Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 163 Personība

Sportā vienmēr visu var izdarīt labāk

Volejboliste, skolotāja, māte olimpiskajam
vicečempionam… Pirms sarunas ar Eleonoru Kovalu ilgi nevarēju izdomāt, ko
uzsvērt. Tagad kārta jums.
Eleonora strādā nelielā
Rīgas centra pamatskolā Rīdze. Iejot
zālē, pārsteidz, cik tā ir maziņa – basketbolu var spēlēt labi ja trīs pret
trīs, par handbolu vai volejbolu vispār nerunājot.Kad sarunu turpinām
nelielajā sporta skolotāju istabā, Nora par  volejbolu izsakās īsi – spēlējam, taču
savdabīgi, ar īsām un zemām piespēlēm. Sākumā bija krietni jāpiepūlas, lai
nesaspēlētos ar griestiem.Taču, kad veros uz
daudzajiem spožajiem kausiem, diplomiem, secinu, ka ne visu nosaka apstākļi.
Nora piekrīt, ka bērnu sportotprieks nemazinās. Pat otrādi – nāk klāt tādi jauni
sporta veidi kā florbols, frīsbijs. Jauniešu trenējas arvien vairāk, no stundām
nebēguļo.– Vai mūsdienās ir kādas atšķirības no tā
laika, kad sāki savas sporta gaitas?
– Tagad bērniem ir
daudz lielāka izvēle, ar ko nodarboties. Sports nebūt nav pirmajā vietā.Mācījos 41. vidusskolā,
un tolaik sportot bija tikai normāli. Sākumā sportā ne ar ko neizcēlos, kaut
gan biju pagara auguma. Astotajā klasē sāku spēlēt volejbolu, vēlāk skolotājs
un treneris Anzelms Buls mani uzaicināja uz Komutatora
sieviešu komandu. Pagāja laiciņš, un treneris Andris Kļaviņš sāka veidot Auroras sieviešu komandu, kas vēlāk
izcīnīja piekto vietu PSRS meistarsacīkstēs un sekmīgi cīnījās ar pasaules
vadošajām izlasēm. Man toreiz bija tikai 15 gadu.Sākumā, kad komanda
vēl tikai veidojās, strādāju zeķu fabrikā. Biju produkcijas šķirotāja. Tikai
vēlāk kļuvu par profesionāli un saņēmu par to naudu. Tā bija pieticīga, pietika
tikai izdzīvošanai.– Tu biji talantīga volejboliste?– Man bija augums ap
1,80 metriem un lielas darba spējas. Ja ko darīju, tad centos to darīt pēc
labākās sirdsapziņas, jo ģimenē biju tā audzināta. Starp citu, mans tēvs bija
polis un līdz triju gadu vecumam runāju tikai poliski.

 

Neteikšu, ka man bija
mērķis tikt PSRS izlasē (tā toreiz bija viena no labākajām komandām pasaulē),
visus uzvarēt. Ilgu laiku nevarēju izšķirties, kam dot priekšroku – sportam vai
vizuālajai mākslai. Paliku pie sporta. To nekad neesmu nožēlojusi.

Un kā mūsu treneris
apgalvoja: „Ja pat lāčus var
iedīdīt dejot, tad kāpēc centīgu bērnu nevarētu iemācīt spēlēt volejbolu?"
Trenējos un spēlēju. Tiku pat līdz PSRS izlasei, taču komandā nenostiprinājos,
jo baltiešiem tomēr bija jābūt galvas tiesu pārākam, tāpēc vairāk par
draudzības spēlēm izlasē uzspēlēt neiznāca. Varbūt viss būtu mainījies, ja būtu
pieņēmusi piedāvājumu pāriet uz Maskavas Dinamo,
kā Balderim uz ACSK

Tobrīd gatavojos
precēties (šobrīd ar Jāni, bijušo ātrslidotāju, vēlāk regbistu, laulībā esam
nodzīvojuši jau 34 gadus) un daudz nešaubījos – paliku Rīgā un turpināju
trenēties, neatlaidīgi un pamatīgi.

Daudzko deva treneris
Andris Kļaviņš. Viņš reizēm bija skarbs un tiešs, taču domājošs treneris.
Vispār Aurora bija laba dzīves skola.
Tobrīd varbūt tā nelikās, taču treneris mūs izveidoja par personībām, iemācīja
strādāt komandā. Braucot autobusā, treneris mums lika ļoti daudz dziedāt. Kad
beidzās repertuārs, sākām otru riņķi. Tagad saprotu, ka tā bija laba
psiholoģiskā atslodze. Tas palīdzēja novērst domas no gaidāmās spēles, ļāva
atslābināties.

– Vai tagad arī skaties volejbolu?

– Dažkārt, cik nu
mums tas sieviešu volejbols vairs ir. Pērn skatījos mūsu valstvienības spēli ar
igaunietēm. It kā viss notiek, spēlē gremdē, bet…

– Jūs spēlējāt labāk?

– Kas to var
salīdzināt! Ja būtu iespēja pavērot kādu spēles ierakstu, varētu spriest
objektīvāk. Domāju, ka mēs spēlējām kombicionētāku volejbolu. Kas būtu, ja mūsu
meitenēm tagad vajadzētu uzspēlēt ar japānietēm, kubietēm? Pusstundas kauns? Savulaik
mēs Kubai – pasaules čempionēm zaudējām tikai piecos setos, pieveicām vienu Eiropas
komandu pēc otras. Varam tikai minēt, kādas mēs tolaik būtu Eiropas rangā. Kaut
gan… Tagad mēs spēlējam dažādos pasaules veterānu turnīros un esam bijušas
gan čempiones, gan medaļnieces. Pieņemot, ka visas mana vecuma spēlētājas
vienlīdz zaudē meistarību, uzvaras tomēr liecina par reālo spēku samēru, kas
jaunības gados, iespējams, daudz neatšķīrās, un varbūt mēs būtu pacīnījušās arī
par medaļām un dalību olimpiskajās spēlēs. Nebijām sliktas meitenes, jo mēs
visu laiku gribējām augt, nekad nebijām apmierinātas ar sasniegto. Sportā
vienmēr var labāk.

– Kāpēc tagad to nevaram?

– Nezinu. Tas jāprasa
volejbola dzīves vadītājiem. Tagad vairs nav tās motivācijas, kaut arī treneri
tie paši. Toreiz lielajā PSRS bija pēc kā tiekties – tikām pirmajā līgā,
cīnījāmies par augstāko, vēlāk gandrīz tikām līdz medaļām. Labs stimuls bija
iespēja aizbraukt uz ārzemēm. Arī  valsts
līdzekļu bija pietiekami, lai uzturētu meistarkomandu. Tagad, lai spēlētu
augstā līmenī, izdevumi ir nesalīdzināmi. Pirkt spēlētājas, ja apakšā nav
pamatīgas jaunatnes piramīdas, Latvijas volejbolam neko nedos.

Iespējams, ka ar
volejbolu daudzi negrib nodarboties tāpēc, ka tas ir tehniski sarežģīts sporta
veids. Ja florbolā var paņemt nūju, skriet un sist pa bumbiņu, tad kļūdies, cik
gribi, spēle tāpēc neapstāsies. Volejbolā ir citādi – viena kļūda un stop! Ja
kāds nolemtu (un tam atrastos līdzekļi), domāju, ka mēs ar laiku atgrieztos
starptautiskā apritē.

Redz, pludmales
volejbolā, kur izdevumi ir mazāki, mēs spēlējām jau olimpiādē. Kas notika pēc
Pekinas! Visi gribēja spēlēt volejbolu smiltīs, ber kaut vai zālē… Mūsu puišu
emocijas volejbolu padarīja populāru.

– Vai audzinot bērnus sportiskā garā tu domā
par viņu turpmākajām gaitām sportā?

– Protams, uzreiz var
redzēt, vai bērnam ir dotības vai nav. Ja arī nav, daudz ko nosaka cītība un
vēlme sportot. Ar mani bieži konsultējas vecāki, kur vest trenēties, kāds
sporta veids vairāk piemērots. Iesaku, ko zinu, citreiz zvanu, līdz
noskaidroju, kur var trenēties vienā vai otrā sporta veidā.

Dažkārt vecākiem nav
domas par profesionālu sportu, viņi vienkārši vēlas, lai viņu atvases saturīgi
un veselīgi aizvadītu skolas gadus mācoties un sportojot.

Mums pēdējos gados
kļuvis par tradīciju, ka dažkārt vecāki paši vada sporta stundas. Tas rada
kopības sajūtu, un man bērni nav jāspiež sportot. Pat otrādi – bērni jautā, kad
būs nākamās sacensības, kad atkal startēsim. Galu galā bērniem gribas sportot
arī lielākās zālēs, jo te varbūt tu esi karalis, bet plašumos viss kājām gaisā.
Kaut gan neteikšu, ka mums neveicas – centra rajonā bieži uzvaram lielākas
skolas, kuriem ir plašas zāles, daudz vairāk audzēkņu. Mums ir sportiska
skoliņa.

Daudz kas atkarīgs no
atdeves, no izdomas, ar kādu tu aizvadi sporta stundas. Tagad pat, stundas
nobeigumā, izberu dažādas krāsas pudeļu korķīšus un rīkoju sacensības, kurš
ātrāk salasīs tādas vai citādas krāsas korķīšus. Mazajiem tas sagādā ne tikai
jautrību, bet arī nostiprina pirkstiņu sīko muskulatūru, veicina reakciju,
attīsta prātu.

Esmu pateicīga skolas
direktorei Antra Žukovskai, kas mums ļauj iegādāties sīko inventāru, kuru varu
izmantot sporta stundās, tā dažādojot nodarbības. Jāsaka, ka viņa, bijusī
dejotāja, izkustina arī mūs – mums ir savs tautisko deju kolektīvs un esam pat
uzstājušās kaimiņskolās.

– Vai tu esi stingra skolotāja?

– Kā lai to ņem.
Drīzāk esmu prasīga, cenšos ievērot kārtību un prasu to no citiem. Ne tikai
skolotājas prestiža dēļ, bet lai nebūtu traumu. Kad rodas visādas ķibelītes?
Tad, kad kaut ko esi nepareizi apguvis, kaut ko nemāki, dari nepareizi. Arī
mūsu sarunas laikā zālē daži darbojas. Es viņus zinu un uzticos – te negadījumu
nebūs. Ir tādi, no kuriem acis nedrīkst nolaist.

– Kā bērni tevi uzrunā – vārdā?

– Nē, par skolotāju.
Vienīgi to jūs vairs nelieto, tikai uz tu. Bet pie tā jau pierasts, pat
neievēroju vairs.

Ar bērniem labi
saprotos. Tagad vairs neesmu klases audzinātāja, tas prasa milzīgi daudz laika,
tāpat ir ko darīt. Ja darbu gribi veikt pēc sirdsapziņas…

Mēs cenšamies. Strādāju
kopā ar komandas biedreni Ilondu Dreimani, domāju, ka mūs ciena gan bērni, gan
vecāki.

– Vai skolotājas darbā palīdz pieredze ar
pašas bērniem?

– Mums ir trīs dēli.
Katrs startējis Latvijas izlasē. Vecākais dēls Jānis skrēja barjeras, lēca
augstumu, piedalījās universiādē, vidējais dēls Ivars spēlēja volejbolu, bija
Latvijas čempions, bet jaunākais Ainārs tikko izcēlās Pekinā…

– Tā pieticīgi skan, bet Ainārs taču
olimpiādes izskaņā Latvijai izcīnīja olimpisko sudraba medaļu šķēpa mešanā. Vai
dēlus apzināti virzījāt lielajā sportā?

– Neteikšu, pat
negribēju, lai viņi nodarbotos visaugstākajā līmenī – tas tomēr prasa veselību.
Vecumniekos, kur pārcēlāmies dzīvot no Rīgas, bija ļoti labi sporta skolotāji.
Viņi ātri manējos iesaistīja dažādos sporta veidos, mudināja izvēlēties
piemērotāko. Ainārs skolā ļoti labi meta bumbiņu un likumsakarīgi, ka no
devītās klases viņš pats izvēlējās doties uz Murjāņu sporta internātskolu un
mest šķēpu. Viņš visu panācis ar milzīgu darbu un neatlaidību.

– Vai ticēji tādai veiksmei?

– Nesaukšu to par
veiksmi, Ainārs to bija pelnījis. Protams, vajadzēja sakritības, bet tas nebija
nekas pārdabisks. Tēvs jau izvadot piekodināja, lai mājās bez medaļas
nebraucot, bet prieks mums bija neaprakstāms. Ainārs prata koncentrēties un
izšķirošajā brīdī izdarīja to, kam bija gatavojies.

– Par Aināru dažkārt saka, ka viņš kategoriski
izvairās no visādiem stimulantiem, nelietojot pat aptiekā nopērkamos vitamīnus.
Vai jūs viņu kaut kā īpaši audzinājāt?

– Nedomāju. Protams,
centāmies dzīvot un ēst veselīgi. Daudz ko audzējām paši. Daļēji tas arī bija
iemesls, kāpēc tik viegli atstājām Rīgu un pārcēlamies it kā uz laukiem. Nē,
ēst viņš ēda to pašu ko visi. Varbūt viņam tos uztura bagātinātājus nemaz
nevajag? Tas jāprasa pašam, jo bērni jau lieli, es viņu dzīvē nekad neesmu
centusies jaukties.

– Vai jūs paši arī sportojāt kopā ar bērniem?

– Protams, tāda kopīga
sportošana – vai tas būtu kāds masu skrējiens, vai kāda ģimenes spartakiāde –
ļoti saliedē ģimeni. Manējie piedalījās sacensības, tikko iemācījušies staigāt.
Darījām visu – peldējām, slēpojām, braucām ar riteni, skrējām. Tas viss
norūdīja raksturu, kas vēlāk noderēja katram savā sporta veidā.

Vispār sportiskiem
cilvēkiem veicas arī citās jomās. Abi mani vecākie dēli jau ir maģistri, Ainārs
par tādu tūlīt kļūs.

– Bērni skolā zina, ka esi olimpiskā vicečempiona
māte?

– Gan jau zina. Mēs
ne tikai sportojam stundās, bet daudz interesējamies par notikumiem sportā,
notiek visādi konkursi. Man vienmēr gribējies, lai sporta stunda nav tikai tāda
obligāta mācību darba sastāvdaļa, bet bērniem tas būtu prieka un emociju avots,
savu spēju apliecinājums.

Eleonora
Kovala (Staļevska)

volejboliste,
skolotāja

Dzimusi          1952. gada 29. martā Rīgā

Mācības         Rīgas 41. vidusskola, Latvijas Sporta
pedagoģijas akadēmija

Sportiskie sasniegumi         spēlējusi meistarkomandā Aurora (1968.-1976.). PSRS izlasē (1975.)

Darbs strādājusi par audzinātāju bērnudārzā, sporta
metodiķi, sākumskolas skolotāju, kopš 2000. gada sporta skolotāja pamatskolā Rīdze

Precējusies    vīrs Jānis, trīs dēli – Jānis, Ivars un
Ainārs

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS