Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 146 Personība

Jutos kā debesīs

Ar Arturu viegli runāt –
domas raisās ātri, atziņas ir negaidītas un dažkārt pārsteidzošas, Arturs bieži
vien uzsver, ka tās ir tikai viņa domas. Nākas dzirdēt faktus, par kuriem
sportisti noklusē. Arturs uzskata, ka rekordus nevar sasniegt tikai pašu
spēkiem, mediķiem ir jāpalīdz. Cik tas atļauti un nekaitīgi, tas ir cits
jautājums. Kad atgādinu, ka mūsu
jaunākais olimpiskais vicečempions šķēpa mešanā Ainārs Kovals lāgā pat
vitamīnus negrib dzert, Arturs tik nosmej un teic, ka dzīvē trāpās arī
rasputini – to jau arī nevarēja noindēt, tāds organisms, bet tā nav norma.

 

– Ja paskaties uz saviem gadiem sportā, vari teikt, ka
neko nenožēlo?
– Kas man ko nožēlot – tie
bija skaisti gadi. Atceries, kādā laikā es sportoju – nebija ne televīzijas,
ne lāgā radio, ne datoru. Sports bija viena no iespējām izrauties, kaut ko
redzēt. Atceros, ka cits citam stāstījām, ka nākamgad mačs ar igauņiem,
brauksim uz Tallinu. Tas bija notikums. Neko sliktu nesaku par šodienu, tā
attīstās sabiedrība, un sportotpriekam ir citi iemesli. Man liekas, ka lielajā
sportā lauzīsies arviem mazāk gribētāju un lielais sports kļūst par vienu lielu
komerciju. To vada profesionāļi, un viņiem ir savas domas. Tautai vairāk
jāsporto prieka pēc, tas būtu labi. Sports jau bieži vien ir
mērķu sasniegšanas un sevis pierādīšanas process. Uzstādi sev mērķīti, pūlies
un sasniedz. Tas vienmēr nav rekords – aizskrien šorīt līdz tam kokam un
atpakaļ, to es vēl neesmu varējis, tas ir mans personīgais rekords. Lielais sports jau nekur
nepaliks, tāpat kāds vienmēr gribēs būt starp stiprākajiem Latvijā, pasaulē. Ko
tas prasa no organisma, tas jau katra paša ziņā. Skaidrs, ka bez ķīmijas to
nevar. Daudzi ir pētījuši, ka tīrā veidā lodi, piemēram, var aizgrūst metrus 19
un nevis 23. Tagad kontrolē stingrāk un daudz tālāk par 21 metru neviens netiek.
Manuprāt, tajā lodes svarā vajadzētu kaut ko pamainīt un sākt skaitīt rekordus
no jauna. Bet gan jau atkal kaut ko izdomās – mediķi ir stipri abās pusēs
un robeža starp atļauto un aizliegto ir ļoti trausla. Tie, kas iekrīt, ir kaut
kur kļūdījušies, vai nu par daudz, vai nelaikā ko lietojuši.

– Tavos sporta gados tik stingri nebija?

– Nē, viss kaut cik nopietni
sākās ap 1974. gadu, kad es jau beidzu. Manā laikā tā bija norma, kuru īpaši
neapsprieda – kā tu trenēsies bez mazām ripiņām, kas bija paredzētas
sievietēm pēc dzemdībām vai cilvēkiem pēc smagas operācijas. Ne receptes
vajadzēja, nekā. Norma bija divas, es kādreiz ierāvu trīs četras, zinu, ka citi
bez astoņām neiztika. Tā varēju turēt milzu slodzes. Kas pārforsēja, tiem
klājās bēdīgi, daudzi pat pāragri aizgāja no šīs dzīves. Es atklāti pasaku –
man ir 42 rekordi un 16 ir ar ķīmiju. Kas tur ko liegties.

Man, par laimi, ar veselību nekas
nopietns nenotika. Laikam kaut kāds veselais saprāts neļāva pārspīlēt.

Vēl liekas, ka nevajag
pārspīlēt ar pāragru sportošanu – ja sāc četros gadus, cik ilgi tavs organisms
izturēs nemitīgu sacensību un treniņu režīmu? Sportam sākumā jābūt kā spēlei,
prieka avotam, un tikai vēlāk, kad organisms un prāts nobriest, jāsāk izmisīga
cīņa par punktiem, vietām un rekordiem. Bet kam ir laika gaidīt? Nesavāksi
bērnu tu, kāds cits pasteigsies.

– Ar kādu sporta veidu visātrāk jāsāk – ar
vieglatlētiku?

– Kāpēc tikai ar vieglatlētiku?
Vai tad volejbols ir sliktāks? Tur trenē tādu atsperi, kas noder visur. Bet
pamatā ir sporta stundas skolā. Ja tevi skolā neiemācīs sporta veidu pamatus,
neveidos pareizu stāju, koordinācijas izjūtu, tad tu nekur arī nederēsi. Cik
zinu, tad daudzi skolotāji tik pamet bumbiņu un trenkājiet veseli. Tas neiet cauri,
ja domājam par vispusību, par harmonisku bērna veselības nostiprināšanu.
Paskaties uz bērnu līkajām mugurām!

– Kāpēc pats izmēģināji tik daudz sporta veidu?

– Patika volejbols, bet tad
kādā brīdī sapratu, ka ka sevišķi augstu netikšu, jo ar maniem 1,86 metriem
bija par maz, arī svars man bija diezgan dūšīgs. Turpināju ar lodi, bet kādā
brīdī arī tur apstājos. Vislabāk veicās svarcelšanā, kur laboju rekordu pēc
rekorda. Iespējams, ka tur bija vienkāršāk, viss bija atkarīgs no paveiktā
darba apjoma.

Varbūt būtu sportojis vēl
ilgāk, bet tas bija laiks, kad svarcelšanā mainījās noteikumi un no programmas
izslēdza spiešanu, kuras atbilstību noteikumiem bija grūti kontrolēt. Žēl, jo
spiešana man padevās vislabāk. Ja kāds vēl atceras, tad spiešanā mans rekords
bija augstāks par leģendārā Vlasova un Žabotinska sniegumiem, kas gan startēja
pirms manis. Interesanti, ka tos 206 kg es uzspiedu īsi pēc auto avārijas, kad
man galvā vēl bija šuves. Traks, ne?

Vēl uztaisīju rekordu
divcīņā, bet tālāk neturpināju, jo tad bija jāmaina visa treniņmetodika.
Manuprāt, tieši spiešana vienmērīgāk nostiprināja rokas, visu augumu.

Mani rekordi nostāvēja gadus
piecpadsmit, un tikai tad mana senā sāncenša Oļģerta Bergmaņa (es savulaik viņam
atņēmu visus rekordus) dēls Raimonds Bergmanis savukārt laboja manējos. Raimonds
noteikti būtu sasniedzis vairāk, bet viņam bija švaki ar tehniku.

Tad nāca Viktora Ščerbatiha
ēra. Viktors ir prātīgs un spēcīgs puisis, bet nu jau laikam arī viņam pietiks.
Nezinu, kas tālāk – jaunie jau it kā ir, bet vai viņi būs gatavi tik
milzīgam darbam? Sports jau tagad ir tik komplicēts, ka labākajiem vajadzīga
vesela brigāde, kas ar datora precizitāti kontrolē katru kustību. Nevar
saspļaut saujās un celt.

Vēl svarīga ir psiholoģiskā
noturība. Jābūt ļoti pārliecinātam par to, ko dari. Varat neticēt, bet ir
spēki, kas ne tikai palīdz savējiem, bet ietekmē arī citus. Mazliet kontaktējos
ar dziedniekiem (tiem īstajiem, baltajiem), un viņi teica, ka Pekinā, piemēram,
kad mūsu basketbolistes spēlēja ar baltkrievietēm, kāds spēks stipri pieturēja,
un meitenes tikai ar milzīgu apņēmību nākamajās spēlēs prata izlauzties. Neesmu
drošs, ka arī Vasiļevskim, kuram pieredze milzīga un nervi kā striķi, kāds kaut
ko nebija atņēmis. Viņš taču stiprs ir kā zvērs un te pēkšņi nevar 85 metrus
aizmest. Kad sports kļūst par valsts vizītkarti, daudziem visi līdzekļi ir labi,
lai gremdētu pretiniekus.

Katrs sporta veids ir
interesants. Atceros, ka volejbolā mēs, desmit puikas, bijām kā viena dūre. Pat
meitās gājām kopā. Noskatījām kādu meiteņu komandu un aidā! Mēs bijām vienība.

Vieglatlētikā bija citādi.
Tur bija lielāka konkurence un katrs domāja par sevi. Krievu laikos jau netrūka
iemeslu, kur piekasīties – te par daudz ieķēris, te ārzemēs kādu šņabi pārdevis,
te ar kādu tautieti ticies. Noziņo tik, un tavs konkurents nekur vairs netiks.

Svarcelšanā tā nebija,
beidzām mačus un aizsūtījām treneri uz veikalu pēc vīniņa un desas. Varbūt
tāpēc, ka svarus vairāk cilāja lauku zēni. Tie bija vienkāršāki un sirsnīgāki.
Pats gan esmu rīdzinieks, bet visas vasaras dzīvojos pa laukiem – māku gan
art, gan pļaut.

Nē, man katrs sporta veids
likās interesants.

– Ja runājam par mūsu valsti, vai tev nešķiet, ka mums
par daudz to sporta veidu?

– Nē, neko nevajag darīt
mākslīgi. Lai sporto, un tad jau redzēs, cik nopietni. Vai kāds kaut ko domāja
par BMX, kad viņi sāka? Tāpat par bobsleju, kam tas toreiz bija mums vajadzīgs?
Tāpat daudzi sporta veidi ir sākušies, bet tad dabīgi atmiruši. Acīmredzot
nebija lemts. Dzīve un cilvēki jau visu parādīs.

Cita lieta, ka mums trūkst
bāzes pamatsporta veidiem. Ka Rīgā nav nopietnu stadionu vieglatlētikai, tas gan
ir noziegums. Skriet, lēkt, tās jau ir pamatkustības. Vienreiz tas atriebsies,
kad nebūs olimpiskajā vienībā vai puse vieglatlētu. Par to jādomā.

Nav mums vieglatlētikā tie
miljonāri šivermaņi kā futbolā un hokejā. Viņi taisa halles un laukumus citu
pēc cita, kaut gan latviešiem tie, manuprāt, nav paši piemērotākie sporta
veidi. Mēs jau esam tāda domājoša tauta, un tikai skriet vai slidot nav īsti
mūsu dabā. Nu, nevinnēsim mēs neko futbolā, labi, ka turamies hokejā, bet tur
jau vairāk tā nauda vilina. Ar to naudu arī ir dīvaini – ja nekļūsti par
miljonāru, tad pēc sporta gaitām esi kā no laivas izsviests – ne tev
profesijas, ne darba iemaņu. Tāpēc arī daudzi bijušie sportisti nodzeras un
citādi iznieko savu dzīvi. Visi jau nevar kā Biedriņš saņemt miljonus un prātīgi
dzīvot tālāk.

– Ko pats dari šobrīd?

– Kad beidzu sportot,
sapratu, ka uzreiz visas fiziskās nodarbes nomest nevar – organisms tik
ilgi bijis pārslodzē, ka jāatiet pamazām. Cilāju smagumus, lauzos ar rokām.
Savu augstāko izglītību – automātika un skaitļošanas tehnika, ko apguvu
Rīgas Politehniskajā institūtā, gan neizmantoju, jo visa šī nozare attīstījās
tik strauji, ka mans papīrs vairāk bija formāls, nevis derīgs dzīvei. Bez darba
neesmu bijis ne mirkli. Tagad dzīvoju saskaņā ar sevi, esmu mierīgs,
nepārdzīvoju mazsvarīgas lietas, strādāju noliktāvā, cilāju smagumus. Ne jau
kartupeļu maisus, bet pārdesmit kilogramus gan. Tā es uzturu sevi formā un
jūtos labi. Palīdzu dēlam, kas mācās Amerikā. Jēkabs arī sporto, met veseri.
Tiesa, sports viņam nav pašmērķis, vairāk sporto prieka pēc.

– Ja atskaties uz saviem sporta gadiem, vai būtu ko
darījis citādi?

– Nevajag domāt par to, ko
nevari mainīt? Ar savām sporta gaitām esmu apmierināts. Guvu daudz prieka. Tās
sajūtas grūti aprakstīt.

Piekrītu olimpiskajam
čempionam svarcelšanā Jurijam Vlasovam, kas vēlāk kļuva par rakstnieku – kad
uzvaru, jūtos kā debesīs. Man arī bija tā – kad guvu kādu svarīgu uzvaru,
sasniedzu kādu nospraustu robežu, tad lidoju. Tādā brīdī aizmirstas viss
nežēlīgais darbs, viss, no kā esi atteicies. Dzirdi aplausus, kāds tevi
apskauj, cits sniedz minerālūdeni, tēvam acīs prieka asaras. Tas ir debešķīgs
prieks, un to nevar atņemt. Kur tu vēl, latviešu puika, kaut ko tādu iegūsi?

Arturs Sliede

volejbolists, vieglatlēts,
svarcēlājs

Dzimis         1945. gada 5. jūlijā Rīgā

Lielākies sasniegumi        Vissavienības skolēnu čempions
volejbolā, Latvijas čempions , trīskārtējs vicečempions, divreiz bronzas
ieguvējs lodes grūšanā (1962.-1969.), vairākkārtējs Latvijas jaunatnes
rekordists lodes grūšanā, labākais rezultāts 16,66 m, pieckārtējs Latvijas
čempions svarcelšanā (1967.-1973.) 42 reizes bijis Latvijas rekordists
svarcelšanā smagajā svarā, joprojām Latvijas rekordists svarcelšanas trīscīņā
un spiešanā (1973. gadā trīscīņu nomainīja divcīņa), labākie rezultāti – raušana
158 kg, spiešana 206 kg, grūšana 212,5 kg, trīscīņa 565 kg, divcīņa 370 kg

Ģimene        precējies, trīs bērni

(Andra Staģa statistika)

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS