Šmita regbija gars
Viņa enerģiju var apskaust. Viņš pamet gaisā ideju un pat nepūlas to noķert, jo gatava ir nākošā. Tikpat kaismīga un aizraujoša kā iepriekšējā. Māris Šmits, regbija sabiedrības ilggadēja dvēsele, runas vīrs, organizators, jaunu plānu aizsācējs ir tāds pats kāds savulaik bija laukumā — neatlaidīgs, kaismīgs, gatavs visnegaidītākajiem gājieniem, kas par savu sporta veidu var runāt ilgāk nekā risinās Pasaules kausa izcīņa regbijā.
Māris Šmits gadu desmitiem darbojas Latvijas Regbija federācijā, ilgstoši bijis tās viceprezidents. Bet prezidents — nekad. Māri Šmitu var dēvēt par mūsu regbija kardinālu. Bet ne pelēko. Pamanāko.
— Ar ko vienkāršam sporta draugam saistās regbijs?
— Domāju, ka nekļūdīšos, bet pie mums noteikti ar brutālu, cīņas paņēmieniem bagātu sporta spēli, pēc kuras no laukuma nones vienu spēlētāju pēc otra. Tomēr tas ir dziļi maldinoši, jo regbijs ir daudzpusīga, izdomas bagāta, es pat teiktu inteliģenta spēle, kas prasa no sportista ne tikai fizisko spēku, bet arī augstu morālo sagatavību. Lielajā regbijā, kur laukumā ir 30 spēlētāji (kuplākais skaits sporta spēlēs), vieta ir gan divmetrīgam, 120 kg smagam atlētam, gan mazam, bet zibenīgam spēlētājam, jo regbija komandā ir visdažādākie spēles posteņi. Es pats esmu maza auguma vīrs, taču lielajā regbijā biju savus gadus astoņpadsmit.
— Kas tevi pievērsa šim sporta veidam?
— No sešu gadu vecuma spēlēju basketbolu. Mums Rīgas 6. vidusskolā bija spēcīga komanda, kuru trenēja Andris Purkalns, vēlāk TTT komandas treneris. Tad spēlēju 2. bērnu un jaunatnes sporta skolā, kur mūs audzināja Imants Pļaviņš. Mans klases biedrs bija Ivars Žvīgurs, kurš vēlāk bija viens no valsts izlases balstiem. Tolaik mēs visi līdz matu galiņiem bijām basketbolā.
Līdz 18 gadiem spēlēju dažāda vecuma Latvijas jaunatnes izlasēs, bijām vieni no labākajiem visā Baltijā. Pēc skolas devos dienēt padomju armijā ļoti nopietnā raķešu daļā. Ceru, ka tagad to varu atklāt, mūsu daļas nosaukums sākās nevis ar vienu nullīti (tas nozīmēja — slepeni), bet ar divām — nu, ļoti slepeni.
Armijā darīju visu, spēlēju bumbu spēles, cilāju svaru, pat boksējos. Mājās pārrados vīrišķīgs, nobriedis un ļoti spēcīgs. Basketbolā vairs neatgriezos, jo ar manu nelielo augumu jābūt Ginesa rekorda cienīgam, lai mūsdienās to spēlētu augstā līmenī.
Kādu dienu mani uzrunāja kaimiņš, kas tolaik populārajā VEF komandā spēlēja regbiju — vai negribot pamēģināt spēkus džentelmeņu spēlē, es liekoties piemērots 9. numura postenim. Tolaik man pat nojautas nebija, kas tie par posteņiem. Tikai vēlāk sapratu, kāda loma katram numuram ir. Ja man kāds stāsta, ka spēlējis regbiju, tad uzreiz noprasu — kāds numurs tu biji? Ja kaut kas nerīmējas, tad secinu, ka tie ir mednieku stāsti, jo katrai pozīcijai ir savi auguma parametri.
Aizgāju, domāju, ka mani samals miltos, taču pagāja treniņš, vēl otrs, trešais, bet visi kauliņi veseli. Tiesa, puiši jauniņos cenšas pārbaudīt un izmanto vienu otru asāku paņēmienu, lai var redzēt — būs lietas koks vai ne? Izturēju un pamazām sāku apjaust regbija pamatus, kurus ierādīja komandas biedri, treneris Andris Ozols, un pamazām iemīlēju šo spēli.
— Vai tolaik regbijs bija populārāks nekā šodien?
— Nedomāju, varbūt mazāk bija kā cita. Šobrīd es dažkārt brīnos, ka sportā vēl var iesaistīt tik daudz jauniešu, jo mūsu laika sportistu priekšrocības — iespēja redzēt pasauli, vismaz plašo Padomju Savienību — šodien daudzus vairs nevilina, ja vecākiem ir nauda, brauc, kur gribi. Domāju, ka kopumā Latvijā ir labas sporta tradīcijas. Ja kādā sporta veidā ir panākumi, tad rodas sekotāji, jaunajiem ir mērķis uz ko tiekties. Sākumā es rezervēti izturējos pret Rīgas Dinamo projektu, bet tagad redzu, ka komandā ir tik daudz pašu puiku, arī pavisam jauni, ka savas domas esmu mainījis. Lai arī netieši, bet dinamiešu fenomens stiprina Latvijas izlasi, paplašina jauno hokejistu rindas, veicina sportisku noskaņu sabiedrībā.
Regbijā mēs šobrīd esam amatieri, jo sportojam tikai no darba brīvajā laikā un augstāk par savām iespējām neuzlēksim.
— Vai tad tavos ziedu laikos jūs bijāt profesionāļi?
— Kaut kādos darbos mēs skaitījāmies, bet varējām trenēties divas reizes dienā, saņēmām ēdināšanas talonus, braukājām pa sacensībām tūkstošiem kilometru tālu. Visnopietnākā komanda mums bija mikroautobusu rūpnīcas RAF laikā, kad to vadīja Viktors Boserts. Lai nu kā, bet viņš bija ļoti enerģisks cilvēks un uzskatīja, ka arī sportisti var nest pasaulē RAF vārdu. Mums bija mērķis iekļūt PSRS pirmajā līgā, un mēs to izpildījām. Pēc tam 1991. gadā iekļuvām arī augstākajā līgā, bet tad sabruka PSRS un līdz ar to arī pazuda mūsu meistarkomandas materiālais pamats. Vēl 1993. gadā Latvijas izlase, kuru veidoja bijušie rafieši, negaidīti uzvarēja četru valstu turnīrā Maskavā, kurā Krievijas, Gruzijas, Lietuvas un mūsu komanda cīnījās par tiesībām startēt Pasaules kausa izcīņā regbijā 7 (klasiskajā regbijā laukumā katrā komandā ir 15 spēlētāji, bet regbijā 7 — tikai septiņi). Izšķirošajā spēlē mūsējie ar 12:10 pieveica krievus.
Pasaules kausa izcīņā, kas notika 1996. gadā, Latvija izcīnīja augsto 14. vietu, bet tas vairāk bija agrāk ieliktā pamata rezultāts, nevis atjaunotās Latvijas regbija panākums.
— Vai Padomju Savienības laikos mūsējie necentās iekļūt lielās valsts izlasē?
— Regbijs neskaitījās padomju cilvēkam piedienīgs sporta veids un savu vietu tas izcīnīja pamazām, līdz ar to nekādos nopietnos čempionātos PSRS nepiedalījās. Atceros, ka likām lietā visādus paņēmienus, lai sporta funkcionārus pārliecinātu, ka regbijs nav tikai kapitālistu ierocis. Viens no mūsu standartgājieniem bija atgādināt PSRS Tautas izglītības komisāra Anatolija Lunačarska divdesmitajos gados teikto, ka viņš aizrautīgajos regbistos redzot ne tikai sportistus, bet īstus cīnītājus arī kaujas laukā. Tas jau bija arguments, bet līdz slavas saulītē ieceltam sporta veidam regbijs tā arī netika.
— Tomēr notika PSRS meistarsacīkstes, dažādi turnīri…
— Tas vairāk vai mazāk bija amatieru sports, kur tikai atsevišķu regbija atbalstītāju labvēlība ļāva rasties komandām, kas startēja lielvalsts meistarsacīkstēs. Mums tāds bija VEF, kura paspārnē veidojās un izauga mūsu pirmā spēcīgā komanda. Kad vefiešiem materiālais slogs bija par smagu, radās iespēja pāriet uz RAF.
Mēs, regbisti jau esam pieticīga tauta, spēlējam gan dubļos, gan putekļos un bijām priecīgi par katru iespēju kaut kur aizbraukt, uzaicināt kādu komandu pie sevis. Kā šodien atceros tālos pārbraucienu uz Kazahiju, Gruziju, Kabardu-Balkāriju. Tur mači bija nopietni, sitāmies uz dzīvību un nāvi.
Reiz Gruzijā spēlējām ar Kutaisi komandu, kurai ļoti vajadzēja uzvaru, lai tiktu tālāk. Pirms mača pie mums nāca viņu sūtņi un stāstīja, cik mačs viņiem nozīmīgs, cik zēniem par uzvaru apsolīti dzīvokļi utt. Nekāda vienošanās ar mums neiznāca, un tad viņi ar visiem saviem čemodāniņiem devās pie tiesneša. Ritēja spēles beigas, mēs bijām priekšā, taču tas apmierināja tikai mūs. Tiesnesis centās no sirds, tiesāja tikai vienā virzienā, spēles laikam lika klāt minūti pēc minūtes un tikai desmitajā liekajā minūtē gruzīniem izdevās uzvarēt un tikt pie saviem sadzīviskajiem labumiem.
— Vai cīņa laukumā reizēm nepārkāpj arī atļautā robežas?
— Kur nu bez tā, bet viss tomēr atkarīgs no sportistu meistarības, viņu morālās stājas, arī tiesnešu kvalifikācijas. Mačos pirmajās minūtēs bieži tiek izmantotas izlūkošanas, iztaustīšanas metodes — pagrūdīšu, iesitīšu, redzēsim, kā reaģēs pretinieks, ko teiks tiesnesis. Ja soģis šos sīkumiņus palaiž garām, tad spēle vēlāk var aiziet nekontrolējamā gultnē. Bieži noteikumus nepārkāpj tīšām, sportistu meistarība ir zema un viņi to cenšas labot kā nu māk, tas bieži beidzas zilumiem un pušumiem. Vajag stingru raksturu, lai noturētos un neatbildētu, taču reizēm pacietības mērs ir pilns un tad gadās arī kādu pārmācīt. Reiz Rīgā ar tiem pašiem gruzīniem tā sitāmies, ka no katras komandas vairākiem nācās doties uz Traumatoloģijas institūtu un rindā pie ārsta noskaidrot plūkšanās iemeslus. Man toreiz bija jāšuj pirksts, kurš atsitās pret pretinieka zobiem, ļoti dziļi atsitās… Esmu guvis arī citus savainojumus, smadzeņu trīci, bet pēc statistikas regbijs nebūt nav traumatiskākais sporta veids.
— Varbūt regbija nākotne ir tā saucamajā pieskāriena regbijā, kur fiziska kontakta nemaz nav, tikai imitācija?
— Tas ir lielisks regbija paveids, kurš tikko ienācis Latvijā. Šogad tas iekļauts arī Latvijas Jaunatnes olimpiādēs programmā. Pie mums tas saistās ar jauniešu cīņām, taču regbija valstīs ar to nodarbojas pludmalēs, pļavās, spēlē arī pieaugušie, ģimenes. To izprot tie, kuriem regbijs nav sveša lieta. Piemēram, angļiem regbijs ir skolas mācību programmā. Nevajag aizmirst, ka regbija lielvalstis — piemēram, Jaunzēlande, Austrālija ir bijušās angļu kolonijas.
Cik zinu, tad pieskāriena regbiju spēlē arī dažu mūsu skolu sporta stundās. Regbijam tas ir labi, jo rosina interesi, kāds tad ir tas īstais regbijs? Kā zelta skalotājiem, kuriem pēc ilgiem pūliņiem pavīd pa zelta graudiņam.
Šeit liels ir tēva un dēla Pilenieku nopelns, kas pratuši mūsu sporta veidu popularizēt arī šādā veidā.
— Kādu redzi tuvākoLatvijas regbija nākotni?
— Esmu reālists un labi saprotu situāciju mūsu valstī, turklāt mums ir daudz populāru sporta veidu, kuriem vajag valsts palīdzību. Regbijam pērn palika 50 gadu, domāju, ka mēs svinēsim arī simtgadi. Regbijs pašlaik iziet ārpus Rīgas, kur mums nav īstu laukumu. Labs laukums iekārtots Upesciemā, veidojas Siguldā, spēlējam arī Carnikavā, Baldonē. Mūs tas apmierina, vienīgi izbraukāt ir grūtāk un tas prasa izdevumus. Nesūkstāmies, jo regbija sabiedrība ir kā ģimene un savējiem nekā nav žēl.
Pats tagad Jūrmalā veidoju regbija klubu, kur cerības lieku uz pilsētas tālāko galu — Sloku, Kauguriem. Ceru, ka izdosies, un mums būs vēl viena komanda.
Jūlijā pie mums notiks Eiropas čempionāta regbijā 7 kvalifikācijas turnīrs gan sievietēm, gan vīriešiem. Līdz šim tāda mēroga sacensības pie mums nav notikušas, jo piedalīsies 12 valstu komandas. Domāju, ka tas būs plats solis regbija popularizēšanā.
No saviem sešdesmit gadiem regbijā esmu jau četrdesmit un nekad to neesmu nožēlojis, jo šī spēle man ne tikai bieži likusi krist, bet arī mācījusi vienmēr piecelties.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Māris Šmits
Uzņēmējs, Latvijas Regbija federācijas padomes loceklis, LSFP valdes loceklis
Dzimis: 1951. gada 14. aprīlī Rīgā
Izglītība: Rīgas 6. vidusskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts
Sporta gaitas: no sešu gadu vecumā spēlējis basketbolu, trenējies 2. BJSS, spēlējis valsts jaunatnes izlasēs. Regbijā no 20 gadu vecuma, spēlējis VEF un RAF meistarkomandās, Latvijas izlasē. Strādājis par regbija meistarkomandas RAF galveno treneri, vadījis RAF regbija un futbola klubu, pašlaik Latvijas Regbija federācijas padomes loceklis
Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērnu tēvs
Vaļasprieks: sports
