Aleksandra kontrolētā mopēdmānija
Iespējams, viņš būtu kļuvis par slavenu advokātu, kurš, uzvarējis daudzās skandalozās lietās, tagad dzīvotu rāmu, pārticīgu dzīvi, ja virsroku nebūtu guvis iekšdedzes dzinēja spēks. Jau jurisprudences studiju laikā Aleksandrs Briedis savu nākotni saskatīja tolaik vēl neorganizētajā jauno mopēdistu stihijā. Šobrīd viņa un domubiedru dibinātajam Bieriņu motoklubam rit 53. gadskārta, bet mopēdistu sacensības Zelta mopēds nule aizvadīja 40 gadu jubilejas maču.
Mūsu intervija notiek Mārupītes krastā, tepat Rīgas nomalē, kur jau gadu desmitiem rūc forsētie motori un pavasarim ir īpatna motosporta smarža. Kā allaž Aleksandrs Briedis, bruņojies ar megafonu, dod rīkojumus, ik pa brīdim informē jubilejas sacensību dalībniekus un viesus. Tikai tad, kad motori trasē sadedzinājuši pēdējo benzīna pili, var sākties mūsu saruna.
— Kas jums lika atteikties no jurista karjeras un visu mūžu ziedot bērnu un jauniešu motosportam?
— Tiesa, par juristu ilgi nestrādāju, tomēr šīs zināšanas man krietni noderēja, jo visi mūsu projekti toreizējā Padomju Savienībā bija neparasti un līdz tam nebijuši. Vajadzēja daudz enerģijas un juridisko zināšanu, lai spētu pārliecināt birokrātisko mašinēriju un saņemtu atļaujas gan kluba, gan Zelta mopēda sacensību seriāla dibināšanai. Mums piedēvēja gan pretvalstiskumu, gan jaunatnes amorālu audzināšanu, gan citas kapitālistiskas iezīmes, taču iecerēto panācām. Daži sasniegumi bija unikāli. Kaut vai tas, ka mums vienīgajiem visā PSRS bija tiesības atļaut bērniem nodarboties ar motosportu no sešu gadu vecuma, ka uz mūsu sacensībām brauca pat no Tālajiem Austrumiem, no Kamčatkas, turklāt ar mopēdiem bagāžā.
— Kā radās ideja noorganizēt tik plašu un, kā izrādās, arī ilglaicīgu motokustību?
— Skolas gados ar vēl pāris puišiem pa kaktiem rūcināju mocīšus, savu reizi arī sacentāmies. Vēlāk, kad Rīgā sāka ražot motovelosipēdus, šī kustība jau ieguva draudošus apmērus — puikas braukāja pa ielām, pagalmiem, parkiem dienu un nakti. Neko citu kā sabiedrības nopēlumu tas neguva, izveidojās īsta mopēdmānija, kura draudēja iegūt nekontrolējamus apjomus.
Studiju laikā Universitātē nodibinājām LVU motosporta sekciju, sarīkojām pirmās sacensības, par ko saņēmām kara katedras nopēlumu.
Interesanti, ka mūsu mačos sāka piedalīties arvien vairāk braucēju. Turklāt ne jau katram bija savs braucamais, nācās dažādi izlīdzēties. Tolaik preces veikaliem izvadāja ar močiem, kuriem bija blakusvāģis ar kravas nodalījumu. Tautā tos sauca par kūku vāģiem. Tad nu piektdienas vakaros tos skrūvēja nost, brīvdienās brauca mačos, bet pirmdienās bija problēmas ar konditorejas izstrādājumu piegādi veikaliem, jo moči pēc azartiskajām sacensībām bija remontā.
1958. gadā, kad sabiedrība kļuva atvērtāka jaunām idejām (tā dēvētais Hruščova atkusnis), kopā ar domubiedriem izveidojām motoklubu Bieriņi (oficiāli tas bāzējās manā — Rīgas 4. — vidusskolā, vēlāk DOSAAF) un sākām organizēt pasaulē pirmās (par gadu apsteidzām Lielbritāniju) motovelosipēdistu, mopēdistu un motorolleristu sacensības krosā un šosejā.
Loģisks bija mūsu solis 1971. gadā bērnu motorizēto aizrautību ievirzīt organizētā, stingri reglamentā kustībā, un tā radās bērnu un skolēnu mazmotokrosa turnīrs Zelta mopēds. Sākumā sacensības rīkojām dažādās trasēs, bet vēlāk par bāzes vietu kļuva Mārupe, kur arī neiztika bez domstarpībām. Reiz pat rīkojām sēdošo piketu Rīgā, pie Ļeņina rajona izpildkomitejas, deputātu sesijas laikā, jo mūs draudēja no Bieriņiem padzīt. Kad saņēmām solījumu, ka tiks ierādīta cita trase, mēs miliču pavadībā piecēlāmies. Jauno trasi mums ierādīja pie lidostas, taču tur neiedzīvojāmies un vēlāk pārcēlāmies atpakaļ uz Mārupi, kur mūs liek mierā līdz pat šai baltai dienai.
— Zelta mopēds ir spožākā, bet ne vienīgā jūsu kluba firmas zīme…
— Sacensības kļuva tik populāras, ka varējām sākt pārdot biļetes. Ar iegūto naudu sākām saimniecisko darbību — drukājām nozīmītes, plakātus, ražojām motosporta piederumus. Par nopelnīto iepirkām 120 moto un 11 auto vienības, kas ļāva mums pacelties krietni augstākā līmenī.
1963. gadā panācām skijoringa renesansi Latvijā (pirmsākumi meklējumi jau trīsdesmitajos gados), kurš 1972. gadā tika atzīts par latviešu nacionālo sporta veidu. Šajā sportā varēja kļūt arī par nacionālo sporta meistaru, kas PSRS laikos bija izņēmums. Braucēju bija daudz, it sevišķi laukos. Ko traktoristam ziemā darīt, ja ne piekabināt pie moča slēpotāju un laist pa aizsalušo ezeru. Skijorings joprojām ir populārs. Vēl pagājušajā ziemā saķērāmies ar Rīgas domi, jo pēc saistošajiem noteikumiem uz ledus nedrīkst atrasties mehānisks transportlīdzeklis. Zirgs drīkst, ledusjahtas drīkst, bet mocis ne, lai cik biezs būtu ledus. Atkal jāliek lietā jurista iemaņas, lai Pārdaugavā — Āgenskalna līcī, Māras dīķī — uz droša ledus varētu notikt sacensības skijoringā.
— Vai tagad bērnu interese par motosportu nav mazinājusies ?
— Kopumā nē. Arī mūsu datorizētajā ikdienā bērnu tieksme ātri pārvietoties, riskēt, paļaujoties uz savu un braucamā spēku, ir tikpat saistoša. Tagad gan ir lielākas iespējas iegādāties uzticamākus braucamos, taču daudzi joprojām lieto vecos Rīgas mopēdus. Motovelosipēda Gauja (rūpnīcā Sarkanā Zvaigzne to ražoja no 1961. gada) īpašniekiem turklāt nav problēmu ar rezervju daļām, jo šo braucamrīku joprojām ražo Ķīnā.
Iespējams, ka daudzi paliek pie mūsu izstrādājumiem tāpēc, ka šo mopēdu viņi var izjaukt un salikt ar aizvērtām acīm. Atceros, kad savulaik pie mums atbrauca dāņi ar speciāli sagatavotām hondām un jamahām, viņi bija pārsteigti, ka mūsu puikas ar saviem daļēji paštaisītajiem braucamajiem vicoja pa priekšu japāņu brīnumiem. Toreiz vēl īsti nezinājām vārdu bizness, bet čaklākie vecāki un puikas forsēja mūsu mopēdu motorus un pārdeva gribētājiem no visas Padomju Savienības.
— Bez vecāku atbalsta bērnu motosportā neiztikt…
— Protams, bet ne jau tikai materiāls atbalsts nepieciešams, jo bērniem visbiežāk ir tikai vēlme braukt, bet visu melno darbu paveic vecāki. Protams, ka puikas mācās. Tagad pat uz jubilejas sacensībām ir sabraukušas ģimenes ar profesionāļu cienīgām pārvietojamām darbnīcām. Svētkos piedalās arī Pārdaugavas rokeru kluba vīri, no kuriem daudzi savulaik braukuši Zelta mopēdā. Es uzskatu, ka, pateicoties slavenajam vējabrālim Aivaram Freimanim — mūsu puikam —, rokeru kustība atšķirībā no Rietumu rokeriem, kur balansē uz noziedzības takas — narkotikas, dažādas bandas, šaujamieroči —, Latvijā ir ieguvusi visai cienījamu statusu. Mums vairāk tas viss ir ar sportisku un kopā sanākšanas raksturu, kaut gan reizēm tā gribas tos motora kumeļus palaist vaļā… Tad ir jāskatās divreiz.
— Uz ielām motociklu kļūst arvien vairāk. Bet sacensību trasēs?
— Bieriņu sacensībās tagad varbūt startē mazāk, jo pēc mūsu parauga dibinātās jauno sportistu motosekcijas tagad ir visās Latvijas malās. Ja apkopotu dalībnieku skaitu mūsu sacensību labākajos laikos, tad, iespējams, mēs varētu pretendēt uz kādu Ginesa rekordu grāmatas cienīgu sasniegumu.
— No jums daudzi mācījušies un vēl tagad mācās. Kas jums licis tik nesavtīgi dalīties savā pieredzē?
— Mans mērķis vienmēr bijis nevis kādam ko pierādīt, bet iesaistīt pēc iespējas vairāk jauniešu veselīgā un saturīgā brīvā laika pavadīšanā, jo tikai tā mēs varam atturēt viņus no ielas ietekmes, bezmērķīgas brīvā laika nosišanas, dažādām noziedzīgām izdarībām. Nenoliegšu, ka manā darbā daudz palīdzējusi Universitātē gūtā izglītība, jo esmu pratis skaidri un juridiski pamatoti formulēt savas zināšanas, pieredzi. Esmu vairāku grāmatu autors, kas iznākušas arī Maskavā, krievu valodā. Par Zelta mopēdu Rīgas kinostudijā uzņemta dokumentālā filma (1986. g.). Par motorizācijas kultūras tradīciju veidošanu, mazmoto, skijoringa un citiem jautājumiem esmu uzrakstījis aptuveni 1000 rakstu, kas publicēti gan pašu mājās, gan ārzemēs.
— Katra sezona ir kā aplis. Nu jau tādu apļu jums ir vairāk nekā piecdesmit. Neapnīk?
— Bērni taču mainās, vieni izaug, citi nāk vietā. Tukšā vietā taču nekas nenotiek! Ja es varu palīdzēt, dalīties piedzīvotajā, paša atrastajā un veidotajā, kāpēc man būtu jāsēž mājās?
Pašlaik strādāju Rīgas tehniskās jaunrades namā Annas 2, organizēju jauno velosipēdistu sacensības, palīdzu rīkot bērnu velosacensībās un motosacensībās, ziemās ņemos ar skijoringu. Kamēr gaisā virmos benzīna un eļļas smarža, mirdzēs bērnu acis, tepat vien jau būšu.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Aleksandrs BRIEDIS
Motosporta organizators
Dzimis: 1938. gada 7. aprīlī Rīgā
Izglītība: Rīgas 4. vidusskola, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte
Sporta gaitas: nodarbojies ar motokrosu, motobolu, skijoringu, ātrumsacensībām šosejā
Lielākie sasniegumi: dibināts Bieriņu motoklubs (1958. g.), motosacensības Zelta mopēds (1971. g.), piedalījies skijoringa atdzimšanā Latvijā
Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīme (1995. g.)
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir dēls un meita, trīs mazbērni
Vaļasprieks: motosports
