Igors Vihrovs par ieguvumiem un nožēlu
Vēl nav
pagājuši septiņi gadi, kad Sidnejas olimpiskajās spēlēs pirmo un pagaidām
vienīgo zelta medaļu Latvijai izcīnīja Igors Vihrovs. Vingrotāja dzīvē septiņi
gadi ir ilgs laika posms.
– Pēc
uzvaras Sidnejā teici, ka tas bijis iespējams vien tādēļ, ka īstajā mirklī
zvaigznes nostājušās vienā rindā. Līdzīgu brīdi esi piedzīvojis vēl kādu reizi?
Kad
piedzima meitiņa. Elīnai drīz būs pieci
gadi. Man izdodas daudz laika veltīt privātajai dzīvei, kas man ir
vissvarīgākā.
Ja reiz viņas tētis ir olimpiskais čempions un māmiņa
Inna – Latvijas meistare, guvusi lieliskus panākumus bijušās PSRS sacensībās,
laikam nav jābrīnās, ka Elīna redzama vingrošanas zālē.
Negribu teikt, ka viņa te dzīvo, taču Innas vadībā darbojas bērnu
grupiņā, arī kad nav nodarbība, skraida, met kūleņus.
– Uzskati, ka vecāki bērniem var būt labi treneri?
–
Tas atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Bijuši gan pozitīvi, gan neizdevušies
piemēri. Amerikā Valerijs Ļukins izaudzinājis ASV čempioni, savu meitu
Anastasiju. Viņa tagad jau ir viena no labākajām pasaules vingrotājām. Līdzīgs
piemērs ir Vācijā, kur spēcīgāko šīs zemes vingrotāju arī trenē tēvs. Taču par
Elīnu kā vingrotāju vēl pāragri runāt, jo viņa pagaidām visu uztver kā spēli.
– Kopš triumfa Sidnejā tavā dzīvē tik daudz kas noticis.
–
Esmu ieguvis ļoti vērtīgu pieredzi gan sportā, gan dzīvē. Šie gadi nav velti pagājuši.
– Toreiz pirms došanās uz Austrāliju ilgi sprieda un
lēma, kuram uzticēt startēt – tev vai Jevgeņijam Saproņenko, pat mēģināja jūs
sanaidot. Par to daudz rakstīja, daudz arī baumoja. Tagad abi kopā esat
nodibinājuši Vingrošanas olimpisko centru.
–
Tieši šādos brīžos tiek pārbaudītas savstarpējās attiecības. Ja nebūtu šo
situāciju, nenāktos viegli iztēloties, kā katrs rīkotos. Žeņa man ir viens no
cilvēkiem, ar kuru kontaktējos gandrīz ik dienu, darām kopējas lietas, mums ir
savs klubs. Esam izgājuši caur uguni un ūdeni, esam pārdzīvojuši arī
vissliktākos un arī labākos laikus. Lai kā arī ne reizi vien censtos mūs
sanaidot, lai kā arī censtos mūs nolikt izvēles priekšā, vienmēr kopā esam
izturējuši šos pārbaudījumus. Lai arī cik grūti būtu, viens otram palīdzējām.
(Igors,
būdams Olimpiskās vienības sastāvā, neiztērēja gadam paredzēto finansu limitu.
Ne brīdi nešauboties, Igors darīja visu iespējamo, lai šī nauda nonāktu
Jevgeņijam Saproņenko rīcībā un viņš varētu sagatavoties kādam atbildīgam
startam. – M. J.)
– Viegli bija būt Žeņas konkurentam?
–
Ļoti sarežģīti. Piecpadsmit gadus esam trenējušies kopā, un tad pienāk brīdis,
kad saka: vai nu tu vai viņš… Turklāt tas tiek netaktiski pasniegts. Saliek
mūs ar pierēm vienu pret otru. Nekas. To briesmīgo gadu pārdzīvojām, tagad viss
ir kārtībā.
– Esat nodibinājuši savu klubu. Pienācis laiks, kad ar
vingrošanu var sākt pelnīt naudu?
–
Dzīvosim, redzēsim. Esam sākuši darboties pirms pāris mēnešiem. Tiesa, jau pērn
sākām kaut ko darīt, taču tad Olimpiskajā sportā centrā notika gatavošanās NATO
samitam, un mūsu plānus tobrīd nācās atlikt uz vēlāku laiku. Aktīvi sākām darboties
martā, kad neviens normāls cilvēks biznesu neuzsāktu. Turklāt otro gadu pēc
kārtas. Taču īre jāmaksā uzreiz.
– Ne reizi vien tev tika piedāvāts darbs ārzemēs. Katra
sevi cienošs vingrošanas klubs varētu lepoties, ka pie viņiem strādā
olimpiskais čempions ar savu sievu horeogrāfi.
–
Tā tiešām bija. Pietiktu ar vienu tālruņa zvanu, un mēs varētu braukt. Tomēr
esam taču šeit dzimuši un auguši. Gribējām Latvijā izmēģināt spēkus jaunā
ampluā. Ja nu te pilnīgi nekas neizdosies, ja nevienam tas nebūs vajadzīgs, ko
darīt, nāksies braukt prom. Lai gan svešās zemēs dzīve jau arī nav viens
vienīgs rožu lauks. Arī tur ir nianses. Amerikā lielas iespējas. Piemēram,
Hjūstonā ir divdesmit (!) vingrošanas zāles. Atrast darbu nebūtu problēma, ja
nu vienīgi finanses. Un tad būtu varianti – strādāt kāda labā vai atvērt pašam
savu klubu. Tagad par to nedomāju. Mēs gribam šeit uzlabot vingrošanu.
Izdosies, būs lieliski, neizdosies, domāsim, ko iesākt.
– Lai arī joprojām esi sportists, kā jūties vēl līdz
galam neiepazītā trenera arodā?
–
Četrus gadus braucu uz mēnesi ilgu treniņnometni Amerikā. Trenējos pats un
nedaudz palīdzēju vietējiem, skatījos, kā strādā citi, daudz runājos ar
pieredzējušajiem speciālistiem. Atzīšos, nav viegli, taču katrs treniņš ir
jauna pieredze. Te ir tikai pāris treneru, kuru darbu vērot, toties Amerikā tik
daudz zāļu, katrs trenē pēc savas sistēmas, tik daudz informācijas! Jāmēģina
šeit pašam dzimtajās mājās.
– Nevienam nav noslēpums, ka talantīgu treneru Latvijā
nav īpaši daudz. Uz kuru pusi raugies, lai klubā būtu, kas strādā?
–
Domāju, ka lielākoties ņemsim jaunos trenerus, puišus, kuri ir izlasē, arī tos,
kuri nav valstsvienībā, bet kuri trenējušies piecpadsmit gadu un tagad studē.
Jaunie cilvēki, ceru, būs tie, kuri pārcirtīs šo apburto loku. Pieredzējušie
treneri, manuprāt, lielākoties jau darbojas ar rutīnu, viņiem grūti kaut ko
mainīt. Mēs mēģināsim, taču nav nekādu garantiju, ka viss izdosies. Tomēr
cenšamies un darām visu, ko protam.
– Olimpiskā centra zālē vingrošana ir visiem vecumiem?
– Pilnīgi pareizi. Te drīzumā būs arī bērni vecumā no
diviem līdz četriem gadiem kopā ar saviem vecākiem, kas pieskata savas atvases.
Nedaudz palēkās uz batuta, parāpos pa nolēciena bedri, viss notiks kā rotaļa.
Ir gan bērnu, gan arī pieaugušo grupas, kurās darbojas pat sešdesmitgadīgie.
Viņi izbauda jaunas izjūtas, veic salto, stāv uz rokām, vienkārši skrien,
kustās.
Daudzi dienu pavada birojos sēdošā darbā. Jā, iet uz
trenažieru zāli. Tas ir labi, tomēr monotons darbs. Jebkurš sports ir labs,
tomēr cilvēkiem nepieciešama daudzveidība. Nāk arī jauni puiši, jo gribot
iemācīties… salto. Te iemaņas apgūst Snovborda skolas pārstāvji, nāk jogas
piekritēji, džudisti.
– Vingrošanas rīki ir ļoti dārgi. Nebaidies, ka tos kāds
neviļus varētu sabojāt?
-Visi, kuri nāk uz klubu, darbojas treneru vadībā.
Pašdarbība nav atļauta. Mums pats galvenais noteikums ir drošība. Ja kāds
šaubās, neļaujam izpildīt konkrētu elementu. Ja tomēr viņš neatlaižas,
atgādinām, ka neļaujam. Diemžēl ir tādi, kuriem nav lika gaidīt pāris nedēļu,
lai apgūtu kādu elementu.
– Kas šajā zālē pieder tev un Žeņam?
– Nekas, izņemot nupat mums uzdāvināto batutu un pašu
nopirkto ieskrējiena celiņu. Taču visus rīkus, kuri ir šajā zālē, mūsu
Vingrošanas federācija ieguva pēc manas izcīnītās zelta medaļas Sidnejā it kā
uz mana vārda. Starptautiskā federācija rīkus piešķīra tikai ar noteikumu, ka
tiem būs atbilstoša zāle. Nevaru apgalvot, ka tie ir mani vingrošanas rīki. Tie
ir Olimpiskajā centrā piederošajā zālē, un mēs abi īrējam šo arēnu savam
klubam.
– Citu sporta veidu pārstāvji neatņem vingrošanai
atlētus?
– Viss būs atkarīgs no pašu darba. Pašlaik mūsu klubā
galvenais ir drošība un dalībnieku, ja tā varētu teikt, sportiskā izklaide. Lai
bērni un pieaugušie no šejienes dotos mājup ar pozitīvām emocijām. Patlaban par
profesionālo vingrošanu vispār nav runas, bet gan par ļaudīm, kas laimīgi ies
prom no zāles, kas baudīs mūsu piedāvāto programmu, iegūs fizisko attīstību un
enerģijas lādiņu.
– Kā tevī patlaban sadzīvo Igors un sportists?
– Īpaši
daudz par šo tēmu negribētu runāt, jo mūsu valstī iegājies, ka saņemsi divtikt
atpakaļ. Piemēru ir neskaitāmi daudz. Diemžēl mūsu valsts nav bagāta, un daudzi
cilvēki negatīvi noskaņoti attiecībā pret citiem. Ja ir kāds izcils dziedātājs, ne visi par to patiesi
priecājas.
– Jautājums pavisam vienkāršs – vai gatavosies pasaules
čempionātam?
– Iespēju
robežās.
– Kā bija pirms Atēnu olimpiskajām spēlēm?
–
Pēc uzvaras Sidnejā četrus gadus varēju mierīgi trenēties un startēt. Atvedu medaļas gan no Eiropas, gan pasaules
čempionātiem, Pasaules kausa posmiem. Atēnās lēcienā biju trīspadsmitais,
brīvajās kustībās piecpadsmitais. Saprotu, ka pēc manas pirmās vietas daudzi
gribēja sagaidīt kaut ko līdzīgu. Taču ko var gribēt no nelielas valsts, kurā
tobrīd bija… viena sporta zāle vingrotāju treniņiem. Mans starts tika
uzskatīts par izgāšanos. Latvijā diemžēl svarīgs vispirms ir rezultāts, pēc tam
seko atbalsts. Uzskatu, ka mūsu valstī divdesmit trīsdesmit sportisti sasniedz
pasaules klases rezultātus, un tas ir milzīgs sasniegums.
– No Grieķijas atgriezies mājās…
– Variants bija skarbs. Man teica, ka ar saviem
padsmitajiem rezultātiem netieku Olimpiskajā vienībā, paldies par sadarbību,
viss turpmākais tavās rokās. Pilnai laimei kājai bija lūzums divās vietās. Biju
izvēles priekšā: beigt sportot vai turpināt. Piekritu jau septītajai
operācijai, kas veikta kājām. Pusotru gadu atveseļojos, centos atgūt sportisko
formu, jo apsolīju komandas biedriem startēt. To arī izdarīju. Taču negaidīju
šādu attieksmi.
– Ja pēc triumfa Sidnejā varbūt ar citu palīdzību būtu
uzsācis pašreklāmas un vingrošanas kampaņu (kā to darīja daži kolēģi no citiem
sporta veidiem), vingrošanā tagad kaut kas krasi būtu mainījies?
– Cilvēkiem raksturs ir atšķirīgs. Esmu pārliecināts, ka
par visu runā mani darbi. Trenējos, startēju, piekritu operācijām, atveseļojos.
Kad vēl lai dara kaut ko citu? Un viss – tāpat vien? Man septiņas reizes
operētas kājas, vien tādēļ, lai pēc iespējas ilgāk paliktu vingrošanā, lai
palīdzētu komandai. Acīmredzot nevienam to nevajadzēja.
– Vai kaut ko nožēlo?
– Vien to, ka pēc tik daudzām operācijām pilnībā nespēju
atgūt formu, lai varētu pārliecinoši trenēties. Lai es mierīgi ikdienā varētu
staigāt, dažas no tām pat nebūtu vajadzīgas. Bet, ja neliktos zem ķirurga
skalpeļa, jau pirms laba laika beigtu vingrotāja karjeru. Es to darīju sporta
dēļ. Šodien sagatavotības ziņā bez problēmām fiziski un tehniski varētu startēt
sacīkstēs, teiksim, zinot, kādas daudziem patlaban ir brīvās kustības. Tā nav
tik sarežģīta, lai es ar savu kombināciju stabili netiktu finālā. Diemžēl kājas
netur lielo slodzi.
– Jūties aizvainots?
– Kad trenējies un startē, esi aizņemts ar savu darbu,
galvenais ir rezultāts, tava vingrošana. Savi cilvēki ne tikai palīdzēja, bet
arī lika sprunguļus riteņos, pēc neveiksmes pat sakot, redz, mēsls, kā
nostartēji. Kad guvām panākumus, viņi to neuztvēra pozitīvi. Kad izdodas uz
visu paskatīties no malas, saproti, ka šiem cilvēkiem pat nav tiesību uz
spriedumiem un vērtējumiem.
– Zinot, kas noticis un notiek, kas ir stimuls turpināt
ar Žeņu iesākto jaunajā klubā?
– Man
nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Intrigas un daudz kas cits izlikos nemanām.
Pēc ilgu gadu klusēšanas, kad sāc runāt un daudz ko iepazīt, izjūtu negatīvu
attieksmi. Esmu gājis no nulles līdz pašai virsotnei. Nevaru apgalvot, ka
jaunajā zālē viss būs lieliski un fantastiski. Taču gribu ticēt labajam, gribu
strādāt, gribu trenēt. Nevis sēdēt un
sūroties, lai gan ir sajūta, ka vingrošanā labāk, ja viss ir slikti nekā kādam
labi. Nebūtu slikti, ja vienkārši neviens netraucētu. Nez kādēļ visiem šķiet,
ka pie mums viss ir absolūti fantastiski. Atbraucām, uzvarējām un aizbraucām.
Viss ir daudz sarežģītāk. Olimpiskajam čempionam un olimpiskajam vicečempionam
tagad ir kopīgs privātais klubs. Mums pašiem jāpelna, negaidot citu atbalstu.
Izvēle ir izdarīta. Turklāt šis ir arī pasaules čempionāta gads, kurā dalīs
olimpiskās ceļazīmes.
Māra
JURŠEVICA
Vizītkarte
…
…
…
…
