Atgriezies, lai paliktu

Latvijas handbola izlases vārtsargs
Helmuts Tihanovs pēc trim Vācijā aizvadītām sezonām atgriezies Latvijā. Par 27
gadus veco spēlētāju interesējās pirmās bundeslīgas klubi, taču viņš izvēlējās
savu bijušo ASK/AB.LV, ar kuru pagaidām ir panākta mutiska vienošanās. Ar handbolu Helmuts sāka
nodarboties sešu gadu vecumā Aizkrauklē pie trenera Jura Gaiļa, tomēr vārtos
pirmo reizi iestājās pirms 12 gadiem, kad sāka mācīties Murjāņu Sporta
ģimnāzijā. Vēl būdams pēdējas klases skolnieks, Tihanovs sāka spēlēt Andra
Gulbja vadītajā ASK/AB.LV komandā, bet 2005. gadā aizbrauca uz
Vāciju, kur Esenes Tusem komandai kopā ar citu Latvijas izlases
spēlētāju Evaru Klešniku palīdzēja iekļūt otrajā bundeslīgā. Pēc gada latvietis
laukumā parādījās arvien retāk, nākamajā sezonā noslēdzot līgumu ar Saksijas
oberlīgas (pēc spēka ceturtās) vienību Leipcigā. Palīdzējis komandai iekļūt
līgu augstāk, aizkrauklietis atkal ir atgriezies Latvijā. – Tā vācu handbola maize nemaz tik
salda nebija? – Pietiks dauzīties. Tik labu
līgumu, lai es tur paliktu, man nepiedāvāja. Par kapeikām spēlēt negribu.
Redzējis esmu, man pietiek. Leipcigā nepaliku, jo mani piečakarēja. Kamēr biju
Latvijā, tikmēr klubs parakstīja līgumu ar citu vārtsargu. Viņi izvēlējās
izdevīgāko variantu.Piedāvājumu izteica EHV Aue
komanda. Diemžēl tas nav futbols, kur tu vari nopelnīt naudu jebkurā vietā.
Esmu pieradis pie lielām pilsētām, bet Auve ir maza Austrumvācijas pilsēta,
kurā nekas nenotiek. Pat Ludzā ir vairāk iespēju. Interesējās arī pirmās
bundeslīgas komandas, taču nopietna piedāvājuma nebija.

Nav jēgas spēlēt Vācijā, ja alga ir
tikai nedaudz lielāka nekā ASK/AB.L, bet esi spiests pavadīt laiku projām no draugiem. Būtu citādi,
ja paliktu tajā pašā komandā, kur biju iedzīvojies. Es uzskatu, ja bez handbola
grib darīt vēl arī kaut ko citu, labāk ir ātrāk braukt mājās.

– Mainījušies dzīves mērķi?

– Var spēlēt kā fanātiķis,
taču – cik ilgi? Jāsakārto dzīve arī pēc handbola. Otrajā gadā Esenē es
biju otrais numurs un mani visu laiku čakarēja. Nav tā vērts.

Ir plāni arī ārpus handbola. Sākšu
ar reklāmu maketēšanu, bet pēc tam, cerams, ķeršos tai klāt vēl nopietnāk.
Jāatsvaidzina zināšanas, jo trīs gadus šajā jomā nekas nav darīts (Tihanovs
ieguvis izglītību reklāmu dizainā – red.).

– Ko ieguvi, dzīvojot Vācijā
trīs gadus?

– Dzīves pieredzi. Bija
jādzīvo vienam un jāpārvar arī psiholoģiskas problēmas. Redzēju dzīves līmeni,
kā dzīvo vācieši. Viņi dzīvo daudz mierīgāk, viss ir daudz sakārtotāks. Tur tā
dzīvo jau labu laiku. Atbraucu uz Latviju, šeit visi skrien kā nenormāli.

Vācija ir veco opīšu valsts, kur
dara tikai to, kas ir atļauts. Ja pārkāpsi kaut ko – sodīs. Visi visus
uzrauga. Pat noskatās pa logu, vai mašīnu pareizi noparko. Šie trīs Vācijā nodzīvotie gadi man patika, neko nenožēloju.
Ja būtu labs piedāvājums, es tur paliktu droši vien vēl kādus trīs gadus. Visu
mūžu jau handbolu nespēlēšu. Vācijā atgriezīšos vairs tikai, lai noskatītos
kādus pirmās līgas mačus.

Par treneri arī negribu strādāt.
Tas ir viens no grūtākajiem darbiem. Labam trenerim ģimenei laika nav, visa
dzīve ir pakārtota handbolam.

– Kā vērtē savas izredzes
starp vārtsargiem Rīgas komandā?

– Ja trenēšos, tad spēlēšu. Es
gribu uzspēlēt Latvijas izlasē. Citādi netikt, ja nespēlēšu ASK. Pirmo gadu, kad
biju projām, valstsvienībā nespēlēju. Nākamajā gadā izlasē tiku, bet pērn atkal
netiku. Biju atbraucis uz kvalifikācijas mačiem, taču uzspēlēju tikai Rīgas
domes kausā. Starp latviešu vārtsargiem jau tik lielas meistarības starpības nav.
Esmu arī dzirdējis, ka Bražņikovs izlasē vairs nespēlēs.

– Salīdzini Latvijas handbolu
pirms trijiem gadiem un tagad.

– Vairāk varēšu spriest, kad
būšu aizvadījis pirmo spēli, tomēr liekas, ka diži nekas jau nav mainījies.

Ar to ASK komandu, no kuras es
pirms trim gadiem aizgāju, mēs varētu spēlēt Vācijas otrajā līgā un mierīgi
cīnīties par augšējām vietām. No otras puses, ir grūti pateikt, jo ar tādu attieksmi
un menedžmenta prasmēm klubs tur neizdzīvotu pat ceturtajā līgā. Latviešiem vēl
daudz jāmācās. Čempionus viss apmierina, jo nav jau neviena, kas min uz
papēžiem. Neviens nepiespiež kļūt labākiem. Piemēram, ceturtajā līgā treneris
strādā arī par menedžeri. Viņš ceļas septiņos no rīta, visu dienu dzīvojas pie
sponsoriem, vakarā uz treniņu un gulēt. Es tiešām nezinu, kā mūsējie meklē
naudu.

– Kā tu vērtē Latvijas
virslīgas čempionāta paplašināšanu līdz desmit komandām?

– Būs vairāk spēļu, tomēr
labuma no tā nekādu neredzu. Skatījos Latvijas čempionāta finālu, kurā ASK sagrāva
Dobeles komandu. Skatītājiem nepieciešama intriga. Tās nebūs, kamēr
neparādīsies vēl kāda spēkos līdzīga komanda.

– Kur Vācijā ir labāk spēlēt – spēcīgākā
komandā ar mazāku spēles laiku vai vājākā, kur laukumā tomēr pavada daudz ilgāku
laiku?

– Jauniem spēlētājiem noteikti
ir jāspēlē. Labāk nokāpt vienu līgu zemāk vai vienkārši nomainīt komandu, bet
spēlēt. Var spēlēt pirmajā bundeslīgā, taču astoņpadsmit gadus veciem puišiem
visu sezonu visdrīzāk vajadzēs noskatīties no rezervistu soliņa. Citi klubi pat
piekopj tādu taktiku. Piemēram, igauņu handbola zvaigzne Patreals Maits
noslēdzis līgumu ar Ķīles klubu, taču aizdots spēlēt Šveices komandai, kurā
viņš iegūs spēļu praksi un vēlāk atgriezīsies Vācijā.

Visām spēcīgākajām komandām ir savi
fārmklubi ar jauniešu bāzēm. Izaugot līdz junioriem, jaunais handbolists spēlē
komandas fārmklubā. Arī Esenes komandai tāds bija, tomēr tas spēlēja piektajā
līgā. Spēlētu trešajā, varbūt paliktu, taču šī atšķirība ir pārāk liela, tāpēc
arī mainīja klubu.

Katras zemākās līgas pirmās četras
komandas ir spēcīgas un līdzvērtīgi varētu sacensties ar augstāku līgu
vienībām. Bieži vien komandas negrib tikt uz augstāku līgu tāpēc, ka palielinās
izmaksas. Spēlētāji ir gana spēcīgi, lai saglabātu vietu tajā pašā līgā, un
viņi spēlē sava prieka pēc. Profesionālās komandas cenšas tikt uz pirmo līgu,
bet pārējās par to tā neuztraucas.

– Kādā stāvoklī Vācijā ir
sieviešu handbols?

– Meistarības ziņā labs, bet
nav pārāk populārs. Skatītāji pēc pirmā puslaika VIP ložās iet dzert alu un ēst,
nevis skatīties handbolu. Paliek tikai fani, kuru Leipcigā, lai arī klubs ir
ļoti spēcīgs, nav daudz.

– Kā Vācijas klubi rūpējas par
spēlētāju sadzīvi?

– Klubi uzņemas pēc iespējas
vairāk, lai sportisti vienkārši spēlētu. Ja kaut kas klubā neapmierina, var
zvanīt menedžerim un viņš problēmu atrisinās. Man gan menedžera nebija, un
līmenī, kurā spēlēju es, komandas ir ieinteresētas, lai spēlētājam tāda nav, jo
tie ir papildu izdevumi. Pirmajā līgā karš notiek par katru spēlētāju un tur
bez menedžera iztikt nevar. Tas ir bizness gan viņiem, gan klubiem.

– Cik ļoti tika pievērsta
uzmanība spēlētāju, īpašu vārtsargu, individuālajai meistarībai?

– Vārtsargiem trenera nebija,
bet vajadzēja. Gan Leipcigā, gan Esenē bija runāts, ka būs, taču nekā.
Spēcīgākajiem klubiem tādi ir. Vārtsargiem nedēļā tika veltīti divi treniņi.
Kad spēlēju Rīgā, tā notika reti.

Vācijā praktiski netiek trenēta
fiziskā sagatavotība. Pārsvarā trenē saspēli. Tur nav laika iet svaru zālē, jo
ir jāspēlē. Fizisko sagatavotību vairāk pieprasa krievu skolas treneri, taču
vācieši pret to izturas vienaldzīgāk. Rīgā noteikti būs stingrāki treniņi.

Raitis PURIŅŠ
Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Helmuts Tihanovs

handbola vārtsargs

Dzimis              1981. gada 29.
jūlijā

Izglītība absolvējis Murjāņu Sporta ģimnāziju,
Baltijas krievu institūtu

Sasniegumi       Latvijas izlases
spēlētājs, vairākkārtējais Latvijas čempions un Latvijas kausa izcīņas
uzvarētājs, Baltijas līgas čempions

Spēlējis            Latvijā – Aizkrauklē,
MSĢ, ASK/AB.LV. Vācijā – Tusem Essen
un SC DHfK Leipzig