Šogad slīpē, lai nākamgad spīd
Latvijas autosportā
izveidojusies interesanta tendence – ļoti maz ir gadījumu, kad
autosportista gaitām sekotu līdzi īsts autosporta treneris. Pat F-1 līmenī
nesen leģendārais Džekijs Stjuarts sacīja, ka tas labi, ja ir fiziskās
sagatavošanas speciālists, inženieris, menedžeris un šiem amatiem līdzīgi
speciālisti, taču trūkst šā sporta veida treneru. Latvijā retajiem precedentiem
pievienojies vēl viens: autošosejā debitē Artūrs Ribko, bet viņa trenera
funkcijas pilda Artūrs Priednieks. Sadarbības mērķi – augstākie. Atgriežoties pie Stjuarta teiktā: viņš apgalvo, ka īsta
trenera klātbūtnē karstgalvji Lūiss Hamiltons un Niko Rosbergs nebūtu
ietriekušies konkurentu mašīnas aizmugurē Kanādas sacīkstes boksu apmeklējuma
laikā. F-1 jaunieši vienkārši nebija gatavi situācijai, ko pieredzējis
sportists, nonākot trenera ādā, nekavējoties pamanītu un izvērtētu… Par Artūru Ribko bija dzirdēts, ka viņš startē kādā mistiskā
Eiropas BMW sērijā, veicis dažādas aktivitātes, taču īsti zināms jaunais
sportists nebija, jo konsekventi nestartē Latvijas sacīkstēs. Uzmanību pievērsa
viņa augstvērtīgais sniegums Palangas 1000 km sacīkstē, kur kopā ar
pieredzējušajiem autosportistiem Priednieku un Egonu Lapiņu izcīnīta uzvara,
turklāt Ribko apļu laiki bija konkurētspējīgi ar komandas biedru paveikto. Tad
arī atklājās stāsts, ka abi vārdabrāļi – Ribko un Priednieks – metušies
kopā, lai cīnītos par augstāko iespējamo mērķi – nokļūšanu salonautomobiļu
pasaules līmeņa čempionātā. Kas īsti viņi ir?
Artūra – debitanta
stāsts
Divdesmit gadus vecais Artūrs Ribko skaidro, ka 14 gadu
vecumā pietiekami nopietni sācis nodarboties ar MTB riteņbraukšanu, bet
pieaugot arvien vairāk skatījies automobiļu virzienā. „Ar riteņbraukšanu
nodarbojos trīs gadus, taču pamēģināju pirmos soļus autosportā, un radās
sajūta, ka man varētu izdoties sasniegt labus rezultātus arī šajā sporta veidā.
Drīz satiku Artūru Priednieku, kurš pavēroja, kā es braucu, un drīz jau
ķērāmies pie nopietnu sacīkšu plānu kalšanas. Sākumā daudz braucu ar kartingu,
bet šīs sezonas sākumā nolēmām startēt Centrāleiropas BMW Challenge seriālā. Šajā čempionātā veidojās labs sportiskais
līmenis, un arī mašīnas visas ir vienādas, kas nozīmē, ka rezultātus
lielākoties nosaka braucēja meistarība." Protams, rodas jautājums, kāpēc tieši
šis Latvijā tik maz pazīstamais seriāls – viens no daudzajiem līdzīgajiem,
kādi notiek Eiropā. „Galvenais jautājums pirms sezonas bija: ar ko sākt gaitas
autosportā," turpina Artūrs Ribko. „Informāciju par šo čempionātu atradām
internetā, tas šķita daudzsološs, turklāt tajā sportisti var piedalīties ar īrētām
mašīnām, kas mazina finansiālo risku gadījumā, ja man ar braukšanu nesokas.
Sākumā nolēmām braukt tieši ar īrētu auto."
Pasaules salonauto
Interesanti, ka Artūrs karjeru sācis un gatavojas turpināt
salonautomobiļu sacīkstēs. Populāri ir sapņot par F-1, taču šajā gadījumā
mērķis ir cits. „Galarezultāts manām aktivitātēm – WTCC (pasaules
salonautomobiļu čempionāts). Taču par konkrētām sarunām un plāniem šobrīd
pāragri runāt. Šo sezonu pavadām izmēģinājumu režīmā – pārbaudām manas
prasmes un iespējas. Ja viss būs labi, turpināsim. Nākamajā sezonā jātiek pie Super 2000 klases mašīnas, kas pēc
idejas ir WTCC tipa automobilis. Jo ātrāk sākšu apgūt šādas klases mašīnu, jo
ātrāk varēšu sasniegt savu mērķi, ja viss izdosies. Ja par F-1, tad par tādām
lietām jāsāk domāt daudz agrākā vecumā. Salonautomobiļu sportā ir lielākas
iespējas virzīties pa karjeras kāpnēm."
Pēc daudziem treniņiem gan ar kartingu, gan automašīnām
Artūrs aizvadījis trīs starptautiskas sacīkstes. Brno trasē Čehijā BMW kausa
posmā debijas sacensībās sasniegta piektā vieta, savā klasē Igaunijā sasniedzu
uzvaru, un nu panākums arī 1000 kilometru sacensībā kopā ar
Artūru un Egonu."
Turklāt 1000 kilometru sacensība debitantam
varētu būt labs pārbaudījums, ņemot vērā, ka sportistiem mašīnā jāpavada daudz
ilgāk laiks nekā klasiskajās autošosejas sacīkstēs. „Parasti sacīkstes ir 20-30
minūšu garas, bet tagad mašīnā jāiekāpj uz stundu vai pat stundu un desmit
minūtēm. Tad divas stundas atpūtai. Šādi stundas braucieni man Palangā bija
trīs. Otrajā maiņā jau bija daudz vieglāk, bet trešajā biju tik ļoti pieradis
pie situācijas, ka nejutu ne satraukumu, ne diskomfortu. Ja kādam liekas, ka
garajās sacīkstēs ir garlaicīgi, varu apgalvot – tieši otrādi! Tā kā vienā
braucienā kopā brauc daudzu klašu automobiļi, kuru ātrumi ievērojami atšķiras,
tad vai nu tu kādu nemitīgi apdzen, vai nu apdzen tevi. Visi trīs braucām, cik
labi vien varējām. Sacīkstē bija grūti noteikt apļu laikus, taču statistiski mans
labākais rezultāts bija minūte un 33 sekundes, Egons bija par sekundi atrāks."
Sadarbība ar vārdabrāli
Artūram Ribko pieredzējušais Priednieks ir gan treneris, gan
menedžeris. Ko speciālists spēj dot cilvēkam, kurš tikko pieklauvējis pie
durvīm un teic, ka grib braukt sacīkstēs? „Artūrs mani vērtē, meklē iespējas,
kur braukt un trenēties. Sezonas sākumā daudz strādājām Biķerniekos. Mašīnā
bija divi sēdekļi, viņš sēdēja blakus un komentēja, ko es daru nepareizi, kas
jādara nākamajā aplī. Viņš man iemācīja mašīnas pilotēšanas tehniku. Man bija
savs priekšstats par ātru braukšanu, taču es nezināju, kā īstenot to, ko esmu
iedomājies. Artūrs teic, ka esmu labs skolnieks."
Treneris Artūrs Priednieks, kurš tautā pazīstams kā Drošas Braukšanas Skolas līderis, pats
bijis gan motošosejas, gan autošosejas, gan rallija braucējs. Viņš nekad nav
baidījies no eksperimentiem ar tehniku, kuru izmanto sacīkstēs, un arī ar savu
karjeru. Deviņdesmito gadu beigās ienākot autosportā, Golf kausā, Priednieks metās uz Lielbritāniju, kur autosporta skolā
apguva daudz gudrību. Pārgājis uz ralliju, Artūrs mācījās Somijā, lai ātrāk
izprastu sporta veida nianses. Tomēr pagaidām neizdodas pārliecināt Artūru
Ribko pamēģināt arī ko citu: „Man patīk autošoseja. Tā ir reāla cīņa ar reāliem
konkurentiem. Tu redzi, ka viens brauc pa priekšu, bet kāds aizmugurē. Taču
precīzi, kāpēc tieši šis autosporta veids, pat nevaru pateikt. Šoseja ir ļoti
sarežģīts sporta veids – regulējumi, riepu izvēle. To visu cilvēks nevar
zināt, ienākot sportā. Līdz ar to ir daudz jāmācās, un ir labi, ja blakus ir
cilvēki, kas prot izskaidrot un pateikt priekšā."
