Vienpatņa trakie piedzīvojumi
Kādā agrā
augusta dienas rītā Krišjānis Jansons-Ratiniks Rīgā pie Lubānas ielas apļa
sēdās uz velosipēda, lai četrās stundās veiktu ceļu līdz… Tallinai. 299,4
kilometrus viņš nobrauca četrās stundās un 17 minūtēs, ar divriteni sasniedzot
vidējo ātrumu 69,6 km/h. Tiesa, tā bija mazliet īpaša braukšana.
Krišjānis visu ceļu
turējās kravas mašīnas aizvējā. Tā bija liela Volvo igauņu fūre, kas
ierastā reisā uz Tallinu veda ledusskapjus un televizorus. Par latviešu asti
igauņu šoferis bija brīdināts. Bet pat viņš nespēja apturēt nemitīgās
lietusgāzes, kas pārgalvnieku pavadīja no Saulkrastiem līdz Pērnavai,
plānotajām četrām stundām piemetot 17 minūtes klāt.
Nākamajā dienā Krišjānis
Jansons-Ratiniks Rīgā Sportam jau stāstīja par šo un citām savām
neprātīgajām idejām. Uz redakciju viņš, protams, bija atbraucis ar velosipēdu.
– Kāpēc uz
Tallinu nebrauci ar klasisko šosejas divriteni, kam ratu rādiuss lielāks un ar
kuru pa asfaltu braukt vieglāk?
– Ar šosejas
velosipēdu fiziski būtu vieglāk, bet tas ir bīstamāks. Tā šaurās riepas var
pārsist pat nelielā bedrītē.
– Tava divriteņa
parametri…
– Scot MTB
sacensību velosipēds ar karbona rāmi, kuram uzliktas gludās riepas ar kamerām.
Tādā veidā tās ir mazliet augstākas, palielinot standarta MTB 26 collu riteņu
rādiusu. Priekšā parasto 44 zobu zobrata vietā – 48, kas ļāva lielajā ātrumā
mīt kaut nedaudz lēnāk. Praktiski visu laiku braucu ar vienu pārnesumu, izņemot
dažas apdzīvotas vietas.
– Jūs braucāt,
korekti ievērojot Ceļu satiksmes noteikumus?
– Jā. Izņemot
noteikumu par divu transporta līdzekļu distances ievērošanu.
– Cik tuvu
brauci aiz auto?
– Sprīža attālumā.
Vairāk par metru neatlaidu.
– No kā
visvairāk baidījies?
– Vadītājs centās
starp ratiem nelaist izmestus akumulatorus, beigtas vāveres un bedres, bet ar
lielo fūri sevišķi smalkus manevrus neiztaisīsi.
– Kāpēc nesēdēji
astē busiņam ar bākugunīm?
– Tāds brauca aiz
manis, brīdinot apdzinējus, kas ir ne mazāk būtiski. Fūrei vajadzētu radīt
lielāku vilkmi, bet šī nebija iepriekš pārbaudīta. Izrādījās, ka tā ir augsta,
un vējš pretim pūta pa apakšu starp tās tiltiem.
– Iepriekš
gatavojies šādai aizmotora braukšanai?
– Jā, ir braukts
aiz busiņa uz Siguldu, arī aiz fūrēm. Bet tas ir bīstami, īpaši – ja
vadītājs nezina, ka viņam kāds sēž aizmugurē.
– Esi
ekstrēmists, riskētājs?
– Melošu, ja
teikšu, ka neesmu riskētājs. Man tas patīk, bet reizēm ir arī ļoti, ļoti bail.
Velosipēds ir mans dzīvesveids. Ja es aizbrauktu uz Tallinu desmit stundās,
neviens par to neinteresētos. Ja aizbraucu četrās stundās, neviens tam pat
netic.
– Kāds ir tavs
maksimālais aizvēja riteņbraukšanas ātrums?
– 100 km/h. Bet īsu
gabalu – kādu kilometru. Šo rezultātu iespējams uzlabot, bet fūres neko daudz
ātrāk nebrauc.
– Šim braucienam
trenējies speciāli?
– Pulss bija augsts
– vidēji 151 sitiens minūtē. Tam nevar īpaši sagatavoties, braucot no Rīgas uz
Siguldu. Bija traka ideja, un vienīgā iespēja pārbaudīt, vai tā īstenojama, ir
darīt.
– Ko vēl traku
esi izdarījis?
– 30 stundas
braucis ar velosipēdu neapstājoties.
– Pa šoseju?
– Jā, no Rīgas uz
Jelgavu, tad šķērsām pāri uz Ventspili, pēc tam cauri Talsiem uz Roju gar jūru
uz Rīgu. Sanāca ap 550 kilometriem. Būtisks nebija attālums, bet gan 30 stundas
uz velosipēda.
– Kāpēc tāds
mērķis?
– Kaut kur
izlasīju, ka viens itālis nobraucis bez apstājas 27,5 stundas. Nodomāju, kāpēc
nevar vairāk? Tas arī bija ļoti grūti. Galvenokārt no sēdēšanas uz velosipēda.
– Ne reizi
nenokāpi no divriteņa?
– Ne reizi. Un arī
nesamazināju ātrumu zem 10 km/h.
– Kā tiki galā
ar čurāšanu un citām dabiskām vajadzībām?
– Vajadzēja tikai
čurāt. To var izdarīt arī braucot. Tāpat braucot tika nomainīts apģērbs un pat
sēdeklis.
– Tātad Ginesa
rekords?!
– Es viņus vairākas
reizes informēju par savu gaidāmo pasākumu, bet viņi atteica, ka vajagot kaut
ko izdarīt 24 stundās. Tas mani neatturēja īstenot savu ideju.
– Tātad Ginesa
rekordu grāmatā nav ailes – kurš pasaulē visilgāk bez apstājas braucis ar
velosipēdu?
– Es tādu neatradu.
– Droši vien tev
pieder vēl kāda velooriģinalitāte!
– Bija ideja apsteigt
vilcienu maršrutā Rīga-Ērgļi.
– Tam nu gan
nekāds ātrums nebija vajadzīgs!
– Pa šoseju tas
būtu viegli izdarāms. Bet jābrauc pa granti un kalniem. Mēs vilcienu vinnējām
par kādām piecdesmit minūtēm. Mēs paspējām, pēc diviem mēnešiem vilcienu uz
Ērgļiem atcēla un tagad šajā līnijā pat sliedes nomontētas. Varētu veloceliņu
ierīkot…
– Kā tu naudu
pelni?
– Ar velosipēdu,
precīzāk – velobiznesu. Tirgojam, remontējam… Vaļasprieks un darbs tiek
apvienots zem Hawaii Express izkārtnes Rīgā, Biķernieku ielā.
– Piedalies arī
SEB velomaratonos?
– Ne tikai. Katrā
nedēļas nogalē notiek kāds pasākums.
– Kāds ir tavs
labākais rezultāts?
– SEB maratonos
braucu tautas klasē, jo sevi par profesionāli neuzskatu. Trenējos tikai savam
priekam. Šogad augstākā bija otrā vieta. Profesionāļu konkurencē labākajā
gadījumā varētu iebraukt piecdesmitniekā. Arī tautas klasē nāk jaunas asinis,
piedalās ļoti daudz jauniešu, un ir grūti turēt viņiem līdzi. Pagaidām par
vietu desmitniekā esmu visai drošs.
– Kā trenējies,
cik kilometru sezonā nobrauc?
– Aptuveni 10 000.
Patlaban uz spidometra ir 8 500 km. Pēdējā gada laikā esmu daudz ceļojis.
Ar velosipēdu izbraukāta Gruzija, Turcija, Baltkrievija, tepat Lietuva,
Igaunija…
– Tu ceļo kā
velotūrists?
– Kā sportisks
velotūrists. Dienā veicu 200-250 kilometru.
– Viens pats?
– Jā.
– Tev nav
draudzenes?
– Man ir sieva. Bet
vislabāk braukt vienam. Tad neesi atbildīgs par kādu citu, ko esi ievilcis
ekstrēmā situācijā. Divatā tādus attālumus būtu grūtāk veikt.
– Cik lieli ir
šie attālumi?
– Pērn novembrī pa
Turciju divpadsmit dienās nobraucu 1700 kilometru. Februārī un martā no
Gruzijas braucu cauri Turcijai uz Grieķiju un atpakaļ uz Turciju. Atuveni 2700
kilometru.
– Izmanto
dienvidu valstis, lai sagatavotos vasaras sezonai!
– Arī. Bet pirmām kārtām
ceļoju, lai iepazītu kaut ko jaunu.
– Arī ceļojumos
brauc ar šo pašu sacīkšu MTB velosipēdu?
– Jā, tikai uzlieku
nelielu bagāžnieku 7-8 kg somai.
– Kurā ir
telts…
– …Nē,
pārnakšņoju hosteļos vai pie cilvēkiem. Tā ir izdevīgāk un krietni drošāk. Man
līdzi ir tikai drēbes, mazliet pārtikas ekstrēmām situācijām un daži
velopiederumi. Pirmajā Turcijas braucienā kameras vajadzēja mainīt divpadsmit
reizes. Bija līdzi tikai divas, kuras beigās klāja ielāps pie ielāpa. Garajos
kalnu serpentīnu nobraucienos nodila bremžu kluči. Jaunus dabūt Turcijā pie
Sīrijas robežas nebija iespējams. Vienkārši nācās tālāk braukt piesardzīgāk.
– Leģendārais
Transalpu MTB velobrauciens tevi nevilina?
– Esmu par to
prātojis, bet tas izmaksā pārāk dārgi. Ceļojot savā stilā, man nauda jātērē
tikai pārtikai.
Vairāk domāju par
Āziju. Varētu veikt kādu maršrutu pa Armēniju vai Irānu. Pabraukāt pa kalniem.
Noteikti atgriezīšos Gruzijā, tā ir fantastiska valsts. Tik atsaucīgu un laipnu
cilvēku nav nekur citur. Esmu bijis 27 valstīs un varu salīdzināt.
