Piecinieku neatņemt

Latvijas izlases florbolisti no pasaules
čempionāta Čehijā atgriezušies ar izcīnītu piekto vietu, kas ir atkārtots
labākais sasniegums sporta veida vēsturē mūsu valstī. Latvijas valstsvienības
uzbrukumu biežāk par citiem pabeidza 25 gadus vecais uzbrucējs Atis Blinds,
kurš pēc Latvijas Avīzes/LU bankrota
bija spiests meklēt jaunu komandu. Piecās pasaules
čempionāta spēlēs Blinds izcēlies ar deviņiem rezultativitātes punktiem,
ieskaitot četrus gūtus vārtus. – Prieks, ka izdevās
aizstāvēt pirms diviem gadiem izcīnītās pozīcijas, – sarunā ar Sportu uzsvēra Latvijas izlases
florbolists Atis Blinds. – Izvērtējot
mūsu valstsvienības spēlētāju meistarību, tas noteikti ir labākais rezultāts. Protams,
nepiepildīts paliek sapnis iekļūt pasaules čempionāta pusfinālā. Kā jau
iepriekš prognozēts, galvenā cīņa par otro vietu apakšgrupā bija ar čehiem. Mēs
šajā spēlē zaudējām ar 3:5. Jāatzīst, ka čehi tomēr ir pārāki par mums – uz
panākumu spēlē ar Čehiju pašlaik varam pretendēt tikai tad, ja mums uzsmaida
veiksme. Mājupceļā, ar komandas biedriem un treneriem izvērtējot sasniegto, secinājām,
ka arī pēc diviem gadiem Latvijas florbolistu galvenais izaicinājums varētu būt
spēlē ar čehiem, jo atbilstoši nolikumam ceturtās un piektās vietas īpašnieces
atkal būs vienā apakšgrupā. – Lai arī uzsveram Latvijas florbolistu cīņu
pakāpties augstāk, nedrīkst aizmirst citus sāncenšus. – Pirmajā spēlē pret
Krieviju noteikti neparādījām labāko spēli, jo tas tomēr bija mūsu pirmais mačs
čempionātā. Turklāt to tiešraidē vēroja arī līdzjutēji Latvijā. Arī mačs pret
Itāliju nebija viegls, panākums bija jāizcīna. Lielākais gandarījums ir par
uzvaru pār norvēģiem, jo vairums pirms izšķirošās spēles par piekto vietu
prognozēja panākumu tieši mūsu sāncenšiem. Oficiālajos turnīros Latvijai pirmo
reizi izdevās uzveikt Norvēģiju. Šis panākums paliks mūsu florbola vēsturē.
Norvēģi ir tehniskāki un meistarīgāki par mums, taču mēs varam ar viņiem
cīnīties un uzvarēt. Galvenais ir pašiem ievērot spēles disciplīnu un nepieļaut
nepiespiestās kļūdas. Cīņa par piekto vietu notika pēc vairāku dienu
pārtraukuma un visai agri no rīta. Bijām daudz labāk gatavi šai cīņai, jo sākām
ar varenu triecienu – guvām četrus vārtus pēc kārtas. Tikai pēc tam sāncenši
pamodās, ātri vien izlīdzinot spēles gaitu.

– Otro čempionātu Latvija ir piektā pasaulē.
Vai mainījusies mūsu valstsvienība?

– Mūsu florbolistu
lielākais progress ir vērojams fiziskās sagatavotības ziņā. Nav šaubu, ka tas
ir trenera Jāņa Volaja nopelns. Par to jau iepriekš varējām pārliecināties
Latvijas čempionāta spēlēs. Ja iepriekš vienīgi Latvijas Avīze/LU pievērsa lielu uzmanību fiziskajai sagatavotībai,
izceļoties citu komandu konkurencē, tad pašlaik liels darbs šajā jomā tiek
ieguldīts gan vasarā, gan sezonas laikā. Piemēram, Cēsu klubs palīgā aicinājis
pazīstamo treneri Ivaru Čākuru.

Vēl Latvijas izlases
florbolisti ievērojami progresējuši metienu kvalitātes ziņā. Kad pirms diviem
gadiem atbraucu no pasaules čempionāta Zviedrijā, tad visvairāk pārdzīvoju par
neizmantotajiem momentiem. Tas ir tieši saistīts ar metienu kvalitāti. Ja
pasaules čempionāta līmeņa mačos trīs reizes tiec pie labas metiena pozīcijas,
tad vismaz vienu reizi bumbiņai jālido vārtos. Par mūsu meistarības kāpumu
varējām pārliecināties šajā turnīrā mačā pret Čehiju. Izveidojām piecus vārtu
gūšanas momentus, trīs no tiem sekmīgi pabeidzot.

Ļoti augsts momentu
realizācijas procents bija arī spēlē pret zviedriem, kad guvām četrus vārtus.

Tajā pašā laikā mums
vēl ir daudz jāstrādā pie piespēļu kvalitātes, kā arī pie mākas vienā mirklī
pieņemt pareizos lēmumus par uzbrukuma attīstību vai darbību aizsardzībā. Šādas
iemaņas gan grūti gūt Latvijas čempionāta mačos, kur viss notiek daudz lēnāk.

Pusprofesionālisma virzienā

– Cik daudz neizmantotu iespēju pašam palicis
atmiņā no spēlēm Čehijā?

– Lai arī biju
Latvijas izlases rezultatīvākais spēlētājs, tomēr atgriežoties mājās nesitu pie
krūtīm un neteicu, ka spēlēju lieliski. Pirmdien vakarā atgriezāmies no
Čehijas, bet jau nākamajā vakarā biju uz RTU komandas treniņu. Čempionāta laikā
mūsu izlases treneri veica spēļu videonalīzi, kur tad arī varēja uzskatāmi
redzēt savas kļūdas. Vēl ir daudz jāstrādā treniņos, un nedrīkst apstāties pie
sasniegtā.

Florbols Latvijā
kļūst arvien spēcīgāks, pieprasījums pēc valstsvienības spēlētājiem ir liels. Labākie
florbolisti jau pamazām iegūst pusprofesionāļu statusu, jo klubi piedāvā arvien
labākus līgumu nosacījumus. Ja kādreiz florbolisti trenējās reizi vai divas
nedēļā, tad pašreiz vadošās komandas ir dubultojušas treniņu slodzes.

– Šajā pasaules čempionātā Latviju pārstāvēja
tikai pašmāju klubu florbolisti. Kur tad izdevīgie līgumi no ārzemēm?

– Citu valstu klubi
regulāri izsaka piedāvājumus Latvijas florbolistiem, taču arī pasaules florbola
lielvalstīs Zviedrijā, Somijā un Čehijā piedāvātie līgumi ir daudz pieticīgāki
nekā hokejā vai basketbolā. Nekad nedrīkst aizmirst, ka pat Latvijas labākie
spēlētāji vismaz pašreiz nevar kļūt par pasaules spēcīgāko klubu līderiem, kā
arī pretendēt uz pietiekami lielu atalgojumu. Līdz ar to doties uz ārzemēm var
vienīgi gados jauni puiši, lai gūtu pieredzi, jo pelnīt ar florbolu nav
iespējams. Latvijā florbolu varu apvienot ar labi atalgotu darbu Lāču maizes ceptuvē, tādēļ nebūtu prāta
darbs visu pamest, lai tikai aizbrauktu uz ārzemēm, kur vajadzētu visu sākt no
nulles.

Citādi nevarēja!

– Sezonu iesāki Latvijas Avīzes/LU rindās, taču kluba finansiālo problēmu dēļ nācās
to pamest.

– Lai arī Latvijas Avīzes/LU vietu virslīgā
pārņems Rīgas lauvas, es turpināšu spēlēt
RTU/Inspecta rindās. Kopumā man
piedāvājumus izteica seši Latvijas klubi, tādēļ nebija viegli pieņemt lēmumu.
Liela loma noteikti bija komandas mājvietai, kā arī vēlmei izvēlēties
pārbaudītas vērtības. RTU rindās
atkal apvienosies piecnieks – Blinds, Ainārs Juškēvičs, Pēteris Freimanis,
Remārs Vikānis un Edgars Dzeguze,
kas trīs gadus Avīzei palīdzēja
izcīnīt čempionu titulus. Ja vēl pieskaita no Avīzes pārnākušo vārtsargu Edgaru Krūmu, tad nav grūti izprast manu
lēmumu.

Atklāšu, ka visilgāk
šaubījos, vai noraidīt Talsu piedāvājumu
– komandā ir daudz labu spēlētāju, ne mazums paziņu un draugu, kā arī mans
brālis Andis. Esam izmēģinājuši spēlēt vienā klubā, taču jāatzīst, ka labāk
tomēr spēlēt pret Andi, jo tad man ir daudz lielāka motivācija gūt vārtus.

– RTU/Inspecta
ieņem tikai astoto vietu turnīra tabulā. Kādi ir šīs sezonas mērķi?

– Šī sezona līdz šim man bija neveiksmīga. Augustā savainoju plecu
un līdz ar to izkritu no ierindas uz ilgāku laiku. Tikko biju atveseļojies un atsācis
spēlēt, klubs bankrotēja… Paspēju aizvadīt divus pilnvērtīgus mačus. Kopā ar
Pēteri Freimani esam spēlējuši septiņos Latvijas čempionāta finālos pēc kārtas
un piecreiz kļuvuši par čempioniem. Arī šajā sezonā neatmetu cerības panākt
zelta medaļām bagātākos spēlētājus. Raivo Rosts, Dailis Skudrītis un Kaspars
Logins izcīnījuši pa sešiem tituliem.

Lielākie pārdzīvojumi
man ir ne tik daudz par paša spēlētāja karjeru, bet gan par Latvijas Avīzes/LU sieviešu vienību, kuru
pirms šīs sezonas uzņēmos trenēt. Izdevās sakārtot daudzas lietas šajā komandā,
apliecināt spēlētāju acīs savas spējas trenēt. Par mērķi izvirzījām Rubenes gāšanu no čempionu troņa, taču
klubs nespēja izpildīt savas saistības pret mani – pēc daudziem solījumiem
beigās saņēmu pigu. Vēlējos pavasarī
sagaidīt sava darba augļus…

Renārs BUIVIDS