56 dzīves volejbolā
Kad pagājušā gada decembrī Zemgales olimpiskā centra sporta hallē Latvijas kausu volejbolā saņēma Ozolnieku/Poliura volejbolisti, tikai retais aizdomājās, ka komandu līdz šai trofejai aizvedis treneris, kura karjera sākās vēl ilgi pirms visu Ožu spēlētāju dzimšanas. 78 gadus vecais Zigismunds Grigoļunovičs kļuvis par Ozolnieku volejbola patriotu, kaļot plānus, kā šopavasar uz pilsētu atvest vēl vienu Latvijas čempionu zelta medaļu komplektu.
Latvijas volejbola ģeogrāfija daudzu gadu gaitā krietni mainījusies, pēdējā laikā uz brīdi treknos punktus ieliekot gan Kuldīgā, gan Cēsīs, bet īstās vērtības nekur nepazūd — ne tikai Rīgā un Daugavpilī, bet arī Ozolniekos. Kaut arī pagājušajā vasarā šķīrās Biolara un Poliura šefu ceļi, volejbolam Ozolniekos bija jāpaliek. Šosezon tuvākie konkurenti gan jāmeklē tikai piecu kilometru attālajā Jelgavā, taču sportisko eksāmenu kā pirmie nodeva Poliura/Ozolnieku volejbolisti sirmā kunga Grigoļunoviča vadībā — Latvijas kauss izcīnīts un pašreiz tiek saglabāta augstākā vieta no Latvijas klubiem Schenker līgā.
ASISTENTS PRET AUDZĒKNI
— 2010. gada čempionu titulu izcīnīja Biolars—Olaine/Ozolnieki ar treneriem Juriju Deveiku pie stūres, bet jūs asistenta lomā. Kas īsti notika vasarā?
— Manu kļūšanu par Ozolnieku kluba galveno treneri var nosaukt ne tikai par negaidītu, bet zināmā mērā arī par neloģisku, jo esmu pats vecākais no kolēģiem valsts čempionāta līmenī. Tāpēc izbaudu pat tādu kā diskomfortu… Dažādu apstākļu sakritības dēļ nācās uzņemties šo amatu, gūstot gandarījumu par to, ka man joprojām uzticas. Papildu raizes gan sagādāja tas, ka komandu, ar kuru doties cīņā, vajadzēja radīt piecu minūšu laikā. Izdevās no spēlētājiem izveidot domubiedru grupu ar līdzīgiem mērķiem un attieksmi pret volejbola spēlēšanu. Protams, rezerves bija ierobežotas, jo Schenker līgas prasībām kurš katrs volejbolists neatbilst. Pēc decembrī izcīnītā Latvijas kausa komandas sniegums nav bijis tik sekmīgs, taču tam ir arī objektīvi iemesli, piemēram, spēlētāju došanās uz ārzemēm.
— Lai gan dzīvojot Rīgā, Ozolniekus varat saukt par savu pilsētu?
— Trīs gadu laikā Ozolnieku klubā biju Jurija Deveikus asistents, izjūtot Ozolniekos valdošo volejbola auru. Nevarēju pieļaut, ka gadu desmitos Ozolniekos veidotās volejbola tradīcijas reizē ar šķelšanos kluba vadībā atstātu pilsētu bez volejbola. Gadu gaitā daudzi meistarkomandas volejbolisti izgājuši noteiktu skolu Ozolniekos, pēc tam jau karjeru turpinot citos profesionālos klubos. Nešaubīgi, ka Poliurs/Ozolnieki ir skatītāju iemīļotākā Latvijas volejbola komanda, jo Ozolniekos tribīnes vienmēr ir pilnākas nekā citās mūsu pilsētās. Jācer, ka skatītājus nepievilsim arī cīņā par medaļām Schenker līgā un Latvijas čempionātā.
— Tad jau ne tikai Zemgales derbijs, bet arī divu treneru principiālā cīņa?
— Jurijs Deveikus ir mans audzēknis, tādēļ arī viņu ļoti labi pazīstu. Trīs gadu laikā strādāju viņa vadībā, nemēģinot mākslīgi radīt kādus strīdus par volejbolu vai komandas veidošanu. Noritēja pilnvērtīgs un saskaņots darbs, kas vainagojās ar 2010. gada valsts čempionu titulu. Vasarā tika apspriesti dažādi kluba attīstības varianti, ieskaitot pat kļūšanu par Olaines komandu. Līdz ar to tika apdraudēta Ozolnieku volejbola nākotne. To nevarēju pieļaut, tādēļ mani un Jurija ceļi šķīrās. Reiz jau apspriedām tēmu par atkalapvienošanos, jo skaidrs, ka spēlētāju resursi ir nepietiekami, lai būtu divas pilnvērtīgas komandas. Šādā situācijas jau iegūst tikai sāncenši.
OPERA IR, IZPILDĪTĀJU PIETRŪKST
— Cik viegli trenerim ir strādāt situācijā, kad sastāva komplektācija ir lielākā problēma?
— Ja operā tiek veidots kāds uzvedums, tad mums ir zināms sižets, kura īstenošanai tiek piemeklēti izpildītāji. Šīs sezonas sākumā viss bija citādi, jo nebija skaidrības ne par spēlētājiem, ne par veidojamās komandas galīgo izskatu. Skatītājiem ir nepieciešami ne tikai meistarīgi, bet arī spilgti spēlētāji. Bieži vien dzirdēti pārmetumi — kāpēc tik maz tiek izmantots otrais sastāvs. Šādu rīcību jau nosaka skatītāju pieprasījums pēc līderu spēles vērošanas. Labs piemērs savlaicīgai un pārdomātai sastāva komplektācijai ir Schenker līgas līdervienība Tallinas Selver, kur līdzās meistarīgiem igauņu volejbolistiem nepieciešamības gadījumā ir piesaistīti leģionāri.
— Kas bija izšķirošais, lai pirms pāris mēnešiem tieši Oži izcīnītu kausu?
— Nepieciešama vairāku apstākļu sakritība, lai izveidotu komandu, kura varētu izcīnīt Latvijas kausu. Spēlētājiem jābūt ne tikai meistarīgiem, bet arī motivētiem cīņai katrā spēlē, katrā setā. Ja pirms mača volejbolisti paļausies tikai uz iepriekšējo spēku samēru, uz pārākumu pār pretinieku, tad nebūs gaidītās uzvaras, kā arī meistarības izaugsmes kopumā.
— Ozolniekos volejbolu nevar iznīdēt?
— Ozolniekos patiešām ir īpatnēja aura, jo viss notiekošais ir mijiedarbībā — komanda ir cieši saistīta ar Ozolnieku sporta namu, ne tikai ar klubā strādājošajiem, bet arī, piemēram, ar ierindas administratoriem. Ozolniekos viss notiek kompakti, katrs interesents, garām ejot, var ielūkoties sporta namā un ieraudzīt volejbola treniņos notiekošo. Arī vasarā nekas nav jāizdomā un jāmeklē treniņu bāze, jo viss ir uz vietas. Par volejbola vēsturi noteikti daudz vairāk pastāstītu ilggadējais komandas direktors Rolands Baranovskis, kurš kopā ar kluba prezidentu Viktoru Melnaci arī šovasar saglabāja volejbolu Ozolniekos.
Šosezon komandā apvienoti vietējai publikai labi zināmi volejbolisti, kā arī vietējie talanti no Ozolnieku otrās vienības. Lai gan ne visi puiši ir gatavi Schenker līgas līmenim, taču prieks, piemēram, par Aivi Āboliņu, kurš nav izlaidis nevienu treniņu un ļoti vēlas sevi apliecināt. Protams, ja Mārtiņš Pļaviņš nebūtu aizbraucis uz Turciju, tad Āboliņš tik ātri netiktu pie savas lielās iespējas.
KAD DĀMAS EIROPĀ SPĒLĒJA
— Ar jūsu vārdu saistīti arī lielākie Latvijas sieviešu volejbola panākumi. Pašreiz sieviešu volejbols sper pirmos soļus atdzimšanas virzienā.
— 1997. gadā ar Latvijas izlasi vēl pēdējo reizi startējām Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet kopš tā laika sieviešu volejbolam klājies arvien grūtāk. Pat grūti atrast vainīgos šai situācijai, kad sieviešu volejbola attīstībā radies milzīgs pārrāvums. Pirms daudziem gadiem uz profesionāliem klubiem ārzemēs aizbrauca patiešām meistarīgākās spēlētājas, sekmīgi veidojot ne tikai karjeru, bet arī sakārtojot privāto dzīvi. Viņas bija konkurētspējīgas, bet nākamajos gados braukšanu uz citu valstu klubiem jau daudzos gadījumos varēja saukt par avantūru, jo par vietām sastāvā vēl cīņa bija tikai priekšā.
Talantīgajām volejbolistēm turpmāk bija vēl daudz grūtāk turpināt izaugsmi pēc sporta skolas beigšanas, jo arī sieviešu klubu volejbols pārdzīvoja grūtus laikus, nepretendējot vairs sasniegt tos augstumus, kādos reiz bija meistarkomanda. Pēctecības atjaunošana būs pats grūtākais uzdevums, jo pašreiz jāmēģina no jauniešu un junioru komandām veidot kaujasspējīgas vienības, saglabājot meiteņu interesi par volejbolu.
BEZ KLASIKAS NEVAR IZTIKT
— Nereti klasiskais volejbols zaudē cīņā ar pludmales volejbolu, jo pat jūsu vadītā kluba pamatsastāva spēlētājs Mārtiņš Pļaviņš pašlaik pelna iztiku Turcijas pludmales volejbola līgā.
— Nešaubīgi, ka smilšu volejbolā ir vieglāk organizēt darbu, jo nepieciešami tikai divi spēlētāji ar mērķi sasniegt nozīmīgas virsotnes. Talantīgākajiem ir iespēja pārbaudīt arī spēkus Eiropas un pasaules mačos. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka smilšu volejbolisti nerodas tukšā vieta, jo visam bāze tomēr tiek ielikta klasiskā volejbola treniņu grupās. Vēl neesam pieredzējuši situāciju, kad smilšu volejbola meistari nebūtu piedalījušies klasiskā volejbola treniņos. Sasniedzot zināmu meistarības līmeni, klasiskā volejbola meistari var sākt pārkvalificēties smilšu volejbolam. Šie volejbola veidi ir ļoti atšķirīgi — ne tikai taktiski un tehniski, bet arī spēles filozofijas ziņā. Man tiešām šosezon pārsteidza Mārtiņš Pļaviņš, kurš sekmīgi iekļāvās mūsu komandā, nomainot arī klasiskā volejbola specializāciju no libero uz uzbrucēju. Viņš noteikti ir izņēmums un apliecinājums vispusībai.
Renārs BUIVIDS
GRIGOĻUNOVIČS: KATRS POSMS BEIDZIES AR REZULTĀTU
— Daugavpils posms beidzās ar Ķīmiķa republikas čempionu nosaukumu un LPSR Nopelniem bagātā fiziskās kultūras un sporta darbinieka goda nosaukumu, kuru pēcāk papildināja arī Nopelniem bagātā trenera nosaukums. Darbu ar Radiotehniķi vainagoja PSRS čempionāta sudraba un bronzas medaļas, trīs izcīnītie Eiropas kausi. Pēc tam jau bija darbs ar Madagaskaras izlasi un trešā vieta Āfrikas kausā. Darbā ar Latvijas izlases bāzes komandu Auroru trīs reizes izdevās iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā — 1993., 1995. un 1997. gadā. Nākamais posms bija darbs ar Latvijas Universitātes sieviešu komandu, gūstot panākumus arī starptautiskos studentu turnīros. Tad jau atgriešanās vīriešu volejbolā, strādājot Jurija Deveikus vadībā Ozolnieku klubā. Trīs gadu laikā gan valsts čempionu tituls, gan Latvijas kauss. Pirms šīs sezonas pilnībā pievērsos Poliura/Ozolnieku trenēšanai, izcīnot Latvijas kausu. Cīņa par Schenker līgu un Latvijas čempionu titulu vēl priekšā.
Zigismunds GRIGOĻUNOVIČS
Dzimis 1932. gada 8. augustā
Interese par sportu radās jau skolas gados, mācoties Vecbebru biškopības tehnikumā;
vēlme kļūt par profesionālu volejbolistu bija par pamatu tam, lai 1951. gadā iestātos Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā. Toreiz labākie sasniegumi bija vieglatlētikā, slēpošanā un volejbolā;
volejbols kļuva par galveno; nopietni strādājot un trenējoties pie Konstantīna Petrova, iekļūstot institūta (1953.—1955. g.) un vēlāk Daugavpils Ķīmiķa (1955.—1969. g.) un Latvijas izlasēs;
trenera Mihaila Amaļina vadītās Latvijas izlases pamatsastāva spēlētājs (1955.—1963. g.);
pedagoģiskā darbība sākta LVFKI trešajā kursā, kad augstskolas vadība uzticēja pasniedzēja darbu sporta spēļu katedrā;
pēc LVFKI absolvēšanas norīkots darbā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, paralēli pasniedzēja darbam arī institūta volejbola komandas spēlētājs un treneris;
1969. gadā atgriezies Rīgā, lai uzsāktu darbu ar vīriešu meistarkomandu Radiotehniķis, kas vairākkārt izcīnīja PSRS čempionātu sudraba un bronzas medaļas. Komanda piedalījās Eiropas kausa izcīņā, 1974., 1975. un 1977. gadā izcīnot trofejas;
novērtējot šos sasniegumus, iecelts par PSRS otrās izlases un PSRS studentu izlases galveno treneri, šos pienākumus veicot četrus gadus;
1979. gadā PSRS Fiziskās kultūras un sporta komitejas uzdevumā sākts darbs ar Madagaskaras vīriešu volejbola izlasi, četru gadu laikā praktiski tukšā vietā izveidojot komandu, kas 1981. gadā izcīnīja trešo vietu Āfrikas kausa izcīņā;
1983. gadā Radiotehniķi jau vada Genādijs Paršins, tādēļ tiek atsākts darbs LVFKI sporta spēļu katedrā, bet pēc gada saņemts piedāvājums kļūt par sieviešu komandas Aurora galveno treneri;
1993., 1995. un 1997. gadā kā Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris aizved komandu līdz Eiropas čempionāta finālturnīram;
tiek turpināts darbs ar sieviešu komandām, kas maina nosaukumus — Aurora, Inkomi, Jaunība, LU/JSC —, izcīnot daudzas valsts čempionāta medaļas;
no 1999. gada tiek vadīta LU sieviešu izlases komanda, gūstot panākumus studentu turnīros — LASS un SELL;
atgriešanās vīriešu volejbolā notiek Ozolniekos, trīs gadus (2007.—2010. g.) uzņemoties galvenā trenera Jurija Deveikus asistenta pienākumus, bet šajā sezonā tiek pildīti Poliura/Ozolnieku galvenā trenera pienākumi.
Izmantoti materiāli no grāmatas Sporta izglītība Latvijas Universitātē
