Noturēt un tālāk celt
Olimpiskais
čempions un vēl divi olimpieši no nelielas pilsētas, vēl pārsteidzošāk – no
neliela kluba, kurā nav pat simt biedru! Runa ir par Māri Štrombergu, Artūru
Matisonu, Ivo Lakuču un Valmieras BMX klubu Tālava, kuru jau desmit
gadus vada Jānis Matisons.
Viņam kļūstot par
prezidentu, pašreizējās trases vietā bija krūmaina grāvmalas pļava. "Tagad
mans galvenais darbs ir karogu piekārt un karogu noņemt," kārtējam
Latvijas čempionātam mūsu valstī labākajā BMX centrā beidzoties, smej Jānis
Matisons.
– Saki godīgi.
Ja tavs dēls Artūrs 1994. gadā nekļūtu par Eiropas čempionu BMX astoņgadīgo
puišu grupā, tu tagad būtu Tālavas prezidents?
– Domāju, ka ne.
Kaut gan visādi varētu būt. Par Tālavas prezidentu kļuvu tikai 2000.
gadā, kad klubā sākās paaudžu maiņa un nebija, kas īsti to vada.
– Tālava
ir vecākais BMX klubs Latvijā?
– Viens no
vecākajiem. Dibināts 1988. gadā, pirmais prezidents bija Ivo Lakuča tētis
Ivars.
– Tad jau varbūt
vispār vecākais sporta klubs Latvijā!
– Patiešām nezinu,
varbūt.
– Daudzi
joprojām uzskata, ka klubi Latvijā nav vajadzīgi, ka pietiek ar sporta skolām.
– Droši vien
diskutē tie, kas klubos nedarbojas. Manā skatījumā tas ir labākais veidojums,
kas var būt, kas veicina attīstību.
– Kāpēc?
– Visu dara paši.
Līdz ar to saprot, cik kas maksā. Otrkārt, dara priekš sevis un saviem bērniem.
– Vai BMX ir
turīgu vecāku bērnu klubi?
– Stabiliem
ienākumiem jābūt, bet neteikšu, ka pie mums pulcētos diži bagātnieki. Pārsvarā
ir nevis uzņēmēji, bet darba ņēmēji, ar attiecību 1:10. Jārēķinās gan, ka
vismaz līdz sešpadsmit gadiem vecāki apmaksā braucienus uz sacensībām ārzemēs.
Ja puika netiek LOV vai kādas velofirmas komandā, tad arī ilgāk. Vienai Eiropas
čempionāta tūrei kādi 300 lati būs vajadzīgi. Arī Latvijas mači kaut ko
izmaksā. Braukšana uz Ventspili, Jelgavu, Saldu, Madonu, Smilteni, Valmieru…
Iesācējam velosipēds un pārējais ekipējums izmaksās 300 – 500 latus, ekspertam
šī summa jau būs divas trīs reizes lielāka.
Ar Valmieras
reģionā strādājošo ienākumiem mēs spējam uzbūvēt trasi un tajā sagatavoties tā,
lai regulāri gūtu panākumus Eiropas čempionātos. To pašu var teikt par Saldu,
Jelgavu, Ventspili un Smilteni. Tagad nākuši klāt arī madonieši. Nupat
nodibināts klubs Vecpiebalgā.
– Uz valsts
līdzfinansējumu sporta klubi varēs pretendēt tikai, sākot ar 2012. gada
janvāri…
– Valsts Tālavas
BMX trasi atbalsta kā nacionālo sporta bāzi. Tādējādi saņemam finansējumu
komunālo izdevumu segšanai. Bāzes uzturēšanu atbalsta arī Burtnieku novada
pašvaldība un Valmieras pilsēta, jo atrodamies uz pašas robežas un pie mums
darbojas daudzi valmierieši.
– Trenerus
algojiet no sava budžeta?
– No ziedojumiem.
Mums ir mazie bērni, vidējie un lielie. Pēc būtības katrai vecuma grupai
vajadzīgs savs treneris. Tik lielu naudu mēs nevaram savākt. Fiziski treneri
ir, un viņi galvenokārt strādā sabiedriskā kārtā. Ar mazajiem darbojas BMX
braucējs Edžus Treimanis, lielajiem palīdz Olafs Lakučs, kurš kā izlases
galvenais treneris saņem algu federācijā.
– Kļuvi par Tālavas
prezidentu, kad darbojās vēl pirmā vēsturiskā trase Baiļos?
– Jā, un tajā vietā
to tālāk pilnveidot nebija iespējams. Bet puikas plūca arvien lielākus laurus.
Ivo Lakučs jau bija kļuvis par pasaules junioru čempionu, Artūrs Matisons un
Māris Štrombergs arī jau regulāri kāpa uz pjedestāliem. Šie panākumi prasīja,
lai mēs darbotos tālāk.
Mēs sākām būvēt
jaunu trasi pie apvedceļa starp pagriezieniem uz Rūjienu un Valku, lidlauka
malā.
– Sākāt tukšā
vietā?
– Ne gluži. Bija
cilvēki, tradīcijas un uzkrāta pieredze. Desmit gadi Latvijas un Valmieras BMX
jau bija pagājuši.
– Trase tika ne
tikai uzbūvēta, bet arī nesen pārbūvēta!
– Vai dieniņ
(nopūšas)… Katru gadu pārbūvēta. Tas jādara, lai aizvien būtu kaut kas jauns,
lai sportisti neierūsētu. Kardināli pārbūvējām 2007. gadā, kad rīkojām Eiropas
čempionāta posmus, un 2009. gadā, kad to papildinājām ar pro sekciju un
noasfaltējām lielo virāžu.
– Kur jūs tam
ņemat naudu? Sametat?
– Piesaistām
sponsorus. Piedalās arī abas pašvaldības, ar lāpstām strādājam paši.
– Cik biedru ir
jūsu klubā?
– Šobrīd esam 15
ģimenes un vēl kādi 10 puiši kā Vanagu Jānis, kas jau izauguši un dzīvo
patstāvīgi.
– Ir kluba
biedru maksa?
– Ir ziedojumi – 10
lati mēnesī.
– Galvenais
sponsors droši vien ir SCO Centrs?
– Tā ir. Vienmēr
mūs atbalstījusi SEB banka, BTA apdrošināšanas kompānija. Jau vairākus gadus
mums piebiedrojusies arī ugunsdzēšamo aparātu rūpnīca Valpro, ir vēl
vairāki nelieli atbalstītāji.
– Trases
oficiālais nosaukums ir garš…
– SCO Centrs,
BMX velotrase. Tas ir mūsu pirmais nosaukums, jo SCO Centrs ieguldīja
līdzekļus, lai trasi varētu uzbūvēt, un turpina piedalīties tās uzturēšanā.
Juridiski trase pieder BMX sporta klubam Tālava.
– Kāpēc tu to
darīji? Varēji taču nopirkt Lexus vai pāris jaunus džipus!
– (Smejas).
Acīmredzot man raksturs savādāks. Gribējās, lai bērni darbojas, apliecina sevi,
redz pasauli. Pirmie panākumi jau bija, tas arī mobilizēja. Atbalstīja arī
darba kolēģi. Es jau tajā kompānijā neesmu viens, man vēl ir seši kompanjoni,
kuri visi teica – jā, darbosimies.
– Viņu bērni arī
brauc BMX?
– Nē, nevienam.
– Šo vietu tagad
pazīst arī kā Avotus.
– Pateicoties
velotrasei, izveidots atpūtas komplekss Avoti, kur ir gan golfa laukums,
gan tenisa laukumi, gan minigolfa iekārtas, gan naktsmītnes, gan dabas taka un
citas aktīvās izklaides iespējas. Ir arī BMX muzejs, konferenču un banketu
zāles. Šo kompleksu attīstījām, piesaistot arī Eiropas struktūrfondu
finansējumu, plānojot to tā, lai tas varētu darboties pašfinansēšanās režīmā.
Domāju, ka šis ir tāds normāls modelis, jo tikai prasīt un gaidīt, ka kāds kaut
ko iedos, nav produktīvi.
– Jums ir izcila
infrastruktūra. Komplekss atrodas it kā laukos, bet tieši blakus pilsētai. Pie
jums var ērti aizbraukt ne tikai pa šoseju, bet arī aizlidot ar privāto
lidmašīnu, teiksim, uzspēlēt golfu vai tenisu.
– Jā, var. 400
metru skrejceļš ir lietošanas kārtībā. Šad un tad pa kādai lidmašīnītei pie
mums nosēžas.
– Kompleksa
pašfinansēšanās jau notiek? Vai arī tas vēl ir tikai mērķis?
– Sedzam tikai
tiešās izmaksas, investīcijas vēl atpelnīt nevaram. Ekonomika aizgāja lejā, PVN
nodoklis par viesnīcu pakalpojumiem četras reizes uzleca augšā. Mēs varam
izguldināt vairāk nekā 50 personas, ar komfortu – 30. Tas ir kompleksa
galvenais pakalpojums.
– Mazliet
dīvaini, ka 15 kilometrus tālāk Rubenē Ivo Lakučs būvē savu trasi. Varēja taču
to superkrosa starta kalnu uzsliet arī Avotos, kur viss pārējais jau ir
gatavs.
– Jā, tā ir resursu
sadrumstalotība. Šo mērķi vieglāk varēja sasniegt, saliekot resursus kopā. Bet
latviešiem tas nav raksturīgi, latvietis grib dzīvot viensētā. Mēs Tālavas
trasē superkrosa starta kalnu nolēmām būvēt jau pirms diviem gadiem, ir pat
iesniegts projekts ES struktūrfondu līdzekļu piesaistei, bet krīzes dēļ
pagaidām mīņājamies uz vietas.
– Kā naudu sev
un zināmā mērā arī BMX pelna jūsu uzņēmums – SCO Centrs?
– Ar gandrīz 200
darbiniekiem esam viens no lielākajiem būvuzņēmumiem Vidzemē. Esam labi
apguvuši energoefektivitātes projektēšanu un būvēšanu jeb citiem vārdiem ēku
siltināšanu. Īstenojam vides projektus, šobrīd Daibē būvējam Ziemeļvidzemes
atkritumu apsaimniekošanas poligona trešo kārtu, strādājam daudzos nelielos
renovācijas objektos. Savu pozīciju noturam, lai arī pērn visiem būvniekiem
bija dramatisks kritums, mūsu apgrozījums samazinājās par 60 procentiem. Esam
pārstrukturējušies un ceram, ka šogad atkal strādāsim ar peļņu.
Vēl Valmierā
nodarbojamies ar būvmateriālu mazumtirdzniecību un arī būvju projektēšanu.
– Ir kāda ēka,
ar kuras uzbūvēšanu īpaši lepojaties?
– Ir. Piemēram,
2008. gadā ekspluatācijā nodotā Swedbank Vidzemes filiāle Valmierā. Šī
ēka Latvijas būvnieku asociācijas konkursā kā jaunbūve ieguva otro vietu.
Iepriekš esam saņēmuši arī citas balvas. Ar savu kvalitāti un cenu esam
konkurētspējīgi.
– Jūs būvējat
arī BMX trases!
– Gan projektējam,
gan būvējam. Kā LEC apakšuzņēmēji veidojām arī Zemgales olimpiskā centra trases
reljefu Jelgavā.
– Kas izstrādāja
trases konfigurāciju?
– Artūrs Matisons,
viņam ir sava firma, kas ar to nodarbojas. Artūrs jau pirms gadiem trim
absolvēja Vidzemes augstskolu biznesa vadības specialitātē. Tagad viņš gaida
starta šāvienu darbu sākšanai Rīgas trasē, kuru būvēs SCO Centrs, bet
konfigurāciju veidos Artūra Matisona projekti.
– Kad Artūrs
beigs BMX karjeru, SCO Centrs atbalstīs golfu un tenisu?
– Nē, jo Avoti
ir komplekss, kurā vienmēr vajadzēs strādāt. Turklāt Artūra mērķis ir
kvalificēties savām otrajām olimpiskajām spēlēm, un krūzeru klasē var turpināt
braukt līdz krietniem vīra gadiem. Jānis Vanags mums ir labs piemērs.
Dainis CAUNE
Jānis MATISONS
BMX kluba Tālava prezidents,
būvuzņēmuma SCO Centrs valdes priekšsēdētājs
Dzimis: 1956. gada 23. jūnijā Gaigalavas pagastā
Izglītība: Gaigalavas vidusskola, Rīgas Politehniskā
institūta Celtniecības fakultāte, diplomēts būvinženieris
Darba gaitas: 1977. gadā sāka strādāt Valmieras SCO
par meistaru, pēc tam – par būvdarbu vadītāju, iecirkņa priekšnieku, galveno
inženieri ("Tad beidzās sociālisms."). Privatizējot daļu Valmieras SCO,
tika izveidots SCO Centrs, kuru vada Jānis Matisons
Sportā: kopš bērnības. Aizrāvies ar vieglatlētiku,
futbolu un citām sporta spēlēm
Ģimenes
stāvoklis: precējies, triju
dēlu tēvs
Hobiji: teniss, slēpošana, laivošana, golfs
