Arī saticīgs un ilgs mūžs ir liela bagātība

Latvijas volejbola
leģenda Gunārs Blūms džentlmeņa stāju un manieres saglabājis arī tagad, 85 gadu
jubilejas priekšvakarā. Gunāru un Edīti 1944. gada 30. decembrī salaulāja
Kurzemes katlā, Ances pagastmājā. Pirms četrām ziemām šis Latvijas unikālākais
sportistu pāris nosvinēja dimanta kāzas (kopā nodzīvoti 60 gadi). Laulības
stāžs turpina augt, gadu mijā sasniedzot vēl vienu Latvijas Ginesa rekordu
grāmatas cienīgu skaitli – 64. Izrādās, ka Blūmi, un ne tikai viņi, nezin, kā
dēvējams septiņdesmitnieks. Bet ne jau par to šodien stāsts.
Galvenais bija –
izdzīvot
Gunārs visu mūžu
veltījis volejbolam. Pats spēlējis, trenējis, administrējis, 14 gadus bijis
Latvijas volejbola sapņu komandas Radiotehniķis
priekšnieks, pasaulē atzīts un godāts starptautiskās kategorijas tiesnesis šajā
sporta veidā. Edīti jaunībā vairāk vilinājuši ūdeņi. Tā, iespējams, bija
liktenīga sagadīšanās, jo abi iepazinās kara 
pirmajā gadā Ķīšezera malā, kur Gunārs spēlēja volejbolu, bet Edīte
daiļi lēca ūdenī.  Kad kara vētras
mitējās, jaunā ģimene palika Ventspilī, jo Gunāru aicināja strādāt par Daugavas rajona padomes priekšsēdētāju,
bet Edīte ucināja pirmdzimto – dēlēnu Egilu. Pirms II pasaules kara Edītei
nebija ievērojamu panākumu sporta gaitās. Visi lielie darbi sporta darba
organizēšanā bija pēcāk.

„Mums galvenais bija
izdzīvot," skarbos gadus atceras Gunārs. „Abiem
biogrāfija neatbilda jaunās, otrās  okupācijas valdības ideāliem. Man piesēja
kalpošanu vācu armijā par izpalīgu, bet Edīte tolaik strādāja par sekretāri
vācu komendantūrā. To jau nevarēja noslēpt, jo attiecīgie dienesti strādāja.
Tomēr izķepurājamies, bet viegli tas nebija. Padomju varas iestādes par
sadarbību ar vāciešiem mums galvu neglaudīja. Nonācām melnajā sarakstā, kas
atstāja dziļas pēdas turpmākajā darbā. Kad pēc kara atgriezāmies Rīgā, sāku
strādāt par LVFKI sporta kluba vadītāju, taču man drīz vien  vajadzēja šķirties no šī amata, jo augstākajā
mācību iestādē nevarēja strādāt cilvēks, kurš dienējis vācu armijā, pat
neraugoties uz to, ka biju tikai ārrindas armijnieks. Manai kundzei bija
nedaudz vieglāk. Viņu pieņēma darbā  Daugavas Centrālajā padomē par
instruktori sporta daļā, bet vēlāk arī par Latvijas FKSK valsts treneri
peldēšanā un riteņbraukšanā. Viņai ilgi strādāt šajā amatā strādāt neļāva, jo
tā lēma FKSK partijas ārkārtas sēdē. Vēlāk izrādījās, ka Edīte tomēr drīkst
strādāt Daugavas CP par airēšanas treneri.
Neraugoties uz to, ka mums neļāva izvirzīties vadošajos amatos, mēs visu laiku
līdz pensijai nostrādājām sporta darbā – es 46 gadus, Edīte par astoņiem mazāk.
Lai tas būtu iespējams, iestājos LVFKI augstākajos treneru kursos, divos gados
klātienē beidzu. Arī Edīte kļuva par diplomētu sporta speciālisti, lai gan tas
nebija viegli, jo arī uz viņu iestādes raudzījās diezgan greizi.  Nebija viegli savilkt visus galus kopā, tāpēc
tolaik trenēju sešas volejbola komandas. Izdzīvošanas māku apguvām jau kara
laikā, kad Edīte šuva apģērbus kareivjiem, par darba norēķinu prasot pārtikas
produktus."

Ja nebūtu paēdinājuši partizānus

„Kad mani palūdza
aiziet no LVFKI sporta kluba, bijām sprukās. Taču atcerējos, ka vācu laikā
Kurzemē dažkārt paēdinājām krievu partizānus no Sarkanajām brigādēm. Devos uz Ventspili, kur toreiz partizānu
brigadieris strādāja par priekšnieku, lūdzot, lai viņš apzīmogo kādu dokumentu,
kas apliecina mūsu palīdzību viņiem kara laikā. Viņš piekrita. Un šis dokuments
kardināli mainīja mūsu dzīvim," klāsta Gunārs. „Man jau sāka uzticēt vadošus amatus, kļuvu par Spartaka Rīgas padomes priekšsēdētāju. Kad
šo biedrību likvidēja, kļuvu par Daugavas
CSK direktoru. It kā visi ceļi vaļā, bet no vēstures nevarēja aizbēgt. 1962.
gadā biju uzaicināts Parīzē tiesāt pasaules volejbola čempionātā vīriešiem. Tas
būtu mans pirmais izgājiens tik augstā volejbola sabiedrībā, bet tā nenotika,
jo atļauju izbraukšanai nedeva Latvijas PSR Drošības komiteja. Šķiet, ka tur
vēl nebija nonācis Ventspils sarkanā partizāna parakstītais dokuments. Vēlāk
problēmu vairs nebija – ne saistībā ar tiesāšanu, ne 14 gadus braucot ar Radiotehniķi uz daudzām valstīm. Arī
Edītei atslēdza dzelzs priekškaru. Viņu uzaicināja tiesāt pasaules junioru
meistarsacīkstēs un Maskavas olimpiskajās spēlēs airēšanā, smaiļošanā un kanoe.
Vairākkārt uz ārzemēm esam devušies kopā."

Gunāra superstatistika

* Latvijas Volejbola
federācijā (valdē) strādājis 44 gadus (1946.-1990. g.), 14 gadus bijis
prezidents (1946.-1960.), 19 gadus (1960.-1979.) priekšsēdētāja vietnieks, 11
gadus veterānu komisijas vadītājs (1979.-1990.). Nepārtraukti 53 gadus
darbojies tiesnešu kolēģijā.

* Latvijā I
kategorijas tiesneša nosaukumu ieguva 15 gadu vecumā, 1946. gadā – republikas
kategoriju, Vissavienības kategoriju -1952. gadā, starptautisko kategoriju
pirmais Latvijā – 1960.gadā, PSRS Goda tiesneša nosaukums piešķirts 1973. gadā.

* 138 starptautiskas
spēles vadījis uz paaugstinājuma (pirmais tiesnesis) 14 valstīs, 78 reizes
bijis galvenais arbitrs (Savienības sacensībās 12 reizes), 18 reizes atzīts par
sacīkšu labāko arbitru.

Gunāra Blūma
komentārs: „Saņēmu uzaicinājumu
tiesāt arī Maskavas olimpiskajās spēlēs, bet neaizbraucu, jo no katra
Savienības arbitra pieprasīja 200 rubļu olimpiādes viesiem domāto suvenīru
iegādei. Edīte aizbrauca, bet maksāt dubultā mūsu ģimenei bija par dārgu. Mans
augstu kvalificētais kolēģis Rolands Plismanis gan aizbrauca, bet pēc tam ilgu
laiku šķendējās, jo pie svilpšanas galvenajās arēnās pat netika."

Gunāra bērnu dienu
sapnis  bija kļūt par tiesnesi visās
citās jomās, izņemot volejbolu. Viņa kredo – pirmā tiesneša paaugstinājums pie
volejbola laukuma ir kā svēts templis: jāsvilpj objektīvi, lai arī kādas
komandas spēlētu laukumā. Kādureiz viņš tomēr kļuva par savas objektivitātes
upuri, jo nepalīdzēja maskaviešu komandai uzvarēt Ļeņingradu. Pāris gadu viņu
uz dāmu augstākās  līgas spēļu tiesāšanu
neaicināja, ja laukumā bija jāiziet šo komandu volejbolistēm.

* Radiotehniķa meistarkomandas priekšnieks
no 1969. gada līdz 1983. gadam  līdz
aiziešanai pensijā. Šajos gados palīdzējis komandai tikt pie Eiropas kausiem,
reizi kļūt par PSRS čempioniem, iegūt septiņas sudraba medaļas PSRS
meistarsacīkstēs, reizi – arī bronzu.

* Trīkārtējs Latvijas
čempions – 1946. un 1949. gadā, 1948. gadā LVFKI rindās. Latvijas izlases
dalībnieks no 1946. līdz 1949. gadam. Viņa vadībā Spartaks trīsreiz kļuva par Rīgas čempioniem,  LLA vīrieši šo titulu ieguva reizi. EZP
(Ekspedīcijas zvejas pārvalde) Latvijas čempionu zeltu izcīnīja 1962. gadā.

