Degošs prezidents bez naudas maisa

Kopš pavasara Latvijas Handbola federācijai ir jauns vadītājs — 38 gadus vecais Latvijas komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis. Viņš ir kļuvis par 12. prezidentu Latvijas rokasbumbas (handbola) federācijas vēsturē kopš 1960. gada un par 5. prezidentu kopš neatkarības atjaunošanas, nomainīdams šajā sabiedriskajā amatā Raimondu Emuliņu.

— Tā nu sanāk, ka kļūšana par LHF prezidentu sakrita ar Latvijas vīriešu izlases sekmīgu sezonas noslēgumu, un daži handbola aprindās jau paspējuši jūs nosaukt par veiksmīgo prezidentu…

— No jokotāju mutes — Dieva ausī… Sezonas pēdējās spēlēs puišiem bija laba motivācija, un tik sekmīgs noslēgums ļāva izvirzīt jaunas ambīcijas. Skaties, kā gribi, bet izlase ir katra sporta veida skatlogs. Piemēram, futbolā bija pavisam cita interese arī par Latvijas virslīgas spēlēm, kad sekmīgi spēlēja izlase, jo tas radīja pozitīvas emocijas, pozitīvu interesi. Bez veiksmes stāsta ir grūti, un šādu stāstu vajag pašiem radīt. Tieši tāpēc ir prieks, ka sezona beidzās ar tik labām emocijām. Īpaši tas attiecas uz spēli ar Ungāriju, uz šīs spēles saturu un līmeni mūsu izlases izpildījumā. Jā, var pārdzīvot par to, ka neizdevās uzvarēt, taču šoreiz laikam ir tas gadījums, kad jāpriecājas par to, ka paņēmām punktu no tik spēcīgas komandas, jālepojas ar to, nevis jābēdājas par to, ka ungāri trīs sekundes pirms spēles beigām rezultātu izlīdzināja. Viņi tikai trīs sekundes pirms beigām izglābās! Tā nebija nejaušība vai akla veiksme, turklāt spēcīgais pretinieks bija savā labākajā sastāvā un arī tam vajadzēja uzvaru, tas nebija tā kā gadījumā ar Francijas izlasi, kad tā atveda otro sastāvu. Tagad ir notikusi jau nākamā turnīra — 2015. gada — pasaules čempionāta kvalifikācijas izloze, kas varbūt nav labākā, bet noteikti nav arī sliktākā. Jāizvirza augsti mērķi, un šim turnīram jāiziet cauri, lai labāk sagatavotos nākamā Eiropas čempionāta kvalifikācijai, kuru mēs pirmo reizi sāksim uzreiz pamatturnīrā. Mums ir ambīcijas mēģināt tikt uz pasaules čempionāta finālturnīru, laiks rādīs, cik šīs ambīcijas ir reālas, taču jebkurā gadījumā ir jābūt mērķim, uz ko tiekties nevis vienkārši nospēlēt kārtējo kvalifikācijas turnīru. Mums tomēr nav tik daudz augstas klases spēlētāju — jau viena vai divu izkrišana no sastāva var radīt būtiskas problēmas, ko mēs redzējām spēlē Slovākijā, tāpēc jācer, ka visi labākie būs ierindā.

— Izlase sezonas beigās radīja sporta veidam ļoti labu fonu, lai tas spertu nākamo soli savā attīstībā, lai rokasbumbā lietas mainītos uz augšu.

— Noteikti tas tā ir. Emocionālais fons darbībai ir labs, un to vajag uzturēt. Pašreiz ir skaidras vairākas lietas: un pirmā no tām — jaunatne. Tā ir prioritāte. Tas šobrīd ir arī viens no sāpīgākajiem punktiem. Jārēķinās ar vidi, kādā dzīvojam, jārēķinās ar to, kas notiek apkārt, ar citu sporta veidu aktivitātēm, jāmeklē ceļi jaunatnes iesaistīšanai rokasbumbā. Jābūt atraktivitātei, jālieto visdažādākie veidi, lai iesaistīties rokasbumbā būtu interesanti. Tāpēc mēs diezgan pamatīgi koncentrējamies uz minihandbolu un pludmales handbolu. Lai sākums būtu vieglāks, lai būtu jautri, lai — īpaši ar minihandbolu — bērnus vispār ieinteresētu par šo spēli, lai viņos rastos vēlme pamēģināt.

Vēl viena fundamentāla lieta — attīstīt sadarbību ar pašvaldībām un veidot treneru tīklu. Var sapirkt bumbas, piepūšamos vārtus un vēl visu ko, bet tam nebūs nekādas nozīmes, ja nebūs cilvēku, kas bērniem un jauniešiem aizrautīgi mācīs rokasbumbu. Par to mums ir jādomā, gan strādājot ar Izglītības ministriju un risinot treneru atalgojuma palielināšanu, gan strādājot ar pašvaldībām handbola centros, kur mums jau ir tradīcijas, — lai šie centri vēl vairāk attīstītos. Tā ir piramīdas apakša. Pamati. Piramīdai pa vidu ir jaunatnes izlases jeb sportiskais rezultāts. Šajā piramīdas vidusposmā atrodas Murjāņu sporta ģimnāzija, kur situācija ir diezgan bēdīga. Sporta internātu sistēma sevi jau sen ir pierādījusi, un to neredz tikai tie, kuri negrib redzēt. Paskatieties kaut vai Vācijas piemēru — un konkrēti to, kā Vācija pārņēma VDR pieredzi šajā ziņā. Runa ir nevis par principu, bet par kvalitāti. Murjāņi kā galvenais jaunatnes izlašu potenciāla veidotājs, kā internāts, kurā mācību sistēma saplūst ar treniņu un sacensību sistēmu — tas ir variants, bez kura neiztikt. Tajā pašā laikā vieni paši Murjāņi nevar aizpildīt visu, galu galā viņiem taču kaut kur tie spēlētāji ir jāņem, nevis jāaicina ikviens, kurš grib.

Cerīgi skatāmies Jūrmalas virzienā, kur ir potenciāls internāta izveidošanai. Jūrmalas pašvaldība pašreiz ir atvērta sarunām, tā redz handbolu savā sporta attīstības programmā, un Jūrmala mums ir devusi daudz labu spēlētāju, tā ka šāda pieeja būtu tikai likumsakarīga. Ludza sevi kā handbola centrs jau ir apliecinājusi, un par to raižu ir vismazāk, tur arī ir iespējas nelielam internātam, atliek tikai vēlēties, lai mums vēl vismaz 3—5 pašvaldībās būtu tāds atbalsts handbolam, kāds ir Ludzā.

Liela nozīme būs tam, kāds būs valdības atbalsts. Skaidrs, ka visam naudas nepietiek un nepietiks, taču var būt arī, piemēram, atbalsts trenera darba līdzfinansēšanai kopā ar pašvaldību, kas dotu iespējas daudz lielākas ilgtermiņa programmas īstenošanai. Jābūt cauri gadiem savienojošam elementam. Vienā gadā vairāk ieguldām infrastruktūrā, citu gadu — attīstām kādus projektus, trešajā gadā vairāk darbojamies sponsoru piesaistīšanā utt., taču paralēli visu laiku jābūt regulāram treniņdarbam. Nesakārtojot treneru apmaksas sistēmu, to nevarēs paveikt. Attiecībā uz Murjāņu nākotni ceru, ka mēs no Izglītības ministrijas noteiktā attīstības virziena nenoiesim malā, ka būs atjaunošana un rekonstrukcija, turklāt ir nepieciešama arī skolas morāla atjaunošana. Ceru, ka Izglītības ministrijā sapratīs, cik svarīgi Murjāņos ir nodrošināt tādu skolas vadību, kurai būtu motivācija uztaisīt… labāko stāstu, kāds mums Latvijā pēdējos gados jaunatnes sportā ir bijis. Ir jābūt tādai vadībai, kas deg un kas grib izveidot skolu, kurā jauniešiem būtu vēlēšanās iekļūt. Tad tur būs arī treneri, kas savā darbā deg. Mums atkal ir iespēja paskatīties uz tiem pašiem kaimiņiem igauņiem un konstatēt, ka viņi mums atkal kaut kur ir priekšā…

— Kādā veidā federācija kā sabiedriska organizācija var prasīt no treneriem atdevi un rezultātu? Algu taču treneriem maksā citi… Atklāti sakot, daži treneri pat to nelielo algu varbūt nenopelna.

— Tas būs atsevišķs virziens, vispirms saruna pašu starpā — kas ir īstermiņa un ilgtermiņa kvalitātes prasības, ko gribam izvirzīt, un tad saprast, kā var prasīt. Skaidrs, ka šajā pēckrīzes laikā nauda ir maksimāli samazināta, knapi pietiek skeleta uzturēšanai, nemaz nerunājot par kaut kādu muskuļu audzēšanu. Ne jau no labas dzīves daudzi treneri strādā vairākos darbos, bet trenēšana starp tiem nav pirmajā vietā. Taču ir arī daļa treneru, kuri nemaz īpaši negrib kaut ko sasniegt. Viņiem tāpat ir labi, turklāt jebkurā laikā var pasūdzēties par to, cik man ir slikti. Nevar gribēt, lai visiem trenera darbs būtu sirdslieta, tā nekad nav bijis un droši vien arī nebūs. Tāpēc svarīgi ir meklēt iespējas atbalstīt tos, kuri savā darbādeg. Šo treneru atbalstīšana un stimulēšana savukārt var pēc kāda laika radīt vēl vairāk degošu treneru. Šim nolūkam var kalpot, piemēram, resursu piesaistīšana labāko treneru papildu apmācībai, varbūt pat aizsūtot ārzemju komandējumā, lai varētu sevi pilnveidot. Vajag sākt strādāt ar motivācijas programmām, kas vismaz treneriem radītu sajūtu, ka par viņiem domā, ka viņu darbs nav vienaldzīgs. Izglītības ministrijai, no kurienes nāk nauda, kvalitātes mērauklas nemaz nav, savukārt nauda, kas nāk caur federāciju, tiek izlietota citām vajadzībām — tajā skaitā arī nacionālajai izlasei. Vispirms ir jāizstrādā treneru vērtēšanas un motivēšanas sistēma. Nevar būt tā, ka, piemēram, jauniešu izlases gadu no gada bezcerīgi spēlē kvalifikācijas turnīros, bet tam nav nekāda vērtējuma un nekas netiek secināts, nekas netiek kardināli mainīts.

Nākamais līmenis pēc jaunatnes izlasēm — tā ir virslīgā, tas ir Latvijas čempionāts un klubi. Bez nopietna konkrētu pašvaldību un klubu atbalsta, bez to mērķiem kaut ko sasniegt arī nebūs virzības uz priekšu. Nerunāsim par augstāko Eiropas līmeni, ņemsim nedaudz zemāk — kaut vai piedalīšanos Baltijas līgā, kas jau būtu nākamais solis izaugsmē. Bez vismaz trim četriem klubiem, kas gribētu tur spēlēt un kā minimums šo līmeni noturēt, būs grūti sagatavot spēlētājus, kuri palīdzēs izlasei un kuri aizbrauks uz ārzemju klubiem. Jautājums ir par to, kā klubos spēj nodrošināt treniņu līmeni, lai jaunieši klubos turpinātu attīstīties. Mums ir ļoti interesantas spēles par titulu un medaļām, viss izslēgšanas turnīrs ir aizraujošs, bet vajag celt tā sportisko līmeni. Te mēs atkal atduramies pret naudu… Klubiem nav resursu, lai augstākā līmenī trenētos un spēlētu, lai uzturētu motivāciju to darīt. Jāmeklē risinājumi.

— Kā jūs kā potenciālo LHF prezidentu atrada un uzrunāja? Rokasbumba jums nav sveša, tomēr tās aprindās jūs līdz šim daudzi nezināja.

— Viens no bijušajiem komandas biedriem, kurš pats handbolam velta pietiekami daudz naudas un laika, sāka mani vairāk vilkt iekšā, stāstīja, kas notiek, un vienu reizi piedāvāja apsvērt, vai nebūtu gribēšanas un intereses pielikt plecu handbola attīstībai. Situācija patlaban nav pati labākā, līdzekļi ir stipri ierobežoti, taču redzams potenciāls, un tas attiecas ne tikai uz izlasi. Pašreiz ir labvēlīga situācija, un jāmēģina to izmantot. Kādu laiku es pārdomāju piedāvājumu, jo darbošanās federācijā ir uz brīvā laika rēķina, taču tajā pašā laikā bija sajūta, ka tādā veidā man tiek dota iespēja atdot handbolam to, ko tas savulaik man iedeva kā jaunietim. Trenējos Celtnieka sporta skolā, pēc tam arī Latvijas Universitātē spēlēju. Šī spēle puiku tuvina vīrietim. Savukārt iespēja gūt komandas sajūtu man dzīvē ļoti daudz ir devusi. Ceru, ka mums izdosies iekustināt aktīvāku darbošanos visos līmeņos. Tajā skaitā arī handbola tēla celšanā un handbola interešu aizstāvēšanā valsts institūcijās, plašākā finanšu piesaistīšanā un atbalstītāju atrašanā.

— Sporta federāciju prezidenti sabiedrībā iedalīti vairākās kategorijās, un viena no tām ir naudas maisi, tai varbūt kāds pieskaitīs arī jūs, uzzinot jūsu pamatnodarbošanos — nu tik tagad jaunais prezidents nesīs mums no bankām naudu maisiem, nu tik esam uz zaļa zara…

— Esmu šeit ar mērķi apvienot spēkus un resursus, piesaistīt jaunus spēkus un resursu, koncentrēt tos vienā vektorā. Tas ir lielākais maiss, ko varu pievienot, un to zaru, uz kura sēžam, pašiem arī palīdzēt padarīt par zaļu. Lielie stratēģiskie virzieni būtu trīs. Pirmais — spēt nodrošināt izlasei nepieciešamo atbalstu, lai mērķi, kas pašreiz tiek uzstādīti, būtu potenciāli sasniedzami, lai izlase būtu kā vīzija jaunatnei. Otrs — jaunatne un atbalsts tai, strādājot ar pašvaldībām un nodrošinot atbilstošu infrastruktūru, nodrošināt atraktīvus veidus, kā bērniem ienākt handbolā tā, lai tas viņiem iepatiktos. Trešais — jaunatnes handbola tālākā infrastruktūras attīstība, kas jau būtu darbs uz rezultātu, caur Murjāņiem un vairākiem citiem atbalsta punktiem, kuri jau darbojas, — Ludza, Dobele, Ogre, Vaiņode, Aizkraukle, Skrīveri u. c. —, kā arī aktivizēt darbību Rīgā, kas pašreiz reāli var notikt caur LSPA/NB SAN komandu, kuras paspārnē tiek atjaunota Celtnieka sporta skola.

Mārtiņš BIČEVSKIS

Latvijas Handbola federācijas prezidents

Dzimis:1975. gada 8. februārī Rīgā

Izglītība:Rīgas 1. ģimnāzija, LU Juridiskā fakultāte

Sportātrenējies handbolā sporta skolā Celtnieks

Politiskā darbība:viens no Tautas partijas dibinātājiem, 7. Saeimas deputāts, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs

Darba gaitas:2000. gadā — Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks, 2003. gadā — Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, 2004. gadā — Tieslietu ministrijas valsts sekretārs, 2008. gadā — Finanšu ministrijas valsts sekretārs, 2011. gadā ievēlēts par Latvijas Komercbanku asociācijas prezidentu

Ģimenes stāvoklis:precējies divu meitu tēvs

LATVIJAS HANDBOLA (ROKASBUMBAS) FEDERĀCIJAS PREZIDENTI

Gunārs Briņķis 1960.—1964. g.

Rozālija Zemvalde 1964.—1968. g.

Edmunds Johansons 1968.—1971. g.

Rozālija Zemvalde 1971.—1976. g.

Jānis Ķuzulis 1976.—1980. g.

Laimonis Visockis 1980.—1984. g.

Ojārs Kārkliņš 1984.—1988. g.

Nikolajs Kaftailovs 1988.—1991. g.

Aldis Neimanis 1991.—1993. g.

Harijs Čebrikovs 1993.—1997. g.

Anrijs Brencāns 1997.—2009. g.

Raimonds Emuliņš 2009.—2013. g.

Mārtiņš Bičevskis kopš 2013. g.

Autori: Raimonds Jūrmalnieks