Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Motosports Žurnāls: Nr. 213 Toreiz un tagad

Vektors enerģijai

Pirms nepilniem
trīspadsmit gadiem Kristers Serģis un Artis Rasmanis pirmo reizi kļuva par
pasaules čempioniem motokrosā ekipāžu klasē. Tagad abiem pieder pieci šādi
tituli. Kad 2008. gadā Kristers paziņoja par atvadām no lielā sporta, viņš
pasaules čempionātos bija izcīnījis vēl trīs otrās un vienu trešo vietu. Tomēr
šopavasar Serģis atkal stājās uz starta divos Latvijas čempionāta posmos un
katru reizi ar citu līdzbraucēju atkal uzvarēja. "Tev ir lielā sporta atkarība,"
par Kristeru jokojis kāds viņa paziņa.

 

 

Kristers Serģis

Dzimis 1974. gada
14. janvārī Cēsīs

 

Statuss

Toreiz: Motobraucējs. Šim sportam tika veltītas visas
domas un enerģija.

Tagad: Uzņēmējs, SIA Kristers Serģis Moto īpašnieks,
KTM un Husaberg oficiālais pārstāvis.

 

Svars

Toreiz: 89 kg

Tagad: 95 kg

 

Augums

191 cm          

 

Fiziskā
sagatavotība

Toreiz: Savulaik spiedu 130 kg no krūtīm. Bet tāds
rādītājs neko daudz par motokrosistu neizsaka. Mums vajadzīga gan izturība, gan
spēks, gan lokanība. 10 km krosu pie savas mājas pa kalnainu apvidu skrēju 45
minūtēs.

Tagad: To pašu 10 km distanci skrienu 10-15 minūtes
ilgāk.

 

Ģimenes
stāvoklis

Toreiz: 1997. gadā laimīgi apprecējos ar Adriju.

Tagad: Joprojām esmu laimīgi precējies ar to pašu
sievieti, kopā jau divpadsmit gadus audzinām Nikolu.

 

Inventārs

Toreiz: KTM motocikls, EML ritošā daļa, divtaktu
dzinējs, tilpums – 610 kubikcentimetri.         

Tagad: Joprojām KTM mocis, ritošā daļa citādāka –
VMC. Idejiski uzlabojušies amortizatori, attīstījušās motora tehnoloģijas.
Tagad ir četrtaktu dzinējs, tilpums – gandrīz 700 kubikcentimetri. Ir atļauts
viss tūkstotis. Bet tik milzīgu motoru neviens vēl nav uzbūvējis, jo pēc tāda
nav īpašas vajadzības. Jo motors lielāks, jo tas arī smagāks. Ir mēģināts
braukt ar lieliem, smagiem divcilindru motoriem, bet tas nav attaisnojies,
viencilindra četrtaktu dzinējs ir izdevīgāks.

 

Mērķi

Toreiz: Visaugstākie. Kļūt par pasaules čempioniem. Ar
tādu domu arī dzīvojām, visa enerģija plūda vienā virzienā. Pārējais netika
pamanīts.

Tagad: Izaudzināt un izskolot meitu. Dzīvot ģimeniskā
saticībā, darīt to darbu, kas man ir tagad. Nekādus lielos karodziņus vairs
neesmu iespraudis. Savu galveno dzīves mērķi – kļūt par pasaules čempionu – esmu
sasniedzis vairākkārt.

Jā, esmu atkal
startējis divos Latvijas čempionāta posmos, jo vienkārši atkal gribas pabraukt.
Motosportam tomēr veltīti vairāk nekā divdesmit gadi, arī tagadējā dzīve
saistās ar močiem, ar tehniku. Esmu gan fiziski, gan morāli atpūties no tā
skrējiena pa pasaules čempionāta posmiem, kas ritēja nemitīgā stresiņā. Tagad
var dzīvot mazliet plūstošāk. Bet atkal radās vēlēšanās paskatīties, vai vēl
var pabraukt, vai gribas un vai sanāk. Izrādījās – sanāk. Nākamais jautājums,
vai gribas lēkt atkal tajā pašā ātrvilcienā un atkal traukties kaut kur pēc tā,
kas jau bijis sasniegts. Sirds klusībā kņudina, ka gribas. Bet vajadzīgs arī
pietiekami stiprs kolēģis blakus. Tas ir komandas darbs. Jāmeklē mehāniķis,
apkārt jābūt uzticamiem cilvēkiem, uz kuriem var paļauties. Tādam solim nav
viegli izšķirties. Cita lieta sagatavoties vienam diviem mačiem.

 

Principi

Toreiz: Ja soli, tad izdari. Ja izvēlies mērķi, tad
centies to sasniegt. Ja esi kļūdījies, tad atzīsti to, nevis lec malā, nolaid
ausis un noslēpies.

Tagad: Palikuši tie paši principi.

 

Problēmu
risināšanas metodes

Toreiz: Ja redzēju, ka citi netiek galā, centos
iesaistīties pats. Īpaši tas attiecās uz tehniku. Galu galā, ja neizdosies,
varēsi vainot tikai sevi. Nevis vaidēt, ka treneris nepateica, kādu riepu
uzlikt vai ko vilkt kājās. Pašam jābrauc un pašam arī jādomā.

Tagad: Līdzīgi. Varbūt vairāk paļaujos uz saviem
darbiniekiem. Veikalā un tā servisā strādā abi mehāniķi, kas divpadsmit gadus
man skrūvēja močus. Es pilnībā varu viņiem uzticēties.

Uzņēmējdarbības
pieredze nāca kopā ar motosportu. Jau no paša sākuma pēc mačiem no Eiropas šurp
vedām gan ledusskapjus, gan lietotas mašīnas un tirgojām. Mēs nesēdējām uz
valsts piešķirtas stipendijas un nesūrojāmies, ka mums grūti, bet centāmies
paši kaut ko nopelnīt. Te nebija veļas pulvera, vedām veļas pulveri. Vajadzēja
kafiju, vedām kafiju. Tā pamazām paralēli veidojās arī veikals. Laikam jau manī
ir arī tas andelmaņa gars. Tad ar savu palīdzību nāca Nelss un varējām
straujāk attīstīties.

Pirms tam sitāmies
kā pa nātrēm. Bet tas ir labi, es to zinu. Dzirdot tagad kādu raudam, ka nav
naudas, es saku – ej strādāt, nevis gaudo! Nu un, ka tu esi sportists? Nosporto
savas četras piecas stundas un pārējā laikā dari vēl kaut ko.

 

Lielākā kļūda

Toreiz: Kurš gan nekļūdās. Bet, ja pieļautu lielas
stratēģiskas kļūdas, es nesasniegtu mērķi. Protams, bija grābeklīši, uz kuriem
kāpu arī atkārtoti. 2003. gada sezonā motoriem regulāri plīsa blīvslēgi, pārāk
ilgi pats nesāku pētīt, kāpēc tā notiek, un tāpēc varbūt arī vēl vienu čempiona
titulu pazaudēju.

Francijā startā…
To gan vairāk var uzskatīt par neveiksmi, nevis kļūdu. Joprojām redzu – priekšā
saķeršanās, kritiens, uz augšu lido mocis un tev sekundes simtdaļā jāizvērtē, uz
kuru pusi viņš gāzīsies lejā. Pa labi vai pa kreisi? Es kļūdījos, paņēmu pa
kreisi, mocis man nogāzās tieši priekšā, nākamais iedrāzās mugurā, kāja lauzta.
Ņemtu pa labi, visa dzīve varbūt būtu citādāka.

Tagad: Gadījies veikalā ne tos darbiniekus pieņemt,
iepirkumos kļūdīties un sēdēt uz precēm, kuras nevienam nav vajadzīgas.

 

Lielākās
veiksmes

Toreiz: Ja veiksme nav blakus, sportā vari darīt, ko
gribi, nekas nesanāks. Tāpat dzīvē. Kā tik nav veicies! Izcīni pasaules
čempiona titulu un skaties… Johaidī, aizdedze ļurkājas uz vienas skrūves,
divas izkritušas! Teorētiski trasē visam vajadzēja izjukt. Kas saturēja kopā?
Tikai veiksme to varēja izdarīt.

Tagad: Cenšos, lai veiksme mani nepamet.

 

Lielākās
neveiksmes

Toreiz: Arī neveiksmju nav trūcis. Cēsīs 50 metrus
pirms finiša apklusa mocis, un mēs to nevarējām uzstumt kalnā, palika metrs
līdz mērķim un pietrūka spēka. Tik traki dzīvē es nekad neesmu piekusis. Agrāk
nevarēju iedomāties, kā tas var būt, ka vispār vairs nav spēka. Tagad zinu.

Neveiksmes nesušas
arī traumas. Guli slimnīcas gultā un esi gatavs darīt jebko, lai sāpes nebūtu
tik mežonīgas. Kaut gan esmu lauzis tikai apakšstilbu, potīti, mazo pirkstiņu,
plecu izsitis… Ņemot vērā motosportā aizvadītos gadus un gūtos sasniegumus,
var uzskatīt, ka šajā ziņā tomēr esmu bijis veiksminieks.

Tagad: Skatīt sadaļu – Kļūdas.

 

Piedzīvojums

Toreiz: Viss sportā aizvadītais dzīves posms bija
viens liels piedzīvojums.

Tagad: Jāatdod sporta dēļ ģimenei nozagtie svētki, un
tā reizēm sanāk mazi, jauki piedzīvojumi.

 

Dienas režīms

Toreiz: Cēlos tūlīt pēc septiņiem. Skrēju rīta rosmes
krosiņu, pēc tam daži vingrinājumi lokanībai un spēkam. Tālākā dienas kārtība
bija dažāda. Tolaik biju arī sagādnieks, menedžeris… seši vienā. Optimālā
variantā pēc brokastīm ceļš veda uz garāžu, kur kopā ar mehāniķi strādājām pie
motocikla. Ja vajadzēja ko pamatīgi ķīlēt, melnām mutēm rakām visu dienu.      Pēc mačiem visu moci izķidā, skaties, kas
beigts, kas jāmaina, kas jālabo. Parasti tikai pēc trim dienām varēja izbraukt
pirmajā treniņā. Pa vidu mēģināja atrast laiku sporta zālei, kādam līkumam ar
velosipēdu vai krosam. Vēl veikalam prece jāsagādā. Ceturtdienas vakarā vai
piektdien jābrauc prom uz nākamajiem mačiem. Apstākļi un situācijas mainījās
visu laiku. Sacensību sezona sākas martā un beidzas septembrī, pirmās
treniņnometnes bija jau janvārī. Visu laiku esi vienā stiepienā.

Sezonas beigas mums
arī ir visai nosacītas. Vari atlaist divas trīs nedēļas, kurās jau jāsāk runāt
ar sponsoriem, jāmeklē jauna tehnika, jāplāno nākotne. Varu tikai apskaust
futbolistus, kuriem pašiem nav laukumā jākopj zālājs, jāremontē vārti un jālāpa
buči.

Tagad: Ceļos atkarībā no tā, cikos meita jāved uz
skolu Cēsīs. Vēlajos rītos viņai tā sākas deviņos. Pēc tam dodos uz biroju
Cēsīs vai braucu uz veikalu Rīgā.

Rīta rosmes mani
vairs nevilina. Diētas arī apnikušas. Vasarā ar riteni labprāt pabraukāju,
ziemā Valmierā cītīgi spēlēju hokeju, Priekuļu peldbaseinu apmeklēju, tajā ir
arī fitnesa centrs, turpat aizeju paskriet, man ir savi aplīši gan uz
Jaunraunas pusi, gan pa biatlona centra teritoriju. Darbojos pēc sajūtām vismaz
trīs reizes nedēļā. Ziemā kādu mēnesi darbojos pat divreiz cītīgāk.

 

Vaļasprieki

Toreiz: Visu laiku biju vieglā nogurumā, jutos kā
stundu par maz gulējis. Nekādām izpriecām laika neatlika.

Tagad: Hokejs.

Dainis CAUNE