Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Visgarākais ir vislabākais!

Pēc Dakaras rallijreida izjukšanas tūlīt tika
minēts, ka tādā gadījumā jāpošas maratonrallijam Sanktpēterburga-Pekina.
Nezināmajā sacīkstē startēja arī Latvijas ekipāža Māris Saukāns/Didzis Zariņš, izcīnot
astoto vietu finišā, bet lielāko daļu sacīkstes braucot līdertrijnieka
pozīcijās. Uzvarēts arī ātrumposms. Māris Saukāns atzīst – brauciens iespaidu
pilns un ar pieaugošu intrigu. Krievijai sekoja Kazahstāna, pēc tam Ķīna.
Pasaules garākais rallijreids ir viens no spilgtākajiem notikumiem
autosportista dzīvē.
Vai, nonākot Pekinā,
rodas sajūta, ka Ķīnā būs olimpiāde? „Būs,
turklāt lieliska. Par ķīniešu paveikto Pekinā varu teikt – cepuri nost! Ar
nožēlu jāsecina, ka mēs no viņiem atpaliekam nevis par gadiem, bet par vairākām
paaudzēm." Vai Ķīnā ir komunisms, režīms, ierobežojumi? Vai katrs, kuram
atšķiras acu forma, ir amerikāņu spiegs? „Valstī,
kurā nevar iebraukt ar mašīnu, tika sarīkots visaugstākā līmeņa rallijreids,
līdz šim nepieredzētā kvalitātē un ar pamatīgu vērienu – protams, to var panākt
tikai režīma valsts. Nav šaubu, ka visu mūsu komandas pārstāvju fotogrāfijas ir
ieskanētas un esam fiksēti. Mūs nekur īpaši nelaida, tāpēc daudz vietējo nianšu
neredzējām. Drošību viņi kārtīgi ievēro, un liekas, ka tas ir vienīgais reālais
instruments, kā tik milzīgu tautu var saturēt kopā un likt tai pieņemt diktētos
noteikumus." Maza, bet spēcīga komanda „Esam aizvadījuši
visgarāko rallijreidu pasaulē, ir gūti neiedomājami iespaidi. Rallijreida
maršruts bija Sanktpēterburga-Astana-Pekina, šķērsojām, attiecīgi, trīs
valstis: Krieviju, Kazahstānu un Ķīnu. Šo sacīksti rīkoja francūzis –
rallijreidu sabiedrībā pazīstamais Renē Metžs. Liekas, ka viņa atpazīstamība un
labā slava autosporta braucēju pulkā bija tā, kas piesaistīja dalībniekus, un
viņa uzņēmība un enerģija bija tā, kas ļāva šai sacīkstei būt veiksmīgai un
augstvērtīgai. Protams, sacensība nepavisam nebija tik jaudīga kā ASO
kompānijas rīkotais Dakaras rallijreids. To būtu grūti sagaidīt, jo Metža
komanda ir pieci cilvēki pret ASO 300 ļaužu organizāciju. Taču francūzis bija
izdarījis maksimālo, ko spēja sasniegt šajos apstākļos. Visās valstīs, kurās
bijām, rīkotāji bija saņēmuši zaļo gaismu no visām drošības iestādēm, sportisti
un komandas bija pasargāti, pārbraucienos varējām justies droši gan pret
potenciālajiem likuma pārkāpējiem, gan pret drošības dienestu pārspīlētu
interesi – atlika tikai ievērot vietējos noteikumus.

Kazahu Mauritānija

Vienīgais traucēklis
bija pamatīgās lietusgāzes pašā sacīkstes sākumā. Trīs dienas gāza mežonīgs
lietus, dārdēja pērkons. Trase vietām kļuva neizbraucama, līdz ar to rīkotājiem
vajadzēja samazināt posmu garumu. Ekipāžām liktenīgas izrādījās pat vietas,
kuras apskatot, liekas, ka izbraukt ir iespējams. Stihija gan patiesībā nāca mums
par labu, jo, lai arī Latvijas trofireidos neesam startējuši, labi zinām
melnzemes dubļus, kuri bija arī Krievijā. Visiem smagākajiem posmiem mēs tikām
cauri sausām kājām. Pēc Krievijas nonācām Kazahstānā, kuru, velkot paralēles ar
Dakaras rallijreidu, varētu salīdzināt ar Mauritāniju – stepe, kamieļzāle,
milzīgi plašumi, kuros ļoti daudz izšķir prasme orientēties un nekļūdīties.
Noteikti gribu uzslavēt stūrmani Didzi Zariņu. Domāju, ka šajā disciplīnā viņš
ir viens no labākajiem Latvijā un, ja kādreiz būtu iespēja pabraukt ar vēl
jaudīgāku pilotu, viņiem būtu ļoti labs rezultāts. 11 tūkstošos kilometru
navigācijā kļūdījāmies vienu reizi, un arī šī kļūme bija norakstāma uz mežonīgu
pārgurumu, jo braucām ar nolauztiem amortizatoriem un pēdējiem spēkiem. Pārējo
trasi izbraucām bez kļūdām."

Visgrūtāk ir Ķīnā

„Un tad Ķīna. Varu citēt
slavenā Krievijas KAMAZ braucēja Vladimira Čagina, kurš jau braucis sacīkstēs
Ķīnā, teikto: „Ķīnas kāpās un
Gobi tuksnesī raksies visi, jautājums tikai – kur un cik daudz." Praktiski
nebija tādas ekipāžas, kas būtu tikusi cauri, neiegrimstot smiltīs. Pēdējās
četras dienas bija visgrūtākās visā rallijreidā. Pat pēdējā diena, kurā jāveic
šķietami niecīgs attālums – 150 kilometru -, prasīja četras stundas un 20
minūtes. Brauciena vidējais ātrums – 35 kilometri stundā. Turklāt, kā
lasījām internetā, todien gaisa temperatūra bijusi 51 grāds pēc Celsija… Kāpu
augstums – 150
metri. Andra Dambja būvētais OSCar
automobilis to visu izturēja, visas viņa radītās konstrukcijas kalpoja perfekti
un nelūza. Vienīgais, kas neizturēja, bija amortizatoru apakšējie turētāji, kas
plīsa kā burkāni – kādā dienā salauzām uzreiz trīs. Tā mums attiecīgi jauna
mācība. Šajās sacensībās klāt bija arī Donerre
rūpnīcas vadītājs, un viņš bija patiesi nelaimīgs, jo apzinājās, ka mūsu
rezultātu sabojāja tikai šī problēma. Kompānija veiks labojumus un centīsies
novērst šo kļūmi."

Saukāna/Zariņa
ekipāža bija vienīgā Rīgas rallijreidu komandas pārstāve šajā pirmo reizi pēc
ilgiem laikiem tik lielā pasākumā. „Principā
jā, lai arī nebijām vienīgā Latvijas ekipāža. Regularitātes sacensībās startēja
vēl viena – Guntars Kramēns, Didzis Rutmanis un Jānis Bazevičs. Viņiem bija
pilnīgi cits uzdevums – nobraukt attiecīgu attālumu precīzi noteiktā laikā.
Viņi veica trešdaļu mūsu trases. 24 mašīnu konkurencē latvieši uzvarēja,
apsteidzot braucējus ar Dakaras pieredzi, kuri bija atbraukuši izlūkot, kas
šajā sacīkstē notiek. Taču sportistu pulkā bijām vienīgie latvieši. Ko tur
slēpt – bijām pieraduši, ka vakarā, nonākot nometnē, varam dalīties iespaidos
ar Jāni Āzi, Igoru Skoku, Andri Dambi un citiem komandas biedriem. Manā karjerā
šis ir otrais gadījums, kad tik liela sacīkste mums jāveic vienatnē. Toreiz
Dakarā startējām ar divām mašīnām, un Jānis Āzis izstājās uzreiz pēc nonākšanas
Marokā. Palikām ar Andri Dambi divatā. Arī toreiz rezultāts bija ļoti labs.
Sāku domāt, ka starts ar vienu mašīnu varbūt pat palīdz, jo nebija vairs nekādu
lieku kustību, esam pilnībā koncentrējušies sportam. Mašīna, trase; ātrumposms,
pārbrauciens, mašīnas remonts, miegs. Jāteic, ka lielā slodze netraucēja –
jutāmies pietiekami atpūtušies. Kādu dienu varbūt mazāk izgulējušies, taču labā
noskaņojumā. Protams, tas jānoraksta uz pieredzes rēķina. Pavērojām, kā
darbojas amatieru komandas, kuras startēja pirmo reizi – nu varam teikt, ka
esam galvas tiesu pārāki par viņiem.

