Visu mūžu pie stūres

Kad pēc 22
riteņbraukšanā pavadītajiem gadiem Arvis Piziks teica ardievas lielajam
sportam, bija finišējusi 2003. gada velosezona. Sausā statistika liecina, ka
Barselonas olimpiskajās spēlēs grupas braucienā šosejā bronzas medaļu ieguvis
Dainis Ozols, gadu vēlāk pasaules čempionātā Oslo šajā programmas veidā sudrabs
Kasparam Ozeram. Toreiz tika aizmirsts Arvis Piziks, kurš, distancē veikdams
melno darbu, ļoti palīdzēja abiem medaļniekiem panākumu kaldināšanā. Taču Arvis
guva lielākos sasniegumus sporta gaitās, Oslo izcīnot piekto vietu, bet
Barselonā – astoto.

Tā gluži nebija, ka
ričuks tūdaļ tika pakārts uz vadža. Arvis nomainīja braucamos, sēdās pie kalnu
divriteņa stūres un divas sezonas prieka pēc startēja MTB maratonos, par
augstāko sasniegumu uzskatot septīto vietu vienā no maratonu seriāla posmiem.
Arvim Pizikam riteņi bijuši zem kājām kopš 1981. gada, bet, sākot ar 1993.
gadu, riteņu skaits dubultojās, jo viņš bija ieguvis autobraucēja tiesības un
iegādājies mašīnu.

Gads atpūtai un pārdomām

„Atklāti sakot, no
lielās riteņbraukšanas biju noguris, tādēļ pēc aktīvo gaitu beigšanas gribēju
kādu gadiņu atpūsties un padomāt, ko varētu darīt turpmāk," atceras Arvis. „Latvijas Riteņbraukšanas federācijas
ģenerālsekretāre Ita Erta aicināja savā komandā, jo tajā bija plānots
atsvaidzināt sastāvu, iekļaujot  bijušos
izlases sportistus. Piekritu. Kongresā par jauno federācijas prezidentu
ievēlēja Kasparu Ozeru, arī man atradās amats – kļuvu par sporta menedžeri,
mazliet vēlāk – par viceprezidentu."

Ugunskristību nevajadzēja

Arvis piedāvājumu
pieņēma, jo riteņbraukšanā viņam noslēpumu nav. Nedz braukšanas tehnikā, nedz
treniņu metodikā, jo tam visam iziets cauri, trenējoties un sacenšoties
Kolumbijas amatieru komandā Ryalcao
Postobon, Nīderlandes profesionāļu klubos Novell un Rabobank, dāņu
komandā Jack&Jones, CSC.

 „Zinu,
kas riteņbraucējiem vajadzīgs sagatavošanās posmā, sadzīvē, zinu pat sīkākās
nianses, tāpēc sporta menedžera funkcijas problēmas nerada," klāsta Arvis. „Šis nav sēdošs darbs, tāpēc patīk jo vairāk.
Manos pienākumos ietilpst sacensību kalendāra izstrādāšana valsts junioru un
U-23 izlasēm kopā ar izlašu treneriem, darbs ar citvalstu federācijām un
klubiem, kārtojot un izvērtējot uzaicinājumus uz sacensībām, apdrošināšanas
lietas, viesnīcas, biļešu nodrošināšana, Eiropas un pasaules čempionātu laikā jaunu
sakaru nodibināšana ar ārvalstu kolēģiem. Lai viss būtu kārtībā, iznāk diezgan
daudz noņemties."

Vai bijušo konkurentu
vidū daudzi kādreizējie šosejas vilki ieņem vadošus posteņus savu valstu
riteņbraukšanā? „Visinteresantākā
personība ir Andrejs Čmiļs. Viņš PSRS izlasē nokļuva, talantu apliecinot
dzimtajā Moldāvijā. Vēlāk aizstāvēja Ukrainas un Krievijas krāsas, jo tolaik
visur derēja PSRS izdotā pase. Nonākot profesionāļa karjeras zenītā, viņš kļuva
par Beļģijas pavalstnieku. Beidzot aktīvās gaitas, viņam UCI (Starptautiskā
Riteņbraukšanas savienība) uzticēja kuratora lomu bijušo postsociālisma valstu
riteņbraukšanas jaunu struktūru un centru veidošanā, kādubrīd palīgos iesaistot
arī Pjotru Ugrjumovu. Taču cerīgi iesākto pasākumu neizdevās realizēt dzīvē, taču
šobrīd risinās sarunas par projekta īstenošanu Latvijā. Čmiļam saistību ar
Latviju vairs nav, bet Ugrjumovs, joprojām dzīvojot Rimini, turpina palīdzēt
mūsu jaunajiem riteņbraucējiem. Čmiļs tagad ir Moldovas sporta lietu ministrs,
būdams Beļģijas un arī Moldovas pilsonis, kuram villa Itālijā."

Arī Valmierā roka jāpieliek

„Valmierā un tās
apkārtnē rīkoju sacensības šosejā un MTB krosā. Latvijā šogad riteņbraukšanas
sezona finišēja Zilajā kalnā, kur federācijas balvu izcīņai biju izveidojis
visai oriģinālu krosa trasi," par mājas darbiem stāsta Gulbenes pusē dzimušais,
bet nu jau ilgus gadus  valmierietis. „Atlicinu laiku, lai trenētu BMX kluba Tālava puišus vecumā no sešiem līdz divpadsmit
gadiem. Trīs reizes nedēļā strādājam ne tikai BMX trasē, bet arī mežā, kur
jaunieši sarakuši smilšu pumpas, kuras izmantojam arī mēs. Runājot par klasisko
riteņbraukšanu, – esmu komandas Valmieras
velovienība vadītājs un īpašnieks. Esam ap trīsdesmit dalībnieku vecumā no
14 līdz 60 gadiem, piedalāmies visos Latvijas MTB pasākumos. Riteņbraukšanā šosejā
man pagaidām ir viens dalībnieks jauniešu vecumā, bet ir cerības, ka nākotnē
būs vairāk, jo Valmierā riteņbraucējiem ir senas tradīcijas. Daļu finansu ieguldu
pats, palīdz arī Valmieras pilsētas pašvaldība, Ripo Autocentrs, veikals Eži un būvfirma Kubs. Valmieras velovienības galvenais mērķis ir iesaistīt jauniešus
un sportot gribošus cilvēkus aktīvai atpūtai un dzīves veidam, pēc tam ir
iespējas atlasīt talantīgākos lielajam sportam."

Piziku nākotnes cerības

Izrādās, ka Arvis
savam vecākajam dēlam devis vārdu Āvo ne jau par godu slavenajam igauņu
riteņbraucējam Āvo Pikusam, bet tāpēc, ka šis somu un igauņu vārds mūsu šosejas
lielmeistaram ļoti paticis. Drīz vien izrādījās – arī dēls, kuram tagad jau
desmit gadu, ir tikpat apmierināts. Āvo brālis Rūdolfs ir par septiņiem gadiem
jaunāks, taču ar enerģiju tik pārbagāts, ka grūti pat apturēt. Arī Āvo bērnībā
bijis grūti nolikt uz bremzēm, taču Rūdolfs ir vēl šerpāks.

Arvis: „Dēliem negribu uzspiest riteņbraukšanu, lai
izvēlas paši, ar ko nodarboties. Āvo mācās 4. klasē, spēlē florbolu, viņam ir
BMX ritenis, lai varētu kopā ar citiem puikām dauzīties. Rūdolfam Viestura
vidusskolas zālē BMX treniņu laikā patīk skraidīt un darboties ar bumbu. Kopš
pieliku punktu lielajam sportam vairāk laika varu veltīt dēlu audzināšanai."

Ģimenes galvam, esot
lielajā sportā, nebija laika labas izglītības iegūšanai. Tāpēc skološanās tika
atlikta no gada gadā. Arvis saprata, ka ar MSĢ diplomu dzīvē būs par maz. Lai
varētu turpināt trenera darbu jebkurā sporta klubā, jāiegūst trenera
sertifikāts. Pie tā var tikt, beidzot divgadīgos treneru kursus LSPA. „Sertifikāts ir vajadzīga lieta. Mācos jau otro
gadu, vasaras sākumā diplomdarba aizstāvēšana. Rakstīšu par jauno riteņbraucēju
treniņu metodiku saistībā ar paša pieredzi. Kursos apgūstu teoriju, jaunākās
atklāsmes treniņu darbā. Pirms kāda laika piekritu trenēt Latvijas šosejnieku
junioru izlasi, bet tas, šķiet, bija nepārdomāts lēmums. Par to pārliecinājos
koptreniņos Slovākijā, jo nometnes un sacensības lielākoties notiek ārpus
Latvijas. Tiesa, puiši bija apmierīnāti. Sapratu, ka tā būtu atgriešanās lielā
sporta apritē, tāpēc amatu ģimenes apstākļu dēļ uzteicu."

Murjāņu labais gariņš

Mūsu titulētākais
šosejas riteņbraucējs Pjotrs Ugrjumovs 
jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo un strādā Itālijā, taču Latvijā
joprojām notiek viņa balvu izcīņa. Kaspars Ozers Jūrmalā ik gadu rīko kausa
izcīņu, bet Arvis Piziks MSĢ kausa izcīņas starptautisko sacensību labākajiem
jauniešu un junioru konkurencē piešķir ekskluzīvas balvas, kuras darinājis
Rūjienas metālmākslinieks Andris Dukurs. Arvis Murjāņos Jāņa Veides vadībā
izauga par vienu no Latvijas meistarīgākajiem šosejniekiem un cer, ka jauno
meistaru kalve Murjāņos turpinās cēlo misiju.  

Arvis Piziks

riteņbraucējs

Dzimis             1969. gada 12. septembrī Gulbenē

Riteņbraukšanā         kopš
1981. gada

Treneri            pirmais treneris
– Jānis Siliņš, Jānis Veide (MSĢ), Aleksandrs Pavlovs, Igo Japiņš, Jānis
Sniedze

Klubi               Novell, Rabobank (abi Nīderlande), Ryalcao Postobon (Kolumbija), CSC (Dānija)

Izglītība           MSĢ, LSPA treneru
divgadīgie kursi

Pāsreizējais amats     Latvijas
Riteņbraukšanas federācijas viceprezidents un sporta menedžeris

Lielākie panākumi                 olimpiskajās
spēlēs – 1992. gadā 8. v., 1996. gadā 18., 2000. gadā 22., pasaules čempionātos
– 1993. gadā 5. v., Tour de France 4.
v. posmā, daudzu starptautisku sacensību uzvarētājs un godalgotu vietu ieguvējs

Vaļasprieks    ziemā slēpošana, vasarā pāris
dienu paslinkot pludmalē vai pie baseina 30 grādu siltumā.