Katrs trešais paliks mājās?
Ziema likusi
sarosīties Latvijas autosporta sabiedrībai – vairāki čempionāti sākas vai
norisinās gada baltajā daļā. Šis brīdis arī ir pirmā iespēja pārliecināties, kā
pašreizējā situācija valstī un arī ārpus tās ietekmē Latvijas autosportu.
Prognozes ir dažādas, pirmie secinājumi – skarbi, taču, iespējams,
pāragri. Kādas ir prognozes?Aptuveni trešdaļa paliks mājās – šī ir dažu aptaujāto
speciālistu prognoze par dalībnieku skaita samazināšanos 2009. gadā Latvijas
autosportā. Tas ir daudz, turklāt prognoze šķiet reāla. Taču atšķirībā no pēdējo
mēnešu valsts ekonomiskajiem lēmumiem, visam autosportam ar vieglu roku
nogriezt trešdaļu prognozēs nevar.Manuprāt, un šim viedoklim zināmā mērā piekrīt arī Latvijas
Automobiļu federācijas vadība, galvenokārt cietīs tā autosporta daļa, kas
saņēma ievērojamus līdzekļus ārpus autosporta vides. Tas ir, sporta
disciplīnas, kuras baudīja ievērojamu sponsoru sadarbību un atbalstu. Nav
noslēpums, ka viens no lielākajiem cietējiem būs Latvijas rallija čempionāts.
Seriāls līdz šim bija ieguvis prestižu un popularitāti, kā arī Baltijas reģionā
spilgtāko rallija šovu Latvijas čempiontitula dalīšanas veidā. Taču tas tika
panākts ar pamatīgām sportistu investīcijām tehnikā un attīstībā. Tiek minēti
dažādi skaitļi, cik izmaksājusi sezona N4
klases spilgtākajiem tēliem Aivim Eglem, Andim Neikšānam un Jānim Vorobjovam –
lai kādi tie būtu patiesībā, summas ir pamatīgas. Tiek lēsts, ka daļā gadījumu tie
ir sešciparu skaitļi. Un šīs summas nenāca no sportistu piemājas dārzā
izaudzētiem tomātiem vai uzvarām loterijās – aiz muguras stāvēja spēcīgi
Latvijas uzņēmumi, bankas.
Lielie dūži izzūd
Darbību rallijā turpina LMT, un lēmums šķiet loģisks, zinot
situāciju. Brāļu Neikšānu pārstāvētā LMT Rallija komanda spērusi soli uz
priekšu, kas sponsorēšanas ziņā var nest ievērojamu atdevi – ekipāža Andis
Neikšāns/Pēteris Dzirkals startēs pasaules rallija čempionātā Production Car klasē. Protams, diez vai
LMT tik ļoti nepieciešama reklāma ārvalstīs, taču rezonanse, ko dotu Neikšāna
panākumi pasaules čempionātā, būtu pietiekami spēcīga šeit Latvijā, lai kompānija
uzskatītu, ka attiecīgais reklāmas
laukums atmaksājies, cik nu to reklāmas jomā iespējams izmērīt.
Latvijas problēma ir nelielais uzņēmumu daudzums, kuriem
nepieciešama starptautiskā atpazīstamība. Tas šo to liecina par mūsu ražošanu
un konkurētspēju, taču tā ir cita tēma. Tomēr tas atsaucas uz sportu – gadiem
ilgi šosejas braucēji Haralds Šlēgelmilhs un Karlīne Štāla Latvijā meklējuši
atbalstu, taču šobrīd ļoti iespējama situācija, ka abi Latvijas autosportā
vistālāk tikušie sportisti šo sezonu pavada pie televizora. Arī citi
starptautiskie autosporta projekti aprāvušies jau pašā saknē, jo pat tad, ja
sponsors ir atrasts, tas liek saprast, ka viņam daudz lielāku atdevi sniedz
uzvara Latvijas čempionātā nekā uzlīme uz mašīnas, kuru Latvijā redz veiksmes
gadījumā reizi gadā, bet ārpus valsts tā nevienam neko neizsaka. Protams, var
argumentēt, ka sportista darbības programma jāveido tā, lai viņš startētu
ārzemēs, bet par viņu daudz runātu Latvijā, dodot iespēju arī atbalstītājam
nemitīgi vīdēt presē un vizuālajos medijos, kas šobrīd ir Neikšāna un LMT
paraugs. Taču, lai sportists izveidotu savas karjeras spēcīgu publicitāti,
atkal nepieciešami pamatīgi ieguldījumi publisko attiecību jomā. Lielākajā daļā
gadījumu tas nav iespējams, jo sponsors savukārt nespēj sportistu tik ļoti
finansēt, lai bez tehnikas un ceļa izdevumu segšanas varētu atļauties arī PR
darbības un jomas speciālistu piesaistīšanu. Cik Latvijā ir LMT līmeņa
uzņēmumu?
Kas notiks ar
ralliju?
Tātad vietējā rallija čempionāta prestižs šķita interesants
Latvijas uzņēmumiem un tie ienāca sporta veidā, atbalstot atsevišķas ekipāžas,
komandas, vai sacensības. Auga seriāla kopējās izmaksas, sportisti bruņojās ar
aizvien jaunāku tehniku. Rīkotāji, aizvadot labvēlīgu konkurenci savā starpā,
sacensības rīkoja grandiozas un krāšņas. Čempionāts varēja atļauties uzturēt
savu televīzijas raidījumu, kas tika demonstrēts kā katra posma apskats. Tie,
kā šobrīd izskatās, nu jau dēvējami par vecajiem labajiem laikiem.
Labā ziņa ir tā, ka Latvijas čempionāts, kas sāksies nākamās
nedēļas nogalē ar ziemas ralliju Lietuvā, nav zaudējis vairākus savus galvenos
spēlētājus. Piemēram, prestižajā N4
klasē uz starta būs visi trīs pērnā gada medaļnieki – čempioni Aivis
Egle/Mārtiņš Jerums, vicečempioni Andis Neikšāns/Pēteris Dzirkals bronzas
medaļnieks Jānis Vorobjovs, kurš turpina risināt stūrmaņu jautājumu, šoreiz
blakus sēdinot lietuviešu sportistu. Tāpēc par intrigas trūkumu runas nav, būs
jautri. Taču kopējais dalībnieku skaits ir visai niecīgs – četrās klasēs
kopā pēc oficiālā pieteikšanās termiņa beigām dalībnieku sarakstā atrodamas
tikai 14 Latvijas ekipāžas. Tiesa, iespējams, ka skaits palielināsies. Turklāt
nav zināms, kuri lietuvieši nolems kārtot formalitātes tā, lai saņemtu ieskaiti
Latvijas čempionātā, līdz ar to arī no viņu pulka kāds var papildināt Latvijas
čempionāta sarakstu. Ja šie skaitļi ir pareizi, tad jāatzīst, ka šis ir
gadījums, kad tas, kas augstu kāpis, zemu krīt. Taču panikai nav iemesla.
Ziemas specifika
LAF Rallija komisijas vadītāja Irēna Krastiņa mazo
pieteikumu skaitu skaidro ar zināmu optimismu: „Skaidrs, ka situācija
sportistiem nav vienkārša, sporta veids prasa izmaksas. Tomēr pašreizējo
Lietuvas rallija sarakstu skaidroju ar cerību, ka turpināsies iepriekšējā
ziemas ralliju tendence. Statistika rāda, ka, par spīti ekonomiskajiem apstākļiem,
katru gadu pirmajos posmos ziemā, sevišķi, ja sacensības notiek ārpus Latvijas,
dalībnieku skaits ir divreiz mazāks nekā vēlāk vasaras sezonas rallijos."
Ja tā, tad rallijam nonākšanu katastrofas priekšā vēl nevar
piedēvēt. Starp citu, ja vasarā tik tiešām uz starta izbrauks divreiz vairāk
dalībnieku, piepildīsies prognoze par dalībnieku skaita kritumu par trešdaļu.
Iepriekšējās sezonās Latvijas čempionāta dalībnieku skaits bija aptuveni 45
ekipāžas.
Ziemas rallijus sportisti mēdz neapmeklēt vairāku iemeslu
dēļ. Tie, kas startē ar mērķi izcīnīt medaļas, arī ir uz starta, bet tie, kuru
dalība rallijā ir izklaide, nenomoka sevi ar attiecīgu riepu iegādi, mašīnu
pārregulēšanu ziemas vajadzībām. Savukārt ir vēl kāds bariņš braucēju, kuri pēc
iepriekšējās sezonas sākuši gatavot jaunu tehniku, bet process ievilcies, līdz
ar to uz ziemas sacīkstēm nav izdevies paspēt.
Bet rallijs savu patieso seju parādīs maijā.
No kurienes mīts par
trešdaļu?
Trešdaļa dalībnieku skaita kritums – populāra prognoze.
Reti kurš paskaidro, kāpēc viņš min tieši šādu iztrūkumu. Taču fakti šīs
prognozes sāk apstiprināt.
LAF Standartauto komisija rīko Latvijas ziemas autosprinta
čempionātu, kurā startē dalībnieki ar starta (ielas) automašīnām. Šķietami, nav
demokrātiskāka sporta veida par šo, turklāt Latvijas autosportā tas ir viens no
lētākajiem izmaksu ziņā. Taču pēc aizvadītajiem četriem posmiem tendence rāda
aptuveni trešdaļu regulāro dalībnieku skaitu kritumu.
Tas ir dīvaini un nedaudz satraucoši. Šāds ziemas seriāls,
kurš patiešām ir gan interesants, gan meistarību attīstošs, varētu būt viens no
veidiem, kā izpausties tiem autosportistiem, kuriem braukšana ar sporta mašīnu
šogad nespīd. Taču tādu praktiski
nav. Nav arī daudz tā saukto jauno sportistu, kuriem ziemas sprints varētu būt
laba skola, tuvojoties lielajam autosportam.
Tomēr arī šai trūkstošajai trešdaļai var atrast skaidrojumu.
Ar katru gadu arvien vairāk sarosījušies federācijā nereģistrētu sacensību
rīkotāji, kuri sagatavo trases savās pļavās vai, ko nemaz nedrīkst, uz ezeriem,
ja tie aizsaluši. Šīs ziemas tendence – seriāli, kurus veido LAF
sadarbības trašu rīkotāji, piemēram, kārtējo sezonu aizvada 333 ziemas kausa izcīņa Ropažos, debijas
sezonu Brenguļu kauss pie Valmieras, vēl daži seriāli. Šīs sacīkstes nosmeļ
Latvijas čempionāta masveidību. It kā slikti, taču otrs koka gals vēsta – labāk
reģionos atļaut rīkot savas sacensības, kurās viss notiek atbilstoši
saprātīgiem drošības noteikumiem, nekā ļaut zelt auto huligānismam, kas ir jau
sena problēma – nelegālie dragreisi, plosīšanās pa ledu un citas
apšaubāmas drošības sacensības. Skaidrs arī tas, ka, ja nevienam nezināmā trasē
kāds muļķības dēļ ņems nelabu galu, mediji šo ziņu izvazās kā kārtējo
negadījumu autosportā.
Līdz ar to Latvijas ziemas autosprinta čempionāts paliek
tiem, kuriem ir pozitīvās ambīcijas kļūt par Latvijas čempioniem, cīnīties ar
labākajiem.
Latvijas čempionātam masveidību atņem arī nestabilie laikapstākļi –
pērn, kad ziemas gandrīz vispār nebija, vairāki posmi notika asfaltētās
kartinga trasēs, kam, protams, ar ziemas čempionātu ir maz sakara. Lai to
nepieļautu, čempionāta rīkotāji izmanto izdevību sacīkstes aizvadīt katru
nedēļas nogali. Tiem, kuri brauc pēc punktiem un tituliem, ir pilnīgi vienalga,
cik bieži ir posmi – viņiem ir savs uzdevums, kuru ir gatavi pildīt kaut
vai katru dienu. Taču tiem, kas seriālu uztver kā labu atpūtu, katru svētdienu
pavadīt kupenās arī nešķiet baudāmi. Līdz ar to masveidības nav.
Skrūvētāju pietiks
Atgriežamies pie tēmas, ka autosportu pametuši vairāki lieli
sportistu atbalstītāji, tāpēc cieš prestižākais no čempionātiem – rallijs.
Kā veiksies pārējiem?
Dalībnieku skaita kritumam nevajadzētu būt dramatiskam
sporta veidos, kuros līdz šim neieplūda lieli sponsoru līdzekļi. Tas ir, autosporta
disciplīnas, kurās panākumus galvenokārt noteica tehnikas sagatavošanas
talants, nevis finansējums. Tie, kas par savu naudu un ar savu viltību prata
garāžas režīmā sagatavot mašīnu, to darīs arī turpmāk un startēs sacīkstēs.
Protams, arī viņu būs mazāk, jo iznīkst mazie uzņēmumi, cilvēki paliek bez
darba un zaudē arī salīdzinoši nelielās algas, kas tomēr ļāva iepriekšējos
gados startēt sacīkstēs. Ja šī prognoze būs pareiza, mazākiem dalībnieku
zaudējumiem vajadzētu būt autokrosā un rallijkrosā, trofireidos, visu veidu
standartauto sacīkstēs, šosejas zemāku izmaksu klasē, driftā, dragreisā. Protams,
šie sporta veidi prasa naudu, pat daudz naudas, taču tomēr ne tik grandiozu kā
lielajā rallijā.
Kas notiks apvidus
auto sportā?
Nesen noslēgusies visai īpatnējā Dakaras sacīkste
Dienvidamerikā. Neapšaubāmi, viens no sarežģītākajiem autosporta pasākumiem
pēdējos gados un smagākais Dakaras rallijreids tā vēsturē. Par spīti visām
problēmām, kas piemeklēja latviešus, augstākie sasniegtie rezultāti vērtējami
pozitīvi – Eināra Vintera 14. vieta ir izcils sniegums, bet Jāņa Āža 24.
pozīcija daudzo problēmu gūzmā ir labs stabilitātes paraugs. Māra Saukāna
rezultātu izbojāja vesela tehnisku neveiksmju sērija, savukārt, ja neņemtu vērā
Māra sapelnītās soda stundas, tīrais
rezultāts būtu 25. vietas vērts, tāpēc par lēnu braukšanu nevar būt pat runa.
Protams, šīs soda stundas ir, un ekipāža lielākoties pie tām pati arī vainojama,
piedzīvojot mašīnas problēmas.
Šobrīd ļoti aktuāls ir jautājums – kur notiks nākamā
Dakara? Savukārt attiecībā uz krīzi atklāts paliek jautājums, vai nākamā Dakara
notiks ar Latvijas sportistu piedalīšanos? Šogad Dienvidameriku bija iespējams
apmeklēt lielā mērā uz 2008. gada Dakaras atcelšanas rēķina – organizatori
šo to no finansējuma piesedza. Taču, ja nākamgad atkal rallijreids notiks
Argentīnā, izmaksas augs.
Pagaidām par nākamā gada Dakaras rallijreida norises vietu
īstas skaidrības nav arī pašiem sacīkšu rīkotājiem. Lai gan šāgada trase
izrādījās skarba, no kļūdām var mācīties un izveidot labāku, līdz ar to paturot
slaveno sacīksti tālajā kontinentā. Tajā pašā laikā tiekot apsvērta iespēja
atgriezties Āfrikā. Šajā sakarā runa ir ne tikai par klasisko maršrutu no
Eiropas uz Dakaras pilsētu – jautru trasi varētu izveidot arī, Āfriku
šķērsojot citos virzienos.
Latvijā apvidus automobiļu sports, ja neskaita visai
demokrātisko trofireidu, ir problēmu priekšā. Ik gadu samazinās sportistu
skaits, ko līdz šim skaidroja ar pārāk lielo pasaules klases tehnikas un
vietējo meistaru sagatavoto mašīnu atšķirību, bet finanšu trūkums šādā
situācijā neko labu nesola.
Šobrīd LAF darbojas pēc devīzes: „Autosports izdzīvojis
visos laikos!" Ģenerālsekretārs Andris Berķis saka: „Autosportam ir vairāk nekā
simt gadu, kuru laikā bijuši divi pasaules kari, vairākas krīzes. Taču
autosports ir izdzīvojis un ir viens no populārākajiem sporta veidiem pasaulē."
Viesturs SAUKĀNS
