Krīzes autosports sper pirmo soli
Šo svētdien Ropažos, sporta kompleksā 333,
debitēs jauns autosporta veids – Folkreiss. Varbūt kucēns nebūs dzīvotājs, taču
iespējams, šis būs grandiozs pagrieziens Latvijas autosportā. Folkreiss padara
šķietami dārgo sporta veidu pieejamu gandrīz katram, kurš dzīvē var atlicināt
kaut nedaudz naudiņas no ikdienas tēriņiem.
Vēlreiz par pamatprincipiem
Sports ziemā jau rakstīja par to, kas ir folkreiss. Taču, tā kā lielais
notikums – pirmā sacīkste – ir klāt, neliels kopsavilkums.
Folkreisa ideja
aizgūta no Skandināvijā īpaši populārā Folkrace un Bilcross, tas ir
uz krosa un rallijkrosa principiem balstīts autosporta veids. Atšķirībā no
vairuma autosporta veidu folkreisā tiek kontrolētas tehnikas sagatavošanas
izmaksas, turklāt tuvākajā nākotnē plānotais iedalījums pa reģioniem samazinās
arī sacīkšu apmeklēšanas izdevumus.
Tehnikas izmaksas
tiek kontrolētas ar mašīnu pirkšanas un pārdošanas procedūru. Lai uzvarētu,
sportists tehnikā var ieguldīt kaut miljonu, taču reglamentēti mašīnu
tirdzniecības noteikumi paredz – ja mašīnai sacīkstes laikā uzradīsies pircējs,
tā jāpārdod par fiksētu summu, un Latvijas gadījumā tie ir 950 eiro. Turklāt
sportists – mašīnas īpašnieks no šī darījuma nedrīkst atteikties.
Nevajag sevi samocīt!
Ne tikai iegādāties,
bet arī uzbūvēt tehniku iespējams par minimāliem līdzekļiem. No katra
konstruktora asprātības atkarīgs tas, kā, būvējot konkurētspējīgu tehniku, iekļauties
950 eiro, lai tad, kad mašīna jāpārdod, tās būvētājs nebūtu zaudētājs. Šobrīd
vairāki tehniķi atzinuši, ka folkreisa mašīnu var uzbūvēt tā, ka pēc mašīnas pārdošanas
pat paliek pāri patīkama summa! Tehnikas būvniecību ievērojami atvieglojuši
jaunie drošības karkasu būves noteikumi, kas paredz, ka folkreisa sacīkstēm
karkasu var uzbūvēt saviem spēkiem, apstiprinot tā atbilstību noteikumiem un
veicot LAF pilnvarotu komisāru pārbaudi. Starp citu, šajā autosporta veidā var
izmantot pēdējos gados nelietotu sporta tehniku – vecās krosa, treka un citu
autosporta veidu mašīnas, izejot pārbaudi, ir kā radītas folkreisam! Savukārt
tiem, kuri sludinājumos pārdod mašīnu par 800 eiro, der apdomāt labāk pamēģināt
startēt folkreisā, kur šo mašīnu kāds var iegādāties par 950 eiro! Turklāt,
pārdodot mašīnu, tās sēdeklis, drošības jostas, stūres rats, kas ir pietiekami
dārgs, paliek pie līdzšinējā īpašnieka! Un vēl – folkreisa tehniku ir iespēja
izmantot arī citos sporta veidos, piemēram, Supersprintā.
2009. gadā folkreiss,
visticamāk, piedzīvos arī citus reklāmas braucienus, domājams, kopā ar Latvijas
autokrosa un rallijkrosa sacīkstēm. Taču nākamajos gados paredzēts, ka folkreisa
seriāli notiks pēc reģionālo seriālu principa. Tas nozīmē, ka liepājniekam
nebūs par katru cenu jābrauc uz Valmieru, lai cīnītos par kopvērtējuma uzvaru.
Savukārt pēc reģionālo kausu rezultātiem reģionus pārstāvošie klubi nominēs
savus sportistus Latvijas finālam kādā no Latvijas trasēm. Visa informācija par
folkreisu atrodama www.autocross.lv.
Gatavošanās process
Ideja par folkreisa tipa
sacīkšu ieviešanu Latvijā virmo jau aptuveni 10 gadus – to popularizēja
nelaiķis Mārtiņš Kalniņš, tobrīd LAF ģenerālsekretārs, arī citi, kuri
uzskatīja, ka šādi jāattīstās autokrosam vai jāveidojas tā atzaram. Taču tobrīd
bija vairākas problēmas, kas plānu neļāva realizēt.
Pirmkārt, folkreisa ideja
neguva tik plašu atbalstu, lai reāli sāktu pie tā strādāt. Taču gribasspēks
nebija vienīgā liksta.
Objektīvi jāatzīst,
ka deviņdesmitajos gados Latvijas autosports vēl tikai auga, attīstījās un, ja neņem
vērā atsevišķus spilgtus elementus – dažas augstas raudzes mašīnas rallijā,
krosā, šosejā -, viss autosports bija viens vienīgs folkreiss, ar to domājot
tehniski vājo līmeni. Kā var organizēt tehniski lētu klasi situācijā, kad
eksistējošie čempionāti sastāv no tehniski lētām mašīnām? Folkreisa ideja
tobrīd nebija loģiska.
Daudzi uzskatīja, ka folkreiss
varētu būt autokrosa pastāvēšanas forma, jo, pirmkārt, sacīkšu princips ir
vistuvākais, otrkārt, tehnikas gatavība un līmenis bija gandrīz atbilstošs,
vismaz no pirmā acu uzmetiena. Tomēr krosa vadošās komandas un braucēji, kā arī
sporta veida funkcionāri šādu piedāvājumu uzskatīja gandrīz par apvainojumu, ka
viņu pūliņi netiek novērtēti. Un taisnība vien ir – ja bija klases, kur pēdējās
vietas ieņēma izteikti folkreisa tipa automobiļi, tad līderu pulkā bija tam
laikam izcila tehnika. Atliek atcerēties kaut vai Jāņa Bogdanoviča un viņa
komandas biedru Peugeot 106 Maxi
automobiļus, brāļu Traubergu izcilo tehniku, par tobrīd plaukstošo D-1
nerunājot. Līdz ar to, virzot folkreisu, bija bažas sadalīt visai spēcīgu
čempionātu, iznīcinot skatāmu, progresējošu autosporta veidu.
Zināmā mērā problēmas
radīja arī pati federācija. Kā katram kārtīgam latvietim, arī LAF pirmajos
gados pēc neatkarības iegūšanas vajadzēja pēc iespējas ātrāk sasniegt pasaules
līmeni un FIA prasības. Neapšaubāmi, tas bija pareizi un nepieciešami, sevišķi
drošības ziņā – Latvijā jau deviņdesmito gadu beigās bija autosports, kas automobiļu
drošības aprīkojuma ziņā atbilda augstākajiem starptautiskajiem standartiem.
Taču cīņā par drošību pietrūka elastības un kompromisa risinājumu. Spilgtākais
piemērs – drošības karkasi. Nav šaubu, ka šis ir svarīgākais autosporta
drošības elements un nav jāskaidro, cik dzīvību tas izglābis gan pasaules, gan
Latvijas autosportā. FIA prasības šajā jautājumā bija stingras un attiecās arī
uz Latviju. Sacīkstes kļuva drošākas, līdz ar to arī ātrākas. Un attiecīgi – jo
ātrākas, jo stingrāk žņaudza drošības prasības.
Kompromiss ar metālu
Taču drošība, tāpat
kā komforts, maksā naudu. Ielikt atbilstošu karkasu jebkuram autosporta veidam
kļuva nesamērīgi dārgi, turklāt arvien sašaurinājās sertificēto uzņēmumu loks,
kuri drīkstēja šos karkasus būvēt. Līdz ar to nebija konkurences un cenas kāpa
augšup, sasniedzot četrciparu skaitļus. Kāds folkreiss, ja karkass vien maksā
divreiz dārgāk nekā Latvijā ieplānotā fiksētā cena un trīsreiz dārgāk nekā folkreisa
mašīna Zviedrijā? Aizmirstiet, folkreiss nav iespējams!
Taču Latvijas
autosports, pateicoties Ziemeļeiropas zonas (NEZ) aktivitātēm, guva arvien
ciešākus kontaktus ar ziemeļvalstīm. Ar laiku arvien uzbāzīgāka šķita
ziemeļnieku tērzēšana par viņu folkreisu, bilkrosu utt. Latviešus tas darīja
aizdomīgus: „Kaut kas neiet kopā –
kā allaž korektie, punktuālie un pareizie skandināvi var apiet minētās FIA
prasības, sabūvēt monstrālus automobiļus un tos tirgot uz nebēdu par smieklīgām
summām (ap Ls 400!)?"
