Pēc visdzidrākās asaras
Pavisam tuvu 2008.
gada Dakaras rallijreids. Vieni no dalībniekiem – tēvs un dēls Andris un Krists
Feldmaņi, kuri startēs ar OSCar.
Startēs, lai pierādītu, ka nav labāka dueta par tēva un dēla savienību.
Startēs, lai sasniegtu finišu. Startēs, lai neslēptu īstākās asaras.
Liela pieredze sportā
Kā Sports jau
rakstījis, Feldmaņi nav iesācēji autosportā. Pilotam Andrim Feldmanim ir gara
pieredze visaugstākajā sportā, līdz ar to nav šaubu par ekipāžas fizisko un
psiholoģisko gatavību Āfrikas pārbaudījumiem. Kas viņi ir? „Manas sporta gaitas ir garas. Līdz 1978. gadam nodarbojos
ar peldēšanu, biju Latvijas izlasē, sporta meistara kandidāts, Latvijas
čempions. Sāku startēt modernajā pieccīņā, arī tur panākumi. Esmu Latvijas
čempions, sporta meistars, divkārtējs PSRS vicečempions. Vairākas godalgotās
vietas PSRS Bruņoto spēku čempionātā. Tas viss līdz 1992. gadam. Biju kandidāts
startam Barselonas olimpiskajās spēlēs, taču trīs mēnešus pirms braukšanas uz
Spāniju apstājos. Bija piedāvājums darboties biznesā. Augustā bija jādodas uz
Spāniju, jūnijā jāpieņem lēmums. Tobrīd likās, ka darbs dfzīvē būs vērtīgāks.
Nākamos astoņus gadus turpināju darboties pieccīņā, taču nu jau kā Modernās
pieccīņas federācijas prezidents, astoņus gadus biju Latvijas Olimpiskās
komitejas loceklis, četrus gadus esmu LOK viceprezidents. Šogad organizēju
modernās pieccīņas Eiropas čempionātu Rīgā. Ļoti garš laiks sportā. Turklāt
šogad, kā man paziņoja, esmu izpildījis Latvijas sporta meistara normu arī
autosportā," skaidro Andris.
Dēlam vienkāršāk
Krists ir pieticīgāks: „Mans sporta gaitu saraksts ir
niecīgs uz Andra fona. Bērnībā sāku spēlēt basketbolu, taču ne pārāk nopietni.
Tas viss – lai būtu kāda nodarbošanās. Tēvs ir sportists, un viņam nepatīk, ja
bērni sēž mājās un neko nedara. Sasniegtas pāris otrās vietas Rīgas domes
kausā, taču grandiozāki panākumi nav gūti. Sports dzīvē vairāk ienāca ar
autosportu, kad 2003. gadā tēvs pēkšņi paziņoja, ka man ir iegādāta mašīna un
būs jāstartē sacīkstēs. Tobrīd viņš jau bija sācis autosportista karjeru kopā
ar sporta aprindās zināmo Daini Bremzi. 2004. gadā veicu pilnu sezonu kluba 5×5
sacīkstēs. Sekoja pauze, jo devos mācīties uz Austrāliju. Kad atgriezos, tēvs
teica, ka pa to laiku izdarīts tik daudz, lai varētu sisties uz Dakaru. Šā gada sezonu veicām kopā, braucot ar OSCar automašīnu. Man kā stūrmanim ir
sudraba medaļa rallijreidos un bronza karuseļrallija čempionātā."
Kaut kas sev un dēlam
Tātad pie sapņiem par Rozā ezeru vainīgs ir vecākais no
Feldmaņu ģimenes. „Par Dakaras projektu sāku domāt aptuveni pirms pusotra gada.
Taču tas nevar tapt, ja nav finansējuma. Piecpadsmit gadu esmu pavadījis
biznesā un jūtu, ka nevēlos to visu ieguldīt tikai māju, dzīvokļu un zemes
gabalu pirkšanā. Kaut kas ir jāvelta sev, lai arī šajā gadījumā nauda
neatgriežas. Autosportā visa nauda izkūp pa izpūtēju… Intensīvi meklēju, ar
ko kopā braukt. Konsultējoties ar pieredzējušajiem sportistiem, sapratu, ka tas
ir ļoti svarīgi, sevišķi izšķirošajos brīžos, kad izšķiras: braukt tālāk vai – ne.
Atklāti sakot, pēc ilgām pārdomām neatradu labāku kandidatūru par Kristu.
Viņam, lai arī neliela, tomēr ir pieredze kā stūrmanim un pilotam." Krists
pārtrauc tēvu ar piebildi: „Galu galā viņš mani pazīst aptuveni divdesmit
piecus gadus!" Andris turpina: „Varbūt naivi, taču pārraidēs par Dakaru esmu redzējis,
kā pilots ar stūrmani nesaprot viens otru, viens saka vienu, otrs dara ko citu.
Tad mašīna nogrimst, braucēji salamājas, stūrmanis izkāpj ārā un aiziet prom. Turpmākās
trīs stundas tiek pavadītas, meklējot vienam otru. Draugi un paziņas ikdienā ir
laba lieta, taču ekstremālos apstākļos šīs saites var zust. Mūsu situācijā
ieraksti pasē un dzimšanas apliecībā ir skaidri, Kristam cits tēvs, cik zinu,
arī nav uzradies. Tā ir ciešākā saite, kas starp cilvēkiem var būt, un tai ir
jādarbojas. Mēs šā gada Marokas sacensībā konstatējām, ka varam izbļaustīties,
viens otru nolamāt, taču saikne, kas ir starp mums, nav izdzēšama. Protams,
pasi var sabojāt arī ar dzēšgumiju, bet tas nekad neko nemainīs."
Piebilst Krists: „Mums emocijas paliek mašīnā. Izkāpjot ārā,
varam ar vēsu prātu apspriest, kur katrs pieļāvis kļūdas. Zinām, ka rīt atkal
jābrauc un nevar būt citu scenāriju."
„Runājot par stūrmaņa darbu, ekipāžas projekta lielākais
finansējums parasti nāk no pilota. Kāpēc man maksāt par kādu, ja es varu maksāt
par savu dēlu? Zinu, ka šī lieta viņam patīk, gūtā pieredze var lieti noderēt
turpmākajā dzīvē."
Mērķi
Ja tomēr emocijas nepaliek mašīnā, vai nav tā, ka
aizvainojums ir krietni dziļāks, ja to izsaka savējais, viens no vistuvākajiem,
nevis paziņa vai kolēģis? „Dzīvē esmu iemācījies nejaukt lietas. Kad izkāpju no
mašīnas, nedrīkstu jauno situāciju sajaukt ar visiem 25 gadiem, kas mums ir
bijuši ar Kristu. Ja emocijas tiek sajauktas, visa dzīve saiet ķīselī. Arī darbā esmu strīdējies, ar kolēģiem atšķīrušies
viedokļi, taču tāpat ir skaidrs, ka kādam ir jāspēj pieņemt un paziņot
situācijas galīgais lēmums. Mēs nebraucam, lai uzvarētu Šlesēru un cīnītos ar
Peteranselu. Uzdevums ir finišēt. Mums ir labs potenciāls, lai sasniegtu savām
spējām cienīgu rezultātu. Rallijreids jāveic ar godu, lai, atbraucot mājās,
kāds uzsistu pa pleca un teiktu: „Malači!". Tas būs lielākais gandarījums."
Sprādziens Marokā
Sarunas laikā kļūst skaidrs, ka emocijas ir abu sportistu liela
dzīves sastāvdaļa. Liekas, viņi nav vēsā aprēķina cilvēki, kuriem ir tikai
skaitļi, ienākumi, izdevumi. Andra Feldmaņa panākumi biznesā, protams, norāda,
ka arī to viņi spēj, taču emocijas diktē attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem. „Es
esmu asāks un skarbāks nekā Andris," saka Krists. „Viņam ir lielāka dzīves
pieredze, viņš ir nobriedušāks. Arī sacīkstēs viņš parasti visu noklausās, ko
es klaigāju, nopūšas un saka: „Braucam tālāk!" Tad man dusmas jau ir
pārgājušas…" Pievienojas Andris: „Arī es jaunībā biju ļoti ass, acumirklī uzsprāgu,
un no tā ne vienmēr ir labums. Protams, nepieciešama arī asa reakcija, taču
bieži tas traucē. Tagad dzīves ceļš ir vairāk noiets, un es labāk saprotu, kad
var sprāgt, bet kad to labāk nevajag.
Esmu mācījies no sievas tēva, izcila cilvēka. Viņš teica: „Ja redzi, ka pār
tevi nāk mēsli, ierauj galvu dziļāk kā bruņurupucis. Tie pārlidos pāri un tevi
neaizķers." Ne tāpēc, ka tā atrisināsies problēma. Tāpēc, ka pasaudzēsi sevi un
pasaudzēsi situāciju. Arī Marokā mums bija gadījums. Ceļi akmeņaini, atliek
kļūdīties par pieciem centimetriem, un esi uz akmeņiem. Visa Marokas brauciena
laikā, kas ir trešdaļa Dakaras rallijreida, vienreiz, protams, trāpīju akmeņos.
Divdesmit kilometru pirms rallijreida finiša. Un tad… Kas tik nāca pār manu
galvu, ko tik es dabūju noklausīties – viss iespējamais vārdu krājums! Jutu, ka
ar mašīnu viss kārtībā, nekas nav noticis un turpinām braukt. Taču blakus
sēdeklis turpināja rībēt!" Krists taisnojas: „Tā bija pēdējā diena, divdesmit
kilometri pirms finiša. Visu sacīksti nebijām mainījuši nevienu riepu. Ja viņš
būtu pārsitis riteni, viņš pats to varētu mainīt!"
Tālāk no lielā sporta
Kad Andris un Krists dosies uz tuksnešu cīņām, mājās paliks
divas dāmas. „Mums ir tradicionāla latviešu ģimene – vecāki un divi bērni.
Kristam ir trīspadsmit gadu veca māsa," saka Andris. Krists piebilst: „Nav izcila
sportiste, toties viņai ir gudra galva, tēvā atsitusies!" Andris stāsta, ka
nemaz nemudinot bērnus uz lielākajiem sporta mērķiem: „Esmu izgājis nopietnā
sporta laikus, PSRS sporta līmeni. Nespiežu viņiem iet manās pēdās. Meita
uzspēlē tenisu, abi bērni prot peldēt, kas obligāti jāmāk katram, viņa vēl dejo.
Taču, atceroties savas gaitas, tomēr nemudinu bērnus iet sportā pa īstam."
Bīstamība jākontrolē
Dakara ir viens no skarbākajiem motoru sporta pasākumiem. To
diemžēl pierāda arī milzīgā traģēdiju statistika. Ja Dakara 2008. gadā svinēs
30. jubileju, bojā gājušo vidēji sanāk gandrīz divi uz katru sacīksti. Vai
autosports ir bīstams? „Mašīnā jūtos salīdzinoši droši," saka Krists. „Mūsu
treneris Pēteris Neikšāns saka: labāk
septiņi kūleņi nekā viens koks. Bet mums ne viens, ne otrs nav trāpījies."
Andris turpina: „Man liekas, ka bīstamāk ir braukt Latvijā pa ielu nekā
autosportā. Protams, nelaimes gadījumi notiek. Taču daudz atkarīgs no tā, cik
ļoti esi apsaldējis galvu. Ir sportisti, kuriem gāzes pedālim ir divi
stāvokļi – atlaists un nospiests līdz grīdai. Tad autosports ir bīstams.
Rallijreida priekšrocība ir fakts, ka ne visu izšķir ātrums."
Āfrikā ir tuksnesis un kāpas, kuras Latvijā neviens nekad
nav mācējis izbraukt, nedodoties uz Āfriku. Feldmaņi startēja Marokas
rallijreidā un guva priekšstatu, cik un vai kāpas ir tik sarežģītas: „Kāpas ir
sarežģītas, jo pa tuksnesi jābrauc daudzi desmiti kilometru, bet apstāties
nedrīkst. Mašīna var arī nogrimt. Svarīga ir navigācija, pa kuru pusi kāpai
braukt, jo nekad nav iespējams zināt, kas ir kāpas otrā pusē. Katra smaile
jāveic ar domu, ka aiz tās var būt bezdibenis. Ja to nerespektē, problēmas
garantētas!"
Par asarām un
cilvēkiem
Dakara ir leģenda, kas pacēlusi septītajās debesīs tās
veiksminiekus un salauzusi tos, kuriem neveicas. Pēc kā uz Āfriku dodas
Feldmaņi? „Man nebija iespēja doties uz olimpiskajām spēlēm. Šis pasākums būs
mana Olimpiāde. Šobrīd jūtos kā olimpieši pirms olimpiskajām spēlēm – galva
darbojas tikai vienai virzienā, pārējais ir tikai kaut kur blakus. Televīzijā
esam vērojuši, kā vīri raud. Tā ir prieka vai bēdu asara, – nav svarīgi. Taču
ir skaidrs, ka tā ir tīrākā, dzidrākā, no cilvēka dziļākās iekšienes nākusi.
Tās asaras ir pa īstam. Mēs arī tās vēlamies. Ceram, ka būs laimes asaras,"
saka Andris. „Pirms došanās prom gribu pateikties tiem, kuri snieguši atbalstu
mūsu gatavošanās procesā. Viņi labi zina, kuri tie ir, un labi zina, ka
vienīgais, ko varu dot pretī, ir mūsu Paldies!.
Viņu palīdzība nāk no sirds, un ir patīkami, ka cilvēki jūt līdzi, vēl veiksmi
un sola turēt īkšķus! Tas aizkustina un pierāda, ka neesi viens šajā pasaulē."
Viesturs SAUKĀNS
