Futbols — izglītība — ģimene
Tāds ir Futbola skolas Metta moto. Šogad komanda FS Metta/Latvijas Universitāte debitē Latvijas čempionāta virslīgā. Lai gan debitantiem priekšā ir smaga cīņa par palikšanu mūsu klubu futbola elitē, vienā ziņā studenti ir līderos — FS Metta veiksmīgi veido tā saukto futbola piramīdu, kas sākas ar četrgadīgiem bērniem, bet tās virsotnē ir virslīgas komanda. Pavisam šajā skolā futbola prasmes apgūst jau vairāk par pustūkstoti jauniešu. Ieskatu FS Metta futbola sistēmā sniedz kluba galvenais treneris Andris Riherts.
„Oficiāli FS Metta ir izveidota 2006. gada 2. maijā, kad to nodibinājām kopā ar domubiedru Ģirtu Mihelsonu (šobrīd viņš ir FS Metta ģenerālsekretārs — K. G.). Iepriekš kopā bijām iekrājuši pieredzi, darbojoties dažādos klubos. Mums bija gan labi, gan negatīvi piemēri, mēģinājām tos apkopot un, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, gribējām izveidot kaut ko jaunu. Pirms tam mēs ar Ģirtu kopā ar Juri Docenko darbojāmies FK Alberts, vēlāk nonācām pie Jura Gorkša Audā, kur daudzas lietas bija jāuzņemas uz sevi. Tad sapratām, ka vēlamies veidot savu futbola skolu. Vismaz mums tā šķiet, ka šobrīd atšķiramies no pārējiem. Sākumā bāzējāmies tikai Ķekavā, šobrīd — arī Rīgā un Mārupē,” stāsta FS Metta galvenais treneris Andris Riherts.
„Šobrīd pie mums jau trenējas vairāk nekā 500 bērnu. Sava veida piramīda vēl tikai veidojas — mums ir virslīgas komanda, pirmās līgas komanda, arī U-19 komanda, bet tad ir posmiņš (U-17 un U-15), kur mēs sadarbojamies ar JDFS Alberts, kopā veidojot vienības, bet pārējās komandas jau cenšamies veidot paši. Bērni iesaistās futbolā no četru gadu vecuma, un līdz pat virslīgas komandai mums visiem ir diezgan līdzīgas prasības — cenšamies pieradināt pie labām manierēm, pie atbildības, pie disciplīnas, kas saistīts ar formu, uzvedību, treniņiem un spēlēm, protams, notiek darbs ar vecākiem. Svarīgi ir trīs atbalsta punkti — futbols, izglītība un ģimene.”
STUDENTU KOMANDA
Šajos gados FS Metta izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas Universitāti, tāpēc kluba pirmā komanda startē ar nosaukumu FS Metta/LU, bet spēlētājiem ir iespēja apvienot futbola spēlēšanu ar studijām.
„Latvijas Universitāte atbalsta mūs visos līmeņos, sākot ar bērniem un beidzot ar pieaugušo komandu. Protams, ja kāds izvēlas citu augstskolu, arī to atbalstām, viņš tāpat var droši spēlēt. Futbolistam ir jābūt arī gudram, inteliģentam cilvēkam, kuram dzīvē nav tikai viens virziens — futbols. Lai nav tā, ja jaunietim futbolā viss neizdodas tā, kā gribētos, tad viņam vairs nav nekā cita, ar ko nodarboties. Viņam ir jābūt izglītotam profesionālim — var būt futbolists, bet var būt arī žurnālists, skolotājs vai treneris. Ir daudz profesiju, ko var apgūt Latvijas Universitātē. Mēs arī vadām futbola stundas studentiem. Tagad sports Universitātē nav obligāts, tā ir brīvprātīga lieta, bet ļoti daudzi studenti sporto. LU ir ļoti atvērta sportam. Mēs audzinām profesionāļus, kuri ir arī apkārt futbolam, kuri veido patīkamu gaisotni un saprot, ka mēs visi darām kopēju lietu. Vienalga — kāds ir rezultāts, mēs cits citu atbalstām,” saka Riherts.
„Mums ir izvirzītas prasības, ka mācībās jābūt vismaz sekmīgam. Bērniem pārbaudām liecības, studentiem man ir piekļuve informācijai par atzīmēm. Viņi nesaņem mācību atvieglojumus — respektīvi, izglītību — par velti. Viņi to ir nopelnījuši ar sportisko izaugsmi. Mums ir svarīgi, lai par futbolistiem domātu, ka viņi ir izglītoti, atbildīgi cilvēki, kuri nākotnē būs ne tikai labi sportisti, bet arī izcilas personības. Piemēram, mums ir liels prieks par Vladislavu Kozlovu (kopš 2010. gada spēlē FK Jelgava — K. G.), kurš atbrauca no Rēzeknes, trīs gadus pavadīja pie mums, ieguva augstāko izglītību, bet tagad ir Latvijas valstsvienības kandidāts. Kad viņš atbrauca, nerunāja ne latviski, ne angliski, bet šobrīd runā abās valodās. Tas ir lielisks piemērs, cik daudz izglītība dod personības izaugsmei.”
NO ČETRIEM GADIEM
FSMetta savās rindās aicina puikas, sākot jau no četru gadu vecuma, bet kopš pagājušā gada futbola prasmi aicinātas apgūt arī meitenes no sešu līdz desmit gadu vecumam.
„Četri gadi ir vecums, kad bērni spēj iekļauties grupās, spēj organizēti iet līdzi treneriem, nebaidās darboties bez vecākiem, lai gan uz pirmajiem treniņiem mēs aicinām nākt līdzi vecākus — ja nu kāda asara pabirst. Līdz septiņu gadu vecumam ar nopietnām sacensībām neaizraujamies, piedalāmies iekšējos turnīros. Vecāku sapulcēs iepazīstinām ar savu filozofiju, nākotnes vīziju, kādas ir treneru prasības. Kad sākam spēlēt uz rezultātu, tad svarīgs posms ir nomierināt vecākus, ka rezultāti var būt dažādi. Galvenais ir uzticēties treneriem. Treneri ir tie cilvēki, kuri atbild par sportisko izaugsmi. Vecāki rūpējas, lai bērni būtu paēduši, apģērbti, tiktu uz skolu, bet treniņā visas lietas jau ir trenera pārraudzībā — disciplīna, forma, bumba un attieksme pret treniņu vai pozīcijas izvēli. Vecākiem jāsaprot, ka treneris ir tas, kas ar puiku nodarbojas. Viņš ir atbalstītājs, kurš vienmēr pozitīvi noskaņots, lai arī kādas neveiksmes bijušas. Futbolā viena treniņa vai spēles laikā var izdzīvot vienu mazu dzīvi — daudz precīzu piespēļu, daudz neprecīzu, gūti un zaudēti vārti, dažādas emocijas,” uzskata FSMetta treneris.
„Pie mums jau arī trenējas kādi divi desmiti meiteņu. Visi saka — meitenes futbols neinteresē, bet treniņos paskatos, ka viņām arī daudz kas sanāk. Mums ir liels prieks par viņu azartu, prieks, ka meitenēm patīk futbols. Mēs arī prasām, lai viņas neaizmirst, ka ir ne tikai futbolistes, bet arī meitenes. Viņām tas arī labi izdodas.”
PIRMIE SOĻI
FS Metta arī īpaši piedomā, kā iepazīstināt ar sporta karali tieši pašus mazākos.
„Olimpiskajā sporta centrā rīkojam bērnudārza nodarbības, kur jau ceturto sezonu nāk Rīgas 49. bērnudārzs, bet nodarbības vada mūsu virslīgas spēlētāji. Tur ir lieliski apstākļi, var notikt kvalitatīvas sporta stundas. Vecāki ir apmierināti, bērnudārzs ir apmierināts, un arī futbols no tā iegūst, jo tas ir viens no veidiem, kā labākos puikas un meitenes piesaistīt futbolam. Vēl ir projekts Ziķeris, kur mums ir sadarbība ar 13 bērnudārziem Rīgā, Mārupē un Ķekavā. Katru mēnesi mūsu treneri kā tādi futbola vēstneši braukā uz bērnudārziem, vada tur nodarbības. Atbalstām bērnudārzus arī ar futbola inventāru un veidojam futbola dienu Ziķeris, kur viņi brauc kopā ar vecākiem uz Olimpisko sporta centru, Ķekavas Sporta klubu, kur spēlējam trīs pret trīs. Par tiesnešiem ir pieaugušo komandas spēlētāji, bet beigās visiem ir medaļas, diplomi, saldumi, pirmie prieki un pozitīvas emocijas,” klāsta Riherts.