Cita gaisotne

Man noteikti paliks
atmiņā šīs sacensības sportiskā gaisotne, kas valdīja visapkārt. Sportistu
saliedētība bija milzīga. Un to nodrošināja fakts, ka sacīkstē nestartēja
rūpnīcu komandas. Sportiskais azarts bija lielāks, interese arī, savukārt
solidaritāte bija ciešāka. Līdz ar to sacīkste bija krietni pozitīvāka un mums
interesantāka. Turklāt, cīnoties nevis ar Apollo
kosmosa kuģiem, bet līdzvērtīgiem sāncenšiem, varējām novērtēt mūsu spēkus.
Piedzīvojām Rīgas komandai vēl nebijušu notikumu – pirmo reizi izdevās uzvarēt
tik nozīmīgas sacīkstes ātrumposmā. Tas būs pavērsiens mūsu sportiskajā
karjerā, jo tagad zinām, ka arī kaut kas tāds ir iespējams. Jā, mēs braucām
ļoti ātri, taču tas nebija pārdabiski, neriskējām tik ļoti, lai brauciens būtu
īpaši bīstams. Vienkārši mūsu trijotne – es Didzis un mašīna – strādāja
ļoti precīzi. Biju norūpējies, jo nezināju, kā jutīšos muguras traumas dēļ. Pirms
tam biju aizvadījis fiziskos treniņus, taču ar sporta mašīnu biju braucis
mierīgākā režīmā. Nezināju, vai varēšu būt pilnvērtīgs sportists. Viss bija kārtībā,
un atkal pateicība jāsaka visiem tiem, kuri mani salāpīja. Tas nozīmē, ka
jāmaina plāni un uzstādījumi sportā – ar finišu vien būs par maz, jābrauc pēc
maksimāli iespējamā rezultāta. Arī pārdzīvojums nebūs tik liels, ja būšu
spiests izstāties, jo pārējā komanda brauks tālāk. OSCar ļauj braukt ātri, un ir redzams, ka ar šo mašīnu daudz var
paveikt."

Taisnība, jo arī
publika to arvien vairāk pieprasa. Kad Jānis Āzis Rīgas Domes laukumā pirms
Dakaras pavēstīja, ka finiša sasniegšana tomēr paliek primārais uzdevums,
līdzjutēji vēlāk kritizēja sportistus par šādu uzstādījumu, sakot, ka mērķis
finišēt bija jau pirms pieciem gadiem, tagad jāsāk ražot rezultāti. „Līdzjutējiem gan arī jāsaprot, ka tempa
paaugstināšana automātiski palielina risku izstāties. Katram ir savs laiks, un
es zinu, ka pienācis mans laiks mēģināt braukt ātrāk."

Līdzjutēji,
izsakoties par rallijreidu tempu, dažkārt krīt no vienas galējības otrā. Jau
minētā kritika par Jāņa Āža piesardzīgo uzstādījumu nonāca pretējā grāvī, kad
savukārt Jānis Naglis pirms pāris gadiem brauca Dakaras pirmajā divdesmitniekā,
taču sacīkste beidzās pāragri. Naglis tika kritizēts par pārāk lielu tempu,
tika atgādināts, ka Dakara tomēr ir maratons un izturības sacīkste.

„Pirms Pekinas bija
liela atbildība pret sevi, Didzi, komandu, mājiniekiem, jo vajadzēja sasniegt
finišu. Nav zināms, vai Pekinas rallijreids notiks nākamajos gados, līdz ar to
Ķīnas mūri gribējās sasniegt. Čīlē būs citādi – mēs būsim trīs ekipāžas, un
kāda noteikti sasniegs finišu. Līdz ar to varēšu atbrīvoties no šā sloga un
braukt pēc augsta rezultāta."

Nelaid, un būs vēl ļaunāk!

Atbildība pret mājiniekiem.
Ja kāds izsaka domu iesaistīties autosportā vai pieteikties tik bīstamam
pasākumam kā rallijreids, ģimenes pārstāvji lielākoties pasaka stingru „nē!". Kā sportisti tiek galā ar šo situāciju?
Māris Saukāns pēc pārdomu brīža nosmej: „Droši
vien, ja mums to neļautu darīt, būtu tikai sliktāk! Taču mēs neesam traki, par
drošību domājam, un tā ir prioritāte. Neesam dulli, strādājam profesionāli.
Šajos gados, kopš esam rallijreidos, pieveikti kilometru tūkstoši. Vienīgās
veselības problēmas ir mana muguras trauma. Negribu tieši vainot Ungārijas
sacīkstes rīkotājus, taču to, ka zināma vaina gulstas uz viņu pleciem,
pierādīja šāgada sacensības, kurās pieredzējušais profesionālis Žiniels de
Viljērs apmeta sešus kūleņus, trāpot tieši tajā pašā leģendā neatzīmētajā bedrē
un piedzīvojot tieši tādu pašu avāriju, kas pirms pāris gadiem izslēdza no
cīņas mani."

Pēc visa spriežot,
pilots nenožēlo startu aizvadītajā rallijreidā. „Šī bija viena no briljanta sacensībām. Es ļoti gribētu, lai tā
atkārtojās. Problēmas sacīkstes pastāvēšanai rada Ķīnas faktors – Krievija ir
gatava turpināt uzņemt sacīkstes dalībniekus, tāpat arī Kazahstāna. Par Ķīnu
nav nekādas skaidrības."

Pēterburgas-Pekinas
sacensība, kura divdesmit gadu laikā notika tikai trešo reizi, paradījās
izdevīgā brīdī – tieši Dakaras rīkotāju fiasko brīdī. Tas rada sajūtu par
plānotu triecienu pa ASO pozīcijām. Taču šoreiz talkā nākusi sakritība: „Metžs šo sacīksti rīkoja divus gadus, līdz ar
to darba sākumā nebija pat aizdomu par klasiskās Dakaras sabrukumu. Jā, rīkotāji
uzminēja un kaut kādā ziņā uzvarēja, jo, sarīkojot sacensību gadā, kad atcēla
Dakaru, viņi noteikti ieguva prestižu, dalībniekus un uzmanību. Ja Dakara
notiktu janvārī, šis rallijreids būtu kā viens no daudziem, kas seko Dakarai."

Lai arī Pekinas sacensībā
nestartēja ierastās Mitsubishi,
Volkswagen
un citu rūpnīcu komandas, konkurence bija spēcīga. Starp citu,
izcils sastāvs bija smago automašīnu konkurencē: „Uz starta bija visi spēcīgākie, zvaigžņu
izlase. Šīs klases pārstāvji stipri izvērtē, vai Čīles rallijreids ir tas, kurš
būtu jāapmeklē. Tehnikas transportēšana ir īpaši dārga, tāpēc kravas auto klase
labprāt paliktu pie Ķīnas sacīkstes.

