Ar līderu filozofiju
1980. gadā Maskavā Žoržs Tikmers kļuva par olimpisko vicečempionu, būdams vadairētājs rīdzinieku četriniekā ar stūrmani. 1994. gadā viņš bija Latvijas delegācijas vadītājs ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerē. 2006. gadā šādus pienākumus pildīja Turīnas spēlēs, pēc kurām Latvijas olimpiešus vadījis visās nākamajās — gan vasaras, gan ziemas — spēlēs.
Pirms došanās sestajā misijā uz Sočiem Žoržs Tikmers atbildēja uz Sporta jautājumiem.
— Pirms spēlēm vairākos sporta veidos inspicēji mūsu olimpiešus Pasaules kausa izcīņas posmos. Kādi secinājumi?
— Skeletonā un bobslejā sekoju oficiālajiem treniņbraucieniem pirms Sanktmoricas posma. Biju daudz tuvāk komandai, treneriem, sportistiem, apkalpojošajam personālam, nekā tas iespējams sacensību laikā. Pēc redzētā mani nepārsteidza sacensību rezultāti — uzvarēja Melbārža četrinieks, dubultuzvaru svinēja Martins un Tomass Dukuri. Šādi panākumi, kas turpinājās nākamajās kārtās, ir būtiski pirms lieliem notikumiem. Ar uzvarētāja filozofiju neviens nepiedzimst, tā jāveido un nemitīgi jānostiprina darbos un sacensībās. Ļoti svarīgi ar šādu noskaņojumu braukt uz olimpiskajām spēlēm — mēs esam gatavi, mēs varam, mēs to izdarīsim.
— Vai bobslejistu pašapziņu mazliet negraus divas piedzīvotās diskvalifikācijas?
— Pirmā — par četrinieka svara pārsniegšanu diemžēl bija paviršība. Tā bija kļūda, kuru tik pieredzējuši sportisti nedrīkstēja pieļaut un kuras iespējamībai bija jāseko līdzi arī trenerim. Otrs bija misēklis, kam sekoja neadekvāti bargs sods. Runa bija par dažiem milimetriem kādas detaļas izmēros, kas absolūti neietekmē rezultātu. Labi, ka tas notika pirms spēlēm. Šis incidents tikai liek mums būt vēl uzmanīgākiem, precīzākiem un sekot, lai nepārvēršamies par peramajiem zēniem, citas komandas par līdzīgiem pārkāpumiem, atstājot bez sankcijām.
— Priecē, ka olimpiskās komandas apritē atgriežas mūsu pašu BTC būvētās kamanas, kurās tagad startē Oskara Ķibermaņa divnieka ekipāža.
— Jā, atsauksmes ir labas. Latvijas speciālistu ilggadējā pieredze atkal rezultējusies kvalitatīvā veikumā.
Runājot par skeletonu, mūsu komanda ir paraugs, kādai jābūt darba organizācijai. Katrs precīzi pilda savus pienākumus, optimāli un gudri tiek izmantoti visi resursi. Turklāt galvenais treneris Dainis Dukurs tad vēl nemaz nebija ieradies. Sistēma ir iedarbināta, un tā funkcionē.
— Kamaniņās Pasaules kauss pats brauc pie mums uz Siguldu, kur notika tā izcīņas pēdējais posms…
— Kamaniņu sportā mums ir viena no pieredzējušākajām komandām. Tajā ir olimpiskie laureāti — Mārtiņš Rubenis, kas Turīnā neatkarīgajai Latvijai ziemas spēlēs izcīnīja pirmo medaļu — bronzu —, kā arī Vankūveras vicečempioni Andris un Juris Šici. Komandā notikusi daļēja paaudžu maiņa. Cerības saistām arī ar jaunās disciplīnas — stafetes ieviešanu spēļu programmā. Šajā numurā mums bijuši un ir labi sasniegumi, jaunākais — Siguldā izcīnītais Eiropas vicečempionu tituls. Laba ceļamaize Sočiem.
— Andrejs Rastorgujevs uz turieni dodas kā Eiropas čempions!
— Ar viņu tikos vienā no pasaules lielākajiem biatlona centriem Rūpoldingā, pie reizes atsvaidzinot savas zināšanas par sporta veidu, kuru savulaik Latvijā astoņus gadus vadīju. Andrejs Rastorgujevs ir veicis milzīgu darba apjomu un psiholoģiski nobriedis olimpiskajās spēlēs demonstrēt savu labāko sniegumu. Andrejam gadās problēmas ar šaušanu, bet ārkārtīgi grūtajā Soču trasē tādas būs visiem. Iepriecināja viņa trenera Intara Berkuļa dziļās zināšanas un erudīcija, vadot sagatavošanās procesu. Vismaz 95 procentu apmērā viss plānotais ir izdarīts. Aicinu visus turēt īkšķus par Andreju.
Nākotnē mums ir svarīgi, lai biatlons nepaliktu par atsevišķu indivīdu sporta veidu, bet lai mums atkal būtu komanda, kas cīnās par cienījamu vietu nāciju ieskaitē, nodrošinot arī atbilstošu pārstāvniecību aiznākamajās olimpiskajās spēlēs. Droši vien vispirms jādomā par sporta internātu tīkla paplašināšanu. Pēc Sočiem visos ziemas sporta veidos veiksim skrupulozu paveiktā analīzi.
— Pārējie sporta veidi?
— Vairākkārtējais Eiropas čempions šorttrekā Haralds Silovs pārgājis uz klasisko ātrslidošanu, kurai Latvijā treniņu ledus nav pieejams. Jāstrādā ārzemēs kopā ar citām komandām, treneriem. Šajā ziņā bijušas dažas organizatoriskas problēmas. Katrā ziņā nav viegli ilgstoši uzturēties prom no mājām. Bet sagatavojies Haralds ir nopietni un uz Sočiem nebrauc tikai piedalīties. Viņa vietu šorttrekā tagad ieņem jaunais Roberto Puķītis, kas gan kvalificējies startam tikai vienā disciplīnā. Bet domāju, ka tas ir tikai sākums. Olimpiskās spēles ar retiem izņēmumiem nav tā vieta, par kuru var teikt — atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.
Kalnu slēpošanā mums ir gan lielāka, gan meistarīgāka komanda. Tas ir gan pašu sportistu, gan viņu ģimeņu, gan Slēpošanas savienības nopelns. Kristapa Zvejnieka iekļūšana labāko simtniekā 9000 licencētu sportistu konkurencē ir liels sasniegums, kas vieš optimismu. Par distanču slēpotājiem jāsaka — savu spēju robežās. Nedrīkstam aizmirst, ka olimpiskās spēles ir sacensība starp labākajiem no labākajiem. Kvalificēšanās tām arī ir sasniegums.
— Ceturto reizi pēc kārtas būsim pārstāvēti hokejā.
— Mums jau tas liekas pats par sevi saprotams. Nokļūšana spēlēs nepavisam nav viegla. Kvalifikācijas turnīrs, kas notika Rīgā, to vēlreiz apliecināja. Domāju, ka šoreiz zem Latvijas karoga komandā tiek pulcināti visi tie, kuri ir gatavi spēlēt, grib spēlēt un no sirds to darīs. Šķiet, ka hokejistiem veidojas jauna motivācija spēlēt izlasē. To spilgti apliecināja Zemgus Girgensons, sakot, ka nav lielāka goda, kā pārstāvēt savu valsti. Līdzīgu viedokli paudis Lauris Dārziņš un citi. Komandā veidojas īpaša attieksme. Nepārvērtējama ir Sanda Ozoliņa loma, kas palīdzēja izlauzt ceļu uz olimpiskajām spēlēm, kurās pats arī vedīs pārējos cīņā. Gods nest Latvijas karogu atklāšanas ceremonijā ir arī cieņas apliecinājums šim izcilajam sportistam.
Olimpisko spēļu atmosfēra ir pilnīgi atšķirīga no pasaules čempionātiem un citiem turnīriem. Atcerēsimies, kā Vankūverā spēlējām pret Čehiju. Soču turnīrā garantētas četras spēles, kas pat pēc trim zaudējumiem dod iespēju cīnīties tālāk. Mums, kas parasti lēni iešūpojas, tas ir izdevīgi.
— Ar ko šī Latvijas olimpiskā komanda kopumā atšķiras no iepriekšējām?
— Ar to, ka tajā ir ne tikai Latvijas līderi, bet atsevišķos sporta veidos — arī pasaules līderi. Savukārt kamaniņās un biatlonā ir labs potenciāls. Un mums ir hokeja komanda. Mēs braucam ne tikai piedalīties, bet cīnīties par uzvaru katrā spēlē un disciplīnā.
Ļoti patīkami, ka divas dienas kopā ar komandu būs un sacensības vēros arī Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tas ir liels cieņas apliecinājums mūsu sportistiem.
— Kāds laiks Sočos?
— Kalnos mīksta ziema, sniega pietiek. Lejā brīžiem līdz pat sešpadsmit grādiem silts. Vēl neesam izlēmuši, kādās formās iesim atklāšanas parādē. Ja nekļūs vēsāks, vilksim Natālijas Jansones dizainētos mūsu pašu OT Stila darinātos parādes tērpus ar zalkša rakstu.
— Šajās spēlēs mūsējie dzīvos trijos ciematos.
— Lejā, Melnās jūras piekrastē, visi, kas sacenšas uz slidām, — hokejisti, ātrslidotājs, šorttrekists. Kalnos vienā ciematā bobslejisti, skeletonisti, kamaniņu braucēji, otrā — kalnu un distanču slēpotāji, biatlonisti. Arī mūsu administrācija dalīsies. Raitis Keselis strādā lejas ciematā, es un Andris Lupiks — kalnos. Attiecīgi izvietoti arī desmit mūsu mediķi, kurus vada Līga Cīrule. Mūsu personāls uz Sočiem devās jau kādu brīdi iepriekš, lai visu sagatavotu sportistu uzņemšanai, jo vienmēr ir tehniskas ķibeles, kas jānovērš. Tādas bija pat kārtīgajā Londonā.
— Soči un drošība. Šie jēdzieni prasa komentārus.
— Mūs instruējuši arī Drošības policijas speciālisti. Rīkotāji dara visu, lai spēles būtu drošas. Ieteikumi ir ļoti vienkārši — uzturēties olimpiskajās zonās — ciematā, sacensību un treniņu arēnās, izmantot oficiālo olimpisko transportu. Došanos ārpus šīm drošajām zonām nāksies saskaņot ar delegācijas vadību.
Pirmo reizi arī skatītājiem iekļūšanai sacensību vietās būs vajadzīgi trīs dokumenti: pase — ārzemniekiem ar Krievijas vīzu —, biļete un skatītāja akreditācijas karte.
Žoržs TIKMERS
Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs, Latvijas delegācijas vadītājs XXII ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos
Dzimis: 1957. gada 22. janvārī
Izglītība: LSPA, LU (maģistrs)
Karjera: Latvijas Sporta departamenta direktors (1992.—1994. g.), Valsts kancelejas direktors (1994.— 1998. g.), LOK viceprezidents (1992.—2012. g.), kopš 2012. gada — LOK ģenerālsekretārs
Sabiedriskā darbība: bijis Latvijas Biatlona federācijas prezidents (1994.—2002. g.), pašlaik ievēlēts Latvijas Basketbola savienības, Latvijas Futbola federācijas un Latvijas Taekvondo federācijas valdē
Ģimenes stāvoklis: četru bērnu tēvs
