Reformators Dainis Kazakevičs
Lai gan šobrīd daudzu uzmanība Latvijas futbolā pievērsta galvenokārt dažādiem skandāliem, klusi un mierīgi notiek nopietns darbs, lai varētu izaudzināt augstas klases futbolistus un atkal svinēt lielas uzvaras. Latvijas Futbola federācijā šie jautājumi ir Sporta direktora pārraudzībā. Jau divus gadus šos pienākumus pilda bijušais FK Jelgava treneris Dainis Kazakevičs, kurš vienlaikus vada arī Latvijas U-21 izlasi.
Dainis Kazakevičs ilgus gadus strādāja ar futbola klubu Jelgava, 2010. gadā ievedot jelgavniekus Latvijas čempionāta virslīgā. Turklāt jau virslīgas debijas sezonā Zemgales klubs tikai 29 gadus vecā trenera vadībā sensacionāli izcīnīja Latvijas kausu. Tomēr pēc trim sezonām virslīgā Kazakevičs atvadījās no Jelgavas kluba, pārejot uz darbu federācijā. Toreiz šāds pavērsiens bija pārsteigums, jo jau bija pierasts, ka Jelgavas futbols visvairāk asociējās tieši ar Daini Kazakeviču.
JELGAVAS LAIKS
— Kāpēc toreiz izšķīrāties par šādu soli?
—Katram cilvēkam noteiktā darbavietā pienāk brīdis, kad viņš var kļūt neefektīvs. Jelgavā bija izdarīts liels un labs darbs, bet pēdējā sezonā jau jutu, ka ir laiks kaut ko pamainīt dzīvē. Mainīt nodarbošanās specifiku vai komandu, jo jutu, ka gan puiši pie manis jau ir pieraduši, gan arī es ar vienu otru jau kopā strādāju ilgāk nekā desmit gadus.
Federācijā jau iepriekš ilgstoši darbojos dažādos amatos jaunatnes komitejā, bet 2012. gadā tiku ievēlēts arī federācijas valdē. Tad arī saņēmu piedāvājumu ieņemt LFF Sporta direktora amatu, kas līdz tam bija vakants, to ilgus gadus ar ģenerālsekretāra amatu apvienoja Jānis Mežeckis. Jelgavai 2012. gada sezona nebija izdevusies, mēs ilgu laiku bijām uz izkrišanas zonas robežas, bet skaidrs bija viens — ja Jelgava izkristu no virslīgas, tad nekur prom no komandas neietu, tādā stāvoklī klubu nepamestu, bet — kad kļuva skaidrs, ka ar komandu būs viss kārtībā, šo piedāvājumu pieņēmu. Sāku darbu federācijā ar pavisam konkrētu mērķi veikt reformas, lai galarezultātā gatavotu kvalificētākus futbolistus.
— Vai šobrīd FK Jelgava nav paraugs citiem Latvijas klubiem, kā ar saprātīgu, plānveidīgu darbu var progresēt un gūt panākumus?
— Lepojos ar to darbu, kas ir izdarīts, lepojos ar tiem cilvēkiem, kuri arī šobrīd strādā Jelgavā, jo man ir prieks, ka arī pēc manas aiziešanas FK Jelgava pierādīja, ka ir spēcīga organizācija, kurai ir gan sava struktūra, gan savi skatītāji, gan sporta bāze un pilsētas atbalsts. Tas ceļš ir pa spēkam jebkuram Latvijas klubam. Tas, ka šogad Jelgava atkal izcīnīja Latvijas kausu, bija tikai un vienīgi pelnīti. Arī tas, ka Jelgava tika pie čempionāta medaļām, bija tikai loģisks iznākums tam pakāpeniskajam darbam, kas tika veikts vairāku gadu garumā. Šobrīd Jelgavā futbolā tiek ieguldīti nopietni resursi, daudz lielāki nekā manā laikā, bet tas viss ir noticis evolūcijas ceļā, un pat ja kādu sezonu nebūs laba rezultāta, tādēļ Jelgavā futbols nebeigsies. Pat tad, kad Jelgava cīnījās par palikšanu virslīgā, tās spēles bija visapmeklētākās Latvijā, jo tur jau ir izveidojies futbola ģimenes gars. Bet Jelgava ir tikai viens piemērs. Tāpat ir Ventspils, Liepāja, METTA. Līdz ar to Latvijas futbola nākotne ir daudz gaišāka, nekā varbūt kāds no skeptiķiem gaida.
ĪSTI KLUBI
— Kādas ir LFF Sporta direktora funkcijas?
— Principā sporta direktora pārraudzībā ir visi sporta virzieni federācijā — treneru izglītība, sacensību daļa, visas izlases, viss, kas saistīts ar tiem jaunajiem virzieniem, kuri šobrīd ir parādījušies, arī sporta medicīnas un pētniecības daļa. Galvenais uzdevums ir talantu programmas, kas ar manu atnākšanu nonāca pastiprinātā uzmanības lokā, kā arī izlases. Būtiska lieta, kas federācijā ir mainījusies, — tā citādi skatās uz klubu futbolu, veic nopietnas investīcijas klubu futbolā, īpaši jaunatnes futbolā, veidojot jaunatnes akadēmijas, palīdzot tām attīstīties. Manuprāt, tas ir būtisks pagrieziena punkts domāšanā — ja Latvijā nebūs stipru un spēcīgu klubu, tad arī Latvijas izlasei nebūs panākumu. Tas ceļš, kas tika iets deviņdesmitajos gados un divtūkstošā gada sākumā, kad bija viens flagmanis, tolaik bija pareizs un rezultatīvs, bet šobrīd situācija Latvijas futbolā ir ļoti mainījusies. Arī katrai apstākļu sakritībai apakšā ir kaut kāds pamats. Agrāk tas pamats bija Skonto klubs, bet šobrīd akcenti Latvijas futbolā ir pamainījušies.
— Ar bērnu masveidību mums viss ir kārtībā, taču profesionālajā līmenī sākas problēmas…
— Apakšējos segmentos, jaunatnes futbolā ļoti daudz darām un daudzās lietās esam labā līmenī. Ieguldām infrastruktūrā, reģionos ir jauni stadioni, sintētiskie laukumi, daudz kas ir sakārtots. Izņemot tikai pašu galveno — nacionālo stadionu. Bet lielākā problēma ir augšējais segments — virslīga. Manuprāt, nākotnē sevi pilnībā attaisnos pirmās līgas reorganizācija, dublieru čempionāta atjaunošana, jo redzam, cik plaša ģeogrāfija ir pirmajā līgā.
Virslīgā mums vēl ir atsevišķas komandas, kuras nespēj izveidot savu struktūru, piramīdu. Tas ir svarīgi, lai nākotnē nesaskartos ar tām problēmām, kas šobrīd ir aktuālas totalizatoru skandālu sakarā. Ja aiz tevis ir bērni, pilsēta, fani, tad nevar tik atklāti nodarboties ar tām lietām, ar kurām dažas komandas nodarbojas, jo viņiem nav nekā un nav atbildības pret nevienu. Par to jau bija jādomā stipri agrāk, bet mēs uz to iesim pavisam stingri, lai virslīgā varētu spēlēt tikai klubi ar savu jaunatnes akadēmiju, noteikti augs prasības pret finanšu caurskatāmību, infrastruktūru. Šajā ziņā neredzu nekādas problēmas, ka šā iemesla dēļ viena vai divas komandas vairs nespēlēs virslīgā. Ja tādēļ virslīgā nebūs desmit, bet astoņas komandas, nekas nenotiks. Manā izpratnē lielāku cieņu iemanto otrās līgas klubs, kam varbūt ir divas bērnu komandas, kur var just, kam tas klubs ir vajadzīgs, vai arī ir kāds idejiskais piepildījums.
Arī skatītāju problēma eksistē ne jau spēles līmeņa dēļ, jo, pirmkārt, nedomāju, ka spēles līmenis ir ļoti vājš, bet, pat ja būs divreiz augstāks, ne jau tas sauks skatītāju uz stadionu. Latvijas čempionātā skatītājus tribīnēs sauks piederības sajūta, lokālpatriotisms, spēja šo pasākumu padarīt par īstiem svētkiem ar savu ideju. Šajā ziņā pat labākajiem piemēriem Latvijā vēl ir daudz jāstrādā, lai šo identitāti attīstītu. Tas ir pamatu pamatā. Nekas, ja Latvijas virslīgā visas nebūs profesionālas komandas, jo citreiz laba amatieru vienība ar savu ideju ir daudz labāka nekā kāda pseidoprofesionāla komanda.
FUTBOLA AKADĒMIJAS
— Šogad, kā jau ierasts, skandālu centrā bija Daugavpils Daugava. Lai gan pirms sezonas Daugavai sākumā pat netika izsniegta licence dalībai virslīgā, jo tai nav savas jaunatnes akadēmijas, taču vēlāk Apelācijas komisija lēma citādi.
— Šiem klubiem, kurus nepielaida čempionātam Licencēšanas komisija (Daugava un Skonto), bija reālas problēmas ar prasību izpildi. Tas, ka vēlāk Apelācijas komisijas priekšsēdētājs tika atcelts no amata, liecina, ka arī federācijā notiek procesi, lai daudzas lietas sakārtotu. Mūsu vēlme ir, lai futbola federācija būtu organizācija, kurai reāli uzticētos. Mēs kaut ko varam izdarīt labāk vai sliktāk, bet tam visam jābūt godprātīgi. Skaidrs, ka daudzi klubi ilgstoši bija pieraduši, ka šur un tur ir atkāpes, bet mēs arī šobrīd nevaram kā ar cirvi nocirst, tāpēc pirmos trīs gadus pieļaujam šos sadarbības līgumus ar citām jaunatnes akadēmijām, bet pēc tam vairs tādas iespējas nebūs, tāpēc pa šiem trim gadiem katram klubam ir jāizveido sava akadēmija. Tas nav ar mērķi sarežģīt dzīvi klubiem, bet ar mērķi izveidot skaidri pārskatāmu sistēmu, kurā komandām viendienītēm un komandām bez idejas nebūtu vietas Latvijas futbola elitē. Lai cik mēs labi arī strādātu jaunatnes līmenī, ja šie jaunie puiši nonāk līdz virslīgas klubam, kurā strādā ne tikai pie tā, lai labāk spēlētu un sasniegtu labākus sportiskos rezultātus, tas mūsu ieguldītais darbs būs bijis veltīgs. Tāpēc mūsu pienākums ir sakārtot šo vidi, attīrīt to no cilvēkiem, kuri negrib attīstīt futbolu un nodarbojas ne ar tiem jautājumiem.
— Ko īsti nozīmē futbola akadēmija, jo šo nosaukumu iegūst ne jau katrs jaunatnes klubs?
— Visi Latvijas futbola klubi līdz šā gada beigām iziet akreditācijas procesu. Klubi tiek iedalīti četrās kategorijās — futbola akadēmijas, pirmā, otrā un trešā līmeņa klubi. Lai iegūtu akadēmijas statusu, ir pavisam konkrētas prasības — audzēkņu skaits, komandu skaits, treneru kvalifikācija, infrastruktūra. Šobrīd Latvijā ir 11 futbola akadēmijas, ar kurām ikdienā strādā LFF cilvēki, kuri uzrauga treniņu procesu un cenšas palīdzēt tā uzlabošanā.
AIZDOMU ĒNA
— Kā vērtējat šo virslīgas sezonu?
— Čempionātu ietekmēja tas, ka visas sezonas gaitā noritēja kabinetu cīņas, cīņa par taisnību daudzos aspektos. Ja redzam, ka procesi nenotiek pareizi, tad nevar ieņemt strausa politiku un tēlot, ka nekas nav noticis. Ja ir klubi, kas nemaksā algas spēlētājiem vai nemaksā nodokļus, bet tā vietā paņem divus spēlētājus, kas izšķir čempionāta likteni, tad tie atrodas negodīgas konkurences apstākļos ar citiem klubiem, kuri varbūt nepaņem dārgāku spēlētāju, jo apzinās, ka nespēs viņam samaksāt. Šajā ziņā šis bija viens no sarežģītākajiem čempionātiem.
Iepriecināja, ka daudzās komandās spēlēja gados jauni spēlētāji, kuri ar laiku varētu būt mūsu nacionālās izlases sastāvā. Tāpat jāatzīmē konkurence daudzos tabulas segmentos, jo, pat neskaitot čempionus FK Ventspils, vēl četras komandas līdz pat pēdējam cīnījās par vietu Eirokausos. Spēles līmenis nav tik vājš, kā to grib pasniegt, bet ir arī skaidrs, ka ir daudz darāmā, lai futbolu kā preci varētu pat ne pārdot, bet dot iespēju publikai to baudīt. Esmu pārliecināts, ka potenciālais Latvijas futbola skatītāju skaits ir pietiekami liels. Paskaitiet, cik ir cilvēku, kas iesaistīti futbolā amatieru līmenī vien?! Ļoti daudz.
— Kā pa šiem gadiem mainījies Latvijas čempionāts?
— Šobrīd Latvijas čempionāta uztvere saistās ar daudzām negācijām, agrāk vairāk runāja par futbolu. Kad 2010. gadā mēs ar Jelgavu sākām spēlēt virslīgā, tur bija vairāk veselīgā romantisma, bet tagad gandrīz katra spēle tiek uztverta ar aizdomām. Pat tur, kur nekā tāda nav, daudzi mēģina saskatīt kaut kādu manipulāciju. Diemžēl cilvēki, kas futbolā iesaistīti, to visu tik tālu noveda, tāpēc šobrīd ir īstais laiks šos ļaudis no futbola izolēt. Tas ir jāizdara, ja gribam atgūt līdzjutēju uzticību.
— Kad policija ķērās pie Daugavpils Daugavas lietas, tas diez vai kādu pārsteidza, jo tribīnēs jau gadiem ilgi runāja par Daugavpils kluba negodīgo spēli? Cik nopietna ir šī sērga?
— Šī sērga ir nopietna. Būtisks ir futbola ekonomiskais aspekts, jo futbolisti nav īpaši nodrošināti un ir jūtīgāki pret piedāvājumiem no negodīgiem cilvēkiem nekā citās sporta spēlēs. Ir dažas komandas, kur tas tiek organizēti darīts, bet noteikti tas nav raksturīgi vairākumam komandu, varbūt ir vēl kādi atsevišķi spēlētāji, kuri kaut ko tādu kādreiz ir darījuši. Galvenās problēmas ir ar diviem trim klubiem, un esmu pārliecināts, ka šo klubu mūžs Latvijas futbolā nebūs ilgs. Tiesībsargājošās iestādes šajos jautājumos strādāja jau pusotru gadu, tagad spēlētāji saprot, ka viss ir nopietni. Efekts cīņā ar šo sērgu būs tad, kad kāds par savu negodīgo rīcību būs saņēmis reālu sodu. Tad mēs varēsim teikt spēlētājiem, ka ir divi ceļi — vai nu realizē sevi kā futbolists un ar tīru sirdsapziņu katru nakti ej gulēt, tad arī ir iespēja nopelnīt naudu ar labu līgumu, vai arī riskē, bet tad draud cietums, diskvalifikācija un karjera var beigties, pat neiesākusies. Tas ir būtisks arguments.
Tā problēma neaprobežojas ar vienu vai divām komandām, bet esmu pārliecināts, ka vairākums futbolistu spēlē tīri. Tas ir pats sākums, šajā procesā vēl ir ļoti daudz darāmā. Reāli just, cik liels būs tas grūdiens, varēs pēc pusgada vai gada, kad redzēsim, kādas sportiskās sankcijas tiks pieņemtas, kā tās lietas iztiesās tiesās.
CITA KLASE
— Kopš pagājušās vasaras jūs arī esat Latvijas U-21 izlases treneris. Pagājušais Eiropas čempionāta atlases cikls Latvijas U-21 izlasei nebija veiksmīgs, jo apspēlējām tikai Lihtenšteinu, netiekot pie punktiem mačos ar pārējām trim pretiniecēm — Šveici, Horvātiju un Ukrainu. Kāpēc tā?
— Nekad neteikšu par savu komandu, ka mums nav labu spēlētāju. Problēma ir tāda, — kamēr viņi spēlē jauniešu U-17 un U-19 izlasēs, atpalicība no vienaudžiem nav tik liela, jo arī viņu vienaudži tad vēl spēlē jaunatnes akadēmiju līmenī. Pēc tam mūsu futbolisti turpina spēlēt Latvijas virslīgas čempionātā, bet U-21 līmenī mums jau sanāk spēlēt ar citas klases komandām. Ja mēs spēlējam ar savas klases komandām Baltijas kausā vai Sadraudzības kausā, tad rezultāts ir līdzvērtīgs, bet — kad spēlējam ar Horvātiju vai Šveici, tur jau ir spēlētāji, kuri spēlē solīdos Eiropas klubos. Viens piemērs — pērn spēlē ar Šveici viņiem laukumā bija Anglijas premjerlīgas spēlētājs Kasami, kurš jau tur guva vārtus. Bet mums pat lielajā izlasē šobrīd nav neviena spēlētāja, kurš Eiropas stiprākajās piecās līgās regulāri spēlētu kāda kluba pamatsastāvā.
Manuprāt, mēs progresējam. Šogad mačā ar Horvātiju, kur arī bija viens futbolists, kurš vēl vasarā spēlēja Pasaules kausā (Ante Rebičs), demonstrējām cienīgu spēli (1:3), arī Ukrainā bijām konkurētspējīgi, zaudējot tikai spēles kompensācijas laikā (1:2). Jā, mums bija viena ļoti slikta spēle Šveicē (1:7). Pirmais iemesls bija tas, ka mēs labā līmenī funkcionālā ziņā nespējām piecu dienu laikā nospēlēt divas spēles pēc kārtas. Otrs — mēs pārvērtējām savus spēkus un izvēlējāmies atvērtāku taktiku, nekā to vajadzēja spēlē ar Šveici. Vajadzēja varbūt vairāk noslēgties, — to es pilnībā ņemu uz sevi.
Šogad ļoti pozitīvi, ka mums no 11 pamatsastāva spēlētājiem septiņi astoņi bija divus trīs gadus jaunāki par pretiniekiem, tāpēc viņi varēs spēlēt vēl arī nākamajā ciklā. Tā mēs jau būvējam komandu nākamajam ciklam, jo 1994. un 1995. gadā dzimušo spēlētāju sastāvs ir reāli spēcīgāks.
Mums ir spēcīgi spēlētāji. Var minēt Jāņa Ikaunieka piemēru, kurš ar labu spēli debitēja lielajā izlasē, vēl ir vairāki citi labi spēlētāji. Kopumā tendence ir pozitīva, bet skaidrs, ka tā vēl jārealizē gala rezultātā, gatavos spēlētājos, kurus gribētu iegādāties Eiropas lielo līgu klubi.
— Ko darīt, lai mēs spētu turēt līdzi Eiropas līmenim?
— Mums ir potenciāls, lai izaugtu spēlētāji, kuri varētu spēlēt labos Eiropas līmeņa klubos. Varbūt pietrūkst kvalitatīva darba, lai mēs varētu iekārtot šos jaunos spēlētājus labos klubos. Federācija šajā sakarā domā par vairākām talantu attīstības programmām. Viena no tām ir LMT Futbola akadēmija, kurā mēs no reģionālajām izlasēm atlasām U-13, U-15 vecuma spēlētājus, ar kuriem papildus strādājam, lai viņus sagatavotu jauniešu izlasēm. Šīs komandas vedam Eiropas turnejās, kur spēlē draudzības mačus ar laba līmeņa Eiropas akadēmiju komandām, mēs varam salīdzināt spējas un veidot kontaktus šādu akadēmiju līmenī. Tā ir iespēja arī parādīt, ka mums ir talantīgi spēlētāji.
Mēs domājam, kādā veidā palīdzēt mūsu jauniešiem integrēties Eiropas futbolā. Mums jābūt pacietīgiem un jārada apstākļi, lai talantīgie puiši pēc vidusskolas beigšanas nepamestu futbolu, jo viens no grūtākajiem posmiem ir pāreja no jauniešu uz pieaugušo futbolu. Tagad gan ir pluss, ka daudzi jaunie spēlētāji spēlē virslīgā un kaut kāds atlīdzības līmenis tajā ir.
— Šogad svinējām desmit gadu jubileju kopš mūsu sensacionālās dalības Euro 2004 finālturnīrā. Toreiz šķita, ka tā būs laba platforma, lai mēģinātu nostiprināties jaunā kvalitātē. Vai mēs esam izmantojuši šo izdevību un kāds ir skats nākotnē?
— Domāju, ka visu potenciālu nerealizējām. Bija augšupeja, pēc tam sekoja tāds pašapmierinātības posms. Šobrīd ir skaidrs, ka atkal ejam uz augšu. Tagad ir vairāk resursu, lai attīstītos. Piemēram, pagājušajā gadā LFF dažādām attīstības programmām, kas tieši saistītas ar klubu atbalstu, iztērēja tuvu pusmiljonam. Katra jaunatnes akadēmija no LFF saņem gandrīz 30 tūkstošus eiro gadā, agrāk nekas tāds nav bijis, šis ir pirmais gads.
Runājot par nacionālo izlasi, jāņem vērā zināms cikliskums. Pēc tam, kad spēlētāji, kuri ilgstoši gāja uz šo panākumu — iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā —, pakāpeniski atvadījās no lielā futbola, izveidojās zināms vakuums. Notiek pakāpeniska izlases atjaunināšana. Mēs spēlējam atbilstoši saviem spēkiem, tiem resursiem, kādi mums ir.
Viens no virzieniem, kurā vēl LFF strādā, ir mūsdienīgu metožu apgūšana un izmantošana. Mums ir Sporta medicīnas pētniecības daļa, kas uzrauga un analizē treniņu procesu. Latvijas čempionātā veicam GPS analīzi, lai konstatētu, kādi ir spēlētāju fiziskie stāvokļi pirms un pēc izlašu spēlēm. Nacionālajai izlasei ir piesaistīts spāņu fiziskās sagatavotības treneris, kas strādā, izmantojot modernu metodiku.
Šobrīd galvenais ir panākt, lai futbolisti vismaz spēlētu Eiropas vidusmēra klubos un būtu ar regulāru spēļu praksi. Citādi panākumiem būs gadījuma raksturs. Kad visos pārējos darba segmentos varēsim ielikt atzīmi lieliski, tad arī nacionālā izlase spēlēs atbilstošā līmenī. Šobrīd mums ir garš darbu saraksts, kas tiek pildīts.
Dainis KAZAKEVIČS
Futbola treneris
Dzimis: 1981. gada 31. martā Bauskā
Amats: LFF Sporta direktors, Latvijas U-21 izlases galvenais treneris
Kvalifikācija: UEFA-PRO kategorija
Spēlējis: Jelgavas BJSS
Trenējis: FK Viola (Jelgava), FK Jelgava
Lielākais panākums: 2010.gada Latvijas kausa ieguvējs