Ķīnas stāsti

Neapšaubāmi, šajā
braucienā spilgtākais bija Ķīna. Šo zemi nevarēšu aizmirst. Man grūti sev to atzīt,
bet, pēc manām domām, Ķīna mums ir priekšā daudzas paaudzes. Mēs finišējām
Pekinas priekšpilsētā. Desmit miljoni iedzīvotāju… Viss augstākajā līmenī.
Pamatīgs kultūršoks. Kabatā vedām uz Pekinu arī mūsu olimpisko lāpu – šķiltavas.
Apskatījām olimpisko stadionu, peldbaseinu, administratīvo centru – fantastiski!
Es domāju, ka olimpiskās spēles būs noorganizētas visaugstākajā līmenī, kāds
vien ir iespējams. Vienīgais, kas traucēs, ir karstums. Tas ir nežēlīgs. Mums
bija brīvdiena pilsētā, kura ir 150 metrus zem jūras līmeņa. Tas bija
traģiski."

Starp citu, Ķīnas
pārstāvji atzinuši, ka šis rallijreids viņiem palīdzējis olimpiādes rīkošanā un
bijis kā ģenerālmēģinājums lielu masu pasākumu kontrolēšanā. „Sacensība bija 11 tūkstošus kilometru gara, 17
dienas ilga, ar vienu brīvdienu. Tas nozīmē, ka katru dienu vidēji bija jāveic
700 kilometru. Ļoti gari pārbraucieni – brauciens uz dienas ātrumposmu 300 kilometru
garumā bija normāla parādība. Tu izbrauc no Rīgas, lai Tallinā varētu sākt
šodienas sacīksti, un tā katru dienu. Un Ķīna mūs šokēja – šie pārbraucienu
kilometru simti bija atvēlēti tikai sportistiem. Lielā šoseja, trīs joslas
katrā virzienā, bija slēgta vietējiem iedzīvotājiem. Tobrīd uz ceļa bija tikai
sportisti. Ļoti reti braucām kopējā satiksmē. To var panākt tikai ar šādu
valsts režīmu. Finišā, kad notika apbalvošana, klāt bija vairāki Ķīnas valdības
ministri, kuri atzīmēja, ka rallijreids ir lieliska iespēja praksē pārbaudīt,
kā strādās drošības dienesti, policija. Viņi redzējuši kļūdas un problēmas,
kuras atliek novērst."

Laipni lūdzam Ķīnā!

Braucot Dakaras
rallijreidā, latvieši pieraduši, ka visapkārt ir vietējie iedzīvotāji, kuru
interese, maigi sakot, ir uzbāzīga. „Šeit
visas sacīkstes garumā situācija ir pretēja. Interese par notiekošo ir divreiz
lielāka, taču cilvēki nav uzbāzīgi. Vienīgā uzbāzība ir nemitīgā vēlme
fotografēties. Jo tuvāk Pekinai, jo fotoaparāti ir lielāki. Nāk, ņem aiz rokas,
ved uz vietu, kura jau noskatīta kā labākais fotografēšanās punkts… Taču
kopumā ļoti labi sadzīvojām. Viņi redz, ka esi saguris, un tad nemaz nenāk
klāt. Ap mašīnu ir pūlis, visi skatās, fotografē, bet neaiztiek. Turklāt katrs
prasa atļauju, pirms sāk kaut ko fotografēt. Un neviens neprasa dāvanu, kā
Āfrikā. Rallijreida dalībnieki lielākoties bija izolēti no vietējiem
iedzīvotājiem, taču vienā no pilsētām dome ar rīkotājiem bija vienojusies, ka
ielaidīs publiku pie mums parkā. Skats, kā 20 tūkstoši cilvēku kā no zemā
starta nesas virsū, bija graujošs, domājām, ka mūs noslaucīs no zemes! Kopā ar
mūsu draugu sportistu Eriku Vigorū ēdām pusdienas. Sajūta īpatnēja: ap galdu
stāv aptuveni simt cilvēku un cītīgi vēro katru tavu kustību, skatās, kā tu ēd.
Kāds mēģina pieskarties, kļūstot par svarīgāko savā kompānijā. Labprāt ar
viņiem parunātos, taču traucē tas, ka viņi nerunā angliski – bija tikai
iemācītas vajadzīgākās frāzes par fotografēšanos, lūgums parakstīties uz
krekla, jautājums – „no kurienes
esi?", un vienmēr sagatavotais – „laipni
lūdzam Ķīnā!".

 

Viesturs SAUKĀNS