Skolotāja visam mūžam

Sieviete ar
ikonas auru. Sievišķības etalons ar dzelzs lēdijas krampi. Eleganta, cēla,
skaista, cilvēcīga, nesavtīga un apbrīnojami dzīves gudra. „Rakstiet ar lielo
burtu," tā vai ikreiz, stāstot par savu Skolotāju, man lūgušas viņas audzēknes.
Velta Krasovska – Trenere, Skolotāja, Mamma simtiem mazu bižainu meitēnu,
klīrīgu jaunkundzīšu un skaistu jaunu sieviešu. Viņas īpašā enerģētika, mazliet
hipnotiskais acu skats, pašaizliedzīgā ziedošanās, mērķtiecīgais gribasspēks
un, protams, leģendārais tandēms ar vīru Aleksandru Krasovski…

Nopelniem bagātie
treneri Krasovski ierakstījuši paliekošu un vērtīgu lappusi ne tikai Latvijas
sporta, bet arī katras savas audzēknes dzīves grāmatā. Veltai Krasovskai
šomēnes paliktu simts. Jau sešpadsmit gadus viņa ir viņsaulē. Šogad pie Veltas
devās arī viņas Aleksandrs.

Pirmā deja

Viss sākās ar
skaistu deju. Aleksandrs tolaik vingrojis pie Ādolfa Graša, un trenera
uzaicinājums uz kādu Amatnieku kameras balli izšķīris visu viņa turpmāko dzīvi.
Aleksandrs uzlūdzis Veltu uz deju, abi sadejojuši tik saskanīgi, ka jau drīz
lūdzis viņas roku. Pat nenojauzdams, cik stundu, cik dienu, cik gadu, cik spēka
un emociju tiks izdzīvots dejojot, vingrojot, strādājot plecu pie pleca.

Tolaik Maskavā
atdzima Aisedoras
Dunkanes kustību skola, veidojās jauns sieviešu sporta veids – mākslas
vingrošana. Velta pēc Fizkultūras institūta beigšanas strādāja par sporta
pasniedzēju Tirdzniecības tehnikumā un Konservatorijā, Aleksandrs, būdams Rīgas
rajona sporta dzīves vadībā, pa vakariem vadīja vēl deju ansambli. Abi
sapratuši, ka arī šeit, Rīgā, grib radīt ko jaunu, skaistu – kustībā,
mūzikā.

Kad 1947. gadā pirmās
Latvijas vingrošanas bezdelīgas treneres Emīlijas Krūmiņas vadībā devās
uz pirmo PSRS mākslas vingrošanas konkursu Tallinā, Krasovsku pāris vēl bija
novērotāju lomā. Jau pēc gada Tbilisi startēja arī Krasovsku meitenes, un 1949.
gadā tieši viņu audzēkne Olga Mežaraupe kļuva par pirmo Latvijas čempioni.

Neuzvaramo
triumfs

Sākotnēja aizraušanās, radoši
meklējumi, pirmie panākumi un slava, līdz pat Latvijas neuzveicamo titulam
vairāku gadu garumā. Republikas čempiones vien Krasovskiem vesela plejāde –
Olga Mežaraupe, Aija Šneidere, Ruta Žeidure, Gunta Stalte, Agita Rītiņa, Diāna
Urbāne, Ludmila Kačkalda. Un kur vēl godalgas vissavienības un starptautiska
mēroga sacensībās! Protams, arī neveiksmes, vilšanās, reizēm kolēģu
neizpratne… Pilna emociju gamma. Ar garajām treniņu stundām sporta zālē darba
diena vēl nebeidzas.

Krasovsku meita Liliana, mīļi
saukta par Boni, atceras, kā pēc treniņa 49. vidusskolas zālē kopā ar Raimondu
Paulu, kurš tolaik pie Krasovskiem strādājis par pianistu, pa Revolūcijas ielu
nākuši mājup. Mamma ik vakaru ķērās pie mājas darbiem – vispirms apzvanīja
meitenes, kuras todien nebija treniņā – iztaujāja iemeslus, apvaicājās,
vai nevar kā palīdzēt, un tad atvēra savu kladīti… Tur tapa nākamās dienas
treniņu scenārijs – kādi vingrinājumi, kādā secībā, kādas mūzikas
pavadījumā.

Vēlāk kādā intervijā viņi
atzīs – nenovēršami pienāca brīdis, kad slodze kļuva pārāk liela. Bija
pierasts strādāt ar atbildības sajūtu, laist laukumā tikai labi sagatavotas
meitenes. Bet pieprasījums pēc priekšnesumiem auga augumā – Rīgā, Maskavā,
Latvijā un citās padomju republikās. Nav grūti apjaust, kādu atbildību un darba
ieguldījumu tas prasa. Un nebija viegli izlemt – dot priekšroku sportam,
cīņai par medaļām vai sporta veida, kuram atdots mūžs, popularizēšanai.

Saturieties,
meitenes!

„Sašeņka, zģes Velta…" tā Skolotāja ikreiz
sāka telefona sarunu ar Aleksandru Masļakovu, tolaik spožo Centrālās TV
zvaigzni, populārā raidījuma A nu ka,
ģevuški vadītāju. Sazvanīšanās ar Maskavu bija regulāra, tāpat kā Latvijas
vingrotāju uzstāšanās PSRS galvaspilsētā. Uz tiešraidi Ostankinas televīzijā
parasti tika vesti viens vai pat divi priekšnesumi. Viens no spilgtākajiem bija
Ravēla Bolero. Krasovski vienmēr spēja izdomāt ko jaunu, pat
tradicionālo Kaļinku mūsdienīgā izpildījumā. Viņi mākslas vingrošanu
virzīja radoši un laikmetīgi, ar simtprocentīgu atdevi. Ja tā bija klasika –
sapnis no Romeo un Džuljetas, tad tapa tērpi ar volāniņiem fantastiski
skaistās krāsās, ap galvu un plaukstām no melnām kurpju aukliņām sapīts tīkliņš
ar fliterīšiem. Ja iestudēja tolaik populāro Kazačoku – tapa milzu
ziedi. Krāsoja lielās zelta bumbas, no finiera pagatavoja krāsainus vimpeļus,
košus vēdekļus.

Pateicoties
Skolotājiem, Latvijas mākslas vingrošanas vārds izskanēja Padomju Savienībā.
Viņi izbrauca vai visu plašo valsti, iesaistoties pasākumos ar simtiem un
tūkstošiem dalībnieku – no Rīgas Daugavmalas, kuru tolaik sauca par
Komjaunatnes krastmalu, līdz Sarkanajam laukumam. Operas skatuve vai Kremļa
Kongresu nams, stadionu zāliens, asfalts, smiltis vai skabargaini dēļi – nekur
un nekad viņi neatteica. Viņi – Velta un Aleksandrs – bija
virsdiriģenti gan sporta pasākumiem, kas notika Latvijas stadionos, gan citur,
olimpiskās spēles Maskavā ieskaitot. Visi viņus zināja, viņiem uzticējās. Viņi
bija nedalāmi, viens vesels – divas galvas, četras acis, viens redzēja to,
ko otrs nepamanīja. No viņiem varēja mācīties un mācīties. Latvijā būtu pagrūti
atrast vasaras estrādi, teātra skatuvi vai stadionu, kurā reiz nebūtu uzstājušās
Krasovsku meitenes. Un nevienam pat prātā nenāca žēloties, ka zāle par mazu vai
parketa grīda par slidenu, ka vējš pārāk stiprs, saule par karstu vai lietus
par slapju… Baltās tenisenēs vai basām kājām – bija jāiet un
jāvingro.

Viņi strādāja ar
vērienu, kādam līdz pat šai dienai neviens nav varējis un pat nav mēģinājis
pietuvoties.

Mammas fenomens

Smaržo tēja,
kafija, tikko kā Dailē pirktās
smalkmaizītes, mazajā Skolotājas istabiņā pie sienām sakārti tērpi… „Meitenes!" zālē
atskan Veltas balss, un tas ir aicinājums uz tēju. Pirms vai pēc treniņa tā
bija tradīcija – ar savām meitenēm pārrunāt dzīvi. To viņi paši un viņu
audzēknes uzsvērušas vienmēr – Krasovski savām meitenēm paguva iemācīt ne
tikai vingrot. Lietišķās etiķetes kursu, ko tagad māca augstskolās, viņi mācīja
no sešu gadu vecuma. Vispirmām kārtām – paši ar savu paraugu. Veltas
sievišķīgā koķetērija, labās manieres – kā viņa sēž, staigā, kā ģērbjas,
kā runā. Aleksandra psihologa talants, stingrība, disciplinētība…

Veltai bija 6 gadi,
kad nomira mamma. Abas ar māsu uzauga pie tēva. Varbūt tāpēc to, kā pašai
bērnībā tik ļoti bija trūcis, viņa spēja nesavtīgi dot visām savām audzēknēm.
Viņai bija svarīgi, lai meitenes būtu veselas, skaistas, gudras un laimīgas.

Viņa sekoja visam –
kā viņas mācījās, kā uzvedās, ar kādiem puišiem satikās, kā veidojās viņu
ģimenes. Gādāja, lai precētajām vienmēr vīri uz sacensībām tiktu līdzi. Reiz
pati skolas somu savai audzēknei nopirka un Bonim uzticēja aizgādāt līdz
Sarkandaugavai, kur meitēns dzīvoja.

Velta uz saviem
pleciem iznesa arī smagāko no dzīves brīžiem, kad 10 gadu vecumā ar leikēmiju
saslima viena no viņas talantīgākajām audzēknēm. Pati sarunāja ārstēšanu
Francijā, bet Valsts Drošības komiteja nedeva atļauju izbraukšanai. Kad
meitenes vecāki, bezcerībā pārguruši, vairs nespēja redzēt savu bērnam mirstam,
Velta bija tā, kas brauca uz slimnīcu, staigāja ar viņu, runāja ar viņu, bija
kopā ar viņu līdz pat pēdējam brīdim.

