Mūsu futbols 2016
Šogad Latvijas futbola līdzjutējiem bija gan prieka brīži, gan arī lielas vilšanās — varam lepoties, ka esam stiprākie Baltijā, jo mūsu valstsvienība saglabāja savā īpašumā Baltijas kausu, taču izgāzāmies pasaules čempionāta atlases mačos, savās mājās zaudējot pat Fēru salām. Savukārt vietējos mačos šosezon varēja gavilēt Jūrmalas un Jelgavas futbola draugi. Spēkošanās notika ne tikai futbola laukumos, bet arī ārpus tiem, jo pavasarī uzmanības centrā nonāca cīņa par Latvijas futbola vadītāja vietu, tomēr varas maiņa nenotika.
GADA FUTBOLISTS
Artūrs Zjuzins
Lasot šīs rindas, jau būs zināms Latvijas Futbola federācijas tradicionālās aptaujas par gada labāko futbolistu uzvarētājs, bet mūsu žurnāls savu balsi atdeva par 25 gadus veco pussargu Artūru Zjuzinu, kurš šogad spilgti izcēlās valstsvienības mačos, ar četriem vārtiem kļūstot par Latvijas izlases gada rezultatīvāko spēlētāju. Tieši Artūra gūtie vārti mačā ar Lietuvu lielā mērā ļāva Latvijas valstsvienībai izcīnīt Baltijas kausu — toreiz Liepājā pirmajā puslaikā laukumā dominēja lietuvieši, bet uzreiz pēc pārtraukuma uz maiņu laukumā iznākušā Zjuzina vārtu guvums mainīja cīņas gaitu mums par labu. Artūrs izcēlās ar diviem gūtajiem vārtiem pārbaudes mačā ar Luksemburgu, nodrošinot mūsu uzvaru ar 3:1, tāpat arī Zjuzins guva vārtus mūsu futbola gada prestižākajā spēlē Portugālē, uz īsu brīdi izlīdzinot rezultātu. Turklāt jāpiebilst, ka Zjuzins sezonas lielu daļu mocījās ar savainojumu, izlases rudens mačos nākot laukumā uz maiņu, tāpēc vēl jo apbrīnojamāk, ka viņš spējis tā izcelties. Zjuzina vājais punkts gan bija spēle klubā, jo Krievijas pirmajā līgā viņa vieta Tambovas komandas pamatsastāvā nebija stabila. Nākamsezon Zjuzins atgriezīsies Latvijas virslīgā, parakstot līgumu uz diviem gadiem ar Riga FC.
Iepriekšējos trīs gadus Sports par gada futbolistu nosauca vārtsargu Andri Vaņinu, kurš arī šogad bija nopietns pretendents uz šo godu. Valstsvienības mačos Vaņins bija drošs un uzticams kā vienmēr, bet klubu karjerā viņam bija smags gads — pavasarī Andris sastrīdējās ar Šveices augstākās līgas kluba Sion vadību, tāpēc vasarā bija spiests pārcelties uz Šveices pirmās līgas vienību Zurich.
Diemžēl nopietnu traumu dēļ šis gads pagalam neizdevās citiem valstsvienības pamatspēlētājiem, kuri citos apstākļos noteikti varētu pretendēt uz atzinību, — Aleksandram Cauņam, Kasparam Dubram, Denisam Rakelam.
GADA PANĀKUMS
Baltijas kauss
Latvijas valstsvienība pagalam vāji iesāka 2018. gada pasaules čempionāta atlases turnīru, taču vasarā Mariana Pahara vadītā komanda sagādāja saviem atbalstītājiem arī prieka mirkļus, trešo reizi pēc kārtas iegūstot Baltijas kausu. Viss lielā mērā izšķīrās jau mūsu pirmajā spēlē Liepājā pret Lietuvas valstsvienību. Lai gan pirmajā puslaikā laukumā saimniekoja lietuvieši, divreiz mūs no nonākšanas iedzinējos glāba tikai vārtu konstrukcija, taču pēc pārtraukuma Artūrs Zjuzins un Artjoms Rudņevs ar gūtajiem vārtiem nodrošināja mums uzvaru — 2:1. Tā kā lietuvieši pirms tam jau bija uzvarējuši Igauniju, tas nozīmēja, ka pēdējā spēlē Tallinā mums pietika ar neizšķirtu pret Igaunijas valstsvienību, kas jau bija zaudējusi reālas izredzes uz kausu. Latvijas izlase izpildīja šo uzdevumu, nosargājot bezvārtu neizšķirtu.