Un nāca apgaismība.
Ja nav augstāko drošības prasību, nedrīkst pieļaut augstāko tehnoloģiju
attīstības pakāpi. Folkreisā tiek slāpēts ātrums, maksimālais temps, kuru trasē
drīkst sasniegt mašīnas, ir 80 km/h. Daudz? Ar īres kartiem braukušie, līdz ar
to arī tādi, kam šis kartings dod pirmo iespēju grozīt stūri, regulāri
pietuvojas šai atzīmei. Izrādās, tas nav tik mežonīgs ātrums.
Slāpējot mašīnu
ātrumu, ko panāk ar trašu attiecīgas konfigurācijas izveidi, zūd jēga
pilnveidot motoru, ātrumkārbu, piekari un citus svarīgus elementus, līdz ar to
mašīnas saglabājas visai primitīvas. Turklāt, uzliekot fiksēto pārdošanas cenu,
nevienam nerodas vēlme investēt un padarīt mašīnu ātru un līdz ar to bīstamu!
Viss ir vienkārši.
LAF, galvenokārt ģenerālsekretārs
Andris Berķis pieķērās šai idejai, jo tā bija tikpat vienkārša, cik ģeniāla.
Turklāt sagadījies tā, ka idejas realizācija notiek krīzes periodā, kad daudzi
izsapņo sapni par Imprezām un Evolūcijām, bet braukt joprojām gribas.
Federācija izmainīja
drošības karkasu būves sistēmu, padarot to vairākas reizes lētāku, taču
stingras kontroles dēļ ne mazāk drošu. Un šovs var sākties!
Rodas idejas atbalstītāji
Ir aktīvi cilvēki,
kuri uzreiz uzķēra folkreisa ideju. Viens no tiem ir Juris Sirko, kurš dzīvē
uzbūvējis daudz sporta mašīnu, bet pašam bijusi iespēja pabraukt arī Zviedrijas
folkreisā. Viņš sniedzis daudz praktiskās informācijas, kopā ar LAF
speciālistiem izveidojis folkreisa noteikumus un ir uzbūvējis arī pirmās
mašīnas, kuras svētdien dosies trasē. Viņa recepte mašīnas būvē ir vienkārša: „Atrodu norakstītu vai norakstāmu automašīnu,
izplēšu no tās visu nevajadzīgo, uzstādu drošības karkasu, pastiprinu piekari,
jo Latvijas trases varētu būt bedrainas un braucu uz sacīksti. Motorā un
ātrumkārbā nelienu, manuprāt, šajā sporta veidā tas nav nepieciešams. Neskopojos
arī ar padomu, ja nepieciešams, visu izstāstīšu! Katrā gadījumā neviena mana
mašīna nemaksā dārgāk par 500 latiem, tāpēc tie, kuri apgalvo, ka tas nav
iespējams, lai apdomā kārtīgi plānotos darbus."
Opozīcija
Protams, ir vesels
pūlis speciālistu, kuri uzskata, ka šis sporta veids Latvijā nav iespējams.
Galvenie pretargumenti – bez investīcijām mašīnas būs lēnas, lūzīs utt.
Uzreiz gan jāsaka, – kāda
starpība, cik ātras vai lēnas ir mašīnas, ja tās visas brauc līdzīgā ātrumā,
tātad bariņā, tātad interesanti skatītājiem un braucējiem. Regulārie minētā
īres kartinga klienti zina, ka jautrību var sarūpēt arī ar 20 km/h! Ja par mašīnu
izturību – ja lauž, tad lūst! Latvijas autokrosa čempionāts pēdējā laikā tam ir
spilgts piemērs. Tehnika ir mežonīgi dārga, mežonīgi ātra, taču daudzi
piemirst, ka tas nenozīmē, ka tā ir laužama. Cenšoties izmantot katru zirgspēku,
sportisti aizmirst par braukšanas meistarību, viltībām un stratēģiju. Dzīve
pierāda, ka princips "Gāzi grīdā!" tikai izklausās vareni, bet
patiesībā tas ir postošs. Nelauz, un mašīna nelūzīs!
Kucēns ar līdzjūtīgu
saucienu: „Peldi, draugs!" ir
iemests ūdenī. Peldēs?
Viesturs SAUKĀNS
