Runāsim par iemesliem
“Tas, kas notiek sportā un kādi rezultāti tiek sasniegti olimpiskajās spēlēs, nav atkarīgs tikai no viena cilvēka, vienas organizācijas vai viena pasākuma,” sarunu ar Sportu pēc Rio spēlēm sāk Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis. “Tas ir ilglaicīgs komplekss process, kā sportistam nonākt līdz augstvērtīgam rezultātam.” Kā zināms, pēc neatkarības atgūšanas šīs bija pirmās vasaras olimpiskās spēles, kurās palikām bez medaļām.
— Tagad publiskajā telpā notiek intensīva vainīgo meklēšana.
— Nerunāsim par vainu, runāsim par iemesliem. Neveiksmes rada apstākļi. Tās piemeklēja situācijās, kuras droši vien bija iespējams prognozēt iepriekš. Mēs to neizdarījām pietiekami precīzi un laikus, paļaujoties uz sportistu un treneru profesionalitāti, gudrību un iepriekšējiem sasniegumiem. Es nerunāju par visiem, bet par diviem trim, uz kuru panākumiem pamatoti cerējām. Pārējie nostartēja labi. Mums ir seši atlēti labāko desmitniekā, vēl divas divpadsmitās vietas jeb finālisti. Tas ir tāpat, kā bijis līdzšinējās spēlēs, tikai šoreiz nav to medaļu — vienas, divu vai trīs.
Medaļa, manuprāt, nepamatoti tiek uzskatīta par panaceju un pašmērķi. Medaļas esamība nedrīkstētu aizmiglot skatu uz reālo sporta sistēmas stāvokli Latvijā. Vai tad, ja, teiksim, Aleksejs Rumjancevs finišētu par trim sekundes desmitdaļām ātrāk un izcīnītu bronzas medaļu, ar sistēmu viss būtu kārtībā? Nē, tas nepavisam to nenozīmē! Situācija sportā jau nav neko daudz labāka par to, kāda bija pēc Atēnu, Pekinas vai Londonas spēlēm. Sporta budžets joprojām nav atgriezies 2007.—2008. gada līmenī, kaut arī valsts no krīzes izgājusi. Soču medaļas bija rezultāts ilgstošam un neatlaidīgam darbam. Ziemas spēlēs vispār pirmo medaļu izcīnījām tikai 2006. gadā Turīnā.
Rio citi bija stiprāki, labāki, veiksmīgāki, varbūt stabilāki par tiem mūsējiem, no kuriem gaidījām medaļas. Bet komandā bija daudz jaunu atlētu, kas godam cīnījās, atbilstoši savām spējām. Viņiem jāsaka paldies, un viņi tikai jāslavē.
— Zināms teiciens — uzvar sportists, zaudē treneris. Pagaidām vairāk tiek vainoti sportisti…
— Par treneru kvalifikāciju turpmāk jādomā daudz vairāk, ja gribam, lai Latvijas labākos sportistus trenētu mūsu labākie speciālisti. Arvien biežāk mūsu vadošie atlēti izvēlas trenerus un konsultantus no ārzemēm. Kāpēc? Acīmredzot ir trenera kvalifikācijas vai savstarpējo attiecību krīze un sportists meklē, kur viņam būs labākas, kvalitatīvākas iespējas sagatavoties augstiem sasniegumiem. Dzīve pierādījusi, ka ne vienmēr tie treneri, kas izaudzina jauniešu sporta līderus un pat pasaules junioru čempionus, tikpat sekmīgi spēj strādāt ar saviem audzēkņiem, kad viņi sasnieguši pieaugušo elites līmeni. Ir jaunatnes treneri, meistarklašu treneri un ir top treneri, par kuriem lielvaras un nauda cīnās.
— Mums arī tādi ir! Vai tad Ivo Lakučs, kas sagatavojis divkārtējo olimpisko BMX čempionu Māri Štrombergu, kas Rio piedzīvoja neveiksmi, vairs nav top treneris?
— Es tā neteicu. Mēs ļoti labi zinām, ka BMX mums ir vislabākais treneris, un esam priecīgi, ka viņš strādā Latvijā, ka Sandis Prūsis strādā ar Latvijas bobsleja komandu. Viņi ir top klases treneri. Bet ir disciplīnas, kurās sportisti izvēlas ārzemju trenerus.
— Tātad mūsējie zaudē brīvas konkurences tirgū. Kā mainīt šo situāciju?
— Jārada iespēja treneriem gan kvalitatīvi izglītoties, gan pilnveidoties savas karjeras laikā. To var izdarīt tikai tad, ja ir atbilstoša izglītības sistēma, kuru veido valsts. Tas ir nepadarītais darbs, par ko daļēji var pārmest arī LSPA, jo tās absolventi nav pietiekami sagatavoti, lai daudzos sporta veidos spētu nomainīt novecojušo treneru korpusu. LOK kā sabiedriska organizācija var tikai nākt klajā ar ieteikumiem un piedāvāt Starptautiskās Olimpiskās komitejas Solidaritātes programmu iespējas, kuras jaunie speciālisti kvalifikācijas paaugstināšanai arī regulāri izmanto. Starp citu, mums ir maz ne tikai augstas kvalifikācijas speciālistu. Treneru trūkst pat sporta skolas sākuma grupām.
— Kādā TV raidījumā izskanēja pārmetumi, ka LOK nav piedalījies sporta infrastruktūras izveidē. Bet kas tad radīja un īstenoja ideju par olimpiskajiem centriem, kuru nu ir gandrīz desmit!
— Mēs ķērāmies pie šīs idejas īstenošanas, uzrunājot pašvaldības, jo neviens cits valstī to negribēja darīt. Tagad mūs par to pat politiski sit un per. Tā ir liela Latvijas īpatnība, ka sabiedriska organizācija kaut ko tādu darīja. Nekur citur tā nenotiek. Mēs varam izvirzīt ideju, bet tā jārealizē valsts un pašvaldību struktūrām. Ideja laba, saturs labs, bet izpildījums nepareizs. Šie centri bija jāveido valsts un pašvaldību sadarbībā, nevis LOK un pašvaldību. Tagad LOK jādomā par saimnieciskām lietām, pārvaldot šos centrus, meklējot papildu līdzekļus. Neviens sporta objekts nestrādā ar tādu peļņu, lai varētu izdzīvot bez dotācijas. Tas atņem laiku, enerģiju, resursus tam tiešajam darbam, kas LOK būtu jādara, — no sporta attīstības, olimpisma ideoloģijas nešanas tautā, masu sporta attīstības, sporta izglītības veicināšanas.
Veidojot olimpisko centru Rīgā, bija mēģinājums šādā projektā izveidot sadarbību starp valsti un LOK. Tā dibinātāja kopā ar mums bija Iekšlietu ministrija, un tas bija iecerēts kā Policijas olimpiskais centrs, bet Māra Gulbja vadītā ministrija no šā projekta izstājās, un mēs palikām pie sasistas siles. Bet bija skaidrs, ka Rīgai šāds centrs ir vajadzīgs, un beigu beigās mēs kļuvām par vienīgajiem tā īpašniekiem. Pašvaldībai šajā centrā nav nekādas lomas, tā tikai iekasē naudu par zemes nomu.
— Nākamais solis, kurā LOK atkal iesaistās, — sporta internātu izveide!
— Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš izvirzījām ideju, ka jāpalielina sporta veidu skaits, kuriem ir tiesības saņemt valsts un pašvaldību atbalstu jaunatnes sporta līmenī. Līdzīgi kā Murjāņu sporta internātskola trijos četros sporta veidos maksimāli nodrošina jauniešu un junioru izlases. Citi sporta veidi, kuri gūst ne mazākus panākumus, tādu atbalstu nesaņem. Uzbūvējot olimpiskos centrus, kas ir daudzfunkcionālas bāzes, gribējās, lai arī citi sporta veidi tiek iecelti saulītē. Tikai tagad šī ideja guva politisku atbalstu un ir sākts to īstenot kā pilotprojektu. Uz diviem gadiem. Ir bažas, ja ministrija šo ideju neuzturēs dzīvu, pēc šiem diviem gadiem tā var atkal nomirt. Būtu ļoti žēl, jo ar šiem internātiem ne tikai tiek izveidota sistēma jaunatnes izlašu stiprināšanai, bet sportam arī piesaistīti papildu līdzekļi no pašvaldībām. Bet pašvaldības vienas pašas to pavilkt nevarēs. Valstij atbalsts jāsniedz. Ļoti ceru, ka esošā koalīcija, kura šo projektu iesāka, radīs sevī enerģiju un spēku to noturēt un turpināt arī pēc 2017. gada. Sporta veidu federācijas un pašvaldības ir ieinteresētas, viss atkarīgs no tā, kāda būs Izglītības un zinātnes ministrijas un Saeimas nostāja, lemjot par 2017. un 2018. gada budžetu.
— Līdz nākamajām ziemas spēlēm vairs tikai pusotra gada. Priekšā visnopietnākā — kvalificēšanās — sezona. Vai Rio atbalsis neietekmēs gatavošanos Pjončhanas spēlēm?
— To var ietekmēt tikai 2017. gada budžets, kuru pagaidām paredzēts samazināt par diviem miljoniem. Jau kopš marta cīnāmies, lai tas tā nebūtu. Ministrs publiski ir apsolījis, kas darīs visu iespējamo, lai sporta budžetu saglabātu 2016. gada līmenī tieši šajās svarīgākajās sporta apakšprogrammās, kurās paredzēti līdzekļi sagatavošanās procesam olimpiskajām spēlēm.
Ir jau septembris, bet vēl nav skaidrības, vai vispār saņemsim valsts kapitālsabiedrību ziedojumus. Tā varam nonākt situācijā, ka ir nevis mīnus divi, bet jau mīnus trīs miljoni! Par sporta infrastruktūru, par treneru kvalifikāciju, par budžetiem mēs runājam ne jau tādēļ, ka mums Rio nav medaļu. Pat tad, ja mūsējie tās izcīnītu vairāk, nekā cerēts, šīs problēmas nekur nepazustu. Tikai sabiedrība mazāk viļņotos, un tās netiktu tik ļoti aktualizētas. Tas, ka vienās sacensībās netiek gūtas uzvaras, neparāda stāvokli visā sistēmā. Problēmas sporta jomā jārisina sistemātiski, pastāvīgi un ilgtermiņā.