– Irāna, šķiet,
nav tā drošākā vieta, pa kurieni braukt ar velosipēdu!
– Bet tieši tas ir
visinteresantāk!
– Tu rūpīgi
plāno savus maršrutus?
– Uz Tbilisi
aizlidoju tādēļ, ka AirBaltic akcijā varēja nopirkt biļeti par 18
latiem. Tiesa, vienā virzienā. Pēc tam sāku prātot, kā tikt atpakaļ? Par
pieņemamu cenu bija dabūjama biļete trīs nedēļas vēlāk no Stambulas uz Rīgu.
Tātad galapunkti bija zināmi, un manā rīcībā bija trīs dienas laika, lai
izstrādātu maršrutu un tam sagatavotos.
– Kas tu īsti
esi? Piedzīvojumu meklētājs? Sportists?
– Vienpatnis
piedzīvojumu meklētājs. Diezgan ekstrēmu piedzīvojumu meklētājs. Tāpēc dodos
nevis uz Eiropu, bet vietām, kur reti kāds velosipēdists braucis. Ir sapnis
kādreiz ar divriteni apbraukt apkārt pasaulei. Bet to nu gan viens nedarīšu.
Centīšos vēl kādu pierunāt.
– Ko par tādu
vienpatni piedzīvojumu meklētāju saka sieva?
– Nora, būdama LU
pedagoģijas doktorante, mani labi saprot un atbalsta. Jauki, ka mājās ir kāds,
kas gatavs palīdzēt, ja nonāksi patiešām ekstrēmā situācijā.
– Ko vadā līdzi
no sakaru līdzekļiem?
– Tikai mobilo
telefonu. GPS man nav, kartes lietoju drukātā formātā. Otrs mans hobijs ir
ģeogrāfija un maldīties nav nācies. Pat iestājos Ģeogrāfijas fakultātē, bet tad
sapratu, ka studēt hobiju, nav mans mērķis, un tagad pēdējā kursā studēju
vadības zinības.
– Dažkārt tevi
kļūdaini dēvē par Ratinieku. Šāds uzvārds gan tev piestāvētu tīri labi…
– Mans tēvs nāk no
Latgales, un viņš bija Ratinīks. Padomju laikos droši vien krievu valodas dēļ
garumzīme no i burta pazuda.
– Tad jau
Ratinieks vien esi!
– Nē, neesmu nieks,
esmu niks! (Smejas.)
Krišjānis JANSONS-RATINIKS
Riteņbraucējs
Dzimis: 1984. gada 15. oktobrī Rīgā
Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, LU Ekonomikas un
vadības fakultātes 4. kursa students
Sportā: pirmajās riteņbraukšanas sacensībās
piedalījies un uzvarējis sešu gadu vecumā, atsācis startēt astoņpadsmit gadu
vecumā. Nav trenējies ne pie viena trenera.
Ģimenes stāvoklis: precējies
Hobiji: ģeogrāfija, patīk skriet, spēlēt basketbolu,
futbolu, volejbolu
Belohvoščiks –
120 km/h!
Krišjāņa
Jansona-Ratinika velobrauciens no Rīgas uz Tallinu izraisīja plašas diskusijas
interneta vidē. Daudzi uzskatīja, ka 300 kilometrus ar divriteni nobraukt
četrās stundās pat teorētiski nav iespējams. Citi sprieda, ka ar velosipēdu
aizvējā var sasniegt pat par 70 km/h lielāku vidējo ātrumu. Situāciju komentē
ilggadējais Latvijas izlases šosejnieku treneris Jānis Sniedze:
"Šosejnieki
aizmotora braukšanu bieži izmanto ātruma izturības treniņiem. Īpaši,
gatavojoties sacensībām distancē ar atsevišķo startu. Parasti brauc aiz
motocikla, vieglā auto vai busiņa, kas aprīkots ar bākugunīm un īpašu atdures
veltni, jo riteņbraucējam jāturas mašīnai ļoti tuvu un saskare ar to nav
vēlama. Aiz kravas mašīnas braukt ir ļoti bīstami. Sportists neredz bedres un
citus šķēršļus, kas var izraisīt nopietnas traumas.
Automobilis rada ne
tikai aizvēju, bet arī aerodinamisku vilkmi. Mums ar olimpieti Raivi
Belohvoščiku ir 70 km aplis, ko parasti veicam divreiz. Sākam ar 50 km/h,
pamazām ātrumu kāpinot līdz 75 km/h pirmā apļa beigās. Otrajā liekam vēl klāt
un pēdējie septiņi astoņi kilometri jau iet uz 120 km/h. Ātrāk mans busiņš
neiet un no Raivja aizbēgt es nevaru.
Jāpiebilst, ka
garajos trekos joprojām tiek rīkotas sacensības aizmotora braukšanā. Motocikla
aizvējš gan ir krietni niecīgāks, tomēr vidējais ātrums 70 km/h 50 km distancē
nav nekāds brīnums."
Dainis CAUNE
