Starkovs atklāj otro fronti

Kad Latvijas
futbola valstsvienība tika uz Euro 2004, tas tika atzīts par brīnumu.
Šogad Aleksandra Starkova vadītā komanda atgrieza atpakaļ cerību, ka brīnumi
var atkārtoties, iesaistoties reālā cīņā par ceļazīmi uz pasaules čempionāta
finālturnīru. Nākamajā gadā Starkovs atkal cīnīsies divās frontēs, pēc piecu
gadu pārtraukuma atgriežoties klubā Skonto, kas viņa prombūtnes laikā
zaudējis agrāko slavu.

Latvijas
futbola līdzjutējiem noteikti vēl labā atmiņā ir šārudens skaistā uzvara
Izraēlā, aizraujošā cīņa ar Šveici un sāpīgais zaudējums izšķirošajā mačā
Grieķijā, kur mums iegrieza arī ļoti strīdīgi tiesneša lēmumi.

„Par šo atlases ciklu man
paliks gan labas, gan arī ne tik labas atmiņas," sarunu ar Sportu iesāk Aleksandrs Starkovs. „Agrāk
šķita, ka pirms pieciem gadiem notika brīnums, kad mēs tikām Eiropas čempionāta
finālturnīrā, bet šis cikls parādīja, ka tas nebija nekāds brīnums – mēs arī
šogad bijām tuvu tam. Kāpēc nesanāca? Tiesnesis nav pirmajā vietā. Mēs paši
pieļāvām kļūdas, komandai vēl ir vājās vietas. Lai komanda gūtu lielus
panākumus, kā tas bija tad, kad tikām uz Eiropas čempionāta finālturnīru, tai
jābūt nevainojamai, sabalansētai par visiem simt procentiem. Piemēram,
atceroties spēli Grieķijā, mūsu lielākais mīnuss bija tas, ka mums nevarēja
palīdzēt Vitālijs Astafjevs. Mēs nespējām viņu aizstāt. Tas liecina, ka mūsu
sastāvs vēl nav pilnībā sabalansēts."

Ar
pārliecību

–
Ņemot vērā, ka pēdējos mačos laukumā izgāja tikai četri Euro 2004
dalībnieki, vai var teikt, ka izlasē veiksmīgi beigusies paaudžu maiņa un
izveidojusies jauna komanda?

–
Diemžēl nākamajā ciklā droši vien vairs nebūs arī Astafjeva, varbūt nebūs vēl
kāda. Šis process notiek visu laiku. Cita lieta – es redzu, ka uz Astafjeva
vietu var pretendēt citi spēlētāji, kuri izgājuši labu skolu olimpiskajā
izlasē. Mūsu rīcībā ir deviņi mēneši, lai iespēlētu jaunus futbolistus. Tagad
to izdarīt ir vieglāk nekā agrāk, jo mums ir jauns komandas kodols – tie ir:
Andris Vaņins, Kaspars Gorkšs, Deniss Ivanovs, Oskars Kļava, Aleksandrs Cauņa,
arī Māris Verpakovskis vēl ir pietiekami jauns.

–
Kurus spēlētājus šajā atlases ciklā varētu īpaši izcelt?

–
Komandu sporta veidos ir ļoti bīstami kādu izcelt, jo liela nozīme ir
kolektīvam, iekšējām saitēm. Tomēr es izceltu Gorkšu, jo viņš spēlēja ļoti
solīdi un pārliecinoši. Tāpat varētu atzīmēt Cauņu, kas ir progresējis acīm redzami.
Vēl noteikti jāpiemin Astafjevs – viņš kļuvis par Eiropas rekordistu aizvadīto
spēļu ziņā un komandā joprojām spēlē vienu no pirmajām vijolēm. Labus vārdus
varu veltīt Vaņinam – ceru, ka viņš turpinās progresēt. Viens no komandas
līderiem ir Verpakovskis. Tāds spēlētājs kā Verpakovskis ir vajadzīgs komandai
ne tikai kā labs uzbrucējs, bet arī kā cilvēks. Ir tāds jēdziens – komandas
dvēsele. Visticamāk, ka mums tāds ir Verpakovskis – kad viņa nav, tas uzreiz ir
jūtams. Mārim bieži saku, ka viņam ir tāds statuss, ka izlasē jāspēlē vai nu
ļoti labi, vai arī vispār nav jāspēlē. Verpakovskis nevar atļauties spēlēt
slikti, jo visu uztverē viņš joprojām ir palicis zvaigžņu puisēns.
Principā viņš tiek galā ar šo uzdevumu. Unikāls spēlētājs ir Andrejs Rubins –
viņš spēlē jebkurā gadalaikā un nedala mačus pēc to svarīguma. Viņu droši var
saukt par izlases patriotu.

–
Interesanti, ka šajā atlases ciklā mūsu izlasē vārtus guvuši 12 spēlētāji.
Nekad iepriekš tā nav bijis. Par ko tas liecina?

–
Tas liecina, ka mums ir vairāki uzbrukumu veidošanas varianti, kas pretiniekiem
ir negaidīti, un arī par to, ka daudziem spēlētājiem ir ticība saviem spēkiem,
ka viņi var gūt vārtus. Tas ir komandas morālā stāvokļa novērtējums. Protams,
mani tas priecē. Lai gan noteikti jābūt vienam galvenajam snaiperim, kurš gūst
vairāk vārtu par citiem. Domāju, ka uzbrukumā mums tomēr šobrīd ir nepietiekama
konkurence, tāpēc visu laiku meklējam jaunus spēlētājus, jaunus virknējumus.

–
Tomēr tagad Latvijas izlase demonstrē atklātāku un skatītājiem baudāmāku
futbolu nekā Euro 2004 atlases ciklā, kad spēlējām stingri no
aizsardzības.

–
Piekrītu. Varbūt te sava loma ir tam, ka jau esam tikuši uz Eiropas čempionāta
finālturnīru, tāpēc parādījusies lielāka pārliecība par saviem spēkiem. Kad
pirms divarpus gadiem pārņēmu izlasi, jautāju futbolistiem, kāpēc viņi spēlē
izlasē? Daudzi par to aizdomājās. Pēc tam kopā izstrādājām mūsu stratēģiju, ka
mēs spēlējam, lai atkārtotu Euro 2004 panākumu. Lai tas nebūtu tikai
vienreizējs un neaizsniedzams brīnums. Domāju, ka spēlētāji aizrāvās ar šo
mērķi. Kad tu kaut ko ļoti vēlies, tad daudz kas arī izdodas.

Tuvie
mērķi

–
Februārī notiks Euro 2012 atlases turnīra izloze. Vai varam jau tagad
izvirzīt mērķi iekļūt finālturnīrā?

–
Daudz kas būs atkarīgs no izlozes, bet, manuprāt, mūsu reitings jebkurā
gadījumā neļauj afišēt, ka pēc diviem gadiem tiksim uz finālturnīru. Nedomāju,
ka ir pareizi izvirzīt tik tālus mērķus. Jāizvirza uzdevums uz tuvāko laiku –
nākamo maču, vienu mēnesi, bet ne uz diviem gadiem. Tā ir grūti strādāt ar
komandu. Mums izloze jebkurā gadījumā būs grūta. Ir komandas, ar kurām vēl
nekad neesam spēlējuši. Negribētu vēlreiz tikties ar grieķiem, joprojām nospiež
mūsu zaudējumi šajā ciklā. Ne jau tāpēc, ka mēs no viņiem baidītos, bet saglabājušās
nepatīkamas asociācijas. Man interesi izraisa jebkura britu komanda – Anglija,
Skotija, Īrija, Velsa. Nekad neesam spēlējuši ar Franciju, Itāliju.

–
Vai redzat jaunus talantus, kas jau tuvākajā laikā var papildināt
valstsvienības rindas?

–
Protams, uzreiz prātā nāk olimpiskās izlases spēlētāji. Ļoti svarīgi, lai šie
spēlētāji nesamazinātu uzņemtos apgriezienus. Šajā vecumā jauniešiem bieži gadās,
ka viens gads ir labs, bet otrs – slikts. Būtiski ir, lai pēc labā gada viņiem
nesāktos eiforija. Tāpēc nevēlos saukt uzvārdus – viss būs redzams pēc viņu
spēles. Atcerēsimies Latvijas čempionātu. Kurš bija labākais uzbrucējs? Tas,
kurš guva visvairāk vārtu – Kristaps Grebis. Viņu arī aicinu uz izlasi, bet
paskatieties, cik tālu virslīgas snaiperu sarakstā viņš atrāvās no pārējiem.
Futbolisti un līdzjutēji var būt mierīgi – esmu norobežojies no kaut kādām
personīgajām simpātijām, nekad neņemšu komandā kādu spēlētāju pa blatu. Tam ir
viens skaidrojums – nevēlos zaudēt. Komandā vienmēr ņemšu labākos spēlētājus,
lai mēs kopā uzvarētu. Mēs gaidām pastiprinājumu – viņi tikai piespiedīs gan
Verpakovski, gan Gorkšu, gan Ivanovu spēlēt vēl labāk.

Pēc
pieciem gadiem

–
Kam radās doma par atgriešanos Skonto – jums vai kluba prezidentam
Guntim Indriksonam?

–
Tas bija abpusējs lēmums.
Indriksons ir gan federācijas, gan Skonto prezidents, viņam sāp sirds
par abām lietām. Domāju, ka tas ir Latvijas futbola interesēs. Protams, tas
vienkāršo manu darbu, jo ikdienā varu strādāt kopā ar izlases kandidātiem.
Skaidrs, ka manām prasībām pret Skonto futbolistiem jābūt augstām, lai
es viņus varētu aicināt uz valstsvienību. Nevēlos ņemt izlasē negatavu
spēlētāju tikai tāpēc, ka viņš ir mans audzēknis. Tā nekad neesmu darījis un
neatļaušos to arī tagad.

–
Pēdējā laikā valstsvienībā spēlēja tikai divi Skonto pārstāvji.

–
Tāda ir izveidojusies situācija. Lai gan, kad 1993. gadā sāku strādāt ar Skonto,
tad no Skonto uz Latvijas izlasi arī tikai aicināti trīs četri cilvēki.
Pēc tam ar kopēju darbu panācām, ka izlasē bija ļoti daudz futbolistu no Skonto.

–
Piecus gadus skatījāties Skonto spēli no malas. Kādi secinājumi?

–
Kad trenēju Skonto un vairāk nekā desmit gadu mēs bijām čempioni, man
bieži teica, ka tas neesot nekas īpašs, jo kluba prezidents arī esot
federācijas vadītājs. Šādos apstākļos esot viegli ieņemt pirmo vietu.
Izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Nevēlos vērtēt iepriekšējo treneru
darbu, jo tas nebūtu korekti. Saprotams, ka treneri vienmēr mainās tad, kad ir
kādas problēmas. Man vēl jāiepazīstas ar spēlētājiem. Daudzus esmu bieži
redzējis, taču pa īstam iepazīt un saprast spēlētāju var tikai kopīgā darbā.
Man ir jāuzzina, kā viņi iztur slodzes, kā viņi var izpildīt uzdevumus gan
fiziskajā, gan tehniskajā, gan morālajā ziņā. Jāredz, kā viņi uzvedas pēc
uzvarām un pēc zaudējumiem. To var redzēt tikai ģērbtuvē. Es it kā biju tuvu Skonto,
taču neteikšu, ka viņus visus ļoti labi pazīstu.

–
Vai nebija darba piedāvājumu no ārzemju klubiem?

–
Ir bijušas tādas runas, bet es neielaidos tādās sarunās – man ir līgums ar
Latvijas izlasi vēl uz nākamo ciklu, tāpēc apspriest citus variantus būtu
nekorekti.

Par
pirmo vietu

–
Kāds iespaids palika par šo Latvijas virslīgas sezonu?

–
Šī sezona atstāja divējādu iespaidu. Lai gan spēles kvalitāte nepavisam nav
slikta, mačos pietrūkst futbola gaisotnes, tribīnēs nav daudz skatītāju.
Pagājušajā mēnesī biju Minskā uz Eiropas treneru semināru, aizgāju uz
Baltkrievijas čempionāta spēli, kur sacentās otrā un piektā komanda. Man bija
interesanti salīdzināt. Secināju, ka viņu spēles līmenis ir tāds pats kā mums,
bet tas viss izskatās daudz interesantāk, jo tribīnēs ir vairāki tūkstoši
skatītāju, stadionā ir troksnis, un tad arī rodas iespaids, ka arī futbols ir
labāks. Domāju, ka pat mūsu grūtajā laikā šajā jautājumā ļoti daudz var izdarīt
arī bez naudas. Vienkārši klubiem ir vajadzīga darba programma skatītāju
piesaistīšanai. Tas nav atkarīgs no futbola kvalitātes. Potenciāli uz spēli var
sapulcināt divus trīs tūkstošus skatītāju.

–
Kuri futbolisti šajā čempionātā atstāja labāko iespaidu?

–
Protams, jāizceļ Grebis. Viņš guva 30 vārtus. Tā ir māksla gūt 30 vārtus. Tātad
Grebis daudz ko prot, viņam ir laba domāšana, laba tehnika, taktika, fiziskā
sagatavotība. Spēcīgi uzbrucēji bija Vladimirs Dvališvili, Vīts Rimkus. No
pussargiem labu iespaidu atstāja Maksims Rafaļskis, Jurijs Žigajevs. Noteikti
jāpiemin arī Astafjevs. Aizsargu vidū jāpaslavē Deniss Kačanovs un Kļava. Viņi
ir spēcīgi un stabili spēlētāji. No vārtsargiem visdrošākais un stabilākais
laikam bija pieredzējušais Viktors Spole. Viņš pierāda, ka futbolā nevar
skatīties pasē, jo vecums nav noteicošais.

–
Iepriekšējos gados Indriksons apgalvoja, ka Skonto mērķis nav izcīnīt
pirmo vietu. Kāds īsti būs jūsu uzdevums?

–
Skonto
uzdevums ir skaidrs. Tas ir tāds pats kā pirms 10 vai 15 gadiem – mums ir
jāizdara viss, lai Skonto spēlētāji lielā skaitā būtu pārstāvēti visās
Latvijas izlasēs – mums ir jāgatavo labi, meistarīgi spēlētāji. Lai to panāktu,
ir jāstrādā vairāk un kvalitatīvāk par konkurentiem. Mēs ar Gunti esam strīdējušies,
vai izvirzīt uzdevumu ieņemt pirmo vietu. Viņš var darīt, kā vēlas, bet es
nepārprotami izvirzīšu mērķi cīnīties par pirmo vietu. Ja mēs pirmo vietu neizcīnīsim,
kluba prezidents mūs, protams, nenošaus. Sports ir sports, var arī neuzvarēt,
bet mums ir jāizdara viss, kas ir mūsu spēkos.

–
Vai nākamajā sezonā var gaidīt sastāva pastiprinājumu? Ņemot vērā to, ka Skonto
ir ļoti daudz jauniešu, vai nav paredzēts uzaicināt kādu pieredzējušu spēlētāju
vai leģionārus?

–
Ja arī kādu uzaicināsim, tad tie būs atsevišķi gadījumi. Tādu noteikti nebūs
daudz, jo mūsu jaunieši vēl progresēs. Arī pagājušās sezonas sastāvs nebija
tālu no pirmās vietas.

Talantu
fabrika

–
Vai jau ir skaidrs viss Skonto treneru sastāvs?

–
Mani palīgi būs Jurijs Ševļakovs un Aleksandrs Kulakovs. Uzskatu, ka viņi ir
augstas kvalifikācijas speciālisti. Tāpat par asistentiem uzaicināju arī
Astafjevu un Marianu Paharu. Mēs paplašinājām treneru sastāvu, bet tas ir
pamatots ar to, ka atsevišķus periodus es kopā ar Ševļakovu un Kulakovu
strādāšu ar izlasi, bet šajā laikā komandai jāatrodas drošās rokās. Astafjevs
nopietni vēlas kļūt par treneri, bet baidos, ka viņam vēl radīsies vēlme
spēlēt. Tādā gadījumā mēs varēsim viņu izmantot kā spēlētāju, jo vēl pēdējā
izlases mačā ar Hondurasu Astafjevs bija līmenī.

–
Pirms šā cikla Nordea banka paziņoja, ka piešķirs 1000 eiro par katriem
izlases gūtajiem vārtiem jaunizveidotajai Starkova jauno futbola talantu
fabrikai? Tagad jūsu rīcībā ir 19 tūkstoši eiro. Kā tos izlietosit, un kādu
atdevi gaidāt no šā pasākuma?

– Galvenais
ir morāli psiholoģiskais faktors. Nevēlos ar šo talantu fabriku un praktiskām
nodarbībām aizstāt trenerus un klubus. Pats esmu dzimis un sācis spēlēt futbolu
Madonā, kur sporta skolā treneris nebija profesionāls futbolists, viņš nezināja
daudzus noslēpumus, taču iemācīja man mīlēt futbolu. Tajā laikā četras reizes
gadā braucu uz izlases treniņnometnēm Rīgā, kas man deva lielu motivāciju.

Šīs
talantu fabrikas darbība ir paredzēta, lai radītu jauniešiem motivāciju, mums
ir jāsniedz viņiem jauna pieredze. Tāpēc reizi mēnesī rīkosim atklātas
meistarklases ne tikai jauniešiem no lielajām skolām, bet arī puišiem no
mazajiem klubiem. Šajos treniņos piedalīsies arī mūsu zvaigznes Pahars,
Astafjevs. Tāpat plānojam četras reizes gadā talantīgākos jauniešus nosūtīt uz
treniņnometnēm spēcīgos Eiropas klubos.

Kristiāns GIRVIČS