Lazdiņš un eksāmeni

Latvijas handbola izlases bijušais kapteinis
Aigars Lazdiņš, kurš par valsts čempionu kļuvis tikai reizi (ASK sastāvā),
spēlējis Portugāle, tad Īslandē, bet tagad atgriezies tēvzemē. Konkrētāk – Dobeles Tenax, kur 38
gadus vecais Aigars ir gan treneris, gan spēlētājs. Tiesa, šāda loma viņam
karjerā nav pirmo reizi, lai gan tagad tā izpaužas citādāk.

Saruna ar Aigaru
bija paredzēta jau sezonas sākumā, taču tad nolēmām nedaudz pagaidīt. Lai
patrenē. Lai uzspēlē. Pēc Dobeles komandas negaidītā neizšķirta ar
Baltkrievijas vicečempionu Minskas SKA iegansts intervijai radās no
jauna, jo šajā spēlē jau varēja labi redzēt viņa darba pirmos auglīšus.
Ne
lāpīt, bet veidot
Tiesa, pēc tam
sekoja sagrāve – Latvijas un Baltijas čempions Rīgas ASK/AB.LV dobelniekus
pārspēja ar 26:49(!), un atkal nevarēja saprast, kura Tenax komanda ir
īstā?"Drīzāk tā,
kura spēlēja pret Minsku, jo mačā ar rīdziniekiem mums gandrīz nebija, kas iet
laukumā. Turklāt četri no tiem, kuri spēlēja, bija vai nu ar savainojumiem vai
apslimuši," pēc zaudējuma skaidroja Aigars Lazdiņš. "Pats arī biju
nedaudz slims un negrasījos doties laukumā, bet… dzīve piespieda. Tomēr tik
smagi zaudēt nedrīkstējām. ASK/AB.LV pašreiz ir lieliskā formā, un
Latvijā šai komandai konkurences nav. Pat ja mums būtu viss sastāvs un visi
būtu veseli, diezin vai mēs spētu uzvarēt. Taču cerēju, ka spēlēsim daudz labāk
un zaudēsim cienīgāk. Pēc mača ģērbtuvē mums notika diezgan nopietna saruna.
Vispirms jau par attieksmi. Tā padoties nedrīkst.

Joprojām neizdodas
aizlāpīt robu, kas radās līdz ar Grišanova un Ences aiziešanu. Ne jau no labas
dzīves ārējā līnijā spēlē Meluškāns, kurš agrāk bija līnijas spēlētājs. Ir
pāris perspektīvi jaunie puiši, taču viņi vēl nav stabili un nav gatavi kļūt
par komandas vilcējiem. Ārējā līnijā mums pašreiz ir tikai Krastiņš un
Veršakovs. Bet arī viņi tomēr nav spēlētāji, kuri regulāri var gūt vārtus ar
metieniem no distances. Abiem ir cits spēles stils.

Nebiju gaidījis, ka
man pašam būs tik daudz jāspēlē. Tas noteikti ietekmē komandas vadīšanu,
nepamanu dažkārt svarīgas lietas un par vēlu pieņemu vai vispār nepieņemu dažu
svarīgu lēmumu. Tā tas bija, piemēram, Baltijas līgas mačā pret Minskas Arkatron,
kad spēles beigās nemainīju komandas aizsardzību. Pašreiz nekas cits neatliek,
kā spēlēt pašam. Trenējos kopā ar visiem, daru to gandrīz pilnā apjomā.

Treniņi mums nav tik
bieži un tik kuplā skaitā apmeklēti, kā vajadzētu. Visi mūsu komandas spēlētāji
strādā un mācās, lielai daļai ir ģimenes, un tās arī viņus grib kādreiz redzēt
ne tikai vēlu vakarā vai agri no rīta. Esmu iestājies Latvijas Sporta
pedagoģijas akadēmijā, jau nokārtoju pirmo sesiju, tā ka savu turpmāko karjeru
ceru saistīt ar trenera darbu.

Žēl, ka man
neizdevās vienoties par zēnu trenēšanu Dobeles sporta skolā, jo viņiem
nevajagot, viņi paši. Slikti, ka ne tikai Dobeles, bet lielākajā daļā komandu
nav tā sauktās piramīdas, kad aiz lielās vienības ir izveidota visu vai vismaz pāris
vecumu komandu struktūra. Īslandē, piemēram, pat vairāki vienības spēlētāji divas
trīs reizes nedēļā trenē desmit divpadsmit gadu vecus zēnus. Tas viņiem ir
gandrīz kā sabiedriskais darbs, bet zēni jau kopš mazotnes sāk tuvāk iepazīt
komandu, kurā kādreiz cer spēlēt. Mums viena otra kluba vadība pat atklāti
pasaka, ka mēs jau nu nebūsim komanda, kas ņemsies ar zēniem. Latvija
taču nav ne Vācija, ne Spānija.

Īslandē apvienot
spēlēšanu ar trenēšanu bija vieglāk. Tur biju galvenā trenera palīgs un tikai
piedalījos treniņprocesā, kā arī spēļu vadīšanā. Dobelē viss ir citādāk. Te es
tikai otrkārt esmu spēlētājs. Šeit strādāju kopš augusta, un man ir vēlēšanās
turpināt to darīt. Šeit var daudz ko izdarīt. Ceru, ka pavasarī cīņa par
čempionu titulu nebūs vienos vārtos."

Šovakar ASK/AB.LV
un Dobeles Tenax savā starpā tiksies atkal, taču tagad Baltijas Handbola
līgas ietvaros. Čempiona graujošā uzvara nevar neietekmēt komandu nākamo spēli,
bet, kā šī ietekme izpaudīsies, to redzēsim.

Līdera
eksāmens

Sestdien un
svētdien, turpinot Baltijas Handbola līgas spēles, ASK (sestdien) savā
zālē un Tenax (svētdien) Dobelē uzņems Sanktpēterburgas Universitet-Ņeva
komandu. Iepriekšējo reizi šī vienība Latvijā spēlēja, būdama stabila pirmā
sešnieka komanda Krievijas handbola superlīgā (tiesa, ne jau spēcīgākajā
sastāvā), un toreiz tās nosaukums bija Stepan Rjazin/Ņeva. Slavenā
alusdarītava vairs nav handbolistu sponsore, un tas bija viens no iemesliem,
kāpēc komanda pameta superlīgu.

Universitet-Ņeva
pašreiz ir
pārliecinoša līdere Krievijas augstākajā līgā (11 uzvaras 11 spēlēs). Vienībā
galvenokārt spēlē gados jauni un sevi apliecināt griboši handbolisti. Komandai
jau ir iestrādes, lai atgrieztos un paliktu 
(par to reti kurš šaubās) superlīgā. Sanktpēterburgas vienībā ir viens
pazīstams un pat slavens spēlētājs – 45 gadus vecais vārtsargs Pāvels Sukosjans.
Viņš 2000. gadā Krievijas izlases sastāvā kļuva par olimpisko čempionu, kā arī
tās rindās bijis pasaules un Eiropas čempions.

Pārējo handbolistu
vārdi diezin vai kādam kaut ko izteiks. Taču tik un tā būs interesanti
salīdzināt, kā mūsu abas spēcīgākās komandas izskatīsies uz Krievijas augstākās
līgas līdera fona. Baltijas Handbola līgas līdzšinējās desmit spēlēs Universitet-Ņeva
guvusi 6 punktus (divas uzvaras un divi neizšķirti). 

Raimonds JŪRMALNIEKS

Pret
čempioniem. Aigars Lazdiņš (15.
numurs) profesionālā handbolista gaitās vienīgo reizi kļuvis par valsts
čempionu savu pašreizējo pretinieku –ASK/AB.LV  komandas sastāvā

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports

Izšķiršanās. Šķiet, ka šosezon Aigaram trenera tērpu
bieži nāksies mainīt pret spēlētāja krekliņu

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports