Mājas sienas uzgāzās uz galvas

Jāpiekrīt tiem, kuri
apgalvo – Eiropas autokrosa čempionāta posmā Bauskā, Mūsas trasē, Latvijas
sportistu vairākums piedzīvoja sāpīgu izgāšanos, kas var radīt
neprofesionalitātes iespaidu. Dzimtenes posma kļūdu sērijas ēna var vilkties
līdzi visas sezonas garumā, lai arī šī bija mūsējo smagākā sacīkste pēdējos
mēnešos un patiesībā velns nav tik melns. Kas vispār ir latviešu kross Eiropā?
Bauskas sacensība faktiski tika būvēta ap divām Latvijas
autokrosa zvaigznēm – Jāni Bogdanoviču un Jāni Boku, kuri startē zem Autocross Team Latvia karoga Eiropas
čempionāta visos posmos. Papildu bonuss dzimtenes posmam bija veterāna Alda
Zēberga starts Bogdanoviča pārstāvētajā D-1 klasē un plejāde spēkos līdzīgu
bagiju braucēju Boka pārstāvētajā D-3A (arī Aleksejs Jaluņins D-3, kuram netika
prognozēts daudz izredžu jau pirms starta). Iznākums – Zēbergs guva lielisku
ceturto vietu, gandrīz uzkāpjot uz pjedestāla, sīvi spēkojoties ar pērnā gada
čempionāta bronzas medaļnieku Tomašu Karai par trešo vietu. Un tas arī viss.
Latviešus mājās kāds gluži vai nolādējis.
Bogdanoviča
varoņdarbi
Katastrofāla bija ziņa jau sestdienas pēcpusdienā, ka Jāņa
Bogdanoviča mašīnas motors ir neglābjami bojāts. Laika kontroles braucienos
izkusa divi virzuļi, mašīnas sāni noklājās ar eļļas kārtu un vēl pēc dažām
minūtēm Jānis ar komandu jau kravāja mantas, lai dotos uz mājām Dobelē. Nonākot
mājās, stress un sarūgtinājums rimās. Sāka nākt padomi, ko darīt, un pēkšņi
Bogdanoviča čempionāts sākās no jauna – visu nakti motoram tika mainīti virzuļi
un citas lietas, lai septiņos no rīta motors pirmo reizi ierūktos. Deviņos
Bogdanovičs bija Bauskā, vienpadsmitos – uz starta pirmajā braucienā! Protams,
motors nedaudz vājāks nekā sākotnējā versija, jo pietrūka kompresijas, taču tas
ir sīkums – galvenais, ka iespējams braukt, gūt kādu punktu. Fakts, ka sacīkstē
sasniegta septītā vieta, ir fantastika. Jānim un komandai bija izdevies veikt
varoņdarbu.

Taču Jānis saka: rodas vēlme ar šo mezglu turpmāk cīnīties
saviem spēkiem, nevis sūtīt to uz Lielbritāniju kā līdz šim. „Mūsu pašu steigā
saliktais motors tika līdz finišam un nesagādāja problēmas. Protams, jaunajā
versijā dzinējam bija par mazu kompresija – izmantojām virzuļus, kas bija
pieejami. Milzīgu darbu padarīja mana komanda, draugi, šī ideja par motora
atjaunošanu radās citam Dobeles autosportistam Ivo Sāvičam. Sestdienas vakarā
neviens neticēja, ka svētdien mašīna rūks, taču svētdien septiņos no rīta
piestartēju… Tas ir brīnums, ka iekļuvu A finālā. Tiesa, šajā braucienā
norāvu pusasi, taču domāju, ka augstāk par pāris vietām tāpat nebūtu ticis. Runājot
par motoru , nebija nekādu problēmu priekšvēstnešu, taču jau Portugālē ik pa
brīdim motors dzina dzesēšanas šķidrumu. Tas nozīmē, ka no Anglijas rūpnīcas
saņēmām motoru ar defektu. Kad naktī gatavojām savu motora versiju, atradām šo
kļūdu un novērsām. Mūsu variantā tas bija labāks nekā no motoru darbnīcas.
Rodas sajūta, ka arī ar šo mezglu turpmāk būs jātiek galā pašu spēkiem.
Sūtīšana un izmaksas neattaisno rezultātu, ja iznākums ir šāds."

Boks: „Neesmu Felipe
Masa."

Ar tehniku viss kārtībā Jānim Bokam. Taču viņš vēlreiz
apliecināja divas savas sportista galējības. Viņš var būt ideāls, kā pirms
diviem gadiem Bauskā, gūstot otro vietu, vai pērn Ungārijā, sasniedzot uzvaru, vai
šogad Portugālē, ar salūzušu ātrumkārbu gūstot ceturto vietu. Viņš var būt
katastrofa uz riteņiem, pirmajās divās kvalifikācijās savā, perfekti
pazīstamajā trasē, sagriežoties ar purngalu pret apmali un zaudējot cerības uz
labu rezultātu. Boks, būdams spēcīgs braucējs, iznīcināja jau otro Latvijas
posmu pēc kārtas. „Es neesmu Felipe Masa, kurš pēc elementāras izslīdēšanas no
trases skaidro, ka „komanda vēl pētīs negadījuma iemeslus, skatīties
telemetrijas datus, lai uzzinātu, – sanākusi elektronikas kļūda vai noticis kas
cits." Aatzīstu, ka es sabojāju divus braucienus vismuļķīgākajā veidā. Ar to
pietika, lai šo sacīksti nevarētu glābt." 16. vieta savās mājās, liekas, nav
rezultāts Eiropas čempionāta pirmā sešnieka braucējam.

D-3A klasē labākais no Latvijas braucējiem Bauskā bija
Anatolijs Abramovs, sasniedzot 11. vietu. Tukumnieks atkārtojis savu labāko
rezultātu Eiropas čempionāta posmos. Rekords gan ar nelielu rūgtuma piegaršu,
jo gan pērn Mūsas sacīkstē, gan šogad Anatolijs palika tūlīt aiz A fināla dalībnieku
svītras.
Kopumā Abramova sniegums atstāja labu iespaidu, ievērojami progresējusi
braukšana, un uzvedība trasē kļuvusi nosvērtāka, stabilāka. Pērn Anatolija
braucienā bieži bija vērojama iebraukšana pagriezienos ar pārāk lielu ātrumu,
dažkārt, tieši pretēji, pārāk piesardzīga attieksme pagriezienos. Šogad
vērojams pamatīgs progress. Jāņem vērā, ka Anatolijs guvis 11. vietu, kas ir
precīzi vidū garajam šī posma dalībnieku sarakstam (uz starta bija 21 D-3A
bagijs).

Vēl viens ar bagiju
sērgu

Debijas sacīksti Eiropas autokrosa čempionātā aizvadījis
Juris Kuļikovskis, startējot bagiju D-3A klasē. Šī bija divkārtējā Latvijas
salonautomobiļu čempiona otrā sacīkste ar bagiju, piebilstot, ka pirmā
sacensība Smiltenē beidzās pirmās kvalifikācijas sākumā. Pēc veiktajiem
sestdienas laika kontroles braucieniem Juris Bauskā atzina: „Es šodien jau esmu
paspējis ar bagiju nobraukt vairāk nekā līdz šim visā mūžā!" Tas, ka Juri gan
Jānis Boks, gan Sports, gan vēl daži
speciālisti nosauca kā vienu no galvenajiem Latvijas spēkiem Mūsas posmā, Kuļikovski samulsināja, un
sportists atzina, ka jūtoties par daudz salielīts. Taču brauciens nebija slikts
– D-3A klasē viņš bija otrs labākais no mūsējiem, izcīnot 12. vietu, tūlīt aiz
Anatolija Abramova. Turklāt rezultāts sasniegts par spīti vairākām tehnikas
likstām, kas uzmācās Eiropas posma garumā.

Sestdienas vakarā, vēl nezinot pietiekami veiksmīgo
sacīkstes iznākumu, komentāru par dēla nonākšanu šajā klasē sniedza Ivars
Kuļikovskis. „Tā bija Jura ideja, viņš gribēja pamēģināt braukt ar bagiju. Ideja
ir atbalstāma, jo zināmā mērā viņa starts Latvijas čempionātā ir izsmelts,
sasniegti čempiona tituli spēcīgajās Open
un 2000 Super klasēs. Bagijs mūsu krosā arī dod iespēju meklēt ceļus
Eiropas čempionāta virzienā, ko salonmašīnas Latvijas čempionātā īsti
nepiedāvā. Turklāt rodas aizdomas, ka nav pareizs mīts, ka sagatavot Eiropai
bagiju ir dārgāk nekā salonmašīnu, drīzāk pretēji. Konkrētais bagijs ir
spēcīgās Spitznagel darbnīcas
ražojums ar Opel dzinēju. Spitznagel ir kompānija ar vārdu šajā
sportā, tiesa, dažas lietas bagijam likās tomēr ne sevišķi veiksmīgi
konstruētas, šo to izveidojām saviem spēkiem. Vājie punkti bija ātrumkārba un
amortizatori, bet, kā varbūt nojaušat, ar šīm sfērām mēs tiekam galā. Šobrīd
Jura galvenā problēma ir pārvarēt sevī bagija pilnpiedziņas īpatnības. Visu
apzināto mūžu, cik Juris brauc ar mašīnām, viņš apguvis aizmugures piedziņas
kontrolēšanas prasmes. Šobrīd jātiek pāri situācijai, ka nevis jāatlaiž gāze,
kā to prasa aizmugures piedziņa, bet bagijam jādod virsū. Nebūs viegli šos instinktus salauzt, taču ar laiku
viss būs kārtībā. Arī es pagājušajā rudenī pabraucu ar bagiju – sajūtas ir
lieliskas, un tā vien liekas, ka no bagija nav atpakaļceļa uz salonmašīnām."

Protams, rodas jautājums, kā uz šo vecākā brāļa plānu reaģē
jaunākais un arī titulētais brālis Andris. Ivars Kuļikovskis saka: „Viņš
pagaidām klusē un vēro, kas notiek. Neviens neko viņam neliek darīt vai
izvēlēties, viss ir paša rokās."

Juris Kuļikovskis krosā debitēja agrā jaunībā, pirms debijas
Latvijas čempionātā 2003. gadā aizvadot pāris sezonas arī ZAZ kausā. 2005. gadā Kuļikovskis uzvarēja Open klases Latvijas čempionātā, bet gadu vēlāk palika nepārspēts
arī 2000 Super klasē.

Ir plusi, ir mīnusi

Eiropas autokrosa čempionāta posmu Mūsas trasē noskatījās Latvijas Automobiļu federācijas prezidents
Dainars Dambergs. Viņš atzīmēja lielisko skatītāju skaitu tribīnēs, latviešu
cīņas trasē, pauda pārdomas par iespējamiem negatīvajiem faktoriem Latvijas
krosā. „Tas, ko šodien vērojam tribīnēs, ir liels panākums gan šīs sacīkstes
rīkotājiem, gan Latvijas autosportam kopumā. Vērojama pozitīva tendence – jau pirms
nedēļas Talsu ralliju noskatījās rekordliels skatītāju skaits, Maišeļu ģimene
kā rīkotāja pacēlusi arī Eiropas čempionātu labā līmenī. Tas, ko redzam trasē,
kā Latvijas sportisti cīnās ar tehniku, ir apsveicami. Tiesa, redzu arī pāris
problēmu. Pirmkārt, tas, kas notiek ekonomikā, atsauksies arī mūsu sportā – ne
tikai krosā, visos veidos. Otrkārt, ja runājam par krosu, – mums ir labs
Latvijas čempionāts, mums ir daži drosminieki, kas gatavi doties cīnīties
Eiropas čempionātā. Taču nav nekā pa vidu. Latvijas čempionāts neveido Eiropas
čempionāta dalībniekus un tehniku, nav vidusposma. Tā būtu lieta, kuru
vajadzētu veidot, ja runājam par ilgtermiņa krosa nākotni. Kā to izdarīt,
šobrīd nevaru pateikt, un viegli tas nebūs."

Dainaram Dambergam zināmā mērā taisnība, jo reāli ar,
piemēram, Latvijas čempionāta Open
klases mašīnām, tā īsti nav iespējams tikt uz starta pat tuvākajā Lietuvas
čempionātā, par plašākām ārēm nerunājot.

Līdzīgs virziens

Interesanti, ka šis domas virziens sakrīt ar Brenguļu
autotrases saimnieka Oļģerta Vērmaņa seniora pausto. Tiesa, valmierieša ideja
paredzēja citu scenāriju; nevis Latvijas čempionātu pielāgot Eiropai, bet gan
ar savu iespējamo ietekmi virzīt priekšlikumu FIA Off Road komisijai izveidot Eiropas autokrosa čempionātā 1600
vienas ass piedziņas klasi, respektīvi, analoģisku, kāda ir D-1A klase Eiropas
rallijkrosā. „Nav vidusposma starp nacionālo salonmašīnu čempionātu un
starptautisko arēnu – ja gribi braukt krosā, nevis rallijkrosā, nonākot Eiropas
čempionātā, kardināli jāmaina tehnika, braukšanas tehnika, finansējums un viss
pārējais. Šie līmeņi nav salīdzināmi. Turklāt bagiju klases pierāda, ka var
līdzās pastāvēt gan lielās kubatūras klase, gan D-3A ar darba tilpumu līdz 1600
kub. cm. Kāpēc lai līdzīgi nebūtu arī salonmašīnām?"

Kad Oļģerts Vērmanis skaidroja šo ideju, argumentus deva arī
Jānis Boks, zināmā mērā izdarot mājienu FIA un Eiropas čempionāta birokrātijas
virzienā: „Mūsu valstī sagadījies, ka lielākie Eiropas čempionāta panākumi ir
salonmašīnu D-1 klasē, kas, protams, ir izcili un apsveicami. Taču
Centrāleiropā, kur bāzējas lielākā daļa čempionāta dalībnieku, šo seriālu
uztver kā bagiju sportu, un D-1 ir tā, kam ir neliela pabērna loma. Uz Eiropas
čempionāta posmu Čehijā pērn D-3A un D-3 klasēs kopā atbrauca 99 bagiji, un D-1
ar savām pārdesmit mašīnām likās kā paužu aizpildītāja. Līdz ar to maz ticams,
ka kāds čempionāta vadībā sāktu skaļi aģitēt par vēl vienas salonmašīnu klases
izveidi – tur to nevienam nevajag, jo viņi salonmašīnu krosu saskata
rallijkrosa formātā. Centrāleiropā Eiropas čempionāts idejiski ir bagiju
sports."

Par birokrātiju FIA taisnība -nemaz nevajag Ženēvas FIA
galvenās mītnes koridorus, pietiek ar mazākiem federācijas atzariem, lai
saprastu, cik ilgi ceļo viens priekšlikums, kamēr tas tiek izskatīts,
izanalizēts, apsvērts un nonāk līdz balsojumam. Dažkārt tie nav pat mēneši,
populāra mērvienība ir pusgads, gads. Protams, vienmēr ir arguments: ja neviens
to nedara, to var darīt latvieši. Cik tas ir reāli, grūti spriest.

Viesturs SAUKĀNS