Latvijas valstsvienība jau 12. reizi triumfēja Baltijas kausa izcīņā, lietuviešiem ir par divām uzvarām mazāk, bet igauņi Baltijas čempionu godā bijuši tikai trīs reizes — vēl pirmās republikas laikā (protams, statistikā neskaitām okupācijas periodā notikušās Baltijas kausa izcīņas, ko nekādi nevar saukt par pilnvērtīgiem valstsvienību mačiem).
Jāpiebilst, ka šogad Baltijas kausu ieguva arī Latvijas U-21 (galvenais treneris Dainis Kazakevičs) un U-19 (Aleksandrs Basovs) izlases, bet mūsu U-17 komanda (Igors Stepanovs) Baltijas kausa izcīņā palika pēdējā — ceturtajā — vietā (U-19 un U-17 vecuma grupās Baltijas kausā piedalās arī Somija).
GADA DEBITANTS
Gļebs Kļuškins
Par vienu no šīs sezonas galvenajiem atklājumiem kļuva FK Jelgava 24 gadus vecais pussargs Gļebs Kļuškins. Protams, futbola zinātājiem viņš bija pazīstams arī agrāk, galu galā Gļebs jau 2013. gadā debitēja Latvijas valstsvienībā, iznākot laukumā uz maiņu pārbaudes spēlē Katarā, taču tikai šogad Kļuškins kļuva par īstu Latvijas izlases spēlētāju, debitējot arī oficiālos valstsvienības pasaules čempionāta atlases mačos. Pēc tās spēles Katarā Kļuškins uz trim gadiem pazuda no valstsvienības kandidātu sarakstiem, bet šajā rudenī viņš atgriezās izlasē, spēlējot pamatsastāvā mačos ar Fēru salām, Ungāriju un Portugāli. Lai gan mūsu valstsvienība šajos mačos piedzīvoja zaudējumus, Kļuškins uz kopējā fona bija viens no mūsu cerību stariņiem. Kļuškins arī aizvadīja ļoti spilgtu sezonu Latvijas virslīgā, būdams viens no FK Jelgava līderiem. Rudenī Kļuškins divas reizes pēc kārtas tika atzīts par virslīgas mēneša labāko spēlētāju, kā arī tika iekļauts Latvijas virslīgas sezonas simboliskajā izlasē.
Vēl līdz šim gadam Kļuškina rēķinā bija vismaz viena spēle izlasē, bet šogad pa īstam valstsvienībā debitēja seši futbolisti. Īpaši ir jāizceļ 22 gadus vecais uzbrucējs Dāvis Ikaunieks, kurš pirmo reizi Latvijas izlases formā spēlēja Baltijas kausa mačā ar Lietuvu, bet pavisam šogad valstsvienībā aizvadīja septiņas spēles, pārbaudes mačā ar Luksemburgu gūstot arī savus pirmos vārtus izlasē. Tāpat valstsvienībā debitēja par gadu jaunākie uzbrucēji Sergejs Vorobjovs un Vladislavs Gutkovskis, 23 gadus vecais pussargs Roberts Savaļnieks, kā arī 31 gadu vecais vārtsargs Pāvels Šteinbors, bet visinteresantākais debitants laikam gan bija 31 gadu vecais argentīnietis Kristians Damians Toress, kurš šogad saņēma Latvijas pilsonību.
