Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Imantas meiteņu lietas

Ilgus gadus futbols un jo īpaši regbijs tika
uzskatīti tikai par vīriešu nodarbošanos. Laiki mainās. Jau sen neviens
nebrīnās, ka meitenes spēlē futbolu, bet pēdējos gados daiļais dzimums aizvien
aktīvāk pievēršas arī regbijam. Sporta kluba Imanta meitenes trenera
Valda Avotiņa vadībā arī Latvijā lauž vecos stereotipus. Turklāt viss liecina,
ka regbijs 7 tiks iekļauts 2016. gada olimpisko spēļu programmā.

 

Ieskats vēsturē

Futbolu Latvijā dāmas
sāka spēlēt vēl padomju laika pēdējos gados, bet Latvijas regbija laukumos
meitenes parādījās tikai pirms četriem gadiem. Pirmatklājējas bija SK Imanta meitenes Liene Freiberga, Sabīne
Kadirova un Laima Oganova, kuras 2005. gadā jauniešu mačos spēlēja kopā ar
puišiem. Nākamajā gadā Latvijā notika pirmā sieviešu regbija 7 spēle, kurā SK Imanta ar 37:0 apspēlēja
Valdlauču/Ķekavas komandu. SK Imanta
meitenes izmēģināja spēkus arī starptautiskā turnīrā Lietuvas pilsētā
Marijampolē. Pēc turnīra arī tika aizvadīta mūsu vēsturē pirmā sieviešu regbija
valstsacīkste, kurā Latvijas regbija 7 izlase ar 0:29 piekāpjas lietuvietēm.
Sākot ar 2007. gadu, SK Imanta
meiteņu regbija 7 komanda sāka piedalīties Lietuvas čempionātā (šobrīd SK Imanta Latvijā ir vienīgā sieviešu
regbija komanda), kur debijas reizē tika izcīnīta ceturtā vieta, bet šogad mūsu
meitenes pēc pirmā riņķa ieņem otro vietu, saglabājot izredzes uz čempionu
titulu.

2007. gadā Latvijas
regbija 7 sieviešu izlase debitēja Eiropas čempionāta B divīzijā (vēl ir
augstākā TOP-10 un A divīzija), kas risinājās Bosnijas un Hercegovinas pilsētā
Zenicē. Debijas reizē uzdevums bija nepalikt pēdējām, kas arī tika īstenots,
sešās spēlēs izcīnot vienu uzvaru pār laukuma saimniecēm. Pēc gada tajā pašā
Zenicē latviešu regbistēm veicās jau krietni labāk – septiņās spēlēs izcīnītas
četras uzvaras pār Slovēniju, Serbiju, Austriju un Horvātiju. Pēc šā panākuma
Latvijas izlase pārcēlās uz A divīziju. Šogad A divīzijas čempionāts risinājās
Beļģijas pilsētā Lježā, kur mūsu meitenes 12 komandu konkurencē ieņēma 11.
vietu, apsteidzot Horvātijas komandu, ar ko pietika, lai saglabātu vietu A
divīzijā. Ņemot vērā, ka Latvijas izlases vidējais vecums ir 18 gadu, mūsu
komandai viss vēl ir priekšā. Šajā turnīrā Latvijas izlases rindās īpaši
izcēlēs Liene Vāciete, kura guva 30 no komandas 37 punktiem (vēl septiņas acis Lienes Freibergas rēķinā), turklāt
viņa bija vienīgā spēlētāja visā turnīrā, kura prata gūt piezemējumu mačā ar
pārliecinošo turnīra uzvarētāju Somiju (Latvijas izlase somietēm zaudēja ar
5:10, bet visus pārejos mačus skandidnāvietes uzvarēja ar vismaz 20 punktu
pārsvaru). Pavisam Eiropas čempionātā piedalījās 32 komandas, bet Latvija
sieviešu izlase šāgada Eiropas regbija 7 rangā ieņem 20. vietu.

Lai gan sievietes
regbiju esot spēlējušas jau 19. gadsimtā, pirmā izlašu spēle notikusi tikai
1982. gadā, kad laukumā tikās Francijas un Nīderlandes regbistes. 1991. gadā
Velsā notika pirmais pasaules čempionāts sievietēm, tagad tas risinās ik pēc
četriem gadiem (pēdējos trijos turnīros triumfējušas Jaunzēlandes regbistes).
Starptautiskā Regbija federācija (IRB) šos turnīrus gan atzina tikai 1998.
gadā. Pēdējā laikā arvien populārāks kļūst regbijs 7. Latvijā meitenes spēlē
tikai regbiju 7. Šogad Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Dubaijā pirmo
reizi notika arī pasaules čempionāts regbijā 7, kurā triumfēja Anglijas
sportistes.

Tuvākajā laikā
pasaules regbija 7 dzīvē gaidāms jauns pavērsiens – pagājušajā nedēļā
Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) izpildkomiteja ieteica regbiju 7 iekļaut
2016. gada olimpisko spēļu programmā. Tagad par to oktobrī Kopenhāgenā lems SOK
kongress. SOK izvēlējās divus no septiņiem pretendentiem – regbiju 7 un golfu,
bet atzinību neguva beisbols, softbols, karatē, skrituļošana un skvošs. Ja SOK
kongresa lēmums būs pozitīvs, tad paredzams, ka 2016. gada olimpiādē
piedalīsies 12 vīriešu un 12 sieviešu komandas. Jāpiebilst, ka SOK prezidents
Žaks Roge savulaik spēlējis Beļģijas regbija izlasē.

Bez stereotipiem

Lai gan Latvijā
daudziem joprojām ir aizspriedumi, ka regbijs ir tikai vīriešu nodarbe, turklāt
ļoti asa un agresīva spēle, Latvijas izlases meitenes Liene Vāciete, Liene
Freiberga un Laima Oganova, kuras pagājušajā gadā tika atzītas par Latvijas
labākajām regbistēm, kliedē šos stereotipus. Visas trīs meitenes vispirms sāka
spēlēt futbolu, pēc tam pievēršoties arī regbijam 7. Jāpiebilst, ka visas trīs
meitenes spēlē arī Latvijas U-19 futbola izlasē, bet pagājušajā gadā Vāciete
kļuva par Latvijas sieviešu futbola čempionāta rezultatīvāko spēlētāju.

– Ko atbildēsiet skeptiķiem, kuri uzskata, ka
regbijs nav piemērots meitenēm?

Liene Vāciete: – To pašu varētu teikt arī par futbolu,
basketbolu vai hokeju. Cilvēkiem no malas ir viegli runāt, bet viņi jau nemaz
nezina, kas tas ir. Man arī sākumā regbijs šķita kaut kas drausmīgs. Kad
pamēģināju, iegrimu tajā visā tik dziļi iekšā, ka vairs nevaru nespēlēt
regbiju. Vārdiem grūti aprakstīt tās sajūtas un emocijas, kas ir spēles laikā.

Laima Oganova: – Ir ļoti liela atšķirība starp regbiju 7 un
lielo regbiju. Mazajā regbijā nemaz nav tik daudz kontakta spēles. Es labprāt
uzspēlētu arī piecpadsmitnieku, lai gan ir mazliet bail, jo tur vajag vairāk
spēka. Regbijā 7 lielāku uzsvaru liek uz ātrumu. Tas ne uz pusi nav tik traki,
kā daudzi iedomājas.

Liene Freiberga: – Tagad meitenes nodarbojas arī ar boksu,
kur šķaida sejas. Godīgi sakot, regbijā ir daudz mazāk traumu nekā futbolā.
Traumas ir tad, ja neesi gatavs, bet, ja treniņos esi visu atstrādājis, tad arī
nav problēmu.

– Kas ir regbija pievilcības spēks?

Laima Oganova: – Trešais puslaiks (smejas). Tā ir tikai
regbijā. Mēs cīnāmies laukumā, pretinieces ir gatavas tevi norakt, bet pēc spēles visas samīļojamies, it kā mēs būtu labākās
draudzenes. Nevienā citā sporta veidā tā nav.

Liene Freiberga: – Visas dusmas paliek laukumā. Ja bijuši
kādi incidenti, tad viena otrai atvainojas un paspiež roku. Regbijā arī īpaši
izpaužas komandas gars.

– Kādi bijuši spilgtākie brīži regbija
spēlēšanas laikā?

Laima Oganova: – Pagājušā gada turnīrs Bosnijā, kad palikām
piektajā vietā. Godīgi sakot, tad bija tāda sajūta, it kā mēs būtu uzvarējušas
pasaules čempionātā. Pedējā spēlē ar Horvātiju bija vairāki papildlaiki, tur
vajadzēja atdot pēdējos spēkus, bet beigās izrāvām uzvaru. Toreiz pēc spēles visa
komanda aiz laimes raudāja. Tas bija fantastiski, nekad dzīvē to neaizmirsīšu.

– Kas patīk vairāk – futbols vai regbijs?

Liene Vāciete: – Abi vienādi. Katram savi plusi un mīnusi.
Nevar salīdzināt. Regbijā ir daudz brīvāka atmosfēra, cilvēki ir daudz brīvāki.
Futbolā viss ir stipri nopietnāk.

Laima Oganova: – Ja salīdzina Latvijas izlases, tad futbolā
ir krietni stingrāks režīms. Regbijā viss ir brīvāk, mums arī paliek laiks sev.
Mēs spējam nošķirt robežas, ko var un ko nevar. Futbolā mums to nemaz neļauj.

Liene Freiberga: – Futbola izlasē mums neļauj atpūsties. Tur
ir noteiktā laikā jāiet gulēt un jāceļas. Regbijā mēs pieceļamies, izdarām savu
darbu un tad esam brīvas.

Regbija trejmeitiņas

– Vai kādreiz nav bijuši vājuma brīži, kad
gribas visu mest pie malas?

Liene Vāciete: – Pagaidām tā nav bijis, bet varbūt pienāks
tāds brīdis. Ja kādreiz arī gadās kāda nedēļas pauzīte, grūti sagaidīt, kad būs
treniņš vai spēle. Tad jau trīc rokas un kājas.

Liene Freiberga: – Nē. Es pat neplānoju. Mēs esam kā liela
ģimene, dažreiz pastrīdamies, pēc tam atkal salabstam. Šogad Eiropas čempionātā
Beļģijā citi ļoti apbrīnoja mūsu komandas garu.

Laima Oganova: – Man tā ir bijis tikai futbolā, kad uznāk
vājuma brīži. It kā šķiet, vairs negribas spēlēt, bet vienkārši nevar nespēlēt.
Regbijā tādu domu nav bijis. Mamma mani kādreiz sūtīja trenēties tenisā. Tad es
bastoju treniņus un negāju. Šeit nav jāiet piespiedu kārtā, vari nākt vai
nenākt, taču es sēžu mājās un gaidu, kad būs nākamais treniņš. Tas ir kolektīva
un labās atmosfēras dēļ, jo mēs visas esam kopā gan futbolā, gan regbijā, arī
dzīvē visas esam draudzenes. Visu darām kopā, un tam ir ļoti liela nozīme.
Citās komandās tā nav.

– Vai kādreiz pēc spēlēm esat arī raudājušas?

Liene Freiberga: – Jā, ļoti bieži. Ne fizisko sāpju dēļ, bet
psiholoģiski.

Laima Oganova: – Iedomājieties situāciju: ir neizšķirts
rezultāts, bet pēdējās sekundēs jāsit izšķirošais dropsitiens, kur viss ir
atkarīgs no tevis – trāpīsi vai ne. Ja netrāpi, tad tas ir smagi. Mēs gan visas
cita citu saprotam – ja trāpi, esi varonis, ja gadās neveiksme, ar to dzīve vēl
nebeidzas.

– Kādi ir tuvākā laika plāni un mērķi?

Liene Vāciete: – Mēs ļoti gribētu, lai Eiropas čempionāts
vienreiz notiktu Latvijā. Lai beidzot būtu iespēja spēlēt savu fanu priekšā.
Savās mājās var nospēlēt nesalīdzināmi labāk. Kad šogad Upesciemā notika
Latvijas kausa izcīņa un malā sēdēja līdzjutēji, spēlējām ar vēl lielāku
atdevi.

Laima Oganova: – Kļūst garlaicīgi, ka visu laiku braucam
spēlēt tikai uz Lietuvu. It kā regulāri spēlējam Lietuvā, mums jau vajadzētu
būt labām draudzenēm, bet mēs īpaši nedraudzējamies. Drīzāk gan esam lielākās
ienaidnieces.

Bērnu nams

Šobrīd Latvijā
vienīgā vieta, kur meitenes var spēlēt regbiju, ir sporta klubs Imanta, ko vada Valdis Avotiņš (vairāk
informācijas var iegūt tīmekļa vietnē www.skimanta-uvs.lv).
Tagad klubā ir ne tikai vienīgā sieviešu regbija komanda Latvijā, bet arī divas
mazās meiteņu komandas (U-14 un U-12), kā arī četras dažādu vecumu puišu
vienības. Tāpat SK Imanta arī aktīvi
spēlē futbolu – sieviešu komanda cīnās par Latvijas čempionāta medaļām (pērn SK
Imanta ieguva sudraba medaļas), bet
vēl ducis jauniešu – meiteņu un puišu – komandu piedalās dažādos
turnīros. SK Imanta arī izpelnījusies Rīgas domes atzinību, divreiz
tiekot godalgotajā trijniekā konkursā Par
labāko bērnu un jauniešu sporta organizāciju Rīgā
(2006. g. – 2. vieta,
2007. g. – 3. vieta).

„Mūsu klubs oficiāli
dibināts 2002. gadā, bet reāli darbojamies jau kopš 2000. gada, kad atnācu
strādāt uz bērnunamu Imanta. Sākumā
pamēģinājām futbolu, tad regbiju, bet regbijs pirmajā kaut kā neiedzīvojās.
Pats savulaik spēlēju regbiju, tas man sirdij tuvāks. Drīz vien sekoja arī
pirmie panākumi, it īpaši meiteņu futbolā. Kopumā Latvijas čempionātos esam
ieguvuši vairāk nekā 30 medaļas. 2005. gadā pie mums sāka strādāt treneris
Normunds Bondars, tad izveidojām puišu regbija komandu, kur sāka spēlēt arī
pirmās meitenes. Pēc gada meitenes jau tik daudz spēlēja kopā ar puišiem, ka
radās doma par meiteņu komandu. Uzzinājām, ka sieviešu komanda veidojas Ķekavā,
kur lielākoties spēlēja florbolistes un regbistu sievas. Sarunājām draudzības
spēli. Lai gan viņas bija vecākas un lielākas, mēs guvām pārliecinošu uzvaru,
jo bijām fiziski labāk sagatavotas. Mums radās azarts. Diemžēl Ķekavas komanda
pēc šīs spēles pajuka. Pagājušajā gadā tika izveidota komanda Jelgavā, bet
krīzes iespaidā viņiem viss nobremzējies. Dažas meitenes spēlē kopā ar puišiem
jauniešu komandās. Divās jaunākajās Latvijas jauniešu čempionāta grupās
meitenes spēlē kopā ar puišiem. Pagājušajā gadā U-11 grupā pirmo vietu izcīnīja
mūsu meiteņu komanda. Tur gan bija atļauts spēlēt par gadu vecākām meitenēm, jo
savā vecumā meitenēm grūti sacensties ar puikām. Tā ka nākotnē mūs gaida labs
papildinājums, jo tagadējās izlases spēlētājas sāka spēlēt daudz vēlāk, kad
tehnikas pamatus ir grūtāk apgūt. Pirmsākumos klubā pārsvarā spēlēja bērnunama
bērni, bet tagad proporcija ir apmēram puse pret pusi. Regbijā pie mums brauc
meitenes no visas Rīgas," stāsta SK Imanta
vadītājs Valdis Avotiņš.

„No pirmā gada
sastāva joprojām ierindā palikušas četras meitenes. Šī komanda ir veidojusies
diezgan smagi, jo pirmajos gados bija meitenes ar smagiem raksturiem, varbūt
arī es kādreiz esmu pārāk emocionāls, tāpēc bija konfliktsituācijas. Tomēr
laika gaitā cits pie cita esam pieslīpējušies un ir izveidojies tāds kolektīvs,
kur ir patīkami atrasties. Šīs meitenes izceļas ar milzīgu pašatdevi, ko pat
vīriešu sportā būtu grūti panākt. Ar to esam izcīnījuši daudzas uzvaras, kur
pēc loģikas tām nevajadzētu būt. Pagājušajā gadā dažādu iemeslu dēļ no regbija
aizgāja treneris Bondars, tāpēc tagad man jāapvieno gan futbols, gan regbijs."

Meiteņu iespēja

Treneris Avotiņš
aicina arī citas meitenes nākt un pamēģināt spēkus regbijā.

„Regbijs izceļas ar
to, ka tie cilvēki, kuri sāk spēlēt, ar to ļoti aizraujas un viņiem šis sports
kļūst par dzīvesveidu. Regbijā arī var sākt spēlēt vecākas meitenes, jo mūsu
līmenī meitenes var ļoti ātri pretendēt uz vietu Latvijas izlasē. Tā ir laba
iespēja tām meitenēm, kuras vēl nav atradušas savu sporta veidu. Regbijā ir
vajadzīgs azarts, gribasspēks un cīņasspars. Tur valda īpaša aura, arī meitenēm
ir trešais puslaiks. Sieviešu futbols un regbijs varbūt nav paši pateicīgākie
sporta veidi, kuros darboties profesionāli. Tagad atklājām ceļu uz Ameriku.
Mūsu spēlētāja Nora Bērziņa dabūja futbola stipendiju ASV, kur studē un spēlē
studentu čempionātā. Tā ka meklējam variantus, lai meitenēm būtu motivācija un
viņas varētu spēlēt labākos apstākļos, nekā mēs varam piedāvāt šeit. Jāsaka
paldies meitenēm, kuras ir gatavas strādāt mūsu apstākļos. Rīgā ir liela problēma
ar laukumiem, tāpēc bieži jāstrādā uz sliktas kvalitātes laukumiem. Šogad
krīzes apstākļos kluba budžets ir tikai 30 procenti no tā, kas bija pagājušajā
gadā," saka Avotiņš, kurš nomierina sieviešu regbija skeptiķus.

„Ir liela starpība
starp regbiju 7 un lielo regbiju. Lielo regbiju Eiropā spēlē tikai kādas
padsmit valstis, bet regbijā 7 Eiropas čempionātā piedalās 32 valstis. Regbijā
7 ir mazāk spēka cīņas, bet lielāka nozīme ātruma īpašībām, koordinācijai.
Noteikumi vīriešiem un sievietēm ir vienādi, bet tiesnešiem ir instrukcijas
sieviešu mačos skatīties daudz stingrāk, nepieļaujot asu spēli. Sievietēm
vienīgi ir nedaudz mazāka bumba, ko gan vizuāli ir grūti pamanīt – vīrieši
spēlē ar piektā izmēra bumbu, bet meitenēm ir 4,5 izmēra bumba."

Kā izdodas apvienot
divus sporta veidus?

„Mes esam amatieri.
Atcerēsimies, ka agrāk amatieru sporta laikā arī vīriešiem vieni un tie paši
spēlēja gan futbolu, gan arī hokeju. Mums regbijā vairāk spēļu ir pavasarī un
rudenī, bet futbolā sezonas kulminācija ir vasarā. Pagaidām nav problēmu.
Meitenēm ir interesantāk, jo viņas ir aizņemtas visu gadu. Neatkarīgi no tā, ka
esam amatieri, sezonas karstākajos brīžos meitenes ir gatavas trenēties pat
sešas reizes nedēļā. Spēlējot futbolu, mēs arī fiziski gatavojamies regbijam,
un otrādi. Protams, atkarībā no situācijas pieslīpējam treniņu programmu," saka
Avotiņš, kurš jau ieskicē arī tuvākās nākotnes plānus.

„Nakamgad atkal
spēlēsim Eiropas čempionāta A divīzijā. Meitenes būs par gadu vecākas, varēsim izvirzīt
augstākus mērķus. Tagad gan grūti spriest par to, kādu varēsim izveidot
sagatavošanās procesu, jo ir tikai viena doma – visās vecumu grupās novadīt šo
sezonu līdz galam. Šogad sarīkojām pirmo sieviešu regbija 7 turnīru Latvijā,
kur spēlēja divas mūsu kluba komandas un divas Lietuvas komandas. Gribam šo
turnīru rīkot jau augstākā līmenī. Ir doma par Baltijas līgu, jo regbijā mums
pietrūkst spēļu prakses – reāli varam uzspēlēt četras piecas reizes gadā. Tāpēc
varbūt arī Eiropas čempionātā ar visiem spēlējam līdzīgi, bet bieži vien tikai
nedaudz pietrūkst līdz uzvarai."

Kristiāns GIRVIČS