Autosports nedrīkst būt bīstams balagāns
Latvijas Automobiļu federācijas prezidents
Dainars Dambergs, kurš šajā amatā stādā jau 12 gadus, bijis viens no vēršiem,
kurš sportu vilcis cauri krīzēm un sarežģījumiem. Labi apzinoties sporta veida
specifiku, prezidents skaidro, kā jūtas autosports šobrīd, kādam tam jābūt un
cik svarīgs tas ir sabiedrībai – ikdienas autobraucējiem, ātruma meklētājiem un
līdzjutējiem.
Kuram tagad viegli?
– Šobrīd sports pamatīgi cieš. Arī autosports?
– Cieš un ļoti pamatīgi.
Turklāt sporta specifika to padara par sniega bumbas efektu. Ja pieņemam, ka
rīt valstī sākas ekonomiskā augšupeja, tad autosports vēl turpinātu kritienu
gada garumā. Autosports ir šovs, sevis apliecināšana. Līdz ar to cilvēks ar šo
sporta veidu nodarbosies, ja būs labi paēdis, savā ikdienas dzīvē visu sakārtojis.
Tāpēc valsts stabilizācija nenozīmētu mūsu problēmu beigas, jo potenciālais
sportists vispirms vēlēsies sakārtot savu dzīvi – parūpēsies par mājokli,
apmierinās apetīti vai tamlīdzīgi. Un tikai tad atlicinās pietiekami lielu
naudas summu, ko šis sports prasa. Šobrīd mums sacensības tiek aizvadītas ar
nelielu dalībnieku skaita kritumu, bet smagākais punkts mums vēl priekšā. Taču
tas ir mans subjektīvais vērtējums.
– Ir teiciens – autosports un motoru sports
kopumā ir jebkuras valsts ekonomiskās situācijas un labklājības spogulis. Vai
mums valstī bija tik laba situācija, zinot, ka pirms pāris gadiem autosports
veica milzīgu uzrāvienu?
– Domāju – jā. Valstī
valda nonsenss – mēs esam maza valsts, taču ar lieliski attīstītu motoru sportu
un interesi par to. Latvijas Automobiļu federācijā ir astoņas komisijas, pirms
pāris gadiem bija deviņas, un katrā pulcējas zināms dalībnieku, tiesnešu un
rīkotāju skaits. Runājot par autosporta progresu, negribētu apgalvot, ka bijām
sasnieguši kādu īpaši izcilu sporta veida līmeni, taču šis līmenis un prestižs
noteikti nav zems. Līdz ar lielākiem pieejamiem līdzekļiem uzlabojās gan sporta
automašīnu parka kvalitāte, gan rīkotāju iespējas. Neteikšu, ka bija labi, taču
ļoti normāli. Šobrīd mēs pozīcijas nedaudz zaudējam.
Labāk kvalitāte
– LAF pakļautībā ir daudz autosporta
disciplīnu, kurās var startēt ar standarta automašīnām – supersprints, ziemas
un vasaras sprints, nosacīti arī drifts, dragreiss un folkreiss. Federācijas
stratēģija – masveidība?
– Jā un nē.
Autosportā nenormāla masveidība nekad nav bijusi, nav un, visticamāk, arī nebūs,
jo tas ir individuālais sporta veids. Turklāt masveidība ne vienmēr ir
pašmērķis. Autosports ir ar augstvērtīgu, sakārtotu, kvalitatīvu vidi, jo mums
ir ne tikai ātri jābrauc, bet arī labi jāizskatās un vērotājiem jāsniedz
gandarījums. Taču ir otra puse – mēs cenšamies saprast, kā noturēt savu tirgu, kā vairāk iesaistīt cilvēkus un
kā padarīt šo sporta veidu izmaksu ziņā lētāku un pieejamāku. Ne tikai
sacensību organizācija ir kļuvusi dārga un prasa rīkošanas principu
pārskatīšanu. Arī sportistu izmaksas aug, bet iespējas samazinās. Tāpēc mēs
domājam, kā palīdzēt taupīt, piemēram, uz ceļa izdevumu rēķina, koncentrējot
autosportu reģionos. Es nevēlos, lai autosporta kvalitāte pāraug kvantitātē,
taču mums jādomā, kā palīdzēt mūsu sportistiem, lai mēs nepazaudētu savus
biedrus. Ar šīm nosacīti tautas klasēm mēs demonstrējam, ka autosports eksistē
dažādās tā formās un var nākt, piedalīties. Sprintu tipa sacīkstes ir
populāras, strauju izaugsmi piedzīvo folkreiss – tas noturēs interesi par
autosportu.
– Latvijā problēma ir nesankcionēts autosports
– dragreisi, krosam līdzīgi pasākumi un citi. Vai šī ir LAF atbildība, federācijas
nepieciešamība to kontrolēt vai drīzāk ignorēt?
– Ļoti smags
jautājums. Man bijušas daudzas tikšanās un pārmetumi par šo tēmu. Mūsu politika
– ja šādu pasākumu rīkotājs ir gatavs ievērot mūsu noteiktos pamatnosacījumus,
mēs esam gatavi šādus cilvēkus pieņemt. Taču, ja cilvēki grib patusēt, neievērot nekādus noteikumus,
braukt uz riska robežas, apdraudot sevi un citus, mēs nevēlamies tam
pievienoties. Mēs esam izdarījuši dažādas atkāpes, esam gatavi runāt ar potenciālo
organizatoru. Mums gan valdības līmenī, gan pilsētu domes, gan policija uzdod
jautājumus: kāpēc jūs viņus neņemat savā paspārnē, nelegalizējat? Mēs esam
gatavi to darīt, ja cilvēki ir gatavi ievērot drošības noteikumus. Taču tie, kuri
dodas izālēties, lieto narkotikas un alkoholu – es negrasos tādus licencēt, man
ar viņiem nav nekā kopīga, jo tas nav sportiski, tās nav sacensības un es par
to nevaru atbildēt.
– Pretējās puses – kas ne vienmēr ir
vājprātīgi narkomāni – arguments ir: rīkojot sadarbībā ar LAF un pēc LAF
noteikumiem sanāk krietni dārgāk nekā rīkojot savā ciematā, savā nodabā, par
nelielām izmaksām…
– Zināma taisnība ir,
jo sakārtotība prasa izmaksas. Taču globāli tā nav. Ja cilvēki nāk un
kontaktējas, varam atrast kopēju valodu. Nenoliegšu, ka arī mūsu federācijas
funkcionāru vidū ne vienmēr pietiek diplomātijas, kompromisu mākslas un prasmes
piekāpties, līdz ar to arī paši esam nedaudz vainīgi. Taču arguments, ka viss
ir dārgi, nav attaisnojums, piemēram, ātrās medicīniskās palīdzības nebūšanai
trases malā un tā tālāk. Katrai lietai un idejai ir vairāki ceļi, kā to
realizēt un īstenot, tāpēc vajag domāt, runāt un meklēt risinājumus. Līdz ar to
negribu piekrist, ka šis ir akmens tikai mūsu dārziņā, pārāk bieži redzams, ka
cilvēkiem vieglāk ir neko nedarīt, nedomāt un nerisināt katru jaunu situāciju.
– Bijuši gadījumi, kad nesankcionēta pasākuma
rīkotājs, brīdinot LAF sportistus, kam draud licenču zaudēšana, piedaloties
šādā sacīkstē, reklāmā īpaši atzīmē, ka pasākums nav saskaņots ar LAF. Taču,
kad abām pusēm izdodas situāciju izrunāt un pasākumu padarīt oficiālu, izrādās,
ka sportistu skaits kļūst nesalīdzināmi lielāks un LAF atstātās izmaksas kompensējas ar uzviju.
– Tieši tā! Par to
arī es runāju. Jānāk, jārunā. Un produktīvi ir jāspēj runāt gan vieniem, gan
otriem. Taču jebkurā gadījumā es nevaru nevienu oficiālu autosporta pasākumu
pārvērst par bīstamu balagānu!
– Vai autosports var būt jauniešu sports?
– Noteikti! Mums ir
radušās vairākas disciplīnas tieši bērniem un jauniešiem – jau sen ir kartings,
tapušas kroskartu cīņas, Beta bagiju braukšana un citas. Mēs ļoti domājam par
iespējām jaunietim 12, 14 gadu vecumā būt gatavam spert pirmos soļus
autosportā, slēgtās trasēs, drošā vidē. Mēs cenšamies, lai talantīgākie un
prasmīgākie jaunieši varētu veikt savu iemaņu attīstību un progresu.
– Vai autosports var būt nedārgs sports?
– Tas nekad nebūs
lēts sports, lai kurā disciplīnā arī brauktu. Taču relatīvi var. Tas pats
folkreiss – tā ir iespēja par salīdzinoši zemām izmaksām aizvadīt interesantas,
regulāras cīņas. Taču, ja runā par autosporta prestižākajiem veidiem –
jārēķinās, ka tas ir un būs ļoti, ļoti dārgi.
– Par visai revolucionāru situāciju Latvijas
autosporta virsotnē – rallijā – tiek uztverta rallija un rallijsprinta kopīgā
sacīkste rallijā Kurzeme, kā arī abu
šo sporta veidu pārraugošo komisiju (LAF rallija un LF standartauto) kopīgā
sapulce trīs dienas pēc šīs sacīkstes. Ko tas viss nozīmē?
– Mēs kā vadība,
zinot valsts situāciju, jau pirms gada sākām domāt, kā apvienot līdzīgos sporta
veidus, lai tie saglabātu pievilcību līdzjutēju, sponsoru un mediju acīs. Taču,
iespējams, cilvēku dabisko ambīciju dēļ šis optimizācijas process sākās nedaudz
par vēlu. Kurzeme bija pirmais mēģinājums savienot līdzīgos, taču dažādu
apsvērumu atsevišķās komisijās esošos sporta veidus. Nepārprotami uzskatu, ka
eksperiments izdevās. Daudz nianšu, kuras pārrunājām un diskutējām, rallijam un
rallijsprintam ir noteikumu un iespēju atšķirības. Taču tās visas ir tikai
tehniskas problēmas, kuras ir risināmas. Man patika, ka sapulce bija ļoti
konstruktīva. Mēs secinājām, ka nākotnē šī sadarbība jāturpina. Un ne tāpēc, ka
es vēlētos dalīt krēslus, kā man ir
pārmetuši, bet gan tādēļ, lai sports saglabātu pievilcību skatītāju un citu
interesentu acīs. Galu galā, lai sponsors būtu ieinteresēts šo pasākumu
atbalstīt. Ja uz starta rallijā varam redzēt 107 automašīnas, tas ir
sasniegums. Šodienas apstākļos šādi ir jādomā un jāpielāgojas.
Žans vai Ari?
– Rudenī Starptautiskās Automobiļu federācijas
prezidenta vēlēšanas. Kandidāti: Maksa Moslija virziena mantinieks Žans Tods un
Latvijai dažādā ziņā tuvās Somijas pārstāvis rallija cilvēks Ari Vatanens.
Situācijā, kad LAF ar Mosliju allaž ir bijušas labas attiecības, bet rallijs ir
Latvijas autosporta stūrakmens, uz kuru pusi kritīs LAF balss?
– Manas simpātijas,
protams, ir tuvākas ziemeļvalstu izvirzītajam kandidātam Vatanena kungam. Mums
ir tuvākas intereses. Neņemot vērā faktu, ka mums ir pāris cilvēku, kas
ekstremālos apstākļos tiecas uz F-1, tas tomēr ir mums kā valstij sapnis un
kaut kas salīdzinoši tāls. Savukārt mūsu kontakti ar ziemeļvalstīm caur NEZ,
caur ralliju un rallijkrosu radījuši kopīgas intereses. Arī mentalitāte ir
krietni saprotamāka. Laikam jau šobrīd varu teikt, ka LAF politika būs
atbalstīt Vatanenu. Tajā pašā laikā man nav principiālu pretenziju pret Žanu
Todu. Man viņš šķiet patīkams cilvēks un augstvērtīgs profesionālis.
– Moslija ēra FIA – cik tā mums bija pozitīva,
negatīva vai vienaldzīga?
– Es noteikti
negribētu teikt, ka slikta. Visā FIA organizācijā ietilpst 89 valstis,
pārstāvēta gandrīz visa pasaule. FIA ir labi izveidota organizācija, kura
barojas no dalībvalstīm un tās kontrolē. Ir ASV, Krievija vai Ķīna, kuras no
FIA saņem lielus dalības maksu rēķinus, jo viņiem ir daudz dalībnieku. Tāpēc ar
šādām valstīm rēķinās. Mēs uz šā fona esam ļoti mazi un ar nelielu ietekmi.
Taču, kad atvērās mūsu dzelzs vārti un atguvām neatkarību, mēs ļoti rāvāmies
FIA virzienā un patiesībā esam daudz sasnieguši. Piemēram, Mūsas trases
saimnieks Edgars Maišelis ir FIA Off Road
komisijas padomē, tātad esam pārstāvēti augstākajā FIA līmenī. Kad ienācām FIA
vidē, mūs uzņēma ļoti labi, ar mums runāja pats Makss Moslijs, bija dažādi
uzaicinājumi, ar mums rēķinājās, jo, galu galā, mēs esam viena no 89 balsīm.
Teikt, ka mūs būtu pastūmuši malā un nebūtu par mums interesējušies, nedrīkst.
– Pavasarī ir arī Latvijas Automobiļu
federācijas prezidenta vēlēšanas…
– Jā, ir…
– Kādi plāni?
– Grūti pateikt, vai
es vēlos to visu turpināt. Taču katram cilvēkam ir šīs divas puses – darbs un
hobijs. Cilvēki aizraujas ar medībām, makšķerēšanu, mana dzīve ir bijusi
saistīta ar autosportu. Gan tiešā veidā piedaloties sacensībās, gan vadot šo
sporta veidu. Kopš esmu šā sporta veida galvgalī, pagājuši jau 12 gadi, un
domāju, ka esmu devis zināmu ieguldījumu sporta attīstībā. Mans viedoklis par
prezidenta izvēli: ja kāds no mūsu biedriem zina cilvēku, kurš varēs dot
autosportam vairāk nekā es, kurš būs labāks, veiksmīgāks un sportu veicinošs, es
pilnīgi droši un godīgi pasaku, ka atkāpšos un došu ceļu šim citam cilvēkam.
Taču, ja konkurence – kā iepriekšējās vēlēšanās – tika radīta intrigu pēc,
jo kādam nepatika mans ģīmis, lai arī nebija skaidrs, ko ar iegūto amatu darīt
tālāk, es cīnīšos. Prezidenta izvēlei ir jānotiek cilvēcīgi un objektīvi. Es
zinu, ka man ir liela pieredze, esmu pratis būt demokrātisks un attiecīgās
situācijās uzklausīt visas iesaistītās puses, ja ir kas risināms. Taču, ja man
kolēģi teiks – zini, mums ir cilvēks, kurš var iedot autosportam papildu
uzrāvienu -, es pats par viņu nobalsošu. Taču šobrīd, pusgadu pirms šīm
vēlēšanām, es nevaru pateikt, vai kandidēšu vai nekandidēšu uz šo amatu.
– Par Latvijas autosportu starptautiskajā
līmenī. Varam lepoties ar labu Eiropas čempionāta posma organizāciju Mūsā,
pasaules rallija čempionātā startē Andis Neikšāns, uz to tiecas Māris Neikšāns
un citi. Cīņu par F-1 turpina Haralds Šlēgelmilhs un Karlīne Štāla. Šajā sakarā
dzirdēti argumenti, ka federācija par maz paveikusi, meklējot atbalstu šo
braucēju projektiem. Tas jāatzīst? Vai federācijai jābūt sportistu menedžerim?
– Es gribētu teikt,
ka federācija ir ieguldījusi visus morālos un arī finansiālos spēkus savu
iespēju robežās, lai atbalstītu atsevišķu sportistu centienus kāpt pa
autosporta hierarhijas kāpnēm. Skaidrs, ka mēs neesam tik spēcīgi, lai jebkurā
brīdī veiktu nepieciešamos maksimālos maksājumus. Taču jāsaprot – federācijas
uzdevums savā būtībā nav atbalstīt kādu vienu braucēju. Jā, mēs varam izvērtēt
un konstatēt, ka sportista uzsāktā karjera ir daudzsološa un viņš pelnījis, lai
par viņu īpaši rūpētos. Mēs dažādās sarunās ar dažādiem ļaudīm esam daudz
pārrunājuši viena vai otra sportista iespējas un to, ka šis sportists būtu
pelnījis apkārtējo palīdzību savos centienos. Taču tiešā veidā mums neviens nav
jāatbalsta. Pateikšu vienkārši: ja tu gribi ar kaut ko nodarboties, tu
nedrīksti to visu uzvelt man un likt man par to maksāt. Profesionāla
autosportista karjera ir bizness. Nevajag iedomāties, ka par šo biznesu ir
jārūpējas visai valstij. Federācijas pamatuzdevums – nodrošināt, lai valstī ir
kvalitatīvs autosports ar augstvērtīgām sacīkstēm, kurās veidojas kvalitatīvi
sportisti, kuri būs konkurētspējīgi starptautiskajā līmenī un varētu piesaistīt
sev potenciālo atbalstītāju un sabiedrības uzmanību savas karjeras tālākai
izaugsmei. Taču sportista karjera ir atsevišķa biznesa struktūra, kurā
jādarbojas menedžeriem, speciālistiem, kas rūpējas par līdzekļu piesaisti.
Nedomāju, ka šajā situācijā ir pareizi uzmest lūpu, ka federācija un valsts
nepalīdz.
Biķerniekos rūks vai rūgs?
– Kas notiek ar Biķernieku trasi, zinot, ka
bijis pietiekami daudz peripetiju?
– Process ir
apstājies. Nenotiek attīstība un nenotiek negācijas. Trasē notiek dažādu
autosporta veidu aktivitātes. Mēģinām strādāt, lai bāzei saglabātu darbotiesspēju
un aktivitāti, taču jāatzīst, ka daudz kas ir novecojis un nolietojies. Mēs tur
nevaram sarīkot augsta mēroga autosporta sacensības, taču nacionālajā līmenī
notiek aktīva darbošanās. Ja par politiku – nav šaubu, ka šāda bāze, kurā var
braukt ne tikai ar automobiļiem, ir nepieciešama, to prasa sabiedrība. Grūti
runāt par uzlabojumiem valsts situācijas dēļ. Taču esam piesaistījuši
pasaulslaveno Hermanu Tilki, kurš izveidojis vairākas F-1 trases. No viņa
vēlamies redzēt talantīgu vīziju, kā šodien mēģināt savienot biznesu ar sportu
ar šīs bāzes palīdzību. Domāju, jāapvieno četras pamatlietas: valsts vai
pilsētas interese par šādu projektu, mūsu kā sacensību pārraudzītāju prasme
saimnieciski strādāt, lai šis projekts būtu dzīvotspējīgs, lielu sacensību un
pasākumu rīkotāji un uzņēmēju ieinteresētība, lai viņiem būtu vēlme investēt
projektā līdzekļus – lai uzņēmējiem tas būtu bizness, bet mums sports.
Septembrī Tilke sāk šādu vīziju veidot.
– Filozofiski: kāpēc autosports varētu būt
interesants sponsoriem, līdzjutējiem, televīzijai, presei?
– Autosportam ir laba
iezīme salīdzinājumā ar daudziem citiem sporta veidiem. Nepārprotiet, negribu
nevienu aizvainot! Taču, liekas, skrējējam ir mazākas iespējas atrast
atbalstītāju nekā autosportistam, jo skrējējam ir tikai krekliņš, uz kura viņš
var pateikties savam atbalstītājam. Autosportistam, vēl bez kombinezona, kas
arī ir platāks nekā krekliņš, ir arī mašīna, kas ir liels un redzams reklāmas
laukums. Noteikti saistoša ir sporta veida dinamika un ātrums. Lielai daļai
cilvēku ir automašīna, ar kuru pārvietoties ikdienā. Šajā kompānija ir ļaudis,
kuri šā automobiļa iespējas vēlas izmantot straujāk, pilnīgāk, krāšņāk vai
tamlīdzīgi. Taču to neļauj vispārpieņemtie likumi – mums ir Ceļu satiksmes
noteikumi. Tāpēc normāli cilvēki meklē likumīgu iespēju un sakārtotu
organizāciju, lai varētu savas vēlmes piepildīt. Un šajā brīdī automobilis viņiem
palīdz, jo par šo sportu raksta, to rāda un par to interesējas. Arī mums –
Latvijas Automobiļu federācijai – ir draugi un partneri, kā Talce, Latvijas Gāze, Canon IB Serviss,
Swedbank.
– Šobrīd nesaprotama situācija ir ar uzņēmuma
nodokļa atlaidēm ziedotājiem. Kas notiek?
– Ja tiešām paliek
spēkā valdības vasarā nolemtais, zem smaga sitiena tiek palikts ne tikai
sports, bet arī kultūra. Tad ir jautājums, kā mūsu valsts domā mums palīdzēt
finansiāli, lai mēs noturētos virs ūdens. Mums valdības atbalsts centieniem
pastāvēt un darboties starptautiskajā apritē ir nevis santīmi, bet pat zemākas
vienības – par šo summu mēs nevaram nomaksāt savu dalību FIA. Ir valstis, kurās
nav šādas atlaižu sistēmas, taču tādā gadījumā valstī ir veids, kā tā atbalsta
sportu un kultūru. Jābūt veidam, kā ļaut mums pastāvēt, lai mēs varētu
ieinteresēt cilvēkus, mazinot iespēju kādam uzvesties neadekvāti, pievērsties
narkotikām vai citām nebūšanām. Šobrīd tiek nogriezts tur, nogriezts te, paliek
tukšums, taču tāds nedrīkst būt. Tas ir ar kaut ko jāaizvieto. Jā, līdzšinējā
sistēma bija jāpārskata, jāanalizē, jāpēta. Taču matemātiska līdzekļu apgriešana,
kā tas tiek darīts, ir nepareiza.
Viesturs SAUKĀNS
