Aleksandrs Starkovs aicina uz stadionu

Šo
sestdien Latvijas futbola valstsvienība aizvadīs kārtējo Euro 2008 kvalifikācijas turnīra spēli, savā laukumā uzņemot mūsu
grupas vicelīderi Ziemeļīrijas izlasi. Šis gads mūsu komandai pagaidām ir
pagalam neveiksmīgs, bet Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs
Starkovs turpina strādāt, lai atgrieztu līdzjutēju uzticību mūsu
valstsvienībai.

Šoka terapija 

Šogad Latvijas
valstsvienība aizvadījusi sešus mačus, visos piedzīvojot zaudējumus. Euro 2004 varonis Starkovs valsts pirmās
komandas vadībā atgriezās aprīlī pēc nožēlojamās spēles Lihtenšteinā (0:1). Lai
gan pirmajos mačos pēc treneru maiņas Latvijas izlase ar rezultātu 0:2 zaudēja
gan Spānijai, gan Dānijai, brīžiem mūsu komanda demonstrēja ļoti cienīgu spēli,
radot cerības, ka situācija nav bezcerīga. Taču tad bija pārbaudes spēle ar
Moldovu (1:2), kas iedragāja pat lielāko optimistu pārliecību par gaišāku
nākotni.

"Zaudējums
Moldovai nav nekas ārkārtējs, jo šobrīd Moldovas izlase objektīvi ir stiprāka
par mums. Gandrīz visi Moldovas komandas futbolisti spēlē Krievijas vai
Rumānijas augstāko līgu klubos, bet tas ir ļoti labs līmenis. No mūsu sastāva
tādā līmenī spēlē tikai vārtsargs Aleksandrs Koļinko un Juris Laizāns," atzīst Aleksandrs Starkovs. "Šī sacīkste deva
vielu pārdomām, varējām pārliecināties, kas ir kas. Negrasos nevienu publiski
kritizēt. Par kļūdām ar spēlētājiem runāju individuāli. Tā ir mūsu iekšējā
lieta, un mana kritika paliek aiz ģērbtuves durvīm. Esam veikuši vairākas
izmaiņas sastāvā, atteikušies no dažiem spēlētājiem. Negribu nevienu saukt
vārdā, bet tie, kas uzmanīgi seko līdzi izlasei, saprot, par ko ir runa
(Starkovs uz izlasi vairs neaicina aizsargu Māri Smirnovu, pussargu Viktoru
Morozu, uzbrucēju Andreju Prohorenkovu, kuri spēlēja pie iepriekšējā
valstsvienības trenera Jurija Andrejeva – K.
G.). Pirms trim gadiem Portugālē mēs piedzīvojām zvaigžņu brīdi, bet tagad
esam ieņēmuši savu objektīvo vietu. Pat labākajos gados mēs biežāk zaudējām
nekā uzvarējām. Godīgi sakot, mēs reti risinām lielus uzdevumus. Ja neskaita
veiksmīgo Euro 2004 turnīru, tad
tikai vēl Revaza Dzodzuašvili laikā diezgan ilgi saglabājām intrigu cīņā par
ceļazīmi uz finālturnīru. Mēs esam maza valsts, mums nav reāli katrā ciklā
sapņot par finālturnīru."

Pārbaudītas vērtības

Latvijas
izlases galvenais treneris gan labi saprot, ka ne tikai ar pretinieku spēku var
izskaidrot mūsu neveiksmes.

"Skaidrs,
ka mūsu komandā viss nav kārtībā. Tāpēc jau arī mums mainījās treneri. Tagad
jāveido jauna komanda, bet tas nav vienas dienas jautājums. Vajadzīgs laiks,
lai komanda atkal spēlētu labā līmenī. Es neesmu brīnumdaris, kurš var atnākt
un uzreiz visu mainīt. Darbā cenšos nekrist no vienas galējības citā, tāpēc
negrasos veikt lielu revolūciju. Cita lieta, ka ar katru spēli ir jāspēlē labāk
un labāk," uzskata Starkovs.