Maestro, mūziku!

Viņas šķietami
augstprātīgais vēsums, cēlā nepieejamība bija mānīga. Viņa uzsmaidīja katram
sētniekam, sasveicinājās ar apkopēju, pret katru cilvēku izturējās kā pret
Karali. Meitenes vēl tagad atceras epizodi kādā no daudzajiem Krievijas
stadioniem, kur notika gatavošanās kārtējam arodskolu pasākumam. Skaļruņos
atskanējusi Veltas balss: „Maestro, mūziku!" Vietējā pūtēju
orķestrīša diriģents gluži vai izkusis no viņam izrādītā goda, un priekšnesumam
skanīgāku pavadījumu bijis grūti iedomāties.

Viņa bija
mērķtiecīga, godīga un tieša visā, ko teica un darīja. Reiz, ienākusi
Profesionāli tehniskās izglītības valsts komitejas priekšsēdētāja Jāņa Brodeļa
kabinetā, lai apspriestu gaidāmā arodskolu pasākuma scenāriju, tā arī
pateikusi: „Ja gribat, lai izdodas priekšnesums, būs vajadzīgi jūsu kabineta
aizkari, jo meitenēm nav tērpu…" Tā laika krīzes apstākļos allaž saprotošais
un dziļi cilvēcīgais Brodelis, viņas lūgumu arī izpildījis. Profesionāli tieša
viņa bija arī toreiz, kad Krasovsku treniņā ar abām meitām ieradies no Maskavas uz Rīgu
atkomandētais galvenā prokurora vietnieks Ščerbiņins. Krievijas
titulētās treneres Ludmilas Savenkovas ieteikuma vēstule nelīdzēja.
Velta meitenes pārbaudīja un tēvam tā arī pateica – viena var nākt, bet
otrai būs grūti. Svarīgais viesis bargi pārjautājis: „Kam būs grūti?" Velta profesionālā
mierā atkārtojusi: „Jūsu meitai būs grūti, nav
vajadzīgo dotumu un valodas zināšanu. Mēs treniņus vadām tikai latviešu
valodā…"

Puķīte, tu esi
galīgi aptaurēta!

Krasovski
lieliski prata katrā meitenē, katrā vingrotājā saskatīt pozitīvo – pilnveidot
un attīstīt to, ar ko viņa ir pārāka par citām. Pat neveiksmju un nepiedodamu
kļūdu brīžos viņi spēja savaldīties un panākt savu. Reiz milzu stadionā kādā no
izbraukuma priekšnesumu mēģinājumiem pāri laukumam skaļruņos atskanējusi
pasākuma virsdiriģenta – Skolotāja – mierīgā, līdzsvarotā balss: „Puķīte, tu esi
galīgi aptaurēta!" Viņi prata panākt iecerētā rezultātu. Turklāt nepaceļot
balsi.

Skolotāju spēks
bija citur. Viņi vienmēr izturējās ar pašcieņu – gan pret sevi, gan saviem
audzēkņiem. Un
nepagura atgādināt – ja būsit galvas tiesu pārākas par citiem, neviens,
nekad, neko jums nespēs padarīt. Kādā intervijā paši
atzinuši – kaut ko sasniegt viņiem visvairāk palīdzējusi tieši kolēģu
nenovīdība. Kā tāds papildu stimuls. Vēlāk, kad viņu meitenes sacensībās vairs
nestartēja, Velta sēdēja tribīnēs kā tāda ikona – sirmie viļņotie mati,
vienmēr elegantā kostīmiņā, kāju pār kāju pārlikusi, skaistu rozi rokās. Arī
tad visām cīņām un intrigām viņi stāvēja pāri. Viņi savu bija padarījuši. Kā
tolaik rakstīja prese: „Viņu devums Latvijā sportā kopumā krietni
pārsniedz rezultātu un panākumu robežas, atbalsojoties vairāku paaudžu
vingrotāju sporta un dzīves uztverē."

Arta ANDERSONE

Velta KRASOVSKA

1910-1994.

Dzimusi:
1910. gada 16. oktobrī Dņepropetrovskā

Izglītība: Rīgas 30. pamatskola, Rīgas 4. vidusskola, 1935. gadā
absolvējusi Latvijas Tautas universitātes Fiziskās audzināšanas institūtu

Darba pieredze: fizkultūras pasniedzēja Rīgas Amatnieku skolā,
Rīgas Tirdzniecības tehnikumā un Latvijas Valsts konservatorijā; Latvijas PSRS
Nopelniem bagātā trenere, strādājusi sporta biedrībās Spartaks un Darba
rezerves.

Viņas audzēknes: vairākkārtējas Latvijas čempiones, kā arī pasaules
čempione Ludmila Kačkalda

Meita: Liliana
Krasovska, bijusi mākslas vingrotāja, juriste