Volejbola mūrnieks
Ar jēkabpiliešu volejbolistu prasmi nu jau rēķinās ne tikai Baltijas mērogā. Viņu spēku izjutuši arī citviet Eiropā. Kaut vai dabūjot pa mizu janvārī Horvātijā pasaules junioru čempionāta atlases turnīrā, kurā Latvijas U-21 volejbola izlase pierādīja, ka ir cienīga cīnīties par ceļazīmi uz pasaules čempionāta finālturnīru un kurā startēja četri jēkabpilieši, kuri turklāt ir jaunāki par galvenajiem konkurentiem šajā vecuma grupā. Šo panākumu varētu argumentēt vienkārši: viņi taču jau vairākus gadus spēlē lielo puiku spēles Baltijas līgā! Bet kur un kā radies tāds spars un īsti lūsisks ķēriens?
Jāieskatās Jēkabpils volejbola pamatos! Un viens no to mūrētājiem ir Jēkabpils Sporta skolas trenerisGuntis Grigalis. “Jebkurā lietā, arī trenera darbā, var būt vai nu amatnieks, vai mākslinieks. Amatniecību iemācīt var. Par mākslinieku pataisīt grūti. Grūti iemācīt saskatīt to, ko citi varbūt neredz, bet kas dod dzirksteli, apgarotību,” pirms stāstīt, kā pats līdz volejbolam nonācis, saka pieredzējušais treneris.
LIKTEŅA PIRKSTS DAŽĀDOS DOTUMOS
Esmu Jēkabpils rajonā dzimis, uzaudzis un arī mācījies. Pamatskolu beidzu Gārsenē (skumji, ka šīs skolas vairs nav), vidusskolu — Aknīstē. Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas devos mācīties uz Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (tagad — Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), kur studēju sporta pedagoģiju.
Dievs man devis dažādus dotumus, esmu nodarbojies ar vairākiem sporta veidiem. Gārsenes pamatskolas laikā spēlēju futbolu un hokeju. Paši gatavojām laukumus, paši sarunājām pretiniekus no kaimiņskolām, braucām, mačojāmies. Aknīstes vidusskolā sāku nodarboties ar vieglatlētiku, trenējos arī volejbolā. Ar šo bagāžu man pietika, lai iestātos Fizkultūras institūtā.
Sākotnēji gribēju kļūt par sporta ārstu un vēlējos iestāties Tartu universitātē, kur bija šāda studiju programma un reflektantiem no Latvijas PSR bija atvēlētas sešas vai septiņas vietas. Dokumentus iesniedzu (tas bija izdarāms Rīgas Medicīnas institūtā), bet, apsvēris savas izredzes izturēt konkursu, pāris dienas pirms iestājeksāmeniem tomēr izņēmu papīrus no Medicīnas institūta un iesniedzu Fizkultūras institūtā — biju puslīdz drošs, ka tur tikšu. Un varbūt labi, ka tā tas viss salikās. Nezinu, vai es būtu labs sporta ārsts. Bet sporta skolotāja profesijas un trenera darba izvēli neesmu nožēlojis nevienu brīdi, savu izvēli un profesiju nekad neesmu nodevis.
Nekāds izcilais sportists gan neesmu bijis. Ir bronzas medaļa 300 m skrējienā, kas izcīnīta 1975. gada ziemas čempionāta Rīgā. Varbūt būtu sasniedzis ko vairāk, bet kādā brīdī institūta laikos pārtrenējos. Tad atradu ko šķietami vieglāku — pārgāju uz futbolu, kas man nebija svešs kopš pamatskolas laikiem. Spēlēju itin pieklājīgi, Rīgas čempionātā mūsu komandas sastāvā tiku pie medaļām. Pēc institūta beigšanas divus gadus nostrādāju Vircavas vidusskolā Jelgavas rajonā, kādu laiku spēlēju republikas virslīgas komandā Jelgavā, bet tās pamatā bija profesionāļi (PSRS gan visi skaitījās amatieri, katrs kādā rūpnīcā, kantorī vai kolhozā formāli bija pieņemts darbā). Kad komanda devās uz nometni Karpatos, nevarēju savu darbu skolā atstāt novārtā, un tā drīz vien mana futbolista karjera beidzās.
Tuvāk dzimtajai vietai, Jēkabpilī, bija atbrīvojies pilsētas Sporta komitejas priekšsēdētāja amats. Sagadīšanās vai likteņa pirksts… Trīs gadus komitejā darbojos, lai gan jau drīz vien sapratu, ka funkcionāra pienākumi man īsti nepatīk: šķita, ka darbs nepadarāms, mūžīgas, bezgalīgas un bezjēdzīgas atskaites… Kad tiku izķērnāts pa Maskavas avīzi Komsomoļskaja Pravda, kurai kāds krievu skolas skolotājs bija aizsūtījis sūdzībupar GDA normu izpildi, man pietika…
Man piedāvāja fizkultūras skolotāja darbu Jēkabpils 1. vidusskolā, tagadējā Jēkabpils Valsts ģimnāzijā. Tur nostrādāju 15 gadus, papildus strādājot arī sporta skolā, kur sākumā trenēju vieglatlētu grupiņu. Vidusskolā bija izveidotas sporta klases, kuru audzēkņiem treniņi notika divreiz dienā, kas mūsu laikiem skan neiedomājami. Stundu saraksts bija sakārtots tā, ka bērni uz pirmo treniņu ieradās 8 no rīta, tad 9.30 sākās stundas, bet pēc stundām — atkal treniņš. Ar savu 7. klasi Latvijā vinnējām sacensībās Cerību starti, izcīnījām tiesības piedalīties Vissavienības sporta nometnē Orļonok Tuapsē pie Melnās jūras. Drīz pēc šīs nometnes sākām pastiprināti pievērsties volejbolam. Kāpēc tā, īsti nespēju izskaidrot. Laikam atkal sagadīšanās.
TĀ NOTIKA…
Kā īsti iemīlēju un sāku saprast volejbolu, izskaidrot nespēju. Tā vienkārši notika. Sešdesmito gadu vidū Jēkabpils rajonā bija volejbola treniņgrupas, tad šis sporta veids pie mums panīka. Ar meitenēm kādu laiku Viesītē strādāja skolotājs Modris Grunte, kurš atnāca strādāt uz Jēkabpils 1. vidusskolu, un kādu laiku pie mums volejbolā varēja trenēties arī meitenes. Meitenes trenēju arī es, bet vēlāk sanāca, ka vairāk darbojos ar zēnu komandām, tāpēc precīzāk laikam būtu teikt, ka 80. gadu vidū vai varbūt nogalē ar manu līdzdalību Jēkabpilī atdzima zēnu volejbols. Bija lieli strīdi, bija jāpierāda, kāpēc šāda zēnu volejbola treniņgrupa vajadzīga, bet es jau pirmajās sacensībās Latvijas mērogā ar savu jaunākās grupas zēnu komandu izcīnīju 2. vietu — jautājumi noplaka, un mums ļāva darboties.
Savulaik Jēkabpilī bijām divi volejbola treneri — Modris Grunte un es. Vēlāk, kad sporta skola paplašinājās un tika atvērtas grupas Salā un Zasā, treneru skaits pieauga, bet krīzes gadi skolai atkal lika pierauties. Vienubrīd paliku viens pats, volejbols Jēkabpilī karājās mata galā. Sameklēju Raivi Obrumanu, kurš tolaik strādāja Jēkabpils Poļu skolā, un viņš arī sāka trenēt Jēkabpils puišus. Bija iestrādes, bija panākumi. Pārliecinājām sporta skolas vadību, ka nepieciešams vēl viens treneris.
Tā nu pašlaik esam trīs — arī Raivja brālis Mārcis Obrumans, kurš strādā ar vīru komandu. Mārcis ir vietējais puisis (audzis un volejbolu spēlēt sācis turpat blakus esošajā Salā), kurš savulaik devās uz Murjāņu sporta ģimnāziju, beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju, spēlējis meistarkomandā un iepazinis profesionālā sporta aizkulises. Man tādas pieredzes, tāda funktiera kā Mārcim nav. Tā nu tas iegājās, ka mēs ar Raivi strādājam ar puikām, pēc tam viņus tālāk nododam Mārcim. Pašlaik ar Raivi trenējam arī Jēkabpils juniorus, kas spēlē nacionālā čempionāta 2. divīzijā un ir potenciāls papildinājums pilsētas lielajai komandai. Skaitos trenera asistents, jo saprotu, ka vadības groži jānodod kādam citam.
