Sirdsamatieres

Latvijas
čempiones Rubenes florbolistes vienuviet grūti sastapt, jo sezona beigusies,
kaut gan… Jau augustā viņām jāpiedalās Eiropas čempionvienību kausa izcīņas
kvalifikācijas turnīrā, un Kocēnu sporta namā meitenes var manīt arvien biežāk.
Par dzīvesveidu un vaļasprieku stāsta vārtsardze Dace Rumbiņa, komandas
kapteine, centra uzbrucēja Zeltīte Bankava, aizsardzes Linda Līce un Guna
Spalva un labās malas uzbrucēja Ieva Veide.
Kocēnu sporta
namā ģērbtuvju rindā uz pirmajām durvīm glīts uzraksts Rubene/Rants.
Durvis atver smaidoša meitene ar slapjiem matiem – komandas vārtsardze Dace
Rumbiņa un steidz paziņot, ka tikko noskrējusi krosiņu…Silti mājīgā,
gaišā telpa stipri atšķiras no redzētajām skarbajām sportistu ģērbtuvēm, jo te
ir pat skaisti. Gaiss smaržo, kopā sajaukušies dažādas kosmētikas aromāti, uz
trim atvērtajām skapīšu durvīm karājas koši dvieļi, pie sienas spogulis,
visdažādākie šampūnu un dušas želeju flakoni sarindojušies dušas telpā.Ģērbtuvē ir
daži apbalvojumi un Viļņa Burceva portrets, – ar bijušā Kocēnu pagasta
priekšsēdētāja gādību (viņa sirds pirms trim gadiem pēkšņi piestāja) tika
izveidots Kocēnu sporta klubs, uzcelta šī sporta zāle, un varēja sākties lauku
meiteņu ceļš uz slavu.
200 km
starp treniņiem
Visi Rubenes
treniņi notiek Kocēnu sporta nama zālē otrdienu un ceturtdienu vakaros, sezonas
karstumā ir bijuši izņēmumi, kad vietējās meitenes braukušas uz Rīgu un bijis
arī trešais treniņš Rīgā.Linda uzsver,
ka pagājušajā sezonā treniņi bijuši smagāki, proti, vairāk trenēta
fiziskā sagatavotība, pošoties Eiropas kausa izcīņai janvārī. "Tas
noderēja, īpaši, kad bija kvalifikācijas spēles ar somietēm un zviedrietēm, jo
šīs komandas spēlē spēka florbolu. Izturējām, jo bijām labā formā.

Fizisko formu
palīdz uzturēt Valmieras vieglatlētu treneris Raitis Ravinskis. "Ikdienas
treniņi parasti sākas pusastoņos vakarā, kad atbraukušas un pārģērbušās
rīdzinieces, pēc desmitiem Rīgas meitenes sēžas mašīnās un brauc atpakaļ."

Braukāšana no
Rīgas diez vai ir tik viegla, jo meitenes dodas ceļā ar divām mašīnām un kādai
jābūt pie stūres, bet pēc smaga treniņa atkal jāsēžas mašīnā un pa tumsu
jābrauc atpakaļ.

"Kāpēc
neesmu Rīgas klubos?" pati sev vaicā Dace Rumbiņa, kura strādā Rīgā.
"Nu negribu! Citiem tas liekas šausmīgi, ka man divreiz nedēļā darbdienās
jābraukā uz Valmieru, visi saka: "Ārprāts, kā tu to vari!" Bet te ir
mūsu istabiņa, mana komanda, te man ir savs skapis, kurā varu atstāt mantas.
Tas tizlākais, ka izbraucam no Rīgas piecos un tad korķos jāsēž, kamēr
tiekam laukā."

Dzīve un
aukles

Dažas meitenes
florbola dēļ ir palikušas mācīties Valmierā un iestājušās Vidzemes augstskolā.
"Es arī tāpēc atnācu atpakaļ no Rīgas," atzīstas Linda Līce.
"Karjera darbā un izglītība arī ir svarīga, bet karjera nesniedz tās emocijas,
ko florbols."

"Daudz ar
mums auklējas," piebilst Dace. "Vismaz savi līdzekļi nav jāiegulda – mums
tiek doti apavi, nūjas, tērpi, ir apmaksāta braukāšana no Rīgas. Paldies, ka
mums to dod, lai varam nodarboties ar vaļasprieku!" Dace uzteic attieksmi:
"Tādi it kā sīkumi, ja pēc treniņiem, piemēram, Ilvis Pētersons,
sabiedrības Kocēnu sporta klubs valdes priekšsēdētājs, atnes augļus. Vēl
mums ir forša dakterīte, kas arī izmasē, kad vajag."

Uzbrucēja Ieva
gan nosmej, ka dažubrīd florbols esot līdz kaklam: "Tāpēc, ka
dzīvojam, lai spēlētu florbolu, liekas, ka nekas cits dzīvē īsti
nenotiek." Tomēr kaut kas neesot kārtībā tajā nedēļā, kad kādu iemeslu dēļ
neesot bijusi uz treniņu, kaut kā pietrūkstot…

Kāds vārds
Dainītim

Dainītis ir
komandas treneris Jānis Dainis, kuru citādi meitenes nemaz nesauc, un tikai
pirms Jāņiem atceras, ka viņam ir arī vārds. "Treneris mums dod brīvību –
ja kādreiz ir ļoti slikts garastāvoklis vai nejūties labi, tad var nenākt uz
treniņu," stāsta Ieva. Šī demokrātiskā attieksme pārsteigusi trīs
jaunpienācējas, un tas palīdzējis Tatjanai Varšai, Santai Liepiņai un Baibai
Jurušai iejusties kolektīvā.

"Ar Baibu
vispār bija interesanti," atceras Dace. "Viņa atnāca pie mums uz
pussezonu, lai piedalītos pirmajos Eiropas kausos, bet viņai iepatikās. Baiba
salīdzināja ar citiem un novērtēja, ka šis ir foršākais kolektīvs un citur
vairs viņai negribas."

Ieva domā, ka
ar meitenēm ir jāmāk runāt un Jānis Dainis to labi prot, jo atradis īsto
pieeju, kā meitenes uzrunāt un panākt līdzdarbošanos. Guna Spalva:
"Dainītis nebļauj uz mums un tāpēc, kad viņš sadusmojas, ja mēs pļāpājam
ilgi un nedarām to, ko liek, tad mums nāk smiekli. Smejamies, jo esam
ieraudzījušas, ka viņš dusmojas, un tad viņš vēl vairāk paliek dusmīgs, ka mēs
visas smejamies par to, ka viņš ir dusmīgs…" arī tagad smejas Guna.
"Īstenībā spēles laikā citreiz viņš mums varētu vairāk uzdot,"
piebilst Ieva. "No malas redzam, ka citi treneri baigi bļauj un citreiz
meitenes līdz asarām noved. Mums būtu ļoti grūti strādāt ar tādu cilvēku, jo
nav pierasts. Man liekas, ka nav jēgas tādai drausmīgai disciplīnai, es pat
nezinu, kas būtu ar komandu, ja mums ieviestu dzelzs režīmu, ka jābūt katrā
treniņā, un ja neesi ticis, tad seko kaut kādas sankcijas."

Zosis un
zvaigznes

"Pirms
svarīgākām spēlēm neviens nav jāmudina, visas meitenes pašas cenšas
ierasties," saka Guna. "Kopumā ar treniņu apmeklēšanu mūsu komandā
nav problēmu, jo meitenes grib uzvarēt, mēs kopā ejam uz vienu mērķi un centīgi
trenējamies."

"Dainītim
ir ļoti liels pluss – viņš ir ļoti mierīgs, skatās uz visu pozitīvi. Viņš ir
neitrāls un nekad neiesaistās intrigās, paliek malā, nekad nenostājas vienā vai
otrā pusē," pamanījusi Dace. "Vēl laba īpašība, ka viņš visām
meitenēm dod iespējas. Citi treneri tikai pukst, ka "tā zoss jau neko
nevar izdarīt", bet viņš dod iespēju. Piemēram, Guna, sākumā bija laba,
tad kaut kas notika, un gāja sliktāk, bet pēkšņi atkal ir progresējusi un ļoti
labi spēlē aizsardzībā. Trenerim jāprot celt, nevis nolikt, lamāt, un saukāt
par lošiem. Protams, kad ir atbildīgas spēles, tad pārsvarā komandas
zvaigznes ir laukumā un velk komandu, bet tāpēc jau tā ir komanda."

Stingrā
Zeltīte

Kad meitenes
pārāk aizčalojoties, kas, protams, ir raksturīgs tikai daiļā dzimuma būtnēm,
tad reizēm palīgā trenerim nākot stingrā kapteine Zeltīte. Kā viņa ko pasakot,
tā iestājoties klusums.

"Man
patīk trenēties, to pat nevar izstāstīt, kā tas ir," apgalvo kapteine.
"Pilnveidojam tehniku, dažādas taktikas. Un vēl pēc treniņa un pēc spēlēm
ejam uz trenažieriem. Izturība florbolā ir vajadzīga."

Zeltīte
beigusi Sporta pedagoģijas akadēmiju, šoziem atpūtusies, bet nākamo sezonu jau
droši vien strādās par sporta skolotāju. Viņa tika aicināta par U-19 meiteņu
junioru Latvijas izlases otro treneri, bet Zeltītei šķita par grūtu izbraukāt
no Rubenes. Jānis Dainis domā, ka viņa kļūs par labu florbola treneri.

Katram ir sava
aizraušanās, un man tas ir florbols," nopietni nosaka Zeltīte. "Starp
citu, Zeltīte ir ļoti laba spēlētāja, un man pat gribētos teikt, ka labākā
Latvijā. Viņa ir tāda klusiņa un kautrīga, bet viņa mums ir autoritāte,"
komandas kapteini vērtē Dace Rumbiņa.

Tā iznācis, ka
lielākoties meitenes, kā pašas saka, nāk no viena pagalma un tāpēc
nekašķējoties. "Ja kāds uz laukuma kādā epizodē ko sliktu pasaka vai
uzbrēc, esam jau iemācījušās, ka to nedrīkst uztvert personiski, jo citādi
sākas aizvainojumi, bet tādas lietas nevar būt, ja komandā jāspēlē,"
secinājusi Guna. "Jāņem vērā, ka arī otram cilvēkam ir emocijas un varbūt
viņš tajā brīdī cīnās vairāk nekā tu un grib, lai būtu rezultāts. Pēc spēles
arī cenšamies viena otru nomierināt, ja kādai vairāk emocijas sakāpušas."

Naudas skāde

Rubenietes
atceras, ka pirms daudziem gadiem pašām vajadzēja maksāt divus latus ceļam, kad
braukušas uz sacensībām. Par savu naudu pirkti arī tērpi un nūjas. Visas
florbolistes vienbalsīgi saka, ka negribētu saņemt nekādu atalgojumu, jo tad
būtu jāinteresējas, vai vienam nemaksā vairāk, otram mazāk, un būtu kašķi.

"Ja
godīgi, es nekad neesmu domājusi, ka ar florbola spēlēšanu varētu naudu
pelnīt," nosaka Linda Līce. "Man tas vienkārši viss patīk. Un vienmēr
ejam laukumā ar pārliecību, ka jāuzvar, nevis, ka par uzvaru kaut kas
jānopelna."

Meitenes
norāda, ka arī Rubenes puišu komandā viens par otru ceļas un krīt un cīnās no
sirds, bet Cēsu Lekringā spēlētājiem maksā, un viņi iet kā uz darbu.
"Man liekas, ka viņiem būtu labāki rezultāti, būtu tikuši augstāk par
ceturto vietu, bet pietrūka vienotības, jo katrs gāja atstrādāt savu
naudu," prāto Linda.

Priekšnieki
un pasniedzējas

Vai studiju
biedri un kolēģi lepojas ar Latvijas čempionēm? Guna stāsta: "Kad dabūjām
zeltu, meitenes augstskolā smaidīja: "O, re kur nāk mūsu čempione!"
angļu valodas pasniedzēja apsveica ar uzvaru, teica, ka esot avīzē
lasījusi."

Dace Rumbiņa
strādā Rīgā kompānijā KPMG biznesa konsultāciju jomā, viņas darbdiena ir
diezgan intensīva. "Florbola laukumā ir pilnīgi cita vide, un es varu riktīgi
labi relaksēties no darba. Man ir forši priekšnieki, kuri man ļauj ņemt atvaļinājumus,
kad braucu uz turnīriem ārzemēs, un interesējas, kā veicas. Kad spēles notiek
Rīgā, tad atnāk arī daži kolēģi un fano par mūsu komandu. Pēc zelta medaļas
izcīnīšanas mani visi apsveica un dāvināja puķes."

