Futbola diktators Zemļinskis
Latvijas futbola valstsvienībā pilnā sparā rit paaudžu maiņa, kad no
skatuves pamazām noiet mūsu Euro 2004 varoņi. Jau divus gadus futbola
cīņas no laukuma malas vēro izlases ilggadējais aizsardzības balsts – 37 gadus
vecais Mihails Zemļinskis, kurš tagad pilda Latvijas čempionāta virslīgas kluba
Rīgas Olimps otrā trenera pienākumus.
1992. gada pavasarī Mihails Zemļinskis piedalījās Latvijas izlases pirmajā spēlē
pēc neatkarības atgūšanas, bet valsts galvenajā komandā viņš aizvadījis 105
spēles. Futbolā 100 valstsacīkšu robeža tiek uzskatīta par ļoti prestižu
rādītāju. No mūsu futbolistiem to izdevies sasniegt vēl tikai Vitālijam
Astafjevam un Imantam Bleidelim. Zemļinska rēķinā izlašu mačos ir 12 gūtie
vārti. Starp citu, 11 no 12 rezultatīviem sitieniem Mihails izdarīja no 11 m
soda sitienu atzīmes, valstsvienības mačos šajā elementā ne reizi nekļūdoties.
Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs uzskata Zemļinski par attieksmes
un pašaizliedzības paraugu.
Mihails ir vienīgais futbolists pasaulē, kurš 14 reizes pēc kārtas bijis
valsts čempiona godā, turklāt viņa rēķinā ir arī septiņas uzvaras Latvijas
kausa izcīņā. Visā futbolista karjerā Zemļinskis bijis uzticīgs Rīgas Skonto,
tikai divas reizes uz dažiem mēnešiem dodoties izmēģināt spēkus ārzemēs – 1994.
gadā Ungārijā un 1998. gadā Izraēlā. Tieši pirms diviem gadiem notika viņa atvadu
spēle, kad Skonto stadionā spēkiem mērojās Latvijas un Japānas
valstsvienības, bet pērn Zemļinskis jau ķērās pie trenera darba jauniešu klubā Olimps,
kļūstot par galvenā trenera Mihaila Koņeva palīgu.
– Daži man ieteica beigt spēlēt
uzreiz pēc Euro 2004, karjeras skaistākajā brīdī, taču es domāju citādāk.
Gribēju spēlēt un jutu, ka vēl ir spēks. Tomēr pēc kāda laika sapratu, ka
izlasē konkurenti jau min uz papēžiem un sāk izstumt no sastāva. Pēc rakstura
esmu līderis, tāpēc nevēlējos sēdēt uz rezervistu soliņa un nekad to nedarītu.Gribēju,
lai mani atceras kā labu futbolistu, nevis vēlāk tribīnēs smietos par manu
spēli.
–
Daudzi no bijušajiem izlases futbolistiem turpina spēlēt Latvijas čempionāta
otrajā līgā vai amatieru turnīros.
– Sākumā mazliet uzspēlēju LAFL (Latvijas Amatieru futbola līga) turnīrā,
taču tagad nav laika ar to nodarboties. Ja būtu vairāk brīvā laika, ar prieku
spēlētu. Trenējos kopā ar Olimpu, gūstot pietiekamu fizisko slodzi. Ja
tā nebūtu, varbūt arī kaut kur spēlētu.
– Tomēr jūs tikāt iekļauts Olimpa futbolistu pieteikumā šai sezonai?
Tas nozīmē, ka pieļāvāt domu iziet laukumā?
– Mēs audzinām jaunos futbolistus, tāpēc ik pa laikam kāds no pamatsastāva
spēlētājiem aiziet prom uz kādu spēcīgāku komandu. Pagājušās sezonas beigās
bija gadījums, kad mums uz maču ierindā palika tikai 12 futbolistu un man nācās
iziet laukumā. Ņemot vērā, ka sezonas laikā gadās traumas, diskvalifikācijas,
katram gadījumam pieteica arī mani.
Pirmajā vietā
disciplīna
– Kāpēc trenera karjeru sākāt tieši Olimpā?