Iziešana priekšniekos

„Savulaik itin
veiksmīgi vadīju RPI sporta klubu, paralēli studentus apmācot volejbolā. Katedras
vadītāja toreiz bija izcilā pedagoģe Vera Molčanova. Droši vien viss turpinātos
ierastajā ritmā, bet tad mani izsauca Latvijas PSR Ministru padomes FKSK
priekšsēdētājs Rihards Elsbergs un Maigonis Geistards," atceras Gunārs. „Elsbergs teica, ka ar Radiotehniķa komandu notikusi krīze, tāpēc gribot man piedāvāt
neparastu amatu, kāds nekur un nekad agrāk nav bijis –
kļūt par šīs volejbola meistarkomandas priekšnieku. Amaļins bija atlaists,
Geistards nolēma mainīt treneri, izsaucot no Kazahijas jauno un talantīgo
speciālistu Genādiju Paršinu. Piedāvājumu apsvēru nedēļu. Pārdomāju arī Edītes
teikto, ka nevajag kāpt uz grimstoša kuģa, jo tad varot rasties problēmas
tiesneša karjerā, grūti būs pildīt galvenā arbitra pienākumus Savienības
čempionātos. Man bija žēl, ka komanda iet bojā. Tāpēc Elsberga priekšlikumu
pieņēmu, bet ar nosacījumu, ka meistarkomandu trenēs Zigismunds Grigoļunovičs,
kuru no Daugavpils vēl vajadzēja atdabūt uz Rīgu. Otrajā piegājienā Zigis piekrita.
Jaunais amats attaisnoja cerības, un komanda uzplauka.

Radiotehniķis ieguva apmēram 50 kausu un daudz medaļu. Taču
Radiorūpnīcas privatizācijas laikā šīs relikvijas kāds bija pievācis. Tomēr
vainīgo atradu, un kolekcija bija glābta."

Trīs mazbērni un trīs mazmazbērni

Edītes un Gunāra ciltskoks
varen sakuplojis un sportisks. Meita Zane bijusi Latvijas izlases dalībniece
peldēšanā, viņas vīrs Juris ir basketbolists. Zane lielā sporta vietā
priekšroku tomēr deva arhitektūrai. Viņas slavenākie projekti – viesnīca Rīdzene, tirdzniecības centrs Rimi Valdemāra ielā, tirdzniecības centrs
Lāčplēša un Tērbatas ielā. Zanes dzīvesbiedrs Juris ir RTU docents. Viņu
jaunākais dēls Juris beidzis Oksfordas universitāti (maģistrs), vidējais dēls
Andris (arī maģistrs) beidzis LVU Arhitektūras fakultāti, meita Dace arī
izvēlējusies mātes profesiju. Dace un Andris izveidoja kopuzņēmumu -arhitektu
firmu Kubs. Juris juniors nodibināja
Rīgā savu firmu. Arī šī paaudze ar sportu ir uz tu, bet, kā izteicās vectēvs Gunārs, nav neviena volejbolista. Arī
mazmazbērni opim vismaz pagaidām nedod cerības, jo Daces dēls Reinis aizrāvies
ar tenisu, bet Andra meita Aleksa vēl tikai bauda agrīnās bērnības priekus.

Blūmu dinastiju
nebija lemts turpināt Edītes un Gunāra dēlam Egilam, kurš pēc smagas slimības
aizgāja viņsaulē.

Elegance Gunāram un
Edītei nav zudusi, vien veselība varētu būt labāka un solis raitāks. Taču viņi
nav čīkstētāji. Ja sāp, pacieš. Viņi zina, ka vajadzīgi ne tikai mazmazbērniem,
bet arī pašiem. Uzmundrina viens otru. Un Gunārs turpina senu tradīciju – rīta
kafiju Edītei pasniedz gultā. Tad abiem paliek siltāk ap sirdi.

Gatis ĶĪSIS

Foto:

1941. gads. Rīgas skolu meistarsacīkstēs Valsts tehnikuma volejbolisti
izcīnījuši otro vietu. Pirmais no kreisās Gunārs Blūms

2. Piecdesmitie gadi. Latvijas Volejbola
federācijas prezidents Gunārs Blūms apbalvo LVU komandas kapteini Malvīni Rimšu

3. 1962. gads. Maskava. Gunārs Blūms (pa
kreisi) saņem pasaules čempionāta labākā tiesneša balvu

4. 1979. gada pasaules čempionātā. Gunārs
Blūms sarunā ar Starptautiskās federācijas prezidentu Polu Libo.

5. 2008. gada pavasaris. Edīte un Gunārs Blūmi

P.S. 2. un 3. attēls
– Zigurda Mežavilka foto, pārējie no Blūmu kolekcijas