Orientēšanās spēles

Baltijas čempionāts ir beidzies, turklāt ar Latvijas
uzvaru pār Igaunijas un Lietuvas orientieristiem. Nopietno sacensību
organizēšanai Latvijas Orientēšanās federācija (LOF) pierunāja Saldus
orientēšanās kluba līderi Oskaru Zērni. Kā tad Osis (tā un tikai tā
orientieristu vidē sauc Oskaru Zērni) ieguvis šādu uzticību?

Sākums

– Līdz otrajai
klasei man par orientēšanos nebija ne jausmas. Bet tieši tad Ezeres vidusskolā atradu
vecas kartes, kuras mani ieinteresēja ar pasaules ceļojumiem. Pēc tam ceturtajā
klasē ģeogrāfijas skolotāja Maruta Mateica meklēja tos, kas grib braukt
orientēties uz Saldu, kur tajā laikā (1980. gadā) notika tautas seriāls Saldus ABC. Pieteicās vai pusklase. Ar
piekto klasi jau divas reizes nedēļā braucām uz Saldu trenēties Ojāra Ulmaņa
vadībā. Tur orientēties sāka arī Guntars Mankus, Andis Brucis, Ivars Valtass un
Uldis Lācis. Kopīgi burzoties, attīstījāmies un iekšējā konkurencē augām. Kad
pārgāju uz Kalnu vidusskolu, turpināju trenēties pie Ojāra Ulmaņa.

Citā līmenī

– Ulmanis tika
PSRS jauniešu izlases trenera godā, un lielvalsts jauniešu izlasē iekļuva Guntars
Mankus, es un Egīls Robs, kurš pašlaik ir datorspeciālists ASV. 1987. gadā
Čečenijā PSRS jauniešu čempionātā uzvarēja krievs Jurijs, toties mēs divi
letiņi – Ants Grende un es – izcīnījām pārējās medaļas. Vieta izlasē bija
nodrošināta, un Ungārijā Sociālistisko valstu kausā stafetē tikām pie sudraba.

– Bērnība un jaunība beidzas. Kas tālāk?

– Iestājos toreiz
vēl Fizkultūras institūtā, bet beidzu jau Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.
Tas bija pirmais izlaidums, kurā visi orientieristi kļuva par sporta
skolotājiem – slēpošanas treneriem.

– Bet sportošana?

– Kā jau toreiz
notika, bija jādodas armijā, bet mūs izpestīja Rūdolfs Ābols – tolaik augstas
klases treneris armijas struktūrās. Viņš vairākus puišus savāca dienēt
Kaļiņingradā, bet praktiski mitinājāmies Baltijas jūras Karaflotes jahtklubā
Bolderājā.

– Tad jau esi iepazinis jūrasslimību?

– Nebūt nē! Pat
uz jahtas neesmu bijis! Taču mežus paguvu krustām šķērsām izskraidīt. Tad
lielvalsts sabruka, sākās jukulaiki un brīvība, turklāt nedaudz sašķobījās
veselība.

Otrā elpa

– Ar sportu cauri?

– Tomēr nē. Gan
Alīda Ābola, gan Aleksejs Ozoliņš aicināja trenēties startiem Pasaules karavīru
čempionātos, tiku arī Latvijas izlasē. 1999. gadā – Skotija, 2001. – Somija,
2003. – Šveice, 2005. – Japāna. Visos šajos pasaules čempionātos tiku kādā
finālā, tomēr medaļas bija pārāk tālu. Latvijas čempionātos gan medaļu gana, un
arī Baltijas zelts stafetē iegūts.

– Bet pasaules veterānu čempionāti?

– Pašlaik mani
neinteresē ne medaļas, ne tituli. Mani apmierina un priecē tas, ko daru.
Cilvēki, ar kuriem kopā pilnveidojos, orientēšanās vide, kurā man ir daudz
draugu, patīkama sabiedrība ar savu vienkāršo sadzīvi, sacīkstes, kurās dažādās
distancēs vienlaikus dodas triju paaudžu pārstāvji. Kur vēl ko tādu var atrast?

– Un tomēr… Kā paliek ar veterānu čempionātiem?

– Kas to zina?!
Pašlaik man ir četrdesmit. Varbūt nāks arī trešā elpa.

Dažas atmiņas

– Pirms astoņiem gadiem tevi fotografēju kopā ar septiņgadīgo
dēlu Rūdi.

– Tā bija. Kāpas trīsdienās elites grupā uzvarēju
un balvā ieguvu televizoru, kas joprojām strādā. Mans pirmdzimtais Rūdis toreiz
uzvarēja astoņgadīgo grupā. Pašlaik, ja iznāk skrieties kopā, jau sāk mani
vinnēt. 16 gadus veco grupā viņš izvirzījies līderos un šogad pasaules skolēnu
čempionātā Spānijā uzvarēja gan vidējā, gan garajā distancē.

– Tev ir vēl viens zeperis.

– Emīls
pamanījās piedzimt 2001. gadā pirms pasaules čempionāta Somijā. Viņam patīk gan
paskriet astoņgadīgo grupā, gan ir apmāts ar riteņbraukšanu. Laiks rādīs, kas
ņems virsroku.

– Bērni bez mātes taču nav?

– Dzīvesbiedre
Maira orientējas savam priekam, un, ja nebūtu viņas atbalsta un palīdzības, OK Saldus rīkotās sacensības būtu zem
sitiena. Visa ģimene lieliski jūtamies, kopā startējot Šveices daudzienās vai
populārajās Zviedrijas piecdienās – O-Ringen,
kurās startē līdz pat 20 000 dalībnieku.

Kādam jāorganizē

– Vai vari nosaukt Top sacensības Latvijā?

– Domāju, ka
tās ir Induļa Peilāna un viņa komandas organizētās Kāpas starptautiskās trīsdienas jau vairāk nekā divdesmit gadu
garumā. Esmu daudz no Kāpas mačiem
mācījies. Ir standarti, kuri, organizējot sacensības, būtu jāievēro, taču ne
visi to dara.

Patīkami doties
kaut vai pāri visai Latvijai uz Alūksni – Viļņa Veļķera Malienas kausiem arī ir sava odziņa.

– Piebildīšu, ka tavi Kurzemes pavasari guvuši teicamas atsauksmes.

– Ļoti cenšamies,
un ir patīkami pēc tam dzirdēt atzinīgus vārdus. Pievēršam uzmanību katram
sīkumam. Karte ir pašsaprotama lieta, tāpat distances, taču arī starta, finiša
iekārtojums, rezultātu pārskatāmība, operativitāte, dušas, labierīcības,
kafejnīca un vēl daudzas citas lietas nav mazsvarīgas. Ja vienu, otru gadu viss
būs šā tā, trešo – dalībnieki vairs nebrauks.

Pašlaik Baltijā
nozīmīgākās sacensības ir Kurzemes
pavasaris, un Kāpas trīsdienas.
Reizi trijos gados – Baltijas čempionāts. Brauc ārzemnieki un priecājas.

– Kas paliek pašiem?

– Kā, kas? Gan
uzvaras, gan rosinošā apziņa, ka kaimiņvalstu orientieristi neguļ. Bet
būtiskākais, ka, piemēram, pēc Kurzemes
pavasara, kas katru gadu tiek rīkots citā vietā ar jaunām apvidus kartēm,
var sarīkot vēl citas sacensības, un pēc pāris nopietniem mačiem tur var risināties
tautas seriāli, kuros orientēšanos apgūst Talsu, Kuldīgas, Dobeles un Tērvetes
jaunieši un veterāni.

Bez palīgiem nekur

– Kā Osis tiek galā?

– OK Saldus aktīvi darbojas kādi divi desmiti
cilvēku. Startu jau kopš 2002. gada nevaru iedomāties bez Daiņa Priedīša un
viņa palīgiem. Sekretariāta un finiša funkcijas uzņēmušies brāļi Guntars un
Ainārs Mankus – profesionāļi datorzinībās. Savukārt Andris Ceļapīters un Jānis
Kleins ir lieliski palīgi distanču veidošanā un kontrolpunktu izvietošanā.
Maira saprotas ar visiem un visam seko līdzi kā tāda bišumāte. Vēl Saldum jau kuro gadu palīdz Kuldīgas TOK
Taka biedri. Šajā reizē viņi pilnībā
uzņēmās sprinta sacensību organizēšanu Kuldīgas vecpilsētā. Arī Kurzemes pavasarī un Baltijas čempionāta
rīkošanā viņu devums nav mazs. Kā atalgojumu viņi saņem apvidus karti savām
sacensībām.

– Kā ar finansēm?

– Laikam tikai
knapi pa nullēm. Taču darbojamies ne jau naudas dēļ. Mums tas ir kā
piedzīvojums, kā spēle. Pēdējās divas nedēļas orientēšanās labā strādājām kā
cara laikos – 14-16 stundas diennaktī. LOF dižķibeles laikā Baltijas čempioniem
iznāca tikai diplomi. Mēs nolēmām – medaļām jābūt! Un tās ir. Ko teiktu igauņi,
lietuvieši, baltkrievi, ja to nebūtu?

Ko spēja sportisti

Baltijas
čempionāta individuālajās sacensībās elites un jauniešu grupās no desmit
uzvarām septiņas bija mūsējās. Dāmām Aija Skrastiņa sāncenses apsteidza par
piecām (!) minūtēm. Aiz igaunietēm un lietuvietēm sestā bija Una Arama.

Aija smējās: „Es pat devu iespēju
konkurentēm mani apsteigt, jo pieļāvu kļūdu, kas maksāja vismaz pāris minūtes.
Bet nekā!"

Vīriešiem
dubultuzvaru izcīnīja Edgars Bertuks un Jānis Krūmiņš.

Edgars atzina: „Prieks par uzvaru, jo šis
šosezon bija pirmais starts Latvijā."

Renāram Rozem
devītais rezultāts.

Lieliski bija
četrpadsmitgadīgie puiši. Četri Latvijas komandā un četras pirmās vietas –
uzvarēja Emīls Dzalbs.

Kopā ņemot,
pirmajā dienā Latvija bija līderos, apsteidzot Igauniju un Lietuvu. Lietpratēji
sprieda – Kuldīgas rajona Īvandes džungļainie meži nav pa spēkam lietuviešiem,
kam šāds apvidus mazāk sastopams.

Iedzinēji

Tā var teikt
par stafetes cīņām. Vīriešiem 17 komandu konkurencē vadībā bija igauņi un
lietuvieši. Edgars Bertuks pirmo posmu veica kā piektais nepilnas trīs minūtes pēc
līderiem. Otrajā posmā lielisks bija Mārtiņš Sirmais. Par spīti veselības
problēmām viņš apsteidza visus līderus un maiņu Jānim Krūmiņam nodeva dažus
soļus pirms igauņa. Trešajā posmā skatītāju kontrolpunktā Jānis bija soļus
divdesmit aiz igauņa Sandera Vaheva. Daudzi bija pārliecināti, ka Jānis ir
pietiekami spēcīgs, lai uzvarētu, taču arī finišā viņš diemžēl no igauņa
atpalika apmēram tos pašus divdesmit soļus.

Tāpat iedzīt
nācās sieviešu konkurencē. Una Arama no 11 dāmām finišēja sestā, Kristīne
Kokina jau piektā. Trešajā posmā atkal lieliska bija Aija Skrastiņa, kas distanci
veica ar pāris minūšu labāku rezultātu nekā konkurentes, tomēr bronzas medaļām
ar to nepietika. Gan zelts, gan sudrabs tika igaunietēm, bronza – lietuvietēm.

Jauniešu devums

Juniori palika
otrie aiz Lietuvas sportistiem, juniores – otrās aiz Igaunijas.

Maču izglāba
jauniešu komandas. 16 gadus veco grupā startēja trīs puišu komandas, un visas
trīs godalgotās vietas mūsējiem! Zelts Dāvim Dišleram, Rūdolfam Zērnim un
Valteram Ļubinskim. Meitenes tika pie dubultuzvaras. Zelts Elīnai Svilpei,
Artai Martinsonei un Līgai Valdmanei. Līdz ar to kopvērtējumā Latvijai 928
punkti, Igaunijai – 916, Lietuvai – 698.

Vēl sacensību
pirmās dienas pievakarē gandrīz 300 orientieristu piedalījās sprinta sacensībās
Kuldīgas vecpilsētā, bet Īvandes mežā atklātajās divu dienu sacensībās garajā
un vidējā distancē devās vairāk nekā 400 skrējēju visās vecuma grupās.
Rezultāti www.orient.lv.