Mūsdienas sports bieži vien nav lēts prieks, lai gan futbols ir viens no demokrātiskākajiem sporta veidiem.
„Līdz sešpadsmit gadu vecumam visiem ir jāmaksā biedru nauda, tā ir visiem vienāda. Sākumā ir divi treniņi nedēļā, pēc tam jau — pieci, bet nauda nemainās. Ja ir trīs brāļi, tad maksā par vienu. Mums ir izveidots speciāls fonds, kur atbalstītāji ieskaitījuši naudu, lai bērniem no daudzbērnu vai maznodrošināto ģimenēm būtu atlaides, bet viņiem ir konkrētas prasības, kas jāizpilda, — jābūt kārtībai un pareizai attieksmei, lai redz, ka tā nauda ir ieguldīta kārtīgā puikā, kurš tiešām vēlas būt futbolā. Nav teikts, ka viņš būs futbolists, bet tas viņam palīdzēs dzīvē attīstīties. Nav jēgas bārstīties ar naudu, ja tas puika šodien ir, bet rīt vairs nav. Mēs ar vecākiem viens pret otru izpildām prasības. Tās attiecības esam daudzmaz noregulējuši.”
VALSTS VALODĀ
Jāpiebilst, ka FS Metta/LU ir vienīgā virslīgas komanda, kur darba process notiek valsts valodā un laukumā pārsvarā var dzirdēt latviešu mēli. Citur Eiropā tas būtu pats par sevi saprotams, bet mūsu futbolā vēl joprojām viss nav tik vienkārši.
„Mēs nevienu nešķirojam pēc tautības. Mums gan visi ir Latvijas pilsoņi — agrāk mums bija arī viens nepilsonis, kuram izvirzījām prasību nokārtot pilsonības eksāmenu. Kopā gājām un mācījāmies, tagad viņš ir Latvijas jauniešu izlases spēlētājs. Mums visi treniņi notiek latviešu valodā. Esam dzirdējušu, ka mūs sauc par nacionālistiem vai pat — gadās — par nacistiem. Esam par to, ka puikām ir jāzina tās valsts valoda, kurā viņi dzīvo. Viņiem ir jāpasaka paldies par to, ka viņi visu ir ieguvuši Latvijā. Mums nav visiem jārunā tikai latviski, bet lielākoties pat tie puiši, kuri mājās runā krievu valodā, jau pēc inerces savā starpā runā latviski. Skaidrs, ka latviešu valoda ir viena no mūsu pamatvērtībām. Esam Latvijas patrioti, ne velti uz formām mums arī ir Latvijas karogs, lai zina, no kurienes esam nākuši,” uzskata Riherts.
SKOLAS LAUKUMĀ
Lai varētu notikt pilnvērtīgs darbs, katram klubam ir nepieciešama sava bāze, kur aizvadīt treniņprocesu un spēles. FS Metta/LU virslīgas spēles aizvada Rīgas 49. vidusskolas laukumā, kas diez vai ir īsti piemērots virslīgas mačiem — mazajās tribīnēs līdzjutēji atrodas lielā šaurībā, bet notikumi laukumā jāvēro cauri restotam žogam.
„Bērni var nodarboties labos apstākļos. Mums ir izveidojušās labas bāzītes Mārupē un Ķekavā, bet Rīgā mums ir lieliskas attiecības ar Olimpiskā sporta centra vadību, labā stāvoklī ir arī bāze 49. vidusskolā. Ļoti ceram uz Hanzas vidusskolu, kur rudenī būs laukums, tad arī tā varēs būt viena no mūsu bāzes vietām Rīgā. Tas būtu ļoti ērti, ja visas mūsu treniņu vietas Rīgā atrastos netālu cita no citas, kur arī bērniem ir ērta piekļūšana. Virslīgā 49. vidusskolā mēs cenšamies radīt labu gaisotni, bet tur apkārt laukumam ir žogs, tāpat — šaurība, kas traucē uzņemt daudz cilvēku. 49. vidusskolas direktors Juris Liepiņš un bāzes vadītājs Mārcis Liepiņš mūs ļoti atbalsta. Mums ir daudz līdzjutēju, un gribētos viņiem nodrošināt labus apstākļus sacensību vērošanai. Turklāt mēs jau nekur neejam par velti, bet par visu maksājam. Problēma ir tāda, ka citur mūs nelaiž. Vēlamies spēlēt Arkādijas stadionā, bet tur saimnieko Rīgas Futbola skola ar Jāni Skredeli priekšgalā, viņi ir pateikuši, ka tā ir viņu bāze, tāpēc mēs netiekam tur iekšā. Bijušais LFF Sacensību daļas vadītājs Skredelis labi zina, ka virslīgā ir jābūt līmenim, bet diemžēl RFS liek šķēršļus, lai mēs tur nevarētu spēlēt. Principā Rīgā jau nemaz nav citur, kur spēlēt — Skonto stadions ir Skonto, bet Daugavas stadions atrodas bēdīgā stāvoklī,” atzīst FS Metta/LU galvenais treneris.
PROFESIONĀLA ATTIEKSME
Līdz iekļūšanai Latvijas čempionāta virslīgā FS Metta/LU piecus gadus rūdījās pirmajā līgā, kur pērn visai pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu. FS Metta /LU nevar konkurēt ar mūsu turīgākajiem klubiem naudas ziņā, taču jaunajam virslīgas klubam ir savs pievilcības spēks.
„Mēs esam pusprofesionāla komanda ar profesionālu attieksmi. Mūsu budžets ir aptuveni 140 tūkstoši latu, lai gan skaidrā naudā tik daudz neredzam. Puikas saņem stipendiju, lielākas stipendijas par simt latiem nav, bet bez stipendijas viņiem vēl ir apmaksātas mācības. Tāpat tiek nodrošināti dzīves apstākļi tiem puišiem, kuri ir no citām pilsētām, — viņi var dzīvot LU kopmītnēs. Mēs esam jauna komanda un šobrīd nevaram atļauties maksāt algu,” atklāj Riherts.
Vai FS Metta nesastopas ar spēlētāju pārvilināšanas mēģinājumiem uz bagātākiem klubiem?
„Mēs stingri iestājamies par to, ja kāds grib runāt ar spēlētāju, ir jāvēršas pie kluba. Šobrīd lielajā futbolā jau ir izveidojusies diezgan tolerantas attiecības, lai gan neslēpšu, ka arī pirms šīs sezonas mums bija gadījums ar spēlētāju, kad bija jāzvana kāda kluba prezidentam un jāsaka, lai pārtrauc savas darbības un nāk runāt ar mums. Par visām tām lietām mēs vienojamies, ka esam atklāti cits pret citu. Svarīgi ir, lai mēs varētu otram uzticēties. Mēs nevienam šķēršļus neliksim. Ja kāds ir gatavs kāpt nākamajā līmenī, tad esam gatavi par to runāt. Kā tas bija ar Kozlovu, kuru mēs laidām tālāk. Pašreiz mēs paši esam virslīgā, mums ir daudz jaunu puišu, kuri tiek pie spēlēšanas, darba apstākļi mums arī ir nodrošināti diezgan normāli.”