"Esmu
dzirdējis viedokli, ka tagad valstsvienībā vajadzētu savākt jaunos spēlētājus,
kuri varētu krāt pieredzi un gatavoties nākamajiem atlases cikliem. Manuprāt,
tās ir pilnīgas muļķības. Valstsvienība nav eksperimentu placdarms, tajā
jāspēlē valsts labākajiem futbolistiem. Tāpēc arī jaunie komandai jāpiesaista
pakāpeniski. Agrāk bija gadījumi, kad spēlētāji ļoti agri sāka spēlēt
valstsvienībā (Juris Laizāns, Igors Stepanovs), bet, piemēram, Māris Verpakovskis
izgāja visu ceļu no jauniešu izlasēm līdz valstsvienībai. Tagad labs piemērs ir
deviņpadsmitgadīgais Aleksandrs Cauņa, kuru jau aicinām uz lielo izlasi, lai
viņš iziet laukumā vismaz uz piecpadsmit, divdesmit minūtēm. Redzu, ka viņš
turpina progresēt. Ar jaunajiem talantiem jārīkojas taupīgi, jāsagaida īstais
brīdis, kad iesaistīt valstsvienībā. Jaunajiem jābūt psiholoģiski gataviem, jo
netrūkst piemēru, kad perspektīvs spēlētājs pēc pirmajiem slavas vārdiem drīz
vien pazūd no redzesloka. Esmu noskatījies ļoti daudz Latvijas čempionāta maču,
tāpēc droši varu apgalvot, ka neviens talants nepaslīd mums garām nepamanīts.
Latvijas U-21 izlases spēļu rezultāti liecina, ka viņiem vēl par agru domāt par
valstsvienību. Ja mūsu U-21 izlase Baltkrievijā astoņdesmit minūtes spēlē
vairākumā, bet pamanās zaudēt, tad viņiem vēl ir krietni ko strādāt tajā
līmenī. Tajā pašā laikā spēlē ar Moldovu labākais bija 36 gadus vecais Vitālijs
Astafjevs, kurš ir vecākais spēlētājs mūsu komandā. Tā ka negrasos pētīt
spēlētāju pases. Rubinu un Laizānu arī bieži sauc par veterāniem, taču viņiem
ir 28 gadi. Futbolā tas ir pats labākais vecums, kad jau ir iekrāta pieredze,
bet vēl ir daudz spēka," skaidro Starkovs.

Jaunā maiņa

Paaudžu
maiņa Latvijas valstsvienībā jau rit pilnā sparā.

"Mačā
ar Moldovu mums laukumā bija tikai pieci cilvēki, kam bija nozīmīga loma Euro 2004 turnīrā. Agrāk mūsu trumpji
bija dzelžaina aizsardzība un ātri pretuzbrukumi, kurus noslēdza Māris
Verpakovskis, bet pirms viņa Marians Pahars vai Vits Rimkus. Salīdzinot ar Euro 2004 turnīru, tagad aizsardzība ir
nomainījusies par 75 procentiem. Smagā brīdī komandu no krīzes jāizvelk
līderiem. Tagad tāds ir Astafjevs, Aleksandrs Koļinko, Imants Bleidelis, ceru,
ka viņiem var pievienoties jaunais Deniss Ivanovs.

Pirms
mača ar Ziemeļīriju risinām kadru problēmas. Milzīgs zaudējums ir mūsu
aizsardzības balsts Igors Stepanovs, kurš ārstē savainojumu un nespēlēs vismaz
mēnesi. Moldāvi abus vārtus guva tieši no centra zonas. Stepanovs ir
pieredzējis futbolists, kurš labi lasa
spēli, organizē aizsardzību. Tagad kādam citam jāuzņemas viņa loma. Arī
Stepanovs savulaik neatnāca uz gatavu vietu, bet izcīnīja savas pozīcijas. Ļoti
ceru uz liepājnieku Denisu Ivanovu, kuram ir jūtamas līdera dotības. Mačā ar
Moldovu pārī ar Ivanovu izmēģinājām gan viņa kluba biedru Oskaru Kļavu, gan arī
Kasparu Gorkšu, kurš tagad regulāri spēlē Anglijas kluba Blackpool sastāvā. Iespējams, ka ziemeļīri varētu būt parocīgs
pretinieks Kasparam, jo viņš ir pieradis pie britu futbola," klāsta Starkovs,
kurš mačā ar Moldovu pārsteidza daudzus, izvēloties spēlēt tikai ar vienu
izteiktu uzbrucēju.