Esam runājuši ar dažiem mana gadagājuma un vecākiem treneriem, kuri strādā citās pilsētās, — kas pēc mums paliek? Vai ir kāds sportists, ar kuru lepoties, vai pēc aiziešanas pensijā būs kāds, kurš iesākto turpinās? Viņi parausta plecus… Man ir prieks, ka profesionālajā komandā — Jēkabpils lūšos — spēlē astoņi mani puiši, mani audzēkņi ir valsts izlasēs. Un zinu, ka pēc manas aiziešanas pensijā volejbols Jēkabpilī paliks.
VOLEJBOLS NAV VIENKĀRŠA SPĒLE
Protams, uz treniņiem var nākt visi bērni, bet es arī pats potenciāli labus spēlētājus meklēju. Parasti sarunāju ar skolu direktoriem un sporta skolotājiem, ka novadīšu vai pavērošu kādu nodarbību. Pēc tam palūdzu nolūkotajiem bērniem viņu vecāku telefona numurus. Sazvanos, vaicāju, vai būtu interese sūtīt dēlu uz volejbola treniņiem. Mēnesis ir pārbaudes laiks, kurā parasti noskaidrojas, vai bērnu šis sporta veids interesē, vai viņš būs palicējs. Ja jā, tad jāraksta iesniegums, jāstājas sporta skolā. Nereti šiem puikām līdzi atnāk arī draugi, un nevienu, kurš atnāk, projām neesmu dzinis. Reizēm tieši viņi izrādās tie īstie! Tie, kuriem pietiek gan darbaspēju, gan pacietības — lai tiktu pie spēlēšanas sacensībās, paiet ilgs laiks.
Volejbols ir sarežģīta spēle, kurā pamazām jāapgūst dažādi tehniski knifi. Piemēram, futbolā bērns jau pēc mēnesi ilgiem treniņiem tiek vests uz spēlēm, basketbolā, šķiet, jau pēc pusgada tiek uz mačiem, bet volejbolā, lai bērna izpildījumā sanāktu kas līdzīgs volejbolam, jātrenējas vismaz gadu! Pa šo laiku atbirums ir liels, bet tie, kuri paliek, izaug, ja ne par augstas klases sportistiem, tad vismaz par fiziski labi attīstītiem un mērķtiecīgiem cilvēkiem.
Volejbola apmācības programma izstrādāta bērniem no 10 gadu vecuma. Ja es meklētu desmitgadniekus, tas būtu gandrīz bezcerīgi — visi, kuri vēlas nodarboties ar sportu, jau būtu iesaistīti kādā citā sporta veidā. Sāku trenēt otrklasniekus, tātad no astoņu gadu vecuma. Skolā strādājot, reizēm šķita, ka pat šādā vecumā bērni vēl ir nekoordinēti, nespēj izpildīt elementāras lietas. Pastrādāju ar bērnudārzniekiem un sapratu — jo agrāk ar bērnu sāc strādāt, jo labāki rezultāti. Nolēmu, ka jāsāk lūkoties pēc pirmklasniekiem. Galu galā nepiesaistīšu viņus es, perspektīvos izķers citi treneri — Jēkabpilī konkurence uz bērniem ir milzīga! Tā nu 2005. gadā dzimušie puikas pie manis trenējas jau piekto gadu. Un varu teikt, ka savākusies tāda kompānija, kādas manā trenera mūžā vēl nav bijis!
Katrā treniņā strādājam divatā ar Raivi. Teorētiski katram trenerim būtu jābūt savai grupai, bet Jēkabpilī nav tik daudz iespēju tikt treniņzālē, tāpēc divas grupas 2. vidusskolas zālē trenējas vienlaikus. Un, ja reiz tā, tad mums ir iespēja darboties tandēmā, turklāt bērnus dalot nevis vecuma grupās, bet pēc sagatavotības līmeņa. Talantīgākie un apķērīgākie jaunākie darbojas kopā ar vecākiem puišiem, švakākie vecākie trenējas kopā ar gadu jaunākiem. Kad mani 2005-ie sāka mačoties, viņiem bija jāspēlē pret divus gadus vecākiem puikām. Dabūja pa krāgu. Pagājušajā sezonā jau ieguva otro vietu valstī. Šajā sezonā spēlējam pret vienaudžiem un esam līderi. Turklāt man ir 18 šā vecuma audzēkņu, tāpēc ir divas komandas.
Veidot komandas tikai no spēcīgākajiem un tikai no vājākajiem, manuprāt, nav pareizi — vājākajā sastāvā esošie drīz vien sāk meklēt citu nodarbošanos, jo kam gan patīk tikai zaudēt?! 2016. gadā viena komanda izcīnīja Latvijas kausu, otra palika trešā, bet tikai tāpēc, ka pirms izšķirošās spēles saslima viens no labākajiem spēlētājiem. Lai nu kā — manā trenera mūžā nav bijis gadījuma, kad divas manas vienas vecuma grupas komandas tiek trijniekā. Un ir skaidrs, ka no šiem puišiem daudzi paliks volejbolā, jo viņiem šīs medaļas ir kā āķis lūpā!
Jau kopš mazotnes bērni jāpieradina pie darba. Un jādod viņiem arī iespēja strādāt. Mums treniņi notiek piecas reizes nedēļā. Jārēķinās ar to, ka bērniem ir arī citas nodarbības — mūzikas skola, teātra pulciņš vai kas cits, ne uz katru treniņu visi tiek. Tomēr vismaz trīs reizes nedēļā volejbols tiek spēlēts. Protams, ir arī tādi, kuri nāk uz katru treniņu! Kāds Rīgas kolēģis atzinās, ka, viņš paliktu bez komandas, ja puikas padzirdētu par treniņiem piecreiz nedēļā, bet laikam jau mums, nerīdziniekiem, nav bail no slodzes, no darba. Ja kāds treniņš nenotiek, puikas ir neizpratnē — kā tā, ko tad mēs tajā dienā darīsim?!
KAD PUIKAS PAZŪD…
Mūsdienās gan ir daudz kārdinājumu un laika nosišanas veidu. Piemēram, mobilie glaudāmrīki, kuros var spēlēt spēlītes un tā savu godkāri apmierināt. Un tad sportošana tiek pamesta novārtā.Piemēram, kāds zēns treniņos kļuva izklaidīgāks, tad uz nodarbībām vairs nenāca. Zvanīju vecākiem, vaicāju, kas par lietu. Izrādījās, ka puika bija ilgi gaidījis kādas spēles jauno versiju un, to saņēmis, aizmirsa par visu citu. Tomēr man prieks, ka puisis galu galā atgriezās. Bet, no otras puses, esmu pat pateicīgs modernajām sakaru tehnoloģijām — garākos pārbraucienos uz spēlēm katrs grābājas pa savu telefonu, un autobusā ir miers. Gan šoferim komfortablāk, gan es varu pārdomāt spēles stratēģiju. Pēc sacensībām gan visi vecāki zvana man, jo puikām telefoni izlādējušies. (Smejas.)
Pusaudžu vecumā gadās dažādi sarežģījumi privātajā dzīvē, nelaimīga iemīlēšanās. Es neesmu no tiem, kas grib līst dvēselē un dot padomus, kā rīkoties. Uzskatu, ka iejaukties ir jēga tikai tad, ja kaut ko var palīdzēt. Ja redzu, ka varu ko atrisināt, risinu, bet man ir septiņi desmiti audzēkņu, grupas nāk cita pēc citas, un treniņiem atvēlēto laiku nedrīkst pārvērst par psihoterapijas seansu kādam individuāli, pārējos palaižot pašplūsmā.
Man parasti veidojas ļoti laba sadarbība ar audzēkņu vecākiem, viņi ir mani sabiedrotie, un, manuprāt, vecāki saviem bērniem var palīdzēt labāk. Tiesa, apmēram 6.—7. klasē treneris puišiem ir lielāka autoritāte nekā vecāki. Un tad vecāki savukārt reizēm lūguši palīdzību man. Piemēram, puisis palaidies mācībās. Diskvalificēju viņu uz, teiksim, divām nedēļām, kamēr sakārtos mācību lietas. Ja komanda cīnās par medaļām un puisim ir motivācija turpināt trenēties, viņš ātri vien tiek ar mācībām galā — lai tikai varētu atgriezties treniņos un sacensībās. Ja motivācijas nav, nevaru palīdzēt un mūsu ceļi šķiras.
Ir vērts parunāt ar vecākiem, darīt zināmu puisim, ka durvis viņam ir atvērtas. Cilvēkam var būt kauns par to, ka savus biedrus pametis. Tad viņš jāiedrošina. Taču iet un lūgties… Tad sanāk, ka man no viņa kaut ko ļoti vajag un viņš ar savu klātbūtni izdara milzīgu pakalpojumu. Ja nemainās domāšana, viņš laukumā nebūs pašaizliedzīgs darītājs, līdaciņā pēc bumbas nemetīsies. Un, lai vai cik talantīgs šāds puisis būtu, tas nāk komandai par sliktu.
Komandai var nākt par sliktu arī dažādi gaisa jaucēji — kūdītāji, intriganti, citu apcēlēji, kuru dēļ pārējie jūtas slikti. Ja redzu, ka ir vērts, mēģinu ar tādu aprunāties. Šeit nav lieku puišu! Visi viņi komandā ir vajadzīgi, visi manis aicināti un akceptēti. Iesaku padomāt par to, ka volejbols ir komandas spēle, kuru viens spēlēt nevar. Nu, aizies viņa dēļ pārējie, un ko tad — viņš viens visas sešas zonas nosegs? Pa šiem gadiem esmu sapratis: ja komandā uzradies kāds grauzējs, lai vai cik talantīgs viņš būtu, no tāda jāatsakās, citādi komanda izputēs. Parasti gan pieticis ar nopietnu sarunu.
GODKĀRĪGI, BET AR SAVSTARPĒJU CIEŅU
Kad pārcēlos uz dzīvi Jēkabpilī, kādas trīs sezonas Latvijas 1. līgā spēlēju futbolu, pēc trenera aiziešanas divas sezonas pat komandu trenēju, taču, godīgi sakot, man nepatika, kā vīri atzīmēja spēles, vēl šis tas, tā arī vairāk neesmu rāvies strādāt ar pieaugušajiem. Neesmu cemmīgs, ja par kāda mana augstā līmenī spēlējoša audzēkņa treneri tiek nosaukts kāds cits. Kurš gribēs, tas atcerēsies un pieminēs ar labu vārdu. Apzinos, ka man tādas pieredzes meistarkomandās kā Mārcim Obrumanam nav, saprotu, ka tas ir cits līmenis, kurā savus audzēkņus nevarētu pacelt. Man prieks, ka Jēkabpils lūšukodolu veido jēkabpilieši. Rihards Puķītis ir vēl Modra Gruntes audzēknis. Ir daugavpilietis Arvīds Ribickis un divi baltkrievu leģionāri. Pārējie ir manējie un Raivja Obrumana puikas. Tāpēc varu teikt, ka šajā komandā redzams mans mūža darbs. Tāds arī bija viens no maniem mērķiem un sapņiem — ka puikas spēlēs tādā līmenī.
Līdz Latvijas izlasei savulaik tikušas divas manas meitenes. Valsts jauniešu izlasēs ir septiņi puiši un vēl pāris kandidātu. Laikam jau nav slikti, jo sporta skolā vispār pa visām vecumu grupām kopā ir tikai ap 70 volejbolistu. Šāgada U-21 izlasei piedāvājām piecus savus audzēkņus, kam vēl nav pat 20 gadu, viņi visi tika iekļauti sastāvā (viens gan pirms izšķirošajām spēlēm Horvātijā saslima) un izcīnīja tiesības maijā turpināt cīņu par ceļazīmi uz pasaules čempionātu. Apzinos, ka mūsējiem no šīs pēdējās atlases grupas būs grūti izkļūt, taču… Neceru, ka katru gadu tik daudz manējo iekļūs jauniešu izlasēs, bet gribētos redzēt, ka mani audzēkņi pieaugušo izlases sastāvā spēlē pasaules vai vismaz Eiropas čempionāta finālturnīrā. Tad es kā bērnu treneris varētu justies pavisam gandarīts.
Tādi nu mēs esam, savrupi un godkārīgi. Zinu, kad dažviet treneri kašķējas savā starpā, bet, lai gan mani kolēģi ir jauni puiši, no citas paaudzes, mums nav nekādu konfliktu. Mums ir ideāls mikroklimats un sadarbība, cits citu aizvietojam, ar cieņu pret otra trenera darbu, dodam bērniem ko tādu, ko tikai mēs katrs varam dot.
Reti kurš čempionu treneris var strādāt ar bērniem, savukārt pamatu licēji, iespējams, nespētu kvalitatīvi darboties ar pieaugušajiem. Sasniegumi sportā veidojas kā piramīda — lai būtu augsta smaile, jābūt labiem pamatiem. Ja bērnu treneri, kuru audzēkņi (vienalga, pēc cik gadiem) nes Latvijas vārdu pasaulē, sasniedzot augstus rezultātus, par to tiktu materiāli stimulēti, mūsu valsts sportistu sasniegumi būtu labāki. Pašlaik bērnu treneri saņem aldziņu neatkarīgi no rezultātiem. Skaidrs, ka talantīgākie audzēkņi vēlāk trenējas pie citiem, bet pirmos trenerus, kuri ielikuši izaugsmes pamatus, reti kad kāds atceras. Būtu jāatrod cita samaksas sistēma.
Guntis GRIGALIS
Jēkabpils Sporta skolas volejbola treneris
Dzimis 1956. gadā Aknīstē
Izglītība Gārsenes pamatskola, Aknīstes vidusskola, LVFKI (tagad — LSPA)
Sportā kopš pamatskolas laikiem. Trenējies vieglatlētikā, volejbolā, spēlējis futbolu LPSR virslīgas čempionātā Jelgavas komandā, pēc tam Jēkabpils komandā kā spēlējošais treneris
Darba gaitas strādājis par fizkultūras (sporta) skolotāju Vircavas vidusskolā un Jēkabpils 1. vidusskolā, bijis Jēkabpils Sporta komitejas priekšsēdētājs, vieglatlētu treneris Jēkabpils Sporta skolā, Sporta skolas direktora vietnieks, vadījis sporta nodarbības Jēkabpils pirmsskolas izglītības iestādē Zvaniņš
Audzēkņu sasniegumi savulaik Latvijas jauniešu izlasē spēlējušas divas Grigaļa audzēknes; pašreizējā U-21 Latvijas puišu volejbola izlasē, kas turpina cīnīties par tiesībām piedalīties pasaules čempionātā, iekļauti pieci Grigaļa audzēkņi; Jēkabpils lūšu komandā ir astoņi spēlētāji, kas sporta gaitas sākuši Grigaļa vadībā; kopā ar Raivi Obrumanu trenētās puišu komandas piedalās Latvijas bērnu/jauniešu čempionātā visās septiņās vecuma grupās; 2016. gada Latvijas kausa izcīņā 2005. gadā dzimušo komandas ieguva 1. un 3. vietu
KĀ ATTĪSTĪT TALANTU
Santa Stivriņa, divu jauno volejbolistu mamma
„Jēkabpils 1. vidusskolā mācījos sporta novirziena klasē. Par savu skolotāju un tagad arī manu puiku volejbola treneri Gunti varu teikt, ka viņš ir profesionālis, kurš prot savas zināšanas nodot arī bērniem. Pateicoties viņam, mūsu klasei bija ļoti labi panākumi gan vieglatlētikā, gan meiteņu un zēnu volejbola komandām. Tolaik gan šķita, ka skolotājs ir pārāk skarbs. Prasīja rezultātus visā, ko darījām. Volejbols man patika, taču sporta klasē vajadzēja trenēties arī vieglatlētikā, kas nepatika. Tad nu skrēju pa stadionu raudādama, bet skolotājs Grigalis nekādas atlaides nedeva. Tagad saprotu, ka tikai tā var sagatavot labus sportistus. Turklāt viņš iemāca arī uzticēties komandas biedriem, sastrādāties, un tas noder turpmākajā dzīvē neatkarīgi no tā, kādu darba ceļu cilvēks izvēlas.
Ar lielāko prieku esmu palaidusi divus savus dēlus pie viņa trenēties volejbolā. Guntis zina, kas darāms, pamana talantus, un viņam ir svarīgi, lai bērni savu talantu attīstītu. Savulaik brauca pie maniem vecākiem, lai pierunātu mani palaist uz Murjāņiem (vecāki gan nepiekrita, tomēr, pateicoties savam trenerim, Latvijas junioru izlases nometnē patrenēties tiku), tagad nācis pie manis runāt, lai jaunākais dēls atgriežas treniņos, ko bija atstājis novārtā. Galarezultātā viens dēls tika pie Latvijas zelta, bet otrs — bronzas, lai gan ir divus gadus jaunāks par komandas biedriem!”
AR DISCIPLĪNU UN MĪLESTĪBU
Mārcis Obrumans, SK Jēkabpils lūši galvenais treneris
„Ļoti neatlaidīgs treneris, var ilgi un pacietīgi strādāt individuāli ar ne tik talantīgiem bērniem, un nereti viņš panāk savu — puikam iepatīkas volejbols un sāk arī padoties tehniskās lietas. Liels paldies viņam, ka volejbolam spējis piesaistīt bērnus no mazotnes, ieinteresēt un noturēt lielāko daļu tagadējo SK Jēkabpils lūši spēlētāju. Es spēlētājus no Gunta pārņēmu jau diezgan labi sagatavotus. Tiem, kas iepriekš trenējušies pie viņa, ieaudzinātas ļoti daudzas lietas, vispirms jau mīlestība pret volejbolu un disciplīna, kas man atvieglo darbu ar šiem jauniešiem.”
DARBAUDZINĀTĀJS
Raivis Obrumans, Jēkabpils junioru treneris, Gunta Grigaļa kolēģis
„Pirms gadiem desmit, kad beidzu augstskolu, Guntis mani šajā Jēkabpils volejbola sistēmā ievilka, un esmu viņam par to pateicīgs. Varu viņu saukt par savu pirmo darba dzīves skolotāju. Strādājam tandēmā, nešķirojot grupas, ja jādod kādi padomi. Pirmām kārtām Guntis ir sava darba fanātiķis, kurš izliek sevi visu. Domāju, ka volejbols ir viņa lielā mīlestība (vēl lielāka viņam ir tikai pret sievu un bērniem, bet reizēm šķiet, ka volejbolu viņš mīl pat vairāk!) — dažkārt darbam tiek upurēts ļoti daudz.
Viens no lielākajiem Gunta plusiem ir tas, ka viņš pieradina bērnus pie sistemātiska darba, pie tā, ka nedrīkst būt nekādu izņēmumu, izņemot veselības problēmas. Režīmam ir jābūt! Prasības pret visiem, tai skaitā sevi, ir vienādas. Impulsīvs, spēlēs gadās, ka uzsprāgst, ja kāds nepilda norādījumus vai laiž lažu, bez bļaušanas laikam jau neiztikt. Viņam nepatīk zaudēt, taču saprot, kad ir pamats uzsprāgšanai, spēj nodalīt būtisko no nebūtiskā.”
ZINA, KAS MUMS GALVĀ
Edvīns Skrūders, Gunta Grigaļa audzēknis, SK Jēkabpils lūši spēlētājs
„Treneris jau gados, tomēr spēj laukumā parādīt, kas un kā būtu darāms. Labi prot iejusties bērnu un jauniešu ādā, saprot, kas notiek viņu galvās. Vienmēr atgādina, ka nedrīkst koncentrēties tikai uz sportu, bet jādomā arī par citām lietām, par mācībām — sports tomēr nav visa dzīve!”
KĀ PORZIŅĢA PIRMAIS TRENERIS
Pāvels Jemeļjanovs, Gunta Grigaļa audzēknis, SK Jēkabpils lūši spēlētājs
“Viņš ir ideāls treneris bērniem un jauniešiem, prot ielikt pamatus, uz kā tiek būvēta spēle. Gribu pat vilkt paralēles ar Kristapa Porziņģa pirmo treneri Edvīnu Sprūdi, bez kura Kristaps par tik izcilu basketbolistu nekļūtu!
Kā treneris stingrs, laukumā viņš vienmēr dzirdams, var pateikt arī kādu skarbāku vārdu, bet mūsu grupu bija jau treniņos tā sagatavojis, ka spēļu laikā balss jāpaceļ nebija. Par mierīgu viņu nosaukt nevar. Audzēkņi viņu respektē, cenšas ņemt vērā ieteikumus un rīkojumus. Ne tikai attiecībā uz volejbolu. Pateicoties Grigalim, Jēkabpils volejbolisti, salīdzinot ar citiem sportistiem, vienmēr uzskatīti par tiem kārtīgākajiem un apzinīgākajiem arī mācībās un citās dzīves jomās.”
Autori: Valdis Aleksandrovs