– Gribēju palikt Skonto, taču pirmajā komandā visas vakances bija
aizņemtas. Jau no paša sākuma nolēmu, ka ar bērniem negribu strādāt, jo tikai
Padomju savienībā viss bija par velti un visi bija vienādās pozīcijās, bet
tagad bērnu vecāki maksā par treniņiem. Kāds maksā vairāk, cits mazāk, un atkarībā
no tā gan bērni, gan vecāki uzvedas ļoti dažādi. Piedāvājums no Olimpa bija
ļoti labs variants, jo negribēju uzreiz sākt kaut kur strādāt galvenā trenera
amatā – vispirms jāiekrāj pieredze, jāiet soli pa solim. Uzskatu, ka rīkojos
pareizi. Tagad daudz mācos no Olimpa galvenā trenera Koņeva, kurš ir
pieredzējis speciālists. Trenera darbā gribētu sasniegt vēl augstākas virsotnes
nekā futbola laukumā.
–
Kurš no treneriem jums devis visvairāk?
– Visilgāk esmu strādājis kopā ar Starkovu gan Skonto, gan arī
izlasē. No viņa esmu daudz ko pārņēmis. Katrs treneris ir personība ar saviem
plusiem un mīnusiem. Viens ir diktators, cits – demokrāts. Es pēc dabas vairāk
esmu diktators. Varbūt tāpēc, ka spēlētāja karjeras beigās biju viens no
pieredzējušākajiem futbolistiem un man bija jābūt līderim laukumā, jāsaka
citiem priekšā. Kad būšu galvenais treneris, manā komandā disciplīna būs
pirmajā vietā. To jau pierādījusi Latvijas izlase, kas, tikai stingri izpildot
trenera prasības, spēj risināt lielus uzdevumus.
Jaunā paaudze
– Olimpa futbolistu vidējais vecums ir ap 20 gadiem, bet no vecajiem
ir tikai Andrejs Štolcers. Vai tomēr nebija vērts piesaistīt komandai vēl kādu
pieredzējušu futbolistu?
– Tas tiek lemts kluba prezidenta līmenī. Mēs teicām, ka vēl kāds
pieredzējis futbolists nenāktu par sliktu. Optimāli būtu divi trīs vecāki
spēlētāji, taču tika pieņemts lēmums, ka mēģināsim tikt galā ar saviem spēkiem.
Lai jaunie futbolisti mācās ņemt iniciatīvu savās rokās, iejusties līderu lomā.
Savā ziņā tas izdevās, jo vairāki futbolisti sezonas laikā pārcēlās uz
spēcīgāku komandu. Lai gan esam pēdējā vietā, varam cienīgi spēlēt, bet daudzās
cīņās nespējām izturēt līdz galam. Lielākoties zaudējam ar vienu vārtu starpību.
Pietrūkst pieredzes, neprotam kaut kur pavilkt laiku, nospēlēt viltīgi. Nav
šaubu, ka komandā ir talantīgi futbolisti, kuri nākotnē var spēlēt
valstsvienībā. Vienīgā problēma: mums visi futbolisti ir vienā vecumā, un
viņiem komandā nav autoritāšu. Tāpēc brīžiem komanda psiholoģiskajā ziņā nav
sabalansēta. Viņiem pietrūkst atbildības.
–
Ar ko mūsdienu jaunatne atšķiras no jūsu paaudzes sportistiem?
– Vecākā paaudze vienmēr mācīja jaunākos. Atklāit sakot, arī es jauniešos neredzu
lielu degsmi. Kad sāku spēlēt republikas čempionātā pieaugušo komandā Apgaismes
tehnika, visiem spēkiem gribēju sevi parādīt, ļoti centos. Ja arī kaut kas
nesanāca, visi redzēja, ka ļoti vēlos spēlēt. Strādāju arī individuāli. Tagad
tā vairs nav. Saprotu, tagad ir cita paaudze. Mūsu laikā pēc treniņiem nebija
daudz ko darīt, bet tagad ir visu veidu izklaides. Protams, tas traucē
futbolam. Esmu pārliecināts: ja gribi spēlēt visaugstākajā līmenī, pilnībā jānododas
futbolam, jo sportista karjera ir īsa. Ja trīspadsmit gados novērsīsi domas uz
citām lietām, nekas labs nesanāks. Jaunajai paaudzei gan šķiet, ka viņi ir
gudrāki par visiem, visu prot un saprot.
–
Visi jaunie futbolisti sapņo braukt spēlēt uz ārzemēm. Kādā vecumā labāk
izšķirties par šādu soli?
– Viss atkarīgs no spēlētāja psiholoģijas. Ir tādi, kuri pieraduši, ka
mamma un tētis ir visu laiku blakus, un, aizbraucot prom, izjūt stresu. Citi
jau agrā vecumā ir ļoti patstāvīgi, viņiem ir vieglāk iejusties jaunā vidē.
Nauda un mūzika
–
Kā pa šiem gadiem mainījies Latvijas čempionāts?
– Vienu brīdi jau šķita, ka kvalitāte mazinājusies, bet šī sezona atstāj
labu iespaidu. Ir vismaz trīs klubi, kuriem ir laba treniņu materiālā bāze,
labs sastāvs. Mūsu spējas pierādīja arī Baltijas kausa izcīņa, kur finālā
spēlēs Latvijas klubi. Pirms sezonas negaidīju, ka par medaļām cīnīsies arī FK Rīga.
–
Kurš ir labākais čempionātā?
– Patīk FK Rīga uzbrucējs Andrejs Nikolajevs. Viņš prot uztaisīt
rezultātu. Noteikti jāizceļ arī ventspilnieku aizsargs Žans Pols Ndeki,
kurš ne tikai labi veic tiešos pienākumus, bet arī prot gūt vārtus pēc
standarta situācijām un dod komandai lielu labumu. Skonto sastāvā
harizmātiska personība ir Vitālijs Astafjevs, kurš var spēlēt labāk vai
sliktāk, bet uzreiz var just, kad viņš ir laukumā. Katrā komandā ir interesanti
futbolisti.
–
Vai Latvijas virslīgā nav par daudz leģionāru? Tas netraucē progresēt mūsu
jaunajiem futbolistiem?
– Protams, ka traucē. Taču, ja komanda izvirza augstus uzdevumus, spēlē
Eirokausos, tās īpašniekiem ir tiesības aicināt ārzemniekus. Tā notiek visā
pasaulē, un mēs nevaram palikt malā. Turklāt, ja šie leģionāri ir labāki par
vietējiem, viņi daudz ko var iemācīt mūsu jaunajiem.
–
Šogad daudz runāts par dažādām ēnu lietām mūsu futbolā, piemēram, spēļu
rezultātu sarunāšanu? Vai jūs savā karjerā esat sastapies ar šādām lietām?
– Kad šogad uzvarējām Dinaburgu, visi teica, ka spēlē bijusi
sarunāta. Lai gan par vainīgo sauca Dinaburgu, tika aptraipīta arī mūsu
reputācija. Cieta mūsu futbolisti, kuri godīgi cīnījās laukumā. Šādas netīras
lietas ir ļoti grūti pierādīt, tāpēc arī nevēlos daudz par to spriedelēt. Kad
gada sākumā Dinaburgu pēc spēles Igaunijā izmeta no Baltijas līgas,
skatījos tos šaubīgos momentus, taču nemaz neradās tik viennozīmīgs iespaids –
varu pieļaut, ka tās bija vienkāršas kļūdas, jo bija arī epizodes, kad
daugavpiliešu vārtsargs glāba komandu no vārtu zaudējumiem.
Man karjerā sarunātam rezultātam neviens naudu nav piedāvājis. Vienīgais
šaubīgais gadījums bija kādā ārzemju turnīrā, kur Prezidenta kausa izcīņas
finālā spēlējām ar laukuma saimniekiem. Pirms mača mums pateica, ka turnīru
rīko valsts prezidents, tā ka saimnieki nevar zaudēt. Konkurentu komanda gan
bija pietiekami spēcīga, lai uzvarētu arī godīgā cīņā. Starkovs sasauca
pieredzējušos spēlētājus un teica, ka viņš ir atbildīgs mūsu ģimeņu priekšā,
lai visi atgrieztos mājās dzīvi un veseli. Tāpēc mums nav vajadzīga uzvara par
katru cenu. Protams, ka vairs uz to turnīru nebraucām.
– Pēdējos gados Skonto notikušas lielas izmaiņas, veicot sastāva
atjaunināšanu. Vai atvadīšanās no vairākiem pieredzējušajiem futbolistiem sevi attaisnojusi?
– Kas maksā naudu, tas arī pasūta mūziku. Iespējams, ka paaudžu maiņa
notika pārāk strauji. Piemēram, divu sezonu laikā aizgāja četri bijušie
pamatsastāva aizsargi – Oļegs Blagonadeždins, Aleksandrs Isakovs, Artūrs
Zakreševskis un es.
Sviedri un asinis
–
Lielas pārmaiņas notikušas arī izlasē, kas šogad nereti izpelnījusies kritiku.
–
Pēc Euro 2004 Starkovs jau paredzēja, ka lieljai eiforijai sekos lejupslīde. Diemžēl tā pārāk ieilga. Arī citas
komandas mūs sāka uztvert citādāk – ja agrāk kāds Latvijas izlasi varēja
nenovērtēt, tagad uz mačiem ar mums noskaņojas kā pret labu komandu. Arī
valstsvienībā notiek paaudžu maiņa, klāt nākuši vairāki jauni futbolisti.
Pagaidām viņiem varbūt vēl pietrūkst savstarpējas sapratnes, jo agrāk mēs ilgus
gadus spēlējām kopā un ļoti labi zinājām, kurš uz ko ir spējīgs. Tagad,
piemēram, Kļava un Ivanovs, kuri ir perspektīvi un fiziski labi sagatavotifutbolisti,
vēl tik labi nepazīst Bleideli vai Rubinu. Esmu pārliecināts, ka mūsējie vēl
gūs lielas uzvaras un aizbrauks arī uz kādu finālturnīru. Ja tam netic, nav
jēgas spēlēt.
–
Jūsu ilgajā karjerā netrūkst spilgtu spēļu? Kuri mači palikuši īpaši labā
atmiņā?
– Uzvaras pār Turciju, Norvēģiju, Grieķiju, visas spēles Portugālē,
iziešana Barselonas Nou Camp stadiona laukumā, tikšanās ar Chelsea,
Inter. Tāpat atceros 2001. gada Latvijas čempionāta pēdējās kārtas spēli
Liepājā, kur pa dubļiem izcīnījām uzvaru un pēc tam sagaidījām ziņu no
Daugavpils, ka Dinaburga apspēlējusi FK Ventspils, ļaujot mums
atkal kļūt par čempioniem. Vislielāko gandarījumu dod uzvaras, kas gūtas ar
sviedriem un asinīm, izmocītas smagā cīņā.
Kristiāns GIRVIČS
Vizītkarte
Mihails Zemļinskis
futbola treneris
Dzimis 1969. gada 21. decembrī Rīgā
Spēlējis Skonto
(1991.-2005.), BVSC Budapest (Ungārija, 1994.) un Kfārsabas Hapoel
(Izraēla, 1998.)
Mācījies Rīgas 76. vidusskola, LVFKI
Trenera darbā no 1996. gada Rīgas Olimpa
otrais treneris
Sasniegumi 105 spēles Latvijas valstsvienībā (12 gūtie vārti), 14 reizes
valsts čempions (1991.-2004.), septiņkārtējs Latvijas kausa ieguvējs (1992.,
1995., 1997.-1998., 2000.-2002.), Latvijas čempionāta labākais spēlētājs
(1998.), Latvijas čempionāta labākais aizsargs (1991., 1998.-1999.,
2001.-2004.)
Ģimenes stāvoklis sieva Inga, meitas
Jūlija un Natālija
Citāts
Vieni treneri ir demokrāti, citi – diktatori. Es pēc dabas vairāk esmu
diktators. Kad būšu galvenais treneris, manā komandā disciplīna būs pirmajā
vietā.
Fotoparaksts
105 spēles. Mihails Zemļinskis ir viens no tikai trim Latvijas futbolistiem, kurš
pārsniedzis ļoti prestižo 100 valstsvienības spēļu robežu. Attēlā: 2002. gada
septembra Euro 2004 atlases spēlē Zemļinskis divcīņā ar zviedru
uzbrucēju Markusu Albeku