Vai jaunam sportistam no Latvijas ir iespēja pilnvērtīgi
trenēties? „Mēs ar automašīnu ļoti daudz trenējāmies Biķerniekos, bet, kad
braucu ar kartingu, noderēja sporta komplekss 333, arī Biķernieku kartinga aplis. Ir iespēja aizvadīt
izmēģinājumu sesijas arī ārvalstu trasēs, taču pagaidām mūsu treniņu programma
aprobežojas ar testiem Latvijā un sacīkšu režīma iemācīšanos sacensībās
ārvalstīs. Joprojām priekšā arī sponsoru meklēšana – Artūrs sācis
nopietnus meklējumus, jo, kamēr nebija kaut mazākās pieredzes un panākumu, bija
grūti runāt."
Artūra – trenera
stāsts
Artūrs Priednieks ar motoru sportu nodarbojas kopš 1987.
gada, divreiz kļūdams par Latvijas čempionu motošosejas 125 kub. cm klasē.
Vēlāk panākumi Golf kausā, bet
spilgtākā sezona, liekas, bija 2007. gadā, kad Latvijas kausā autorallijā viņš
stāvēja uz viena goda pjedestāla ar slavenajiem Ivaru Vasaraudzi un Ivaru Cauni –
slavenie meistari guva kopvērtējuma pirmās divas vietas A+ klasē, Artūrs bija trešais.
Priednieks piekrīt – trenera amats autosportā reti
novērojams. „Nav šaubu, ka mana pieredze palīdz jaunajam braucējam.
Interesanti, ka pēc trim sacīkstēm mums jau ir pāris kausui. Mums abiem šī
sadarbība ir izaicinājums. Ja par treneriem: Latvijā populārākais scenārijs ir
tāds, ka autosportā pieredzējuši tēvi trasēs audzina bērnus. Autosportā ir Neikšānu,
Šlēgelmilhu, Štālu ģimenes. Ja rados nav sporta veterānu, sportistam viss
jāatklāj pašam. Kad es sāku motosporta karjeru, visu vajadzēja apgūt saviem
spēkiem. Kad ienācu autosportā, jau bija parādījušās iespējas izbraukt uz
ārzemēm, līdz ar to tiku uz īpašu skolu Lielbritānijā. Tas ir dārgi, taču ļoti
nepieciešami, jo īsā laikā iemāca to, ko cits mācās divus, trīs, četrus gadus,
eksperimentē, riskē aiziet nepareizā virzienā, dauza mašīnas, zaudē laiku un
praktiski tādus pašus līdzekļus."
„Pirmais, ko darīju, saņemot savā rīcībā Artūru – novērtēju,
kā viņš domā, ko dara un spēj. Tad sākām strādāt treniņos, un es vēroju, vai
jaunais pilots spēj progresēt. Šajā gadījumā progress ir, katru reizi, kad Artūrs
atgriežas no trases boksos, viņš ir spēris soli uz priekšu. Protams, ir
situācijas, kad pēc treniņiem braucējam jāsamierinās ar domu, ka turpināt nav
jēgas, lai gan arī šādā situācijā ar darbu var daudz panākt. Šajā ziņā man ar
Artūru ir paveicies. Mans pirmais uzdevums ir saskatīt to, ko cilvēks prot, un
arī to, kurā jomā ir problēmas. Ja vaina ir galvā, jāstrādā ar psiholoģiju, ja
pinas rokas, jāstrādā ar stūrēšanas tehniku, ja problēmas ir ar pārāk smagu vai
vieglu pēdu, jāstrādā pie pedāļu pareizas spiešanas. Meistarīgs treneris ir
tas, kurš spēj pamanīt šīs nianses, un man ir liels izaicinājums atrast veidu,
kā novērst Artūra nepilnības autosportā. Taču skaidrs, ka viņš ir dārgakmens.
Tikai jāslīpē!"
