevi. Mana spēle
Lielupē beigās vairs neko neizšķīra, bet noteikti gribēju uzvarēt. Jaunais
pretinieks vienubrīd sāka ļoti labi spēlēt, es zaudēju koncentrēšanos un līdz
ar to otro setu, bet beigās bija labi.
– Cik nopietns
tev bija Latvijas ziemas čempionāts, jo līdz finālam gāja pavisam viegli,
nezaudēji nevienā setā?
– Varbūt visi
labākie Lielupē nespēlēja, bet manā uztverē tas tāpat ir ļoti nopietni. Jāspēlē
ar visu atdevi, tas nekas, ka man ir augstāks reitings. Punkti jau nespēlē.
Nevar tikai dažas reizes uzsist un uzvarēt. Man ir tikpat profesionāla attieksme
kā pret Future turnīriem ASV vai Meksikā . Jaunais Miķelis Lībietis labi
spēlēja. Finālā nebija viegli pret viņu, bet beigās man izdevās uzvarēt.
Māris RĪMENIS,
LTV Sports
Adrians Žguns
tenisists
Dzimis 1981.
gada 1. decembrī Liepājā
Augums, svars 1,73
m, 68 kg
Izglītība Liepājas
J. Čakstes 10. vidusskola (1999.), Ārkanzasas universitāte (2002.-2006.)
Pirmais treneris Edgars Ernestsons, vēlāk Aivars Rozentāls
Sasniegumi
sportā vairākkārtējs Latvijas
meistarsacīkšu laureāts (jauniešu un pieaugušo vērtējumā), debija Latvijas
izlasē Deivisa kausa izcīņā 2004. gadā, atgriešanās – 2009. gadā, strādājis par
tenisa treneri ASV (2006.-2008.), 2008. gada septembrī atgriezies
profesionālajā tenisā, 2009. gada Latvijas čempions telpās, ATP reitingā 700.
vietā
Latvijas ziemas
meistarsacīkstes tenisā
Vīrieši.
Pusfināls. Adrians Žguns –
Džems Viņķis 6:2, 6:0, Miķelis Lībietis – Jānis Skroderis 4:6, 6:4, 6:4. Fināls.
A. Žguns – M. Lībietis 6:3, 3:6, 6:3. Par 3. vietu. Dž. Viņķis – J.
Skroderis w:o.
Dubultspēles. Pusfināls. M. Lībietis/Artūrs
Kazijevs – Krišjānis Stabiņš/Rihards Emuliņš 7:6 (1), 7:6 (2), A. Žguns/Andris
Antonovs – Dž. Viņķis/Arvis Bērziņš 6:3, 6:3. Fināls. M. Lībietis/A.
Kazijevs – A. Žguns/A. Antonovs 7:6 (6), 7:6 (5). Par 3. vietu. K.
Stabiņš/R. Emuliņš – Dž. Viņķis/A. Bērziņš w:o.
Jauktās
dubultspēles. Pusfināls. Lina
Lileikite/A. Antonovs – Darja Orlova/Grigorijs Orlovs 6:2, 6:2, Anete Seska/A.
Žguns – Beāte Valdmane/ Matīss Lībietis 5:7, 6:3, 10:5. Fināls. L.
Lileikite/A. Antonovs – A. Seska/A. Žguns 6:4, 7:5. Par 3.vietu. B.
Valdmane/ Matīss Lībietis 6:4, 6:1.
Sievietes. Pusfināls. Lina Lileikite – Elīna
Mihailova 6:3, 6:0. Grēta Veinberga –
Zane Zariņa 6:3, 6:2. Fināls. G. Veinberga – L. Lileikite 6:4, 6:3. Par
3.vietu. Z. Zariņa – E. Mihailova 6:2, 3:6, 6:1.
Dubultspēles.
Pusfināls. Diāna Bukājeva/L.
Lileikite – Agnese Rozīte/ Inga Audriņa 4:6, 6:3, 11:9. G. Veinberga /Z. Zariņa
– E. Mihailova /Sabīne Goģe 6:4, 2:6, 11:9. Fināls. D. Bukājeva/L.
Lileikite – G. Veinberga/Z. Zariņa 6:4, 6:3. Par 3. vietu. A. Rozīte/I.
Audriņa – E. Mihailova/ S. Goģe 6:2, 7:5.