Florbols nav
tas, kas hokejs vai basketbols, ko visur translē un visi redz. Meitenes norāda,
ka tomēr arī florbolā sportistiem ir ļoti augsti sasniegumi, bet tos neievēro.
Dace, kurai jau četras reizes nācies aizstāvēt Latvijas godu arī pasaules
čempionātos, piezīmē, ka mūsu hokejisti, par kuriem visi tā jūsmo, pasaulē
spēja iegūt tikai 11. vietu, bet Latvijas sieviešu florbola izlase iepriekšējā
pasaules čempionātā Dānijā izcīnīja 4. vietu. "Mēs spējam būt pasaulē
ceturtās labākās! Pasakiet man, vai daudzām komandām Latvijā vēl ir tādi
sasniegumi?!" vaicā Dace.

Skaistules
ar nūju

Vai jebkura
Latvijas daiļava var spēlēt florbolu? Guna saka: "Man liekas, ka tas viss
nāk ar laiku, pamazām uztrenējas, bet jābūt arī izpratnei. Tomēr jebkurš nevar
vārtos stāvēt! Ir bijušas meitenes, kuras atnāk patrenēties kā vārtsardzes, bet
nesanāk. Nav tā reakcija vai arī neatkarīgi no tā, ka galvā ķivere, aiztaisa
automātiski acis, kad bumbiņa nāk virsū."

"Vārtsargam
nepieciešama reakcija," komentē vārtsardze Dace. "Bet pats
svarīgākais ir psiholoģiskais faktors, ir jāspēj noskaņoties spēlei,
jākoncentrējas, nedrīkst atslābt, jācīnās par katru bumbiņu."

Dzirdēju, ka
junioru izlases meitenes pirms spēlēm uztraucas, kā laukumā izskatīsies, bet
rubenietes saka, ka Latvijas čempionēm tas nedraudot, viņas spējot pilnībā nodoties
spēlei, un vienīgā rūpe esot, kā saspraust matus, lai tie netraucētu un
nekristu acīs.

Savdabīgs
tips kolektīvā

Ko saka
vecāki? „Kad es mājās čīkstu, ka
man, piemēram, celis sāp, tad mamma saka, ka jāmet tā spēlēšana malā un nav ko
bojāt veselību," stāsta Ieva, saprotot, ka vecāki tajos brīžos bērnu žēlo.
Gunas vecāki gan esot nelokāmi un uz vaidēšanu, ka negribas braukt uz treniņu,
atsakot, ka ir jābrauc, un viss. "Mana mamma un tētis brauc bieži uz
spēlēm," stāsta Guna, un Ieva piebilst, ka māsām Spalvām jau senči esot
vareni fani.

Ceļš uz
florbolu visām līdzīgs – vienai pagalma puikas iedevuši nūju, cita gribējusi
pamēģināt, jo puikas skolā smuki spēlējuši. Spalvām un Bankavām tā ir māsu
tradīcija, sāka spēlēt vecākā, un pārējās arī iesaistījās. "Vaidavā un
Rubenē jau nav nekā cita ko darīt, kā spēlēt florbolu," galavārdu saka
Guna.

Kā puiši
uztver, ka draudzenes tādas azartiskas sportistes? "Kas viņiem cits
atliek, kā nesties līdzi," nosaka Dace, jo lielai daļai meiteņu draugi ir
florbolisti, turklāt vēsturiski – no Rubenes puišu komandas. "Bet labāk ir
ar puišiem, kas ienāk no malas, un tad viņi kļūst par lieliskiem florbola
faniem, sāk braukāt līdzi uz spēlēm."

Meitenes
uzskata, ka, nodarbojoties ar sportu, viņas daudz iegūst kā personības. Piemēram,
visām raksturīga atbildība, neatlaidība – tu gribi, un tu sasniegsi, jo zini,
ka ar darbu vari to izdarīt. "Galvenais, ka sportisti ir labi komandas
spēlētāji un mūsdienās tas ir svarīgi arī darbā, lai var paļauties, rēķināties
ar otru. Plašāks redzesloks un komunikabilitāte – tas nāk par labu darba
devējiem un arī kolēģiem ir interesantāk, ja tāds savdabīgs tips ir
kolektīvā," saka Dace Rumbiņa. "Mums ir ļoti forša komanda, un nav
Latvijā nevienas citas tādas. Mēs esam ļoti saliedētas, kopā ejam arī tusēt.
Kamēr ir labi kopā, kāpēc kaut ko sagraut?"

Iveta DAINE

Foto: Mārtiņš
Šulcs

Foto: Renārs
Buivids, Sports