Ilūkstes futbolistu kalve

Latvijas futbola valstsvienības kodolu veido
Rīgas un Liepājas futbola skolu audzēkņi, bet interesanti, ka par trešo lielāko
izlases futbolistu sagatavošanas centru kļuvusi Latgales mazpilsēta Ilūkste.
Tur spēles pamatus apguvis vārtsargs Andris Vaņins un pussargs Jurijs Žigajevs.
Tas ir to vērts, lai iepazītos tuvāk ar šīs mazpilsētas futbola dzīvi.

„Futbols mums ir
galvenais sporta veids. Bērni var sākt nodarboties no vienpadsmit gadu vecuma.
Nopietni trenējas ap 70 jauniešu. Te ir maza sporta skola, jo Ilūkstē ir 12
ielas, 250 mājas un daži veikali. Pilsētā ir divas skolas – latviešu un krievu,
kura pamazām izmirst. Vismaz puse no skolēniem dzīvo ārpus pilsētas, tāpēc vēl
jādomā, kā tikt uz treniņiem. Pieaugušo komandu ir vēl grūtāk komplektēt, jo tagad
pēc skolas absolvēšanas jaunietis ir izvēles priekšā: iet mācīties vai darbā braukt
uz Angliju. Agrāk brauca mācīties uz Daugavpili, bet tagad – uz Rīgu. Ilūkstē
retais grib palikt," ar situāciju Ilūkstē iepazīstina Daugavpils bērnu un
jaunatnes sporta skolas futbola treneris Vladimirs
Vinokurovs, kurš jau 35 gadus tur strādā par futbola treneri.

Ceļš uz virsotni

Latvijas futbola
augstāko virsotni -valstsvienību – sasnieguši trīs Ilūkstes futbola audzēkņi.
Šobrīd uz izlasi tiek aicināti Vaņins un Žigajevs, kuri turpina karjeru
attiecīgi FK Ventspils un FK Rīga, bet deviņdesmitajos gados valsts
galvenajā komandā regulāri spēlēja uzbrucējs Aleksandrs Jeļisejevs. Vēl viens
ilūkstietis Daugavpils Dinaburgas
aizsargs Ritus Krjauklis startē Latvijas U-21 izlasē.

Tomēr Vinokurova
skats uz dzīvi nav nemaz tik optimistisks, jo problēmu pietiek.

„Bērnu un jaunatnes
futbola efektivitāte atkarīga no galarezultāta – cik daudz futbolistu
sagatavoti un spēlē augstā līmenī. Runājot par Ilūksti, tas nozīmē – Latvijas
čempionāta virslīgā. No mazajām pilsētām līdz izlasei tikt ir ļoti grūti.
Piemēram, Vaņinu līdz pat 18 gadiem neņēma ne uz vienu jauniešu izlasi. Rīgas
treneri viņu skatījās, teica, ka labs puisis, taču priekšroku deva citiem. Labi,
ka 18 gadu vecumā Andris tika uz FK Ventspils,
kur viņš pēc mēneša jau gāja laukumā pamatsastāvā. Kad Vaņins sāka spēlēt
virslīgā, viņu uzaicināja uz U-19 izlasi, taču tik un tā neatzina par labāko
vārtsargu savā vecuma grupā," atklāj Vinokurovs. „Jaunatnes čempionāta jaunākajās grupās
sacensības vispirms notiek reģionos. Ja komanda netiek finālturnīrā, mūsu
spēlētājus neviens neredz un nepazīst. Viss atkarīgs vienīgi no trenera rekomendācijas.
Tā bija ar Žigajevu, kurš spēlēja dažādu vecumu jauniešu izlasēs. Tomēr bijuši
daudzi gadījumi, kad iesakām izlasei savu futbolistu, taču saņemam atbildi, ka
nav vietu."

Jaunā maiņa

„Pēdējā laikā Latvijā
daudz tiek darīts jauniešu futbola attīstībai. Kad sāku strādāt, Latvijā bija
ap 20 futbola treneru, tagad – vairāk nekā 200 licenzētuspeciālistu. Arvien
vairāk bērnu nodarbojas ar futbolu. Masveidības un organizācijas ziņā it kā
viss kārtībā, bet nenotiek pāreja uz pieaugušo futbolu, jo jauniešu futbols ir
ļoti atrauts no pieaugušo futbola. Lielo klubu treneru mērķis ir iegūt pirmās
vietas jaunatnes čempionātā. Mazo skolu komandas, tādas kā mēs, agrāk vēl
varēja cīnīties par godalgotām vietām, bet tagad situācija mainījusies, jo
lielajos klubos ir daudz labāki apstākļi. Tā ka dzīve mums liek nodarboties ar
atsevišķu futbolistu sagatavošanu. Tas arī nav viegls uzdevums, jo sākumā
jaunietis nokļūst profesionālo klubu dublieros un tikai retais tiek virslīgas
klubu pamatsastāvos un regulāri spēlē," turpina Vinokurovs, kurš norāda uz
nepilnībām Latvijas Jaunatnes futbola līgas (LJFL) sacensībās.

„Saprotu, ka stiprie
vēlas spēlēt tikai ar stiprajiem, viņiem nav interesanti tikties ar mums, tāpēc
LJFL A grupā ir astoņas komandas. Tagad ir doma samazināt kvienību skaitu līdz
sešām. Tā jau var nonākt tik tālu, ka būs kā VDR laikos hokejā, kad divas
komandas visu laiku cīnījās savā starpā. Nedrīkst pieļaut, ka mazajām komandām
nav, kur spēlēt. Tā, piemēram, mums šogad sanča U-14 grupā. Bijām spiesti
spēlēt Ziemeļaustrumu reģionā, kur Gulbene vai Alūksne ir 200 km attālumā. Tā
ka pārējās komandas nebija ar mieru braukt pie mums, piekritām visas desmit
spēles aizvadīt viesos, jo citādi vienība paliktu bez spēļu prakses. Mums labākā
komanda ir 1994./95. gadā dzimušie puiši (U-13). Tur ir vairāki puiši, kuri var
tikt augstāk. Ja nepiekristu startēt U-14 grupā, sezonā viņiem sanāktu tikai desmit
spēles. Vai ir jēga piecus mēnešus gatavoties, lai aizvadītu tik vien spēļu?
Mums saka, – biežāk jābrauc uz dažādiem turnīriem, bet tas ir dārgs prieks, ko
bieži nevaram atļauties. Šogad bijām tikai uz vienu turnīru Salacgrīvā."

Pirmā līga

Uzreiz pēc valsts neatkarības
iegūšanas Ilūkstes futbols uz pāris gadiem pat bija pārstāvēts Latvijas
čempionāta virslīgā (augstākais sasniegums 1992. gadā – septītā vieta), bet pēc
tam ilūkstieši spēlēja pirmajā līgā. Arī šo sezonu pirmajā līgā sāka FK Ilūkste/BJSS, taču otrā riņķa sākumā
ilūkstieši pieņēma lēmumu atsaukt dalību turnīrā. Ilūkstē savas mājas spēles
aizvadīja arī klubs Zibens/Zemessardze,
taču šī kluba pieraksta vieta ir Daugavpils.

„Pagājušajā sezonā
uzvarējām otrajā līgā, tāpēc loģisks solis bija pāriet klasi augstāk. Sapratām,
ka būs grūti, taču pēc ilgām pārdomām izšķīrāmies spēlēt. Sākumā tika paziņots,
ka bez mums būs vēl 12 komandas, taču pēc kāda laika izrādījās, ka būs 14
komandas, bet čempionātu sāka 16 vienības. Sanāca, ka amatieru komandai trīspadsmit
dienu laikā jāaizvada četras spēles, bet mūsu futbolistiem vēl arī jāiet uz darbu,
jāliek eksāmeni. Tas mums bija nepatīkams pārsteigums, jo, plānojot sezonu, rēķinājāmies
ar noteiktu spēļu skaitu. Tomēr nebija arī īsti solīdi atteikties. Varbūt
vajadzēja paaicināt vēl kādu spēlētāju no malas, bet gribējām iztikt ar saviem
spēkiem. Pirmo reizi karjerā kaut ko iesākām, bet nepabeidzām," stāsta
Vinokurovs.

„Sezonas laikā zaudējām
arī vairākus spēlētājus, ar kuriem rēķinājāmies. Viņus pārvilināja uz Zibens/Zemessardzi. Apzinājāmies, ka uz
augstām vietām nevaram pretendēt, taču negribējām padoties. Diemžēl vairākos
mačos sastapāmies ar neobjektīvu tiesāšanu. Jaunie tiesneši dažreiz uzvedas tā,
it kā viņi laukumā būtu galvenās personas, bet Ilūkste viņu acīs nekas nav.
Pāris mači bija visai skandalozi, bet mums tika piešķirti lieli naudassodi.
Piemēram, par vienu no spēlēm mums sodos bija jānomaksā vairāk par pustūkstoti
latu. Man arī bija uzlikts 200 latu
sods par tiesneša apvainošanu, lai gan nekas tāds nenotika. Tas bija pēdējais
piliens. Mēs neesam bagāts klubs, tāpēc kasē nemētājas lieks tūkstotis. Uz izbraukuma
spēlēm parasti braucām ar divpadsmit futbolistiem, jo mums ir maziņš kluba
autobuss, kur vienkārši nav vairāk vietu. Tagad jādomā, kā rīkoties,
gatavojoties nākamajai sezonai."

Kristiāns GIRVIČS