KVALITĀTE UN MORĀLE
Tomēr ne visiem futbolistiem galvenais ir nauda. Piemēram, šogad FS Metta/LU rindas papildināja 24 gadus vecais aizsargs Vladislavs Gabovs, kurš pērn FK Ventspils sastāvā kļuva par Latvijas čempionu, bet LFF Treneru padomes vērtējumā tika atzīts par virslīgas labāko labās malas aizsargu. Diemžēl traumas dēļ Gabovs šosezon vēl nav izgājis laukumā, taču jau drīzumā gaidāms, ka viņš varēs palīdzēt jaunajai komandai. Jāpiebilst, ka pirms debijas virslīgā FS Metta rindas papildināja pusducis futbolistu ar virslīgas pieredzi — atnāca ne tikai Gabovs, ieradās arī pieredzējušais uzbrucējs Gatis Kalniņš, dvīņubrāļi aizsargi Māris un Mārcis Savinovi, pussargs Kristaps Priedēns un Artūrs Biezais, kurš pilda spēlējošā vārtsargu trenera pienākumus.
„Gabovs pie mums ar Ģirtu trenējās jau septiņpadsmit gadu vecumā, kad 2004. gadā virslīgā bijām Audas treneri. Gabovs pats izrādīja interesi — viņš zināja, uz kurieni nāk. Gabovs arī nesaņem nekādu lielo algu, bet to pašu stipendiju. Viņš vēlas mācīties Universitātē, bet joprojām grib būt arī futbolists. Šobrīd viņam ir starpposms, bet domāju, ka Gabovs ir potenciāls spēlētājs, kurš noteikti varētu noderēt Latvijas valstsvienībā. Skaidrs, ka viņš ir lielisks piemērs mūsu jaunajiem spēlētājiem. Tāpat arī Kalniņš, kuram ir valstsvienības pieredze. Esmu ļoti apmierināts ar viņa attieksmi. Vēl ir Marsels Vapne un Artūrs Biezais. Tie ir mūsu četri pieredzējušākie spēlētāji. Kad ņemam jaunus spēlētājus, mēs skatāmies ne tikai futbolistu kvalitāti, bet arī izvērtējam, kādas ir viņu morālās vērtības, ko viņi spēj dot kolektīvam, mūsu prasības atšķiras no pārējiem,” uzskata studentu treneris.
DEBITANTU PĀRSTEIGUMI
Kā jau pirms sezonas tika prognozēts, FS Metta/LU virslīgas debijas gadā gaida sīva cīņa par palikšanu virslīgā. Pēc 11 kārtām FSMetta/LU ar izcīnītiem sešiem punktiem atrodas turnīra tabulas pēdējā pozīcijā, taču neatkarīgi no tā studenti jau ir sagādājuši pāris sensāciju, savā laukumā pārliecinoši ar 4:1 uzvarot pagājušā gada vicečempionus Liepājas metalurgu un atņemot punktus šāgada čempionāta līderiem Daugavpils Daugavai (1:1).
„Arī spēle pret Skonto bija ļoti laba. Mums vajadzēja uzvarēt, jo guvām vēl divus vārtus, kurus neieskaitīja (FS Metta/LU izvirzījās vadībā ar 1:0, taču beigās piedzīvoja zaudējumu 1:2 — K. G.). Manuprāt, vismaz tie otrie vārti bija jāieskaita, bet pēc 2:0 mēs it kā nekad spēles neatdodam. Tur Skonto tiešām paveicās, viņi izmantoja savu pieredzi,” saka Riherts.
„Mēs jau gaidījām, ka būs grūti. Tagad mums ir tāda ķēde, ka vienus vārtus ielaižam, tad ātri ielaižam arī otrus. Tā ir tā pieredze un pārliecība, kas mums ir jāiegūst. Mums trūkst pieredzes noskaņoties uz nākamo spēli, būt pacietīgiem, kā uzvesties pēc zaudējumiem, sevi kontrolēt. Mēs esam izjutuši to virslīgas spēļu garšu, mums arī treniņos ātrumi ir pieauguši, uzlabojusies bumbas kontrole, lēmumu pieņemšanas ātrums, bet tie psiholoģiskie jautājumi ir paši grūtākie. Tur tā pieredze ir drusciņ vairāk vajadzīga. Mums pirmajā riņķī katrā spēlē kāds debitēja virslīgā. Mūsu pieredzējušākajam spēlētājam Kalniņam virslīgā ir vairāk par 200 spēlēm, vēl Biezajam ir laba virslīgas pieredze, Gabovs šobrīd ir savainots un vēl nav spēlējis, bet pārējiem jau tās pieredzes nav tik daudz. Mums ir pieci spēlētāji, kuri FS Metta rindās jau aizvadījuši simt spēļu (Rūdolfs Puķītis, Marsels Vapne, Juris Višņakovs, Juris Skābardis un Māris Riherts — K. G.), ceru, ka pēc nākamajām simt spēlēm mēs jau būsim jaunā līmenī. Taču mēs skaidri un gaiši saprotam, ka vispirms mums ir jācīnās, lai paliktu virslīgā. Mēs gribam būt labāko sabiedrībā, un mums tāds uzdevums ir izvirzīts.”
BEZ LAMĀŠANĀS
Jāpiebilst, ka Rihertam pirmā iepazīšanās ar virslīgu bija jau 2004. gadā, kad viņš sezonas vidū pārņēma turnīra pastarīšu Audas vadību.
„Salīdzinot ar 2004. gadu, virslīgas līmenis noteikti ir pavirzījies uz priekšu. Pirms astoņiem gadiem bija izteikti pastarīši bez konkrēta budžeta, bez saviem atbalstītājiem. Tagad katrai komandai ir sava bāze, kur var pilnvērtīgi trenēties, varbūt tikai vienam klubam nav apakšā savas jauniešu struktūras. Katra komanda var atņemt punktus katrai, un neviens nekad nevar zināt, ka simtprocentīgi uzvarēs. Futbola klubu organizācija Latvijā progresē un labi saprot, kas ir nepieciešams, lai futbolists justos komfortabli un attīstītos. Mums ir daudz kvalitatīvu vietējo treneru, jauni un ambiciozi. Viņi strādā ar lielāku pašatdevi. Skaidrs, ka pieredzes jautājums ir cita lieta, bet jaunajiem ir arī jātur līdzi tam līmenim,” atzīst 30 gadus vecais Riherts, kurš ir jaunākais virslīgas galvenais treneris.
„Vienīgi tā lamāšanās bija tad un ir arī šobrīd. Par tām lietām tiesnešiem ir daudz jābrīdina. Pēdējās trīs četrās kārtās šajā virzienā ir pozitīvas lietas, spēlētājiem par lamāšanos sāk dot kartītes. Galvenais, ka par to vairāk ir jārunā treneriem, jo treneris var daudz ko darīt, viņš var pirms tam veikt preventīvo darbu. Esmu lepns par to, ka mūsu futbolisti ir tik pacietīgi, ka viņi tos vārdus praktiski nelieto.”
NĀKOTNES CERĪBAS
Čempionāta pirmajās 11 spēlēs trīs FS Metta/LU futbolisti laukumā bijuši no zvana līdz zvanam — aizsargi Romāns Rožkovskis un Juris Skābardis, kā arī pussargs Edgars Vardanjans. Visās spēlēs starta vienpadsmitniekā laukumā devies arī pussargs Artūrs Pallo, bet pavisam FS Metta/LU rindās šosezon virslīgā laukumā izgājis jau 21 spēlētājs.
„Noteikti jāpaslavē Edgars Vardanjans, kurš pagājušajā sezonā bija pirmās līgas labākais spēlētājs, arī Romāns Rožkovskis — šobrīd viņi ir arī Latvijas U-21 izlases spēlētāji. Kalniņš stabili aizvada čempionātu un ar četriem gūtajiem vārtiem ir mūsu labākais bombardieris. Ļoti ceru vēl uz vismaz četriem, pieciem spēlētājiem, kuriem arī ir jāpierāda savas spējas,” atklāj studentu galvenais treneris.
FS Metta/LU droši var saukt par jauniešu komandu, jo tikai divi spēlētāji ir vecāki par 25 gadiem (30 gadus vecie Kalniņš un komandas kapteinis Vapne), bet vairāki futbolisti tiek aicināti uz Latvijas jauniešu (U-21 un U-19) izlasēm. Tā ka ir visas iespējas pēc dažiem gadiem kādu no studentiem redzēt arī Latvijas valstsvienības sastāvā.
„Tas pats Vardanjans ir dzimis 1993. gadā, bet jau spēlē U-21 izlasē, kur var spēlēt trīs gadus vecāki puiši. Tāpat perspektīvs ir Rūdolfs Puķītis, kurš šosezon jau pirmajā spēlē guva traumu, bet, tiklīdz atgriezās, stabili ieņēma vietu pamatsastāvā. Vēl varu nosaukt astoņpadsmit gadus veco vārtsargu Kristeru Putniņu. Kā viņi attīstīsies, to ir grūti pateikt, bet viņi ir pirmie, kuri šobrīd iekrīt acīs. Nešaubos, ka viņiem visiem ir raksturs un viņi grib spēlēt visaugstākajā līmenī, cita lieta — kā sanāks.”
SAVIEM SPĒKIEM
Starp citu, FS Metta/LU ir arī vienīgā Latvijas virslīgas komanda, kas iztiek bez leģionāru palīdzības, lai gan dažās citās komandās ārzemnieki spēlē vadošās lomas.
„Ja paskatās uz Jūrmalas Spartaku, kur ir daudz ārzemnieku, varu teikt, ka mēs daudz ko iegūstam, spēlējot pret viņiem. Mēs redzam to Latīņamerikas futbolu, kurā spēlētājs var no nekā izveidot momentu. Mūsu futbolistiem tas ir labs piemērs, kā jāstrādā pie individuālās meistarības. Tā nav komandas spēle, bet viņi paši var individuāli izšķirt spēli. Tāpat tie paši Gulbenes japāņi piešķir asumu. Mums bija runa arī par leģionāriem, jo leģionārs var pats maksāt un spēlēt šeit, bet mēs šobrīd uz tādām lietām neliekam uzsvaru. Mums ir stingras vērtības, ka tiksim galā ar saviem kopējiem spēkiem. Ja mēs audzinām savus futbolistus, tad uz viņiem arī ceram, dodam viņiem iespēju, bet nākotnē pāris cilvēku, kuri varētu ienest jaunas vēsmas, varētu arī spēlēt. Skaidrs, ka liela invāzija nevar būt — līdz trim cilvēkiem.”
Galvenā Latvijas futbola problēma ir skatītāju trūkums tribīnēs, bet studentiem jau ir izveidojies diezgan kupls atbalstītāju pulks. FS Metta/LU var arī palepoties ar, manuprāt, labāko interneta mājaslapu virslīgā, kur pirms un pēc katras spēles tiek veidoti arī video sižeti.
„Pirmkārt, jārēķinās ar tiem cilvēkiem, kas ir pašiem. FS Metta ir laba piramīda apakšā, mēs aicinām cilvēkus uz spēlēm, jauniešiem virslīgas spēle ir treniņā vietā. Lai nāk un skatās, uz kurieni tiekties, cik pašaizliedzīgi un ar kādu pašatdevi darbojas tie spēlētāji, kas ir laukumā. Tāpat arī vecāki var paskatīties, kur nākotnē spēlēs viņu puikas. Futbolistiem ir patīkami spēlēt skatītājiem, jo tas ir pavisam cits futbols. Mums ir jāveido tradīcijas — šobrīd jāatbalsta tie, kuri ir tajā līmenī, tad nāks nākamie. Latvijas Universitātē darbojamies ar studentiem — mums LU ir sava futbola līga ar A un B sēriju. Mums pat ir izveidojušās savas ultras. Man ir prieks par viņu entuziasmu. Visi tie cilvēki, kas darbojas ap futbola komandu, veic fantastisku darbu, ja tā nebūtu, skatītāji nenāktu. Mēs, futbolisti, noteikti atpaliekam, bet mēs ļoti cenšamies un gribam pakāpties augstāk. Arī mums, kad redzam visu to, kas notiek apkārt, rodas motivācija. 49. vidusskolā varbūt ir žogs apkārt laukumam, bet skatītāji nāk un zina, ka atbalsta savējos,” apgalvo Riherts.