"Izvēlējos
šādu taktiku, jo gribēju, lai spēlē labākie. Šo maču neuztvēru kā mēģinājumu
pirms tikšanās ar Ziemeļīriju. Uzbrukumā mums ļoti pietrūka Māra Verpakovska,
kuram bija problēmas ar ceļgalu. Māris gan ir pelnījis pateicību, ka tomēr
ieradās uz spēli ar Moldovu, lai vismaz morāli būtu kopā ar komandu. Tagad
Verpakovskim ir grūts periods. Agrāk viņš bija mūsu futbola galvenā zvaigzne,
valdīja eiforija, bet tagad Mārim atkal no jauna ir jāpierāda sevi.
Verpakovskim nepietiek, ja viņa spēli novērtē kā normālu, Mārim jābūt
labākajām. Par viņa spējām un potenciālu man ne brīdi nav radušās šaubas.

Manuprāt,
Latvijas čempionāta labākais uzbrucējs ir Ģirts Karlsons. Tomēr mačā ar Moldovu
viņam pretī stājās kluba Moskva
pārstāvji Radu Rebeža un Aleksandrs Jepurjanu, kas Krievijas premjerlīgā cīnās
par medaļām. Ģirts centās, bet viņam neizdevās tikt ar viņiem galā," atklāj
bijušais Rīgas Daugavas
meistarkomandas uzbrukuma līderis.

Atbilde kritiķiem

Pēc
zaudējuma Moldovai Latvijas futbolisti un treneris izpelnījās bargu kritiku,
taču Starkovs uzskata, ka bieži vien šie pārmetumi nav korekti un traucē
izlabot stāvokli valstsvienībā.

"Atceros,
kad pirms sešiem gadiem pirmo reizi kļuvu par valstsvienības galveno treneri,
bijām līdzīgā situācijā. Arī regulāri zaudējām, bet prese mūs nežēlīgi
kritizēja. Tas gan vēlāk tiem pašiem žurnālistiem netraucēja ar smaidu sēsties
vienā lidmašīnā ar mums, lai dotos uz Portugāli. Tagad mūs atkal nolīdzina līdz
ar zemi. Ne velti ir sens teiciens: "Uzvarai ir daudz radinieku, bet zaudējums
ir bārenis." Lai mūsu izlase atkal gūtu labus panākumus, ap to jābūt labai
aurai, lai spēlētāji ar prieku brauktu uz valstsvienību, nevis klausītos, ka viņi
neprot spēlēt. Pret valstsvienību jāizturas ģimeniski. Tā ir jāmīl vienmēr,
tāpat kā mēs mīlam savus bērnus, pat ja viņiem kaut kas nesanāk.

Es
nelasu kritiku, jo zinu, ka ar saviem palīgiem futbolu saprotu labāk. Es
nevienu nemācu, kā jāraksta raksti, tāpat nevajag jaukties arī treneru darbā.
Ja visu kritiku ņem pārāk tuvu pie sirds, tad var sajukt prātā vai zaudēt vēlmi
strādāt. Tagad pirms katras spēles futbolisti atrodas zem liela spiediena.
Visiem patīk dot padomus, jo šķiet, ka futbols ir vienkārša spēle. Tur jau tā
lieta, ka tā ir tikai šķietamība," saka Starkovs, kurš pērn tika atzīts par
visu laiku labāko Latvijas futbola treneri.

Starkovs
saprot, ka tik nokaitētā atmosfērā vienīgās zāles garastāvokļa uzlabošanai ir
uzvara pār Ziemeļīriju. Tas ir ļoti grūts uzdevums, taču ar uzticīgo fanu
palīdzību Latvijas futbolistiem izdevies sagādāt vēl lielākus pārsteigumus.

"Mums
ir dota vēl viena iespēja pārtraukt neveiksmju joslu. Aicinu līdzjutējus nākt
uz stadionu un atbalstīt mūsu komandu. Pēc uzvarām atbalstīt komandu ir viegli,
bet īstie līdzjutēji būs ar mums arī grūtos brīžos," saka Starkovs, kurš augstu
vērtē pretinieku spēku.

"Ziemeļīrijai
ir komanda ar lielo burtu. Viņiem ir lieliska saikne ar līdzjutējiem, labs
noskaņojums un cīņasspars, arī spēcīgs uzbrucējs Deivids Hīlijs, kuram tagad ir
zvaigžņu brīdis un viņš gūst vārtus gandrīz katrā mačā. Tas viss atgādina mūs
pirms četriem gadiem. Ziemeļīru komandai ir laba aura, kas mums tagad
pietrūkst."

Kristiāns GIRVIČS

Latvijas valstsvienības kandidāti

Vārtsargi: Aleksandrs Koļinko (Rubin, Krievija), Andris Vaņins (FK Ventspils), Deniss Romanovs (Bukarestes Dinamo, Rumānija.

Aizsargi: Dzintars Zirnis, Oskars Kļava,
Deniss Ivanovs, Pāvels Surņins (visi Liepājas
metalurgs), Kaspars Gorkšs (Blackpool,
Anglija), Deniss Kačanovs (FK Ventspils).

Pussargi: Vitālijs Astafjevs, Aleksejs
Višņakovs, Aleksandrs Cauņa (visi Skonto),
Genādijs Soloņicins, Andrejs Rubins, Imants Bleidelis (visi Liepājas metalurgs), Juris Laizāns (Kubaņ, Krievija), Jurijs Žigajevs (FK Rīga), Jevgēņijs Kosmačovs (FK Ventspils).

Uzbrucēji: Māris Verpakovskis (Hajduk, Horvātija), Ģirts Karlsons (Liepājas metalurgs), Vits Rimkus (FK Ventspils), Marians Pahars (Anarthosis, Kipra), Kristaps Blanks (Skonto).

Ziemeļīrijas
izlases kandidāti

Vārtsargi: Maiks Teilors (Birmingham
City, Anglija I), Maikls Makgoverns (Celtic,
Skotija I), Alans Mannuss (Linfield).

Aizsargi: Maikls Dafs (Burnley,
Anglija II), Kriss Beirds (Fulham,
Anglija I), Garets Makaulijs (Leicester
City, Anglija II), Stefens Kreigens (Motherwell,
Skotija II), Tonijs Kapaldi (Cardiff City,
Anglija I), Džordžs Makkartnijs (West Ham
United, Anglija I), Šons Vebs (Ross County, Skotija III), Ārons Hjūzs (Fulham, Anglija I), Džonnijs Evanss (Manchester United, Anglija I).

Pussargi: Kīts Gilespijs (Sheffield
United, Anglija II), Stīvens Deiviss (Fulham,
Anglija I), Semmijs Klingans (Nottingham
Forest, Anglija III), Kriss Brants (West
Bromwich Albion, Anglija II), Stīvs Džounss (Burnley, Anglija II), Grants Makkans (Barnsley, Anglija II), Stjuarts Eliots (Hull City, Anglija II), Demiens Džonsons (Birmingham City, Anglija II).

Uzbrucēji: Deivids Hīlijs (Fulham,
Anglija I), Vorens Fīnijs (Cardiff City,
Anglija II), Kails Lafertijs (Burnley,
Anglija II), Aivans Sprauls (Bristol City,
Anglija, II).

Spānijas
valstsvienības kandidāti

Vārtsargi: Ikers Kasiljass (Madrides Real), Pepe Reina (Liverpool, Anglija).

Aizsargi: Karloss Marčena (Valencia), Serhio Ramoss (Madrides Real), Pablo Alvaress, Mariano Pernia
(abi Madrides Atletico), Anhels
Lopess, Hoans Kapdevilja (abi Deportivo),
Huanito Gutjeress (Betis).

Pussargi: Havi, Andress Injesta (abi Barcelona), Davids Albelda, Davids
Silva, Migels Anhels Angulo, Hoakins (visi Valencia),
Habi Alonso (Liverpool, Anglija),
Česks Fabregass (Arsenal, Anglija).

Uzbrucēji: Davids Vilja (Valencia), Fernando Toress (Madrides Atletico), Luiss Garsija (Espanyol).

Citāti

Esmu
noskatījies ļoti daudz Latvijas čempionāta maču, tā ka droši varu apgalvot, ka
neviens talants nepaslīd mums garām nepamanīts

Pret
valstsvienību jāizturas ģimeniski. Tā ir jāmīl vienmēr, tāpat kā mēs mīlam
savus bērnus, pat ja viņiem kaut kas nesanāk

Fotoparaksti

Pēc Moldovas. Aleksandrs Starkovs: Uzvarai
ir daudz radinieku, bet zaudējums ir bārenis