Viena cilvēka armija

Māri Rupeiku droši var dēvēt par kluso leģendu. Cīnījies plecu pie pleca ar Kristeru Serģi un Danielu Vilemsenu. Neskaitāmas reizes piedalījies Nāciju kausa izcīņā blakusvāģiems un braucis ekipāžā ar tādām autoritātēm kā Kaspars Stupelis un Haralds Kurpnieks. Starp citu, šogad Latvijas čempionāts solās būt interesants. Rupeiks jau vienojies par sadarbību ar Kasparu Liepiņu, un runā, ka trasē kā kantētāju varēšot redzēt arī olimpieti, distanču slēpotāju Jāni Paipalu.

Ir daudz jautājumu, ko uzdot Mārim Rupeikam.

— Kaspars Stupelis reiz teica, ka tu esot bijis viņa jaunības elks. Cik vecs tu esi?

— Gadu man daudz. (Iesmejas.) Šogad paliks 40.

— Tad jau būsi pilntiesīgs veterāns.

— Tas jau tikai nosaukums. Veterānu mums nav pārāk daudz, bet domāju, ka vēl neesmu tik švaks, lai tiektos uz veterānu klasi. (Smejas.)

— Un kā tu uzturi savu fizisko formu?

— Man nav sēdoša darba un ikdiena ir gana aktīva. Man instinkti liek kaut ko darīt un neļauj apstāties. Ja apstāšos, būs beigas. Apaugšu ar sūnām.

— Bet tavā karjerā ir bijis posms, kad apstājies.

— Ir gan. 2013. gadā pēc Nāciju kausa Itālijā izlaidu sezonu, jo piedzīvoju smagu kritienu. Trauma man uz kādu laiku lika palikt mierā.

— Pastāsti, kas notika.

— Tolaik braucu ekipāžā ar Haraldu Kurpnieku. Kvalifikācijas braucienā gājām pa ceturto vietu. Pa priekšu brauca anglis Brauns, ko nekādi nevarēju noķert. Priekšā bija trīskāršais tramplīns [trīs pumpas]. Lai gan parasti braucu ar simtprocentīgu stabilitāti, prātā iešāvās, ka jāmēģina lēkt. Turklāt aizmirsu, ka neesmu viens, ka blakus ir kantētājs, kurš nevar ielīst manā galvā. Rezultātā neaizlēcām tik tālu, cik vajadzēja. Trāpījām pēdējās pumpasgalotnē. Stulbākais tas, ka tālāk sekoja kalns uz leju… Kā iedeva pa lampiņu, tā atjēdzos tikai slimnīcā.

— Un kas notika tālāk?

— Kad pamodos, bija sajūta, ka guļu tur jau mēnesi. Kad piezvanīju pārējiem, izrādījās —  viņi vēl ir uz vietas un gonka norit pilnā sparā. Tikai ārsti jau bija paspējuši ieģipsēt manu kāju.

— Bet kāja laikam ir mazākā nelaime…

— Nevar saprast. Itāliešu ārsti gan teica, ka viņus vairāk uztrauc mana kāja, nevis galva. (Smejas.) Pat nesaprotu, kā viņi man zābaku novilka. Zābaks nebija sagriezts, lai gan parasti tā dara.

— Kāda ir tā sajūta, kad dzīvē viss it kā ir bijis kārtībā, bet te pēkšņi guli gultā, modies no bezsamaņas.

— Ārsti teica, ka esmu ārdījies. Bet pirmajā brīdī neko nesapratu. Zāļu iedarbība izrādījās pārāk spēcīga. Labi, ka trasē pie manis pieskrēja Lauris Daiders, jo ārsti gribēja man noraut ķiveri, neattaisot siksniņu. Iedomājies, kas varēja notikt, ja viņš neuzrastos?

— Zinu, ka esi viens no diviem latviešu motosportistiem, kurš nēsājis būri.

— Kad avarēju, svēru 95 kilogramus, kad mani izrakstīja, bija palikuši 70 kilogrami. Man nebija spēka pat galvu noturēt, jo kakls bija rokas resnumā.

Pēc kritiena galva stāvēja šķībi, tāpēc ārsts to pastiepa, lai ieregulētu vietā. Sajūta baisa. Turklāt viss notiek bez narkozes. Tas attiecas arī uz skrūvēm, ko ieskrūvē paurī, lai iecentrētu galvu būrī. Cik sapratu, narkozi nelieto, jo pretējā gadījumā nevar noteikt, kad būs gana skrūvēts. Man pat šķiet, ka viņi pēc pacienta acu izplešanās lieluma nosaka to, cik dziļi skrūvēt (smejas). Turklāt skrūves ieskrūvē ar parasto atslēdziņu lēnā garā. Atceros, cik laimīgs biju, kad man būri noņēma. No gultas piecelties bija neiespējami. Tas būris ir traki smags. Patiesībā viss ritēja diezgan gludi, ja neskaita šoku par to, kas ar tevi notiek. Kad būri lika, drīkstēju bļaut un lamāties, cik uziet. Starp citu, šajā procesā piedalījās arī bars studentu, jo šāds eksemplārs nav bieži redzams.

— Tu izlamāji arī studentus?

— Es visus lamāju! (Smejas.) Viņi, maitas, vēl filmēja mani.

— Atceries, kādas pārdomas tevi, slimnīcā guļot, pavadīja galvenokārt?

— Pirmās divas nedēļas man deva pretsāpju zāles. Visu laiku karuseļi un sajūtas baigi labās. Nē, pat ne labi. Drīzāk pretēji. Es daudz murgoju un gandrīz sataisīju pamatīgas ziepes, jo man šķita, ka atrodos uz kuģa. Gribēju celties no gultas un iet. Operēto kāju nejutu, tāpēc šķita, ka ar mani viss ir kārtībā. Labi, ka nepiecēlos.

— Bet, kad beidza dot zāles, par ko domāji tad?

— Zini, bija baigi grūti, jo nebija, ar ko parunāt. Apkārt vieni vienīgi itālieši. Tikai viens dažus vārdus angliski mācēja. Vienīgais mierinājums, ka mana palāta atradās ar skatu uz jūru. (Iesmejas.)

— Un pēc visa tā tev vēl gribējās braukt motokrosā?

— Laikam jau mēs visi (motokrosisti) esam drusku pasisti. Kāda jēga vienkārši sēdēt mājās un nedarīt neko? 33 gadus es to vien daru, kā braucu ar moci.

Kad atlabu, mans pirmais un galvenais mērķis bija dabūt sevi uz kājām. Iesākumā mācījos staigāt.

— Tev tagad nekas nesāp?

— Sāp, bet sāpes vairāk vai mazāk ir visu laiku. Pie tā pierod.

— Kurš bija tavs fizioterapeits, kad sāki staigāt pēc traumas?

— Mareks Osovskis. Uzskatu ka viņš ir viens no labākajiem fizioterapeitiem Latvijā. Bet Mareks ir tāds diezgan ass fizioterapeits. Kad sacīju, ka iešu pie viņa, cilvēki teica, ka varbūt sākumā vajag pamēģināt kādu maigāku. Bet viņš ir ļoti labs. Mareks man iedabūja galvu vietā. Jo pirms tam griezos kā robots — galva ar ķermeni vienlaikus.

— Ko darīji paralēli fizioterapijai?

— Gāju uz trenažieru zāli. Turklāt gāju baigi intensīvi.

— Starp citu, tu minēji, ka kriti, jo gribēji panākt angli un pakāpties uz trešo vietu. Arī Leons Kozlovskis gribēja iekļūt trijniekā, bet krita un dabūja muguras kompresijas lūzumu.

— Redzi, vienā brīdī šķiet, ka, kļūstot par trešo, kaut kas mainīsies. (Smejas.)

— Māri, kas, tavuprāt, ir sports?

— (Brīdi domā.) Es sevi nevaru iedomāties bez sporta. Tā ir veselība, aizraušanās, baiļu pārvarēšana un rakstura audzināšana. Nenāk stulbas domas galvā.

— Tātad sports ir dzīvesveids.

— Protams. Savukārt tas sakārto un pakārto visu pārējo. Sports ir rakstura treniņš. Kā es vienmēr saku — no rītiem ir jāiet skriet pat tad, kad negribi.Un pēc tam ir bauda un gandarījums.

— Skrien katru rītu?

— Cenšos. Tas man no Stupeļa. Kad sasējos ar Kasparu, viņš man apskaidroja prātu, jo pirms tam visu darīju uz savu galvu un nesapratu, kāpēc pabraukt varu, bet spēka trūkst. Kādreiz šķita, ka treniņā viss ir jādara desmitreiz smagāk, nekā tas būs sacensībās.

— No tevis teiktā noprotu, ka regulāri netrenējies.

— Viens cilvēks reāli nevar pilnvērtīgi trenēties un menedžēt visu nepieciešamo, lai vispār varētu braukt. Blakusvāģu sports netiek tik augstu vērtēts, lai varētu atļauties menedžeri. Tāpēc viss jādara pašam.

— To teica arī Serģis, ka braucējs izdara lielāko daļu.

— Ir ļoti maz tādu kantētāji, kas kaut ko dara. Varētu teikt, ka viņi nedara neko, bet, no otras puses, prieks, ka kantētāji padara savu darbu godam. Piebildīšu — tas nav profesionāls sporta veids, tāpēc viņi to dara [trenējas] par savu naudu. Lielākoties ir tā, ka braucējs dara visu — meklē naudu, meklē mehāniķus, domā par reklāmu —, kamēr kantētājs atlido uz sacensībām, atnāk ar savu koferīti, pārģērbjas, uzkāpj uz moča, nobrauc, un viss. Labākajā gadījumā iztīra brilles.

— Tev tādi ir gadījušies?

— Es vienmēr cenšos sadalīt darbus. Mehāniķim jāsagatavo mocis, kantētājam — brilles un ķiveres, un varbūt kaut kas jāpagatavo pusdienās.

— Tomēr nesaprotu, kāpēc tā ir iegrozījies? Paši braucēji to pieļāvuši?

— Nezinu, kāpēc tā ir. Parasti kantētāji uzrodas no zila gaisa. Bez pieredzes, bez saprašanas. Tā pa lielam ir visur Eiropā. Varu paslavēt Lauri Daideru, kuru var pielīdzināt braucējam, jo viņš izprot komandas menedžēšanu un piedalās kā mehāniķis.

Sākumā bija grūti pierast pie šādas kārtības. Es kā sekretārs sēdēju ar telefonu rokā un visu dienu kārtoju menedžmentu. Tagad ir citi laiki. Visu var izdarīt daudz ātrāk, pateicoties viedtālruņiem. Atceros, kā sākumā padomu gāju prasīt Serģim, — ko un kā labāk darīt?

— Un ko Serģis atbildēja?

— Serģis bija skops. Tu jau zini, ka viņš tev neko neteiks, bet tu tāpat ej un neatlaidīgi prasi. Kacini, kacini. Tad pienāca brīdis, kad es Serģim pietuvinājos ar rezultātiem. Kad Latvijā dažās gonkās sāku viņu dzīt, Kristers sāka atvērties un pastāstīja kaut ko vairāk. Bet nebija jau neviena cita, kam paprasīt. Trūka valodu zināšanu, lai runātu ar ārzemniekiem.

— Bet arī Serģim neviens neko neteica. Patiesībā viņš pat nezināja, kas tas mārketings tāds ir. Viņš savu sadarbību ar Nelss būvēja uz kaut kādām nenosakāmām nojautām — kā vajadzētu.

— Šobrīd ar sponsoriem ir pavisam švaki. Ļoti grūti atrast atbalstītājus. Agrāk bija vienkāršāk. Nodokļu sistēma bija citādāka. Visi elpoja un dzīvoja. Kādu laiku mani sponsorēja Spilva. Tad varēja braukt, nevis domāt, kā naudu dabūt. Ir bijis pat tā, ka aizbrauc uz Holandi un pēc gonkas mājās netiec, jo nav, par ko degvielu ieliet. Lai gan sponsors solīja, ka naudu ieskaitīs, viņš to nebija izdarījis. Tad neatliek nekas cits, kā sēdēt un gaidīt. (Iesmejas.)

— Saki, tev ir misijas apziņa?

— Misijas? Savu misiju esmu gandrīz izpildījis. (Smejas.)

— Nopietni?

— Nu nē. Ko tad es vairs varu izpildīt? Viss. Vilciens ir aizgājis. Pasaulē gonkas man ir beigušās. To es sapratu pēc pagājušā gada nācijām.

— Kāds ir tavs augstākais sasniegums pasaules čempionātā?

— Trešā vieta kopvērtējumā 2005. gadā, ko izcīnījām ar Haraldu Kurpnieku.

— Tas bija Spilvas laiks?

— Jā. Un tajā gadā es sāku braukt ar četrtaktu motociklu. Igaunis Āre Kaurics beidza savu karjeru un uztaisīja man tādu moci, ar kādu brauca viņš pats. Tā man radās iespēja apdzīt pat Serģi. Kamēr viņš brauca ar Rasmani, viņu ekipāžas trumpis bija starti. Tiklīdz viņu sadarbība pajuka, izpalika arī starti. Starts ir puse no uzvaras. Ar laiku Kaurica taisītie rāmji AYR palika arvien sliktāki. Tie nestūrējās un bija grūti vadāmi. Pēc tam sāku braukt ar Vilemsena ražotajiem WSP. Tagad šie rāmji ir topā.

— Pērn kļuvi par Latvijas čempionu blakusvāģiem. Kāds plāns šosezon?

— Brauksim. Ar Kasparu Liepiņu atkal esam vienojušies par Latvijas čempi.

— Tev Latvijā ir interesanti braukt?

— Zini, aizvadītā sezona nemaz tik švaka nebija. Brauca arī Daiders. Bija interesanti.

— Ar ko Daiders brauca?

— Viņš nomainīja vairākus kantētājus. Iesākumā brauca ar gurķi, kurš plīvoja kā palags. Janka māk atgriezt gāzi… (Abi smejas.) Viņš daudz nedomā par to, kas kulbā sēž. Pēc tam viņš brauca ar brāli un tad kulbā iesēdināja Paipalu.

— Pag, to pašu Jāni Paipalu, kurš ir distanču slēpotājs un piedalījās 2010. gada ziemas olimpiskajās spēlēs?

— Jā, jā. Reiz pēc sezonas es organizēju vizināšanos kulbā. Uz šo pasākumu atbrauca arī Stupelis ar saviem čomiem slēpotājiem. Lai gan viņi visi bija mēmi labās fiziskajās formās, iesēdinot kulbā, jutās galīgi izsisti no līdzsvara. Ja nezini, ko darīt, lai cik spēcīgs esi, izkritīsi no kulbas.

— Tad jau šogad būs interesanti. Māri, tev pašam ir svarīgi uzvarēt?

— Ja nebūtu, es nebrauktu.

— Tev rūp, lai kantētājs kulbā justos labi?

— Kā rūp? Galvenais, lai viņš izdara savu darbu kā nākas. Ja darbs padarīts, man ir vienalga, vai viņš no kulbas pēc sacensībām izkrīt vai arī braucot uzšauj man pa ķiveri, mudinot, lai braucu ātrāk. Tā mani Stupelis motivēja. Reiz mēs braucām Ukrainā. Bija nenormāls karstums, plus 35 grādi. Mēs gājām pa otro, un jutu, kā nāk lūziens. Katrā līkumā Kaspars mani skubināja. Kad šo sajūtu pārvar, tad rodas spēks, lai vēl pabrauktu.

— Ja tev jāatskatās uz saviem kantētājiem, ar kuru no viņiem tev bija kā cimdam ar roku?

— Ar Hari [Haraldu Kurpnieku] bijām baigi labi iebraukušies. Mēs pat speciāli nestrādājām. Bija ļoti daudzas trases, kurās kvalifikācijā Vilemsenu izpogājām. Viņam tas bija nepieļaujami. Vilemsens pamatīgi ārdījās par to. Savukārt Stupelis bija profesionālis. Man par viņu nevajadzēja lauzīt galvu. Kaspars zināja, kas jādara. Tāpat ir ar Kasparu Liepiņu.

— Kā tu redzi ekipāžas attiecības? Tas ir darījums vai sava veida draudzība?

— I tā, i tā. Lai gan lielākajai daļai sports ir hobijs, jo paralēli jāstrādā algots darbs. Protams, ir tādi kantētāji, kas ar sportu nodarbojas profesionāli. Ar viņiem tas ir darījums, jo tu zini, par ko viņiem maksā. Sevišķi, ja gribi būt pirmais.

— Ja tu atskaties uz savu 33 gadus ilgo karjeru, kā kopumā to vērtē?

— Gandrīz ideāli. (Iesmejas.) Viss, kas ar mani noticis, ir piedzīvojums mūža garumā.

— Tev ir kāda īpaši nozīmīga gonka, ko atceries?

— Ķegumā vienmēr ir bijis patīkami. Esmu tur vairākkārt vinnējis. Reiz vinnēju, jo nobraucu vienu braucienu pa trešo, bet otru pa ceturto, bet pēc punktiem biju pirmais. Serģis toreiz palika aiz manis.

— Esi iztēlojies savu nākotni pēc motokrosista karjeras?

— Bieži esmu domājis par to, ko varētu darīt. Dzīvē ir tā, ja nodarbojies ar sportu, tad esi dumjš uz visu pārējo. Vienīgais, ko māki, ir izspiest naudu. (Abi smejas.)

— Un kas tāds ir jāsaka, lai sponsors naudu iedotu?

— Vispirms ir jābūt pārliecībai par sevi. Bet zini, šobrīd man jau ir kauns prasīt naudu. Tagad ir gana daudz jaunu sportistu, un mana iekšējā apziņa ir tāda, — lai jau tiek arī citiem.

— Šobrīd tev ir savs bizness?

— Nē. Kā jau teicu, kamēr brauc, tu dzīvē neko citu nedari. Šobrīd apgūstu lietas, kuras līdz šim nepratu. Ik pa laikam, piemēram, braucu uz Šveici, lai piestrādātu par skārdnieku.

— Vēl viens jautājums — ko tu ar sporta palīdzību dzīvē esi sapratis?

— Labs un grūts jautājums. (Ilgi domā.) Kā jau daudziem — galvenais ir nepadoties un piecelties jebkurā situācijā.

— Tev ir bijuši brīži, kad padodies?

— (Negribīgi.) Ir gan. Es bieži padodos braucienos, kad blakus nav neviena, kas iekniebj.

— Stupelis intervijā pirms diviem gadiem teica, ka jūs pasaulē palikāt ceturtajā vietā, jo tu nenoticēji sev.

— Kaspars reizēm ir baigais filosofs. Viņa domāšanu dažkārt ir grūti izprast. Kā jau teicu, kantētājam ir grūti iztēloties, ko darām mēs attiecībā pret to, ko dara viņi. Nevis ticība man pazuda, bet drīzāk spēks, ko vajadzēja veltīt visām blakus lietām, lai motokross notiktu.

Māris RUPEIKS

Motokrosists, blakusvāģu klase, klubs Salacas kauss

Dzimis: 1977. gada 26. jūnijā Rīgā

Augums, svars: 189 cm, 91 kg

Izglītība: pamatizglītība un dzīves skola

Pirmais treneris: Jānis Rupeiks

Līdzbraucēji: Haralds Kurpnieks, Kaspars Stupelis, Kaspars Liepiņš, Elvijs Mucenieks

Lielākie sasniegumi: astoņkārtējs Latvijas čempions 85 kubikcentimetru solo klasē, astoņkārtējs Latvijas čempions blakusvāģos, kopš 2009. gada Baltijas čempions absolūtajā vērtējumā blakusvāģos, 3. vieta 2005. gada pasaules čempionātā (kopā ar Haraldu Kurpnieku), Latvijas izlases dalībnieks Nāciju kausa izcīņā blakusvāģiem (no 2004. līdz 2016. gadam)

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Vaļasprieki: ceļot un atpūsties pēc iespējas ekstrēmāk

Foto: Jānis Pastars

Autori: Augusts Brants