Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Par mājturību runāsim vēlāk

Nav noslēpums, ka mūsmājās ne
katram studentam iespējams savienot studijas un sportu. Līdz šim vairāk
dzirdēts par hokejistu, basketbolistu un vieglatlētu gaitām aiz okeāna. Taču
bijusī Mārupes vidusskolniece Elīna Strautniece pierādījusi, ka arī
volejbolistei iespējams studēt un sportot ASV.

 

 

Saruna
ar 19 gadus veco Elīnu, kura jau ceturto mēnesi studē un spēlē volejbolu
Arizonas Rietumu koledžā.

– Kā tev ienāca prātā doties
uz Ameriku?


Vispirms, vienpadsmitajā klasē, es gadu mācījos Amerikā skolēnu apmaiņas
programmā. Jau tad sapratu, ka gribētu tur mācīties ilgāk. Izturēju koledžas
konkursu (liela nozīme bija manam sniegumam volejbola laukumā), saņēmu divu
gadu pilnu stipendiju. Tas nozīmē, ka man mācības, ēšana, dzīvošana un treniņi
ir par brīvu. Plus katru nedēļu man izmaksā 98 dolārus sīkiem izdevumiem. Man
ar to pietiek, un vecākiem no mājām nekāda materiāla palīdzība nav jāprasa. Iespējams,
ka man piedāvās arī kādu nelielu darbiņu skolā, jo ārpus savas teritorijas, pēc
Amerikas likumiem, es nedrīkstu strādāt.

– Kā tevi uzņēma koledžā?


Ļoti labi, jo koledžā mācās daudz ārzemnieku. Iespējams, ka amerikāņu sirsnība
sākumā var šķist mazliet uzspēlēta, bet domāju, ka tas, ko viņi runā un dara,
nāk no sirds. Mūsu mentalitāte vienkārši ir citādāka.

Sākām
mēs ar treniņnometni, trenējāmies piecas reizes dienā – zālē, peldbaseinā,
svaru zālē, nobeigumā spēlējām volejbolu. Tikai tad es sapratu, kur esmu
nokļuvusi (jutos kā somu pirtī), jo temperatūra reizēm pārsniedza 40 grādus (rekords
47,7 grādi pēc Celsija).

Sportam
šeit pievērsta ļoti liela uzmanība, jo sacensībās katras koledžas goda lieta ir
gūt panākumus.

Kad
sākas mācības, tad trenējamies divas reizes dienā. Pirmais rīta treniņš notiek
no 5.50 līdz septiņiem, tad mācības un četros pēcpusdienā otrs treniņš. Slodze ir
liela, un tad es ar labu vārdu atceros savu Mārupes treneri Andri Kļaviņu, kurš
mūs radināja pie slodzēm un – pats galvenais – pie mērķtiecības, jo
volejbols ir pietiekami smalka spēle, bez pamatīga darba laukumā neko nevarēsi
izdarīt. Pirms došanās uz Ameriku (un arī agrāk) mēs ar māsu Līgu, kura ir par
mani divus gadu jaunāka, Mārupes vidusskolas vieglatlētikas celiņā daudz trenējāmies
arī patstāvīgi, veicām galvenokārt fiziskos vingrinājumus.

– Vai treneru darba stils
atšķiras?


Protams, taču liekas, ka man tehnika ir pareizi mācīta, jo par volejbola
pamatlietām īpašu aizrādījumu nav. Pirmais, kas mani pārsteidza, ir milzīgā
disciplīna. Tas, ka vienpadsmitos visām jābūt gultā, ir saprotams, bet mani pārsteidza,
cik liela nozīme ir arī treniņu krekliņiem – uzvilki ne tās krāsas, skrien
pārģērbties, bet pārējām meitenēm pa to laiku ir jāskrien. Tāpat jāskrien, ja
treniņu nokavē. Komandas biedreņu pārmetumi disciplinē. Tāpat draud sods, ja
treniņu laikā neesi izslēgusi mobilo telefonu – trenerim ir tiesības paņemt
tavu mobilo un zvanīt, uz kurieni vien vēlas.

Pamazām
mēs visas aprodam ar noteikumiem un pārkāpumu kļūst arvien mazāk.

– Kādi ir sadzīves apstākļi?


Ļoti labi. Vispirms jau sporta zāle. Tā ir tik liela, ka zem viena jumta ir
divi volejbola un basketbola laukumi, peldbaseins, liela svaru zāle. Istabiņā
mēs dzīvojam pa divām, vannas istaba jādala ar vēl divām meitenēm no
Brazīlijas. Man palaimējās, ka istabas biedrene ir vietējā – no Fēniksas,
kas ir trīs stundu brauciena attālumā. Viņa atveda mikroviļņu krāsni, televizoru,
ledusskapi. Tā kā problēmu nav. Varu gatavot arī pati, jo skolas ēdnīcā ir gan
labs ēdiens, gan ne pārāk veselīgs.

– Vai angļu valoda problēmas nesagādāja?

– Ne
pārāk, jo es Rīgas Angļu ģimnāzijā valodu mācījos jau kopš pirmās klases,
turklāt mana mamma ir angļu valodas skolotāja (tēvs automehāniķis). Cita lieta,
ka vajadzēja pierast pie amerikāņu runasveida, daudzi vārdi mūsu vārdnīcās
nemaz nav atrodami. Tagad jau runāju pavisam veikli.

Lielākas
problēmas ir brazīlietēm. Kad meitenes atbrauca, viņas nezināja ne vārda (skolā
viņām angļu valodu nemāca), bet četru mēnešu laikā jau runāja tekoši.

– Vai skolā ir daudz citas
ādaskrāsas skolēnu?


Protams, visvairāk ir tumšādainie. Manā komandā ir divas mulates, bet amerikāņu
futbolā no 60 spēlētājiem tikai kādi desmit ir baltie. Bet te tam nepievērš
nekādu uzmanību, visi dzīvo draudzīgi.

– Ko tavi vecāki saka par
došanos uz Ameriku?


Sākumā jau pārāk priecīgi nebija, bet viņi saprata manu lēmumu. Mana jaunākā
māsa Līga, kura arī spēlē pie Andra Kļaviņa, tāpat pošas uz Ameriku, jo Latvijā
pašreiz mūsu sporta veidā nav lielu iespēju apvienot sportu ar mācībām. Ar
vecākiem sazinos Skype, viņi par mani
stāsta radiem, kontaktus uzturam vai katru dienu.

Kad iznāk
brīvāks brīdis, tad gan skumstu pēc mājām. Varbūt labi, ka man nebija drauga,
tad būtu citādi. Bet šeit cilvēki ir ļoti draudzīgi. Bieži stāstu par Latviju,
dažiem pat rodas interese apskatīt mūsu zemi.

– Kādi ir tālākie nodomi?

– Vēl
jau man jāmācās, bet universitātes jau tagad izrāda interesi, varbūt tāpēc, ka
komandā esmu garākā (1,83 m). Piemēram, Ziemassvētkos braukšu apskatīties Berija
universitāti, kura atrodas Floridā. Galvenais, ka viss par velti. Tad jau
redzēsim. Gribas uzspēlēt Eiropā, bet pagaidām tik tālu neesmu aizdomājusies.
Varbūt palikšu strādāt Amerikā. Daudzi internacionālie sportisti vēlāk strādā
par treneru asistentiem, kā arī citās ar sportu saistītās jomās.

– Ja līdzīga stipendiju
sistēma būtu Latvijā, tad nedotos prom?


Iespējams, bet pašreiz tas nav reāli, apstākļus Latvijā un šeit pat nevar
salīdzināt. Neko nenožēloju, esmu pateicīga savam trenerim, kurš pirms sešiem
gadiem ļāva izvēlēties – mājturības pulciņš vai volejbols. Šūt, adīt, gatavot
var visu mūžu, sportam ir atvēlēts daudz īsāks laiks.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

 

Centīga meitene

Treneris
Andris Kļaviņš:


Elīna bija viena no manām pirmajām audzēknēm, kad pirms gadiem astoņiem
atgriezos jaunatnes volejbolā. Meitene izcēlās ar savu augumu – slaida, garām
rokām, īsta volejboliste. Manā pirmajā treniņgrupā Mārupē varbūt bija arī
talantīgākas meitenes, bet Elīna viņas apsteidza ar savu centību un
mērķtiecību. Interesanti, ka Elīna (kopā ar māsu) ļoti daudz trenējās
patstāvīgi un krietni uzlaboja savu fizisko formu. Ja mums volejbols būtu
sakārtots, viņa noteikti varētu pacīnīties par vietu valsts izlasē, bet tādas
sieviešu izlases mums praktiski nav.

Esmu
pateicīgs Mārupes novada sporta vadībai un sporta centra vadītājai Silvijai
Bartuševičai, kas arī šajā grūtajā laikā atraduši iespēju uzturēt treniņgrupas
volejbolā. Ja var strādāt un trenēt, tad audzēknes būs. Pietiks gan mums, gan
Amerikai.