Vēl ir vērts piebilst, ka šogad regulāri uz Latvijas valstsvienību tika saukts arī 25 gadus vecais FK Jelgava aizsargs Mārcis Ošs, taču pagaidām limbažnieks vēl nav sagaidījis savu izdevību iziet laukumā izlases sastāvā. Tas pats attiecas arī uz Mārča kluba biedru — 28 gadus veco vārtsargu Kasparu Ikstenu, kurš ir kļuvis par valstsvienības rezerves vārtsargu.
GADA UZVARĒTĀJI
Spartaksun FK Jelgava
Šogad uzreiz divi Latvijas klubi droši var saukt sevi par uzvarētājiem — Jūrmalas Spartaks izcīnīja mūsu valsts galveno trofeju, triumfējot virslīgā, bet FK Jelgava trešo gadu pēc kārtas ieguva Latvijas kausu, pirmo reizi savā vēsturē izcīnīja valsts čempionāta sudraba godalgas, kā arī starp mūsu klubiem guva labākos panākumus Eiropas kausos.
Pirms šīs sezonas Jūrmalas Spartaka labākais sasniegums Latvijas čempionātā bija piektā vieta, tāpēc jūrmalnieku panākumu droši var saukt par pārsteigumu. Atjaunotās republikas laikā Jūrmala kļuvusi tikai par piekto pilsētu, kas tikusi valsts čempionu godā (pēc Rīgas, Liepājas, Ventspils un Daugavpils).
Lielākie nopelni par šo panākumu pienākas Spartaka galvenajam trenerim Oļegam Kubarevam no Baltkrievijas, kura rīcībā nepavisam nebija uz papīra spēcīgākais spēlētāju materiāls. Pietiek minēt, ka neviens Spartaka spēlētājs netiek aicināts uz Latvijas valstsvienību, bet no leģionāriem regulāri spēlēja tikai četri futbolisti no Baltkrievijas un Krievijas. Nākamgad gan Spartakam būs jāmeklē citi trumpji, jo Kubarevs pēc sezonas nolēma turpināt darbu dzimtenē.
Savukārt Jelgavas klubam reālas izredzes uz Latvijas čempionu titulu laupīja pagalam vājais sezonas starts, kas jau pēc deviņām čempionāta kārtām maksāja darbu trenerim Vitālijam Astafjevam. Latvijas kausu, finālā ar 1:0 pārspējot Spartaku, jelgavnieki izcīnīja jau pēc šķiršanās no Astafjeva, bet vēl pirms jaunā kluba trenera lietuvieša Sauļa Širmeļa stāšanās amatā. Toties jau Širmeļa vadībā FK Jelgava virslīgā sāka uzvaru gājienu, no priekšpēdējās vietas aizcīnoties līdz pat otrajai pozīcijai. Tomēr jelgavnieki par sevi visvairāk lika runāt ar spēli Eiropas līgā, kur Zemgales klubs vienīgais no mūsu komandām pārvarēja divas priekšsacīkšu kārtas, pārspējot Islandes Breidablik un Slovākijas titulētāko klubu Bratislavas Slovan. Trešajā kārtā jelgavniekus apstādināja Jeruzalemes Beitar. Zīmīgi, ka Jelgavas klubam bija arī visplašākā pārstāvniecība Latvijas izlasē — valsts galvenajā komandā laukumā devās aizsargs Gints Freimanis, pussargi Artis Lazdiņš un Gļebs Kļuškins, bet rezervē bija arī vārtsargs Kaspars Ikstens un aizsargs Mārcis Ošs.
Par gada neveiksminiekiem jāsauc Liepājas un Daugavpils klubi — pagājušā gada čempionvienība FK Liepāja šosezon negaidīti palika bez medaļām, bet BFC Daugavpils zaudēja vietu virslīgā.
GADA IZVĒLE
Guntis Indriksons
Šis bija īpašs gads, jo gada sākumā futbola sabiedrības uzmanības centrā bija nevis spēle futbola laukumos, bet notikumi ārpus tā — pirmo reizi 20 gadu laikā bija radusies intriga Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanās, kur ilggadējam mūsu futbola valdniekam Guntim Indriksonam izaicinājuma cimdu bija metis visai skandalozais basketbola kluba Cēsis vadītājs Krišjānis Kļaviņš.
Agrāk LFF kongresi parasti bija visnotaļ garlaicīgi pasākumi, bet šoreiz Kļaviņš ar aktīvu aģitāciju un ļoti asajiem pret LFF un Indriksonu vērstajiem izteicieniem bija piesaistījis vēlēšanām lielu uzmanību. Abi kandidāti pat devās apceļot Latviju, tiekoties ar futbola klubu vadītājiem jeb potenciālajiem vēlētājiem. Lai gan Indriksona oponents Kļaviņš solīja klubiem zelta kalnus un lielas pārmaiņas, futbola sabiedrība nebija gatava riskēt, un balsojums beidzās ar ļoti pārliecinošu Indriksona uzvaru — 84 no 96 LFF biedriem savas balsis atdeva par esošo LFF prezidentu. Tiesa, Indriksons no tribīnes publiski paziņoja, ka tas būs pēdējais viņa valdīšanas termiņš, bet par nākamo prezidentu viņš redzot tagadējo valstsvienības kapteini Kasparu Gorkšu.
Jau pēc LFF kongresa kļuva skaidrs, ka pilnīgu fiasko cietusi LFF iecere bijušā LU stadiona vietā Krišjāņa Barona ielā celt jaunu stadionu jeb Futbola mājas. Lai gan LFF jau bija iztērējusi šim projektam vairāk nekā miljonu eiro, tā bija tikai desmitā daļa no nepieciešamās summas. Tā kā pārējo naudu tā arī neizdevās atrast, Rīgas dome paziņoja, ka tur būvēs sporta un atpūtas kompleksu.
GADA NEVEIKSME
Latvija — Fēru salas 0:2
Latvijas valstsvienība pagalam neveiksmīgi iesākusi 2018. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīru, jau pēc pirmajiem četriem mačiem zaudējot cerības uz augstām vietām. Vēl pirmajā spēlē Mariana Pahara trenētajai komandai izdevās izmocīt, maigi sakot, neizteiksmīgu uzvaru Andorā (1:0), bet jau nākamajā spēlē savu skatītāju priekšā piedzīvojām kaunpilnu sakāvi mačā ar Fēru salām — 0:2. Starp citu, pirms spēles Rīgā Fēru salu izlase 15 gadu laikā izbraukumā bija zaudējusi 33 no 35 pasaules vai Eiropas čempionātu atlases spēlēm.
Tomēr visnepatīkamākais bija pat ne zaudējums, bet mūsu reakcija uz to — Latvijas izlases galvenais treneris Pahars pēcspēles preses konferencē apgalvoja, ka esam aizvadījuši labu spēli (jo Andorā spēlējām vēl sliktāk), bet valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs secināja, ka mēs ar Fēru salām esam vienāda līmeņa izlases. Iespējams, ka tā arī ir, bet, ņemot vērā, ka fēriešiem laukumā izgāja vairāki vietējā čempionāta spēlētāji, kuri futbolu apvieno ar pamatdarbu (piemēram, Fēru salu izlases kapteinis ir galdnieks), tas jau izklausījās pēc sprieduma.
Mūsu valstsvienība zaudēja arī nākamajās divās atlases spēlēs (Ungārijai 0:2 un Portugālei 1:4), turnīru tabulā noslīdot uz piekto vietu. Atceroties, ka jau pagājušo Euro 2016 kvalifikācijas ciklu, pēdējā mačā Rīgā zaudējot Kazahstānai, pirmo reizi vēsturē pabeidzām pēdējā vietā, šobrīd izlases tuvākā nākotne nekrāsojas rožainās krāsās. Prasās pēc pārmaiņām.
