Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 277 Personība

Ja visi ķertos klāt…

 

Viņa aizstāv savus trenerus un bērnus pat tik ļoti, ka pie Saeimas organizē piketu… Cīnītāja Diāna Zaļupe ir Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas direktore, olimpiskā centra Limbaži valdes priekšsēdētāja un vada Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru padomi(LSIIDP).

Marta vidū Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ģenerālajā asamblejā tika sveikta labākā sporta skolas direktore Diāna Zaļupe. Viņa uzvarēja LOK un Swedbank rīkotajā konkursā. Par sarunas vietu Diāna izvēlējās LOK telpas, neaicinādama doties uz Limbažiem, jo ļoti bieži ir Rīgā. „Ja man nebūtu tik labs kolektīvs gan sporta skolā, gan olimpiskajā centrā, visticamāk, es tik daudz laika nevarētu veltīt sabiedriskajām aktivitātēm,” savus darbiniekus slavē Diāna, kurai amatu un pienākumu Latvijas jaunatnes sportā ir daudz. „Mani daudzie sabiedriskie pienākumi nozog laiku manam darbam Limbažos, kur kaut ko no veicamā esmu citiem uzkrāvusi.”

LS 280 PAR PASAULES KLASI

Limbažu sporta skola ir viena no labākajām savos sešos sporta veidos. Tie ir vieglatlētika, smaiļošana un kanoe airēšana, dambrete, volejbols meitenēm, futbols zēniem, basketbols zēniem. Latvijā šī ir vienīgā starpnovadu sporta skola, un to ir izveidojusi Diāna Zaļupe, kurai ir savs viedoklis par sadrumstalotību: „Nav pareizi izveidot mazas sporta skoliņas mazos novados, ja tur darbojas 70—80 bērnu. Pareizāk būtu novadiem apvienoties, iegūstot administratīvo resursu ekonomiju un iespēju nokomplektēt stiprākas komandas komandu sporta veidos. Ja maza novada komandiņa aizbrauc uz sacensībām un tiek sakauta, tad bērnos grūti saglabāt sportisko interesi.” Diāna Zaļupe var daudz stāstīt par savu sporta skolu un kādā brīdī saka: „Varbūt nav taktiski tā teikt, bet, ja visi izdarītu tik daudz, cik es savā sporta skolā, tad kopumā visiem būtu labāk.”

Ilgus gadus Diāna arī pati strādājusi par treneri. „Man ir daudz lielisku treneru,” viņa saka par saviem kolēģiem. „Īpaši gribu pieminēt smaiļošanas un kanoe airēšanas treneri Genādiju Zujevu. Viņš ņemas ar bērniem kā tēvs, lai gan viņam pašam ir vēl mazs puika. Zujevs ir izaudzinājis divus olimpiešus — manu dēlu Kristapu Zaļupi, kas startēja Pekinā, un Atēnu spēļu dalībnieku Gati Vinogradovu. Viņš ir treneris no matu galiem līdz papēžiem, bet saņem 280 latus uz papīra par slodzi, būdams cilvēks ar pasaules klases domāšanu un attieksmi pret treniņiem — ministra cienīga alga viņam pienākas! Esmu viņam no pašvaldības vēl nedaudz naudiņas izkombinējusi. Tādi treneri man ir vairāki, un paldies Dievam, ka ir tādi cilvēki, kas darbojas ar bērniem.”

Zaļupe uzskata, ka lauku bērni, kurus treneri vāc un vadā uz treniņiem, labāk mācās, ir organizētāki, maina mikroklimatu savās skolās, jo pārējiem viņi ir paraugs un stimuls.

„Jauni treneri nenāk,” skumji secina sporta skolas direktore. „Pirms diviem gadiem no Sporta pedagoģijas akadēmijas atnāca jauns puisis — viņam ir talants, bērni pie viņa līp. Kamēr viņam nav ģimenes, viņš vēl mēģina visur piestrādāt, lai savilktu galus. Bet, tiklīdz viņam būs ģimene, kā viņš iztiks? Es viņu nevarēšu vairs noturēt. Tā strādā daudzi treneri — pa dienu skolā vada stundas, pēc stundām līdz vēlam vakaram trenē, un brīvdienās… ir sacensības.”

IZDEVĪGĀK — SLAUCĪT IELAS…

„Algas ir nevis smieklīgas, tās ir karikatūra,” Diāna Zaļupe nekautrējās pērnā gada rudenī teikt preses konferencē, kad norādīja uz sporta skolu treneru zemo atalgojumu. „Nelāpiet budžeta caurumu ar mūsu algu!” — tas bija tikai viens no plakātiem, ar kuriem sporta pedagogi 22. oktobrī piketēja pie Saeimas un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Galvenā runātāja un iedvesmotāja šādai rīcībai bija tieši Diāna Zaļupe. „Varētu arī to nedarīt, bet gribas, lai valstī viss notiktu labāk un profesionālāk,” savu aktīvo pozīciju attaisno protestu iniciatore.

Ko īsti ir izdevies panākt? Izrādās — gandrīz neko. „Esmu izcīnījusi tik daudz, ka 13. martā, tiekoties ar sporta sabiedrības pārstāvjiem, ministrs Roberts Ķīlis visu klātbūtnē apsolīja līdz Lieldienām parakstīt memorandu, kurā valsts apņemas piedāvāt grafiku, kā divu gadu laikā tiks nosegtas sporta skolu treneru minimālās algas. Tās patlaban ir Ls 280 uz papīra — gribu bilst, ka tā nav izglītota sporta trenera, bet ielu slaucītāja alga.

Ar bērniem strādā fanātiķi, jo naudas dēļ nav vērts palikt šādā darbā. Valsts pašlaik sedz 53% no šīm algām, bet tad, ja vismaz 100% apmērā valsts iedotu naudu algām, pašvaldība varētu kaut ko klāt pielikt, bet tagad pašvaldība ir spiesta segt neiedotos 47%. Tā būtu goda lieta ministram to sakārtot, jo par ko tad viņš atbild? Mēs atbildam par to, ka trenējam bērnus,” stingri nosaka Diāna Zaļupe. „Ķīlis grib inovācijas un jaunradi — nu nevar no nodzīta zirga prasīt vēl arī jaunradi par to pašu algu!”

Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru padomē, ko arī vada Diāna Zaļupe, apvienojušās visas sporta skolas, un tajā iestājušās arī Volvo ledus halle, Liepājas Metalurga sporta klubs un Jelgavas pašvaldības ledus halle. Kāds no tā labums? „Labums ir tāds, ka mūsu organizācija domā, kā uzlabot sporta skolu un klubu sadarbību ar IZM likumdošanas jomā, piedalāmies MK noteikumu, Sporta attīstības programmu izstrādē, kas saistīti ar jaunatnes sportu,” skaidro LSIIDP valdes priekšsēdētāja. „Vistaustāmākais ieguvums ir šogad nodibinātais Jaunatnes sporta fonds, ieguvām pirmo finansējumu no valsts akciju sabiedrību ziedojumiem un tagad varam palīdzēt jaunajiem un talantīgajiem sportistiem,” lepojas Diāna. „Tikko piešķīrām pirmos līdzekļus jauniešiem, kas startē vasaras sporta veidos, nelielu palīdzību saņems gandrīz 80 sportisti. Vienam vajadzīgas labākas naglenes, citam jātiek uz sporta nometni, vēl kādam nepieciešams inventārs. Skaidrs, ka tikai ar valsts ierēdņu palīdzību vien šīs lietas nevar sakārtot, ir jābūt sabiedrības līdzdalībai un atbalstam — mūsu fonds cenšas palīdzēt,” priecīgi stāsta Diāna Zaļupe. Viņa norāda, ka sporta federācijām, izņemot dažas lielās, darbs ar jaunatni īpaši neinteresē. „Tikai tajā brīdī, kad jaunietis ir nonācis pie izlases durvīm, federācija viņu pamana,” piktojas Diāna. „Bet kādam skolēni ir jāizaudzina līdz tādiem sasniegumiem.”

SPORTO, LAI REDZĒTU RĪGU

Vai tad, ja sporta skolas spētu palielināt grupu skaitu un paplašināt sporta veidu skaitu, vispār būtu bērni, kas nāktu trenēties? „Nezinu, kā Rīgā, bet Limbažos un citos lauku rajonos interese ir,” pārliecināta Zaļupe. „Daudzi nesaprot, ka laukos ir ļoti liela nabadzība un jūtama ekonomikas lejupslīde — pat tiktāl, ka uz treniņu atnākušam bērnam nav ko vilkt mugurā. Laukos bieži dzīvo ģimenes, kurās mamma ir viena pati ar diviem vai trim bērniem un labākajā gadījumā viņai ir minimālā alga. Ja vispār viņai ir darbs. Treneri meklē un pērk humpalu veikalos bērniem drēbes, dodam savus T kreklus, kas mājās sakrājušies. Tāpat meklējam bērniem slēpes, slēpju zābakus. Tas ir tikai 75 kilometrus no Rīgas, bet tā ir realitāte. Cita problēma ir attālums laukos, jo jābrauc uz treniņiem tur, kur ir stadions vai airēšanas bāze, vai laba sporta spēļu zāle. Tad nu mēs ar mikroautobusiem viņus vadājam, jo sabiedriskais transports nekursē tā, lai skolēns varētu tikt gan turp, gan atpakaļ. Tās ir lielas degvielas izmaksas.”

Kāpēc lauku bērni tā raujas sportot? „Jums liksies neticami, bet patiesībā daudzi lauku bērni vispār nekad nav bijuši Rīgā, jo vecākiem vienkārši nav naudas ceļam,” apgalvo sporta skolas direktore. „Bērni novērtē iespēju nokļūt sacensībās. Braucot uz sacensībām caur Rīgu, treneris reizēm pietur makdonaldā un uzsauc visiem bērniem saldējumu. Es domāju, ka daudzi ierēdņi to nezina un neticēs tam, ko es stāstu. Tātad sports bērniem ir iespēja kaut ko redzēt un pamainīt vidi, jo lauku bērns neko citu, izņemot savu skolu un mājas, neredz, finanšu dēļ nekur netiek.”

MAMMAS GĒNI UN TRENERU SMUKUMS

Vaicāta par savas aktivitātes saknēm, Diāna Zaļupe paskaidro, ka tas viņai gēnos. „Mamma bija veterinārārste un ar milzīgu enerģiju darbojās, arī savu biznesu viņa uzsāka. Domāja, ka tas dullums un pasaules lāpīšana ir mantota no mammas.”

Bet interese par sportu? „Vispirms es skolas laikā četrus gadus trenējos basketbolā, kamēr kādu dienu skolā ieradās smaiļošanas treneris un uzaicināja atbraukt uz airēšanas bāzi. Ūdens, vējš, saule un skaists treneris… Tas bija Orests Ļebedevs. Tā nu es sāku braukt uz Majoriem — uz mums šobrīd zināmo Murjāņu sporta ģimnāzijas bāzi. Savulaik tā bija sporta biedrības Dinamo airēšanas bāze. Biju dinamiete un toreiz ļoti lepojos ar to, jo Vārpā trenējās laucinieki,” atceras Diāna.

Viņa uzsver, ka bērniem tas ir svarīgi, lai būtu pievilcīgs un harismātisks treneris, lai trenera personība saistītu ar savu stāju, intelektu un interesantumu, jo bērns, uzsākot trenēties, uzreiz nedomā ne par savas veselības uzlabošanu, ne par izciliem rezultātiem — tas viss nāk vēlāk.

Tolaik Diāna Barisa (tāds ir viņas meitas uzvārds) smaiļošanā startējusi labi, bijusi Vissavienības Dinamo jaunatnes izlasē. „Tiklīdz pieteicās Kristaps, tā es beidzu sportot,” atzīstas olimpieša mamma.

DĒLS PIEPILDA TĒVA SAPNI

Savu vīru Sergeju Zaļupi Diāna satikusi kādās smaiļošanas sacensībās. „Pavasarī iepazināmies, ziemā apprecējāmies, un nākamajā vasarā piedzima dēls. Tā bija traka vasara. 1976. gadā Sergejam kā PSRS čempionam vajadzēja braukt uz Monreālas olimpiskajām spēlēm, bet viņš netika, aizbrauca ļeņingradietis. Tolaik bija arī papildu satraukumi, jo gaidījām dēla dzimšanu. Sergejs ļoti pārdzīvoja, ka netika uz olimpiskajām spēlēm, un tas aizvainojums pret PSRS sporta vidi ir palicis uz visu mūžu. Tomēr šo olimpisko sapni realizēja mūsu dēls Kristaps, kurš olimpiskajās spēlēs Pekinā izcīnīja 7. vietu smailīšu divniekos kopā ar rīdzinieku Kristu Straumi. Kristaps šogad beidza aktīvā sporta karjeru, viņam šobrīd jau ir 36 gadi.”

Nav nemaz bijis viegli būt tik aktīva sportista sievai. „Sākuma gados visa mājas dzīve bija uz maniem pleciem, jo vīrs turpināja sportot PSRS izlases līmenī, tāpēc kādus četrus dēla pirmos gadus audzināju viņu būtībā viena,” atzīstas Diāna. „Pēc tam Sergejs kļuva par Latvijas izlases galveno treneri. Dēls bija gandrīz izaudzis, kad vīrs sāka strādāt mājas tuvumā. Kad Kristaps sportoja, tad centāmies kopā braukt uz lielākajām sacensībām, bijām uz Pekinas olimpiskajām spēlēm just līdzi. Bieži un daudz kopā nav būts, bet vismaz svarīgākajos dēla dzīves brīžos. Katrs no mums ir dzīvojis diezgan patstāvīgi, neesam cits citam pārāk uzbāzušies, tāpēc neesam arī apnikuši.”

OMĪTE UN POLITIĶE

Vai tad, ja sports ir visa dzīve, mēdz būt vēl kādi vaļasprieki, vai tam atliek laika? „Tas skan banāli, bet sports tiešām man ir gan vaļasprieks, gan darbs,” atzīstas Diāna Zaļupe. „Piemēram, es nevaru iedomāties, ka dienu no dienas darītu vienmuļu darbu kādā kokzāģētavā. Tomēr man patīk reizēm aiziet uz kādu teātri vai koncertu. Protams, uz starptautiskām sacensībām aizbraucam un paskatāmies, kas pasaulē notiek.”

Vai Zaļupes interesējas arī par jaunatnes sportu citās valstīs? „Jā, salīdzinām, bet, kad sākam analizēt, tad labāk to nedarīt — varam tikai ar humoru to uztvert. Mēs esam tur, kur mēs esam… Redzam skaudro realitāti, bet tas nenozīmē, ka jāraud katru dienu — no tā nekas nemainīsies. Jācenšas darīt, lai viss mainītos uz labo pusi. Daudz ir arī prieka, katru sestdienu un svētdienu atbraucu no sacensībām, ir medaļas, ir uzvaras, treneri palielās ar panākumiem.”

Diāna Zaļupe atzīstas, ka veselības dēļ bijusi spiesta atteikties no aktīvākām sporta nodarbībām, toties pārējā ģimene daudz kustas. „Mans vīrs kopā ar dēlu un vedeklu piedalās dažādos slēpojumos un velobraucienos. Bet es tikmēr kā kārtīga ome varu mazbērniem kaut ko garšīgu pagatavot. Man patīk puķes, patīk izaudzēt kādu gurķi un tomātu, tā ir liela bauda. Lai arī esmu Rīgas meitene, man patīk rušināties pa zemi un kaut ko audzēt.”

Ko Diāna pati par sevi labu varētu pateikt? „Esmu gan labs, gan noderīgs, iekšēji taisnīgs cilvēks un domāju, ka neesmu muļķe…”

Diāna Zaļupe atzīstas, ka darbojas politikā un ir Vienotības biedre. Viņa reizēm satiek lielos politiķus, bet uzskata, ka viņi neizprot reālo situāciju: „Politiķiem uz Vidzemes pusi valsts beidzas pie Juglas. Lai saprastu citus, jāiejūtas viņu vietā. Es gribētu, lai politiķi personīgāk uztvertu notiekošo. Latvija ir tik maza valsts, ka to varētu sakārtot pāris gadu laikā, ja tikai ķertos klāt. Bet to savtīgo interešu ir tik daudz un tik lielas visiem, ka nekādi nevar normāli uzlikt valsti uz sliedēm.”

 

Diāna ZAĻUPE

Sporta darbiniece

Dzimusi: 1957. gada 14. decembrī Rīgā

Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, Pārtikas rūpniecības un mehanizācijas tehnikums (ekonomiste plānotāja), Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Sportā: kopš desmit gadu vecuma, trenējusies basketbolā un smaiļošanā

Lielākie sasniegumi: Vissavienības Dinamo jaunatnes čempione (K-1)

Darba gaitas: trenere sporta biedrībā Darba rezerves, Limbažu sporta skolas trenere, direktore vietniece, direktore, olimpiskā centra Limbaži valdes priekšsēdētāja;

sabiedriskās organizācijās— Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes valdes priekšsēdētāja, Nacionālās sporta padomes locekle

Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Sergejs Zaļupe — četrkārtējs PSRS čempions smaiļošanā, dēls Kristaps Zaļupe, olimpietis, daudzkārtējs Latvijas čempions smaiļošanā

Vaļasprieks: darbs